Patiesi savstarpējo attiecību piemēri21.07.2010
Tā dažkārt nākas dzirdēt!
Ticēt vai neticēt var Dievam, dziedniekiem, gariem, spokiem… Taču katram dzīvē var pienākt brīdis, kad viņš sāk kaut kam ticēt. Ko nozīmē ticēt vai neticēt kaut kam? Man nav zināšanu ķirurģijā, bet vai tādēļ es neticu ķirurgu darba panākumiem? Man nav zināšanu fizikā, ķīmijā, bet vai tādēļ es nelietoju viņu radītos brīnumus!? Avārijās nokrīt lidmašīnas, autokatastrofās iet bojā cilvēki, vai tādēļ pārējie nelido, nebrauc? Izteikt noliedzošus komentārus par kaut ko (arī kādu zinātni) var cilvēks, kam tajā nav nekādu zināšanu. Varbūt arī nevajag visu zināt. Un, ja nevajag, tad varbūt arī noliegt nevajag!
Citādi no cilvēku stāstītā:
Es ļoti mīlu savus bērnus, bet ir situācijas, kad vienu no viņiem varētu sist un sist! To reizēm arī daru, un nekas nemainās.
Es nesaprotu, no kurienes mūsu ģimenē piedzimis tik nenormāls bērns!
Visi bērni ir kā bērni, bet tas viens…..!
Citiem tēvi ir vislabākie draugi, bet manējais drausmīgs despots, ar kuru nu jau divus gadus pat nesarunājos.
Savu māti ne acu galā neciešu un nespēju pat viņai neko labu vēlēt.
Mans audžutēvs ir vislabākais cilvēks pasaulē! Pat būdama pieaugusi, joprojām braucu pie viņa pēc padoma vai vienkārši izkratīt sirdi.
…audžu tēvs nosita savu audžudēlu, tāpēc, ka tas bija izēdis ievārījumu burku un nepaprasīja atļauju.
Es viņam katru dienu mācu, atgādinu, pat lūdzu, bet viņš pat sarunāties ar mani nav iemācījies! Ar savu vīru esmu nozvērējusies nekur turpmāk kopā neiet, jo man šķita, ka tikai mājās viņš mani nedzird! Nē, viņš arī neredz to, ko sabiedrībā redzu es. Un tad strīdi iet vaļā. Cik ilgi tā var turpināties?
Mazs būdams savu tēvu pacietu tikai tādēļ, ka biju bezspēcīgs, kad viņš mani sita bez žēlastības. Kad pieaugos, konflikts nemazinājās, tikai tad es sāku sist viņu. Līdz beidzot 16 gadu vecumā aizgāju no inteliģentas ģimenes, jo tāda bija manējā. Kad tēvs nomira, kapos noskatījos aiz koka, vai patiešām viņu ielaida bedrē. Žēl nebija nemaz.
Kad māte aizbrauca komandējumos, tēvs mani piesēja vannas istabas pie dvieļu žāvētāja. Noturēja gandrīz diennakti. Es lūdzu ēst, nokārtoties, viņš nereaģēja. Es tur pat apčurājos. Uz auksta klona aizmigu. Vēlu vakarā viņš manā klātbūtnē ēda kotletes, pēc tam saldējumu, man tikai pieliekot pie deguna paostīt! Nozvērējos, kad pieaugšu, visu viņam atmaksāšu! Māte tikai teica, nesūdzies, bet mainies! 19 gadu vecumā bija sakrājies tik daudz, ka es viņu ņēmu un nositu!
Mātes otrais piedzīvotājs, kad viņai bija dežūrās, mani 10 gadīgu meiteni izvaroja. To viņš piekopa ik reizi, kad māte aizgāja dežūrā uz diennakti. Man sāpēja viss vēdera gals, bet viņš tikai trieca savu “bomi” manā apakšgalā un stenēja. Kā es viņu ienīdu! Viņš teica, ja pateikšu mātei, nošaus mani ar mātes darba ieroci, jo māte strādāja apsardzes firmā. Baidījos, neteicu. Māte reiz pamanīja, ka es asiņoju, gribēju viņai izstāstīt… bet viņa… “tu kuce ar manu vīru drāzies”! Tad man jau bija 13 gadi, es aizbraucu uz Krieviju pie vecāsmātes. Mans vēders sāka pampt, es nevēlējos, lai no tāda izdzimteņa man piedzimst bērns. Vecmāmiņa mani saprata. Nevēlos redzēt ne māti, ne to tēviņu. Nekad! 
Kādēļ vienā telpā divi cilvēki sarokojoties, viens otru noskūpsta, bet ar citu iekrīt asā strīdā? Kādēļ vienā sabiedrības daļā kādu cilvēku dievina, bet citā to pašu cilvēku nevēlas ne acu galā redzēt?
Visi citāti ir no dažādiem stāstiem žurnālos, no filmām, no tiesu dokumentiem, kaimiņu mutēm. Katrs no mums tādus dzīves piemērus var saskatīt ik uz soļa. Neviens nepiedzimst slikts, bezjūtīgs, ļauns, par tādu mēs paši viņu radām. Smagas situācijas, līdz pat slepkavībām notiek gadījumos, kad cilvēks ir spiests dzīvot nekomfortablās attiecībās.
Kādēļ tādas attiecības izveidojas starp pavisam tuviem cilvēkiem? Kādēļ rodas šādi stāsti? Pagaidām tikai socionika dod objektīvas atbildes, kādēļ tas tā notiek.
Ja socionika spēj izskaidrot situācijas un dod attiecību veidošanas modeļus, tad taču ir vērts ticēt socionikai!