Par mantojuma dalīšanu26.01.2012
No socionikas skatu punkta
Kad laulība izirusi tiktāl, ka vienīgā izeja no bezizejas ir laulības šķiršana, emocionāli bieži esam gatavi pieņemt, ka attiecībām nav turpinājuma. Tomēr kopdzīves laikā tiek sadzīvotas ne tikai emocijas, bet arī manta. Tā liek pat visļaunākajiem ienaidniekiem aprakt kara cirvi, paciesties, nogaidīt, atlikt šķiršanās brīdi, cerot, ka mantas dalīšanas jautājums atrisināsies pats no sevis. Prakse rāda, ka tā diemžēl nenotiek. Pusēm pašām ir jāķeras vērsim pie ragiem un savas savstarpējās mantiskās attiecības jānoskaidro.
Ko par to saka Civillikums?
Tiesa laulību nešķir, ja laulātie nav vienojušies par kopīgās mantas sadali. Arī notārs laulību nešķir, ja laulātie nav apliecinājuši, ka laulība ir izirusi un nav, vienojušies par kopīgās mantas sadali.
Tas nozīmē, ka tiesa un notārs jebkurā gadījumā nepieņems pieteikumu par laulības šķiršanu, iekams laulātie nebūs vienojušies par mantas sadali. Tiesa ar laulāto mantas sadali nodarbojas tikai atsevišķas prasības ietvaros.
Pirmkārt, katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, tāpat arī to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā. Viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi, vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.
Laulības šķiršana un it sevišķi mantas dalīšana nav socionikas kompetencē. Taču mēs spējam uz šo jautājumu atbildēt tīri no ētiskā viedokļa.
Vispirms par šķiršanos, kā dvēseles traumu.
Ir pilnīgi skaidrs, ka šķiršanās process vienlīdz nepatīkams ir visiem tipiem. Nav izgatavota mērierīce, ar kuras palīdzību spētu noteikt kuram sāp vairāk – ētiskajam vai loģiskajam tipam. Ja ētiskais tips nolēmis šķirties, tas vēl nenozīmē, ka viņš to patiesi vēlas. Bieži tas ir partnera iebiedēšanas nolūkos: Izšķiršos un tad paskatīšos, kā viņš bez manis mocīsies! Varbūt kaut ko mainīs savā attieksmē?
Salabšanas un šķiršanās scēnas ētiskajiem tipiem var ievilkties pat pusmūža garumā. Kā Aija Kukule savulaik dziedāja: Te mēs šķirti, te atkal kopā, velns lai parauj tādu dzīvi! Šie vārdi pilnīgi attiecas uz ētiskajiem tipiem.
Cita aina notiek ar loģiskajiem tipiem. Ja loģiskais ir novests tik tālu, ka pieņēmis lēmumu šķirties, viņš uz mērķi virzās neatturami un neatlaidīgi. Var gadīties, ka dvēselē viņš cieš, ka partneris ir viņu novedis līdz tāda lēmuma pieņemšanai, taču viņš necieš nenoteiktību. Turklāt partnera paziņojums par šķiršanos viņa prātam nav pieņemams, to viņš uztver kā aizvainojumu.
Mantas dalīšana.
Mantas dalīšanas fakts vēl krasāk atšķiras ētisko un loģisko tipu rīcībā. Bieži notiek tā, ka ētiskais nespēj un neprot juridiski pretoties. Gadās, ka sirds iežēlojas un viņš piedomā – jā bet kā gan tā otrā puse dzīvos nabadzībā. Ja kopā dzīvojuši divi ētiskie, viņi nespēj mantu sadalīt, īpaši intuitīvie ētiskie, kā Jeseņins, spējīgs visu atstāt otrai pusei. Ja mantu dala ētisko ģimene, šis process notiek gadiem pat gadu desmitiem ilgi.
Taču loģiskais mantas dalīšanu veic līdz ar laulības šķiršanu. Bieži visu ir pārdomājis, pirms nojautis par nesaskaņām. Bieži loģiskais paslēpj naudu, mantas, ļoti bieži ētiskos apkrāpjot. Viņš noteikti paņems to, kas viņam pienākas, bieži pat vairāk, kā likums paredz. Loģiskā tipa cietsirdība un kategoriskums īpaši parādās šķiršanās un mantas dalīšanas laikā. Uz to jābūt gatavam.