Tas man bija kā sprādziens!03.02.2018

Kādā socionikas prezentācijā sastapos ar samērā izmisušu sievieti. Sauksim viņu par Neldu. Tikai nedēļu pirms manas prezentācijas viņai, ieejot bibliotēkā, acīs iekrita grāmata Atrodi sevi! Viņa to izvēlējusies un pirmo reizi uzzinājusi par socioniku. Kā vēlāk viņa man pastāstīja, ka pat netikusi līdz mājām, sākusi to aizrautīgi lasīt trolejbusā. Trīs dienas pagājušas, neatraujoties no grāmatas.

Es Neldai palūdzu izteikt savas sajūtas par iepazīšanos ar socioniku rakstiski. Viss viņas uzrakstītais apstiprina viņas tipu. Varbūt arī lasītājam būs interesanti uzzināt, ko Nelda ar grāmatas palīdzību atklājusi.

Man ar rakstīšanu un vispār savu domu un izjūtu izteikšanu visu dzīvi ir gājis smagi. Skolā vislielākās šausmas man saistījās ar literatūras stundām, kad bija jāraksta sacerējumi, vai jāizsaka savs vērtējums, savas domas par kaut ko, kas saistās ar cilvēku attiecībām! Visu savu līdzšinējo dzīvi domāju, ka tas galīgi nav mans stiprais lauciņš. Bet kāpēc?

Arī tagad, pēc jūsu uzaicinājuma aprakstīt kaut ko par sevi, veselu dienu staigāju apkārt datoram un nevarēju saņemties to uzsākt. Un ne jau tāpēc, ka man nebūtu ko teikt vai negribētos to darīt. Noteikti nē! Tad es pēkšņi sapratu, kāpēc arī agrāk vienmēr izvairījos to darīt! Man vienkārši visu mūžu ir, bijušas paniskas bailes atklāties, jo cilvēku reakcija, kādu esmu, saņēmusi to, darot, ir bijusi man ļoti sāpīga. Esmu saņēmusi savā adresē noniecināšanas, izsmieklu, pat līdz galīgai un ļoti sāpīgai kritikai. Sāpīgi esmu uzklausījusi replikas par sevi, ka runāju galīgi garām, ka esmu pilnīgi stulba un tamlīdzīgi.

Bieži sekoja pamācības – kādai tad īsti man ir jābūt un, kas jādara, lai es būtu normāla, kā visi, lai mani ne tikai mīlētu, bet vispār pieņemtu sabiedrībā. Ar laiku iemanījos savas domas apslāpēt un neizteikt, bet operēt ar citu domām. Mēģināju uzlikt masku un tēlot, kā man būtu jājūtas, un darīt to, kas man būtu jādara. Tā biju spiesta rīkoties citu (man svarīgu un nozīmīgu) cilvēku ietekmēta, kuru rīcība lielāko tiesu nesakrita ar manējām. Bet, masku nēsājot, es cietos un pat ļoti, ļoti centos! Jo katrs mēs taču gribam, lai mūs mīlētu vai vismaz lai pieņemtu.

Kā vēlāk izrādījās, ka tāda mana rīcības maiņa atkal nebija īsti laba un pareiza. Tiku kritizēta par to, ka man nav sava viedokļa. Masku nēsāt nebija viegli, un es to ilgi neizturēju. Jutos ne kā savā ādā un ne savās miesās. Vienubrīd man sāka šķist, ka dzīvē esmu radīta kā kaut kāda milzīga kļūda, nevienam nevajadzīga un nekādam darbam nederīga. Tas dzīves posms manā atmiņā paliks kā tāds murgs.

Tas viss mani noveda līdz dzīves bezjēdzības sajūtai, totālai depresijai, no kuras neredzēju izeju. Turklāt absolūti nesapratu, ko ES īstenībā gribu, kas MAN patīk. Kaut arī es ļoti labi zināju, kas man jādara, kādai man jāizskatās, kādām prasībām man jāatbilst kā mammai, kā sievai, kā meitai, vedeklai, sievietei un sabiedrības loceklei u.t.t.

Faktiski viss sākās jau bērnībā. Biju liela fantazētāja un mīlēju izpļāpāt savas fantāzijas, jo tik ļoti es tām ticēju! Blakus neatradās cilvēks, kas man noticētu un pat uzslavētu. Vai vismaz izskaidrotu, kāpēc ar mani tā notiek. Mamma mani vienmēr apklusināja, jo uzskatīja, ka runāt vajag tikai par reālām lietām, bet es parasti pļāpāju visādas muļķības! Nereālas! Tā domāja mamma.

Mammīte vienmēr ir bijusi ļoti praktiska, reāla, pedantiska sieviete, pretstatā manam tētim, kurš bija pēc viņas vārdiem plānā galdiņa urbējs. Savu tēti gan maz atceros, jo viņš agri nomira, zinu tikai to, ka viņu ļoti mīlēju. Arī es esot bijusi viņa mīļā meitiņa.

Māsa savukārt bija daudz praktiskāka par mani, tātad mīļāka mammai. Vārdi plānā galdiņa urbējs ietvēra sevī pilnīgi nepilnvērtīga, nekam nederīga cilvēka tēlu, tāda, kurš parazitē uz apkārtējās sabiedrības un citu cilvēku rēķina. Tā nu sanāk, ka visu savu dzīvi centos nebūt šī plānā galdiņa urbēja (jo gan diezgan bieži dažādi cilvēki man atgādināja, ka tāda esmu).

Tā kā man skolā diezgan labi padevās matemātika, nolēmu, ka man jāstudē eksaktajā virzienā (jo man šķita, ka tas būs vērtīgāk – ha, ha). Es pabeidzu Latvijas Universitātes ekonomikas fakultāti. Šajā jomā darbu neatradu. Lielāko dzīves daļu esmu strādājusi praktiskas dabas darbus un nekad nevarēju saprast, kāpēc nogurstu ātrāk par citiem. Toties, laikā kad strādāju par pārdevēju un mans pienākums bija tikai komunikācija ar cilvēkiem ar ļoti nelielu praktiskā darba devu. Nesen apjautu, ka es neesmu praktiskā darba darītāja. Bet tirdzniecībā man patika pircējam izskaidro preces vērtību, dažkārt pat no tās pirmsākumiem un rašanās. Cilvēki man ticēja. Es jutos ļoti labi un pat it kā guvu enerģiju. Tur mani neviens neizvērtēja.

To gan esmu sākusi saprast tikai tagad, kad sastapos ar SOCIONIKU. Šobrīd varu droši teikt, ka mana dzīve noteikti iedalīsies divos lielos posmos – līdz socionikai un tagad kopā ar to! Lai gan saprotu socionikas vērtību un noderīgumu, pirmā mana tikšanās ar to bija… milzīgs šoks! Es pat neprotu pareizi noformulēt – tātad vairāk nekā 40 gadi ar kājām gaisā!!!

Kad grāmatā atradu savu tipu un izlasīju tā aprakstu (noteikti un pilnīgi SAVU aprakstu – Donkihote), sapratu, ka tas ir tieši tas, ko mana mamma sauca par plānā galdiņa urbēju. Tāpēc mana pirmā reakcija bija pilnīgs protests. Kādas pāris dienas negribējās pat uz sevi spogulī skatīties!!! Tad pamazām sāku saprast, ka agri vai vēlu katrs nonāk pie sevis un katrs mēs esam tāds, kāds esam, tāpēc laikam labāk ātrāk to pieņemt!

Tā nu šobrīd esmu pieņemšanas procesā. Tagad jādomā, kā ar to dzīvot, jo līdz šim esmu dzīvojusi pilnīgi citās vērtībās, citā ritmā, citā pasaulē! Tā, it kā būtu dzīvojusi kāda cita dzīvi, nevis savējo. Šobrīd jūtos ļoti samulsusi. Taču noticējusi, jo nevar neticēt tam, kas melns uz balta uzrakstīts. Bet nekas – tā ir pirmā reakcija, kad tu tādā vecumā uzzini, kas patiesi esi. Manī sāk veidoties patiesais sevis un dzīves vērtējums. Ticiet vai ne, bet šī ir pirmā reize manā mūžā, kad atļāvos aprakstīt savas domas un izjūtas. Kā to panāca Līvija!? Viņa prot iedrošināt (arī grāmatā), pateikt, lai noticētu. Paldies, ka viņa mani atgrieza dzīvē!

Varbūt vēstījums sanāca haotisks vai neloģisks, bet es pat nepārlasīju, jo tā bija ļoooti liela uzdrīkstēšanās no manas – Donkihotes puses. Baidījos pārdomāt.

Jūsu grāmatai pareizs nosaukums! Es patiesi esmu ATRADUSI SEVI!