Reiņina pazīmes26.11.2019

Ļoti nozīmīgas rakstura tipa noteikšanā ir pazīmes, kuras matemātiski pamatoja Grigorijs Reiņins. Viņš pierādīja, ka katru sociotipu raksturo 15 dažādas pazīmes. No tām 4 jau bija aprakstījis K.G. Jungs.

Pētījums palīdz saprast, kāpēc socionikā izveidojas 15 atšķirīgs starptipu un vienas attiecības sava tipa robežās. Ja savieto visas Reiņina pazīmes vienā tabulā, iespējams konstatēt, ka jebkurus divus sociotipus vieno septiņu pazīmju kopums, bet komforts baļļu izteiksmē starp viņiem ir ļoti atšķirīgs. Daļai pāros pazīmju atšķirība vai kopība rada papildinājumu, bet citos pāros pazīmju kopība vai atšķirība nerada papildinājumu, bet izraisa domstarpības.

Dažādās dzīves situācijas Reiņina pazīmes palīdz atklāt atšķirības starp sociotipiem, kā arī, nosakot tipu, palīdz atrast atbilstošo. Attēlā Reiņuna pazīmju tabula un viņa grāmata. 

Individuālās pazīmes

Dinamika – Statika

Cilvēks, kas domās spēj iztēloties dažādu objektu un procesu virzīšanos laikā un telpā, tiek saukts par dinamiķi.
Cilvēks, kas domās spēj koncentrēties uz laika un telpas stāvokļa nemainīgumu, tiek saukts par statiķi.

Dinamika ir tāds psihes uzstādījums, kurā objekta vai parādības maiņa tiek parādīta kā nepārtraukts process. Labi apzinās, mainīgās objekta īpašības (situācijas), bet to pastāvīgo īpašību vai fiksēto stāvokļu apraksts ir apgrūtināts.
Pašreizējie notikumi dinamiķim rada vienotu secību, ko neietekmē atsevišķas epizodes. Dinamiķis ir orientēts uz nepārtrauktas izmaiņas plūsmas uztveri, nevis uz nemainīgiem stāvokļiem.

Ja dinamiķis apraksta kādu notikumu, viņš neveic apkopojumu, bet apraksta kaut ko konkrētu (“pagājušo Jauno gadu es pavadīju …”). Aprakstā jūtams, ka it kā pats atrodas notikuma centrā un ir iesaistīts tajā.
Dinamiķu leksika: darbības vārds, kam nav tieša papildinājuma (aizgāja, izdarīja, atnesa, apsēdās, priecājās, raudāja). Savā stāstījumā izmanto daudzus nozīmīgus darbības vārdus, kas izsaka stāstnieka vai citu stāstā iesaistīto personāžu mijiedarbību.

Statika ]ir tāds psihes uzstādījums, kurā objekta vai parādības maiņa tiek atspoguļota kā virkne secīgu fiksētu stāvokļu vai attēlu. Labi apzinās objektu (situāciju) pastāvīgo raksturojumu, bet notikumu secības apraksts ir apgrūtināts. Izmaiņas tiek uztvertas kā lēcienveidīgas nobīdes. Lai aprakstītu stāvokļu un objektu konstantās īpašības, statiķim nav nepieciešamai darbības vārdi, tie drīzāk rada sajukumu. Tāpēc ziņojums tiek izteikts statiskā konstrukcijā.

Statiskās  iezīmes viegli pamanāmas gleznās. Sociotipiem, kuriem dominē statika, gleznā viss ir sastindzis, nofiksējies, vērojama pabeigtība, nekas nav izplūdis. Gleznā parasti paredzēts norobežots laukums.
Sociotipiem, kuriem dominē dinamika, objekti aktīvi iesaistīti kustībā, nekas nav sastindzis un nav arī pabeigts. Var gadīties, ka daļa no objekta attēlota uz gleznas, bet turpinājums ir jāiedomājas skatītājam. Gleznas laukums nav norobežots, tas ir izplūdis kā vēja izpūsts. Gleznas nobeigums jāiedomājas pašam skatītājam. 

Kvestimitāte – Deklatimitāte

Vēl tās mēdz dēvēt arī par Dialogs – Monologs. Cilvēks, kas sarunas laikā aktīvi uzdod jautājumus, tiek saukts par kvestimu. Šis svešvārds cēlies no latīņu valodas un nozīmē „izprašņātājs, iztaujātājs”. Kvestimais ātri saprot, kādu informāciju vēlas saņemt sarunu biedrs, ko viņš grib uzzināt, bet izpaust to vai ne – jautājums ir atsevišķs. Uz jautājumu atbildot ar pretjautājumu, ļauj izvairīties no atbildes un neizpaust informāciju, bet sev to vēlas saņemt. Interesants piemērs:
Policists Kvestīms: Kur jūs dzīvojat?
Dekl: Tur pat, kur mani vecāki.
Policists: Kur dzīvo tavi vecāki?
Dekl: Tur pat kur dzīvoju es.
Pol: Un kur tad galu galā jūs dzīvojat?
Dekl: Tur pat, kur agrāk.
Pol: Kur atrodas jūsu māja?
Dekl: Pretī kaimiņu mājai.
Pol: Un kur tad atrodas kaimiņa māja?
Dekl: Jūs neticēsiet, ja es pateikšu!
Pol: Nu tad runā!
Dekl: Tieši pretī manai mājai!
Lūk, tā ir aiziešana no atbildes!
Kāpēc Tu, kaķi, uz manu jautājumu atbildi ar pretjautājumu?

Cilvēks, kas sarunas laikā ilgstoši spēj paust apstiprinošu informāciju, tiek saukts par deklatimu. Šī ārzemnieka izcelsme veidojās no latīņu valodas un nozīmē “izsludinātājs, apstiprinātājs”. Deklatimam piemīt tieksme dominēt komunikatīvā telpā, kā papildus līdzekļus var izmantošana žestus, galvas mājienus un citu, lai apstiprinātu savu ziņojumu.

Vienas kvadras ietvaros starp kvestīmo un deklatīmo veidojas duālās un aktivācijas attiecības. Tas nozīmē, ka šajās attiecībās kvestimais parasti jautā, deklatimais apstiprinoši atbild. Tas veicina savstarpējo sarunu ieinteresētību, kad tās var norisināties ilgstoši un nav nevienai pusei traucējošas. Savukārt kvadras ietvaros starp diviem kvestīmiem, vai deklatīmiem veidojas spoguļa attiecības.
Attiecībās starp diviem kvestimiem vai diviem deklatimiem informācijas apmaiņa noris vienpusēji, tāpēc tā var ātri nogurdināt. Piemēram, kādā televīzijas pārraidē, vērojot mirāžas attiecību pāri Dostojevski un Igo, bija apgrūtinoši klausīties, ka viņi abi runā vienlaicīgi, viens otra informāciju pārklājot ar savējo, bet nepapildinot.

Pozitīvisms – Negatīvisms

Cilvēks, kurš uzklausa un pieņem informāciju bez jebkādas analīzes un noraidījuma, sauc par pozitīvistu. Pozitīvists lielā mērā ir noskaņots uz to, ko viņam var sniegt jebkāda situācija, ne izvairās no neveiksmēm.
Pozitīvists sākotnēji pievērš uzmanību tam, ka dotajā situācijā ir (pastāv, ir redzams) vai reāli var notikt, ko var interpretēt kā pozitīvu apkārtējās pasaules redzējumu, kādas situācijas, iespējas, perspektīvas. Vēlme pabeigt situācijas skatījumu pozitīvi, nogludinot negatīvo situāciju. Apraksta situācijas, kad briesmas tika novērtētas virspusēji vai neievērotas vispār, vai to vērtība tikusi samazināta.

Cilvēku, kurš uzklausa un pieņem informāciju ar aizdomām, skepsi un nosodījumu, sauc par negatīvistu. Negatīvisms ir tāds psihes uzstādījums, kurā situācija (objekts) zemapziņā tiek salīdzināts ar kādu ideālu šablonu un tiek apzināti tam trūkstošie elementi. Tiek izteikti situācijas vērtējumi, ko tā nesīs, kāpēc tā varētu būt bīstama vai nepieņemama.
Bieži vien negatīvisti aprakstītus par viņam piemītošām rakstura iezīmēm uztver negatīvi. Negatīvistam blakus ir vajadzīgs pozitīvists, lai sniegtu pozitīvo skatījumu. Negatīvisms palīdz atbrīvoties no visa, kas viņam nav nepieciešams, nekvalitatīvs.
Negatīvits vairāk ir norūpējies par to, ko viņš noteiktā situācijā var zaudēt, (varbūt kontaktu ar cilvēkiem), kas šajā situācijā trūkst. Mazāk viņam rūp tas, ko šajā situācijā viņš iegūs. Negatīvistam raksturīgi izvairītos no neveiksmēm nākotnē, (ka tikai kaut kas slikts nenotiek!).

Duālā pārī viens ir pozitīvists, bet otrs negatīvists. Sarunā pozitīvists pārliecina un pozitīvi ietekmē negatīvistu. Aktivācijas pārī abi ir negatīvisti, vai pozitīvisti. Divi negatīvisti vairāk dragā savas attiecības, bet pozitīvisti uzmundrina viens otru. Savukārt negatīvists piezemē pozitīvistu problēmu risināšanai. Starp diviem pozitīvistiem veidojas labvēlīgāka gaisotne nekā starp diviem negatīvistiem, kuri viens otru nespēj uzmundrināt un pamazām viens otru apspiež.

Taktika – Stratēģija

Cilvēks, kurš pievērš uzmanību īstermiņa plānu realizācijai, tiek saukts par taktiķi. Taktiķiem ir tieksme sniegt tūlītēju palīdzību padoma veidā. Taktiķis fiksē savu uzmanību pašreizējai situācijai, tuvākajām darbībām, aktuālajam, ir noskaņotas galvenokārt darbību secībai, bet ne mērķim, ko šī darbība varētu sniegt. Viņš savu mērķi sašaurina, cik vien iespējams, bet virziens, kurā viņi virzās, var krasi mainīties.

Cilvēks, kurš uzmanību pievērš ilgtermiņa plānu realizācijai, tiek saukts par stratēģi. Stratēģiem ir tieksme konkrētai, tūlītējai palīdzībai fiziski vai materiālā veidā. Stratēģis mērķu risināšanā savu darbību  plānot ilgtermiņā nekā pašreizējo (īstermiņa) vajadzību apmierināšanu. Pēc katrasveiktās darbības notiek rezultātu salīdzināšana, lai pārliecinātos, ka darbība notiek izvirzītā mērķa labad. Noraida visu lieko, kas bremzē tuvoties mērķim.

Par rokrakstu –  Stratēģim rakstot uz baltas papīra lapas, rindiņa neviļus iet uz augšu, turpretī taktiķim rindiņa neviļus iet uz leju.
Duālajā pārī viens ir stratēģis, kas gādā par nākotni, otrs ir taktiķis, kurš rūpējas par šī brīža vajadzībām. Attiecības starp diviem stratēģiem (aktivācijas, mirāžas) ir vieglākas, ja plāni un mērķi saskan. Turpretī attiecībās starp diviem (aktivācijas un mirāžas attiecībās) taktiķiem, it īpaši intuitīviem Donkihotam ar Jeseņinu, Balzakam ar Haksliju, grūtības sagādā rūpēties par nākotni, jo pārsvarā viņi dzīvo šodienai, nespējot pamanīt, kādas problēmas var rasties turpmāk. Parasti kopdzīvē šiem diviem pāriem sarodas kaudze nesakārtotu sadzīves jautājumu.

Emotivisms – Konstruktīvisms

Emotivisms – psihes uzstādījums, kuram pateicoties, cilvēks regulē savu emocionālo stāvokli, meklējot jaunus piedzīvojumus, jo nav spējīgs precīzi atspoguļot agrāk pārdzīvotās emocijas. Gan svešus, gan savējos pārdzīvojumus uztver mazliet attālināti, tie garākā laika periodā izzūd no atmiņas. Tāpēc emotivisti ir mazāka ļaunatminīgi. Grūti rakstīt atmiņu stāstus. Emotivisti burta sākumā veido lielus izliekumus

Konstruktīvisms – psihes uzstādījums, kuram pateicoties cilvēks  savu emocionālo stāvokliregulē, precīzi atdarinot svešas emocijas, pārdzīvojumus, vai atkārtoti ieslīgst pagātnes pārdzīvojums. Iekšējos emocionālos pārdzīvojumus atceras sīkās niansēs un laika gaitā no atmiņas nespēj izdzēst. 
Konstruktīvistam ir svarīgi emocionālie sakāpinājuma brīži, kas saistās ar noteiktu vietu, grāmatu, filmu, tikšanos, nepabeigtu mīlestību stāstu un tamlīdzīgi. Tie ietekmē viņa emocionālo stāvokli, notur vai pastiprina to. Konstruktīvistu atmiņā nosēžas arī negatīvie notikumi, kas izraisa ļaunatminību. Konstruktīvistiem padodas rakstīt atmiņu stāstus. Konstruktīvista rokraksts: lielus izliekumus veido burta beigās. 

Grupu pazīmes

Process – Rezultāts

Uz procesu vērstie – Labējie

Psihes uzstādījums, kura ietekmē cilvēks ik brīdi apzinās savu līdzdalību tikai vienā procesā (situācijā), labi atšķirot visas šā procesa detaļas. Cilvēks ir pilnībā iesaistīts procesa darbībā. Turklāt citi vienlaicīgi noritošie procesi tiek vāji apzināti un kontrolēti. Izeja no uzsāktā procesa ir apgrūtinoša, jo pārslēgšanās no viena procesa uz citu, novērš koncentrēšanos. Tas pasliktina darba kvalitāti. Uzsākuši procesu, viņi tajā pamatīgi iegrimst, it kā kļūstot par daļu no tā. Ar lielām grūtībām, veic vairākus procesus vienlaikus, kas savukārt viegli padodas rezultatīviem.
Procesu uztver kā kaut ko viendabīgu un nesaraujamu. Neatraujoties spējīgi procesu novadīt līdz galam. Ja gadījumā kādu darbību nav bijusi iespēja pabeigt, labējiem grūtības sagādā uz ilgu laiku pamests darbs. Lai atgrieztos no pārtrauktās darbības, viņam nepieciešams to uzsākt kā no jauna. Uz Procesu vērstiem informācijas laukā objekti izkārtoti noteiktā secībā.
Leksika: viņu runā bieži saklausāms darba process.

Uz rezultātu vērstie – kreisie

Tāds psihes uzstādījums ļauj cilvēkam piedalīties uzreiz vairākos procesos, pārslēdzot uzmanību sākumam, gan beigām. Katrā no tiem pievērš uzmanību galvenem momentiem. Cilvēks kļūst tāds kā ārējais novērotājs, neiesaistoties dziļi nevienā no no procesiem. Apzināti iedziļināties katra procesa sīkumos viņam ir apgrūtinoši.
Ārpus procesa viņiem ir situitīvas sajūtas, (tas, ko viņi dara) process ir kaut kas ārējs, ko iespējams vadīt no malas (bez iegremdēšanas tajā). 
Procesa gaitā veic starpposmu un galīgā rezultāta apkopojumu, jo viņu orientācija uz rezultātu nozīmē ātrāku procesa pabeigšanu. Izjūt diskomfortu, ja procesā nav jūtama rezultāta. Tas notiek tāpēc, ka kreisie atrodoties it kā “ārpus darbības procesa”, salīdzinoši grūti izseko darbības plūsmai. Lai novērtētu procesa stāvokli, rezultatīvie izmanto starpposmus.
Uz Rezultātu vērstiem informācijas lauks sastāv no vairākiem objektiem, kuriem nav noteiktas secības.
Leksika: runā bieži skan vārdi – sākums, beigas, starpposms, etaps, rezultāts.

Piekāpība- Stūrgalvība

Cilvēkus, kuri mazpazīstamā situācijā spēj atkāpties no ierastās pozīcijas, sauc par Piekāpīgiem. Piekāpīgiem interese par kaut ko rodas tikai tad, ja tam seko atbilstoši resursi un viņi tajā saskata jēgu.
Mijiedarbojoties ar citiem cilvēkiem, brīvi pauž savas intereses (gatavs dot priekšroku partnerim, izskatīt pretprasības, dalītie pienākumos vai kopīgi veikt darbību). Skaidri norāda savas un partnera intereses. Konflikta gadījumos aizstāvas, bet neseko līdz, ko tas nodarīs darbībai. Ja kāds cilvēks sāk pretendēt uz Piekāpīgā resursiem, ielauzdamies tā iekšējās lietās, tam var sekot neadekvāta, pat agresīva reakcija. Šādi Piekāpīgie cīnās par viņu resursa neaizskaramību. Kaut arī informācijas laukā viņiem ir sava nostāja, bet parasti paliek vidusposmā starp sevi un partneri, savas domas neuzspiežot. 

Stūrgalvīgie neskaidrās situācijās saglabā savu ierasto nostāju. Sadarbojoties ar citiem cilvēkiem, brīvi rīkojas ar saviem resursiem (var dalīties, mainīt, apzināti tos tērēt). Skaidri apzinās savu un svešu resursu sadali. Ja notiek iebrukums viņa interešu sfērā, aizstāvas, bet neseko tam, kā tas ietekmēs viņa resursus. Ja kāds cenšas uzspiest savas intereses, ielauzdamies to iekšējā telpā, Stūrgalvīgo reakcija būs pietiekami asa (šāda reakcija parādās brīžos, ja svešas intereses nekļūst par personisku interesi stūrgalvīgiem). Stūrgalvīgie informācijas laukā uzsver un izplata savu nostāju, uzspiežot savas domas partnerim. Dialogā nespēj būt lokans.

Katrā kvadra viens duālais pāris ir piekāpīgo pusē, bet otrs  duālais pāris ir pretējā – stūrgalvīgo pusē. Aktivācijas attiecību pārī viens ir piekāpīgais, otrs stūrgalvīgais. Saudzīgākas attiecības veidojas gadījumos, kad aktivācijas pārī šīs iezīmes ir pretstatā, tas ir viena papildinājums otrajā.

Bezrūpība – Tālredzība

Bezrūpība/piesardzība ir psihes uzstādījums, kura ietekmē cilvēks problemātiskās situācijas uztver gadījumos, kad tiek atklātas jaunas, līdz šīm nepazīstamas īpašības, situācijas. Bet risinājuma meklēšana notiek pašreizējās situācijas ietvaros. Tas liek katru reizi sastādīt jaunu algoritmu, kas ir piemērots tikai šim konkrētam uzdevumam, un dažkārt ļauj atrast principiāli jaunus risinājumus. Mainoties apstākļiem, bezrūpīgie spēj ātri izvērtēt katru situāciju.
Bezrūpīgie risinot kādu problēmu, izmanto tikai to informāciju, kas ir pieejama šajā situācijā (kura nepieciešama dotā uzdevuma risināšanā). Tāpēc bezrūpīgie katru reizi veido jaunu algoritmu. Viņiem nepieciešamas sagatavošanās posms. 
Bezrūpīgo valodā bieži skan vārds “paredzēt”, parasti viņi runā par to, ko “vajag”, “kas ir labi” vai ” ko nav iespējams paveikt, vai nav iespējams paredzēt.

Tālredzība/apdomība ir psihes uzstādījums, kura ietekmē cilvēks problemātiskās situācijas uztver gadījumos, kad pamanījis jau zināmas un atpazīstamas iezīmes. Bet risinājuma meklēšana šai situācijai notiek, ņemot vērā visu savā dzīves laikā uzkrāto pieredzi, neizslēdzot arī citu pieredzi. Tas ļauj izmantot gatavus jau pārbaudītus algoritmus, piemērojot arī citām darbības jomām. Mainoties apstākļiem, tālredzīgie pazīstamā vidē spēj ātri novērtēt situāciju, ātri pielietot savu dzīves pieredzi. Tas uzskatāms kā pozitīvs darbības novērtējums sarežģītu jautājumu risināšanā. Tāpēc viss jaunais, kas var nejauši pārsteigt procesa gaitā, faktiski ir veco un pazīstamo elementu kombinācija.
Valoda. Tālredzīgo runā vārds “tālredzība” kā raksturojošs jēdziens izskan salīdzinoši reti, bet, aprakstot darbības, paredzamos plānus, tālredzīgie šo jēdzienu izskaidro, minot konkrētus savas darbības piemērus. (piemērus, kā kaut ko var paredzēt).
Katrā iezīmju pusē ir katras kvadras viens duālais pāris , pretstatu pusē – citas kvadras duālais pāris. Savukārt pretstata pusē katram no kvadras tipam ir aktivators.

Kvadru iezīmes 

Apdomība – Izlēmība

Šīs abas pazīmes arī daļēji ietvertas kvadru aprakstā. Pirmā un ceturtā kvadras tiek uzskatītas par apdomīgām, jo savus lēmumus bieži maina jaunatklātu apstākļu ietekmē. Pirmo kvadru pielīdzinām bērnam, kad spriedumu stingrība vēl nav nobriedusi, bet 4. kvadru senatnei,  kad spriedumu stingrība jau ir atslābusi. 
Apdomīgie dabiskā stāvoklī jūtas atbrīvotim maksimāli mobilizējas un koncentrējas tikai uz kādu noteiktu uzdevumu, bet pēc tam, kad uzdevums ir izpildīts, tie atkal nonāk atslābuma stāvoklī. Atslābums (mobilizācijas trūkums) ir saprāta dabiskais stāvoklis. Pirms svarīgas, atbildīgas lietas veikšanas ir jāpanāk dabiskā atslābuma stāvoklis (nepieciešamība atpūsties, atslābināties). Jo labāk viņi atpūtīsies, jo efektīvāka būs turpmākā mobilizācija, koncentrēšanās īstajā brīdī. Piemīt tieksme apkomīgos darbus sadalīt vairākos posmos. Apdomīgie uzskata, ka iepriekšēja sagatavošanās pirms lēmuma pieņemšanas ir vērtīgāka, nekā steiga.

Turpretī otrā un trešā kvadras tiek uzskatītas par izlēmīgām, jo jebkurā dzīves situācijā spēj radīt, saglabāt, noturēt stabilu mobilizējošo stāvokli. Šis kvadras nes smagāko dzīves posmu: izlēmību, nesaudzīgu darbošanos, pielaisto kļūdu labošanu, bremzējošo procesu novēršanu, tādēļ to uzvedība ir nopietna. Atradu testu, ko iesaku tev pamēģināt par svārstīgumu vai izlēmību.

Izlēmīgie lēmuma pieņemšanas brīdi labi apzinās darbības procesu un lēmuma izpildes nepieciešamību. Tas prasa nopietnu atdevi darba procesam, taču apdomāšanās un sagatavošanās posms viņiem nav nepieciešams. Parasti atrodas mobilizētā stāvoklī vēl pirms tam, kad tas ir reāli nepieciešams. Izlēmīgie neapzināti gatavojas nākotnē gaidāmajiem uzdevumiem. Pēc uzdevuma izpildes joprojām paliek mobilizētā stāvoklī. Mobilizēšanās ir izlēmīgo dabiskais stāvoklis. Netiecas dalīt veicamos uzdevumus atsevišķos posmos, spēj mobilizēties laika sprīdim, lai nepieciešamos darbus veiktu bez pārtraukumiem. Lēmuma pieņemšanas brīdi apzinās ieguldītā dara. nepieciešamību, kas viņus nebaida. 

 Objektīvie – Subjektīvie

Objektivitāte ir psihes uzstādījums, kam pateicoties, cilvēks savu izpratni un spriedumus uzskata par pieņemamiem tikai tad, ja tie nav pretrunā ar sabiedrībā pieejamām un pieņemtām normām. Arī komunikācijā partneri izmanto vispārpieņemtās normas. Plašākai saziņai nepieciešama pakāpeniska tuvināšanās. 
Slikti apzinās apkārtējo emocionālo fonu; nespēj uztvert emocionāli pārspīlētus jēdzienus (piemēram, “jautrību”). Tā vietā viņi izvēlas savādāk apzīmēt šī vārda jēgu, izvēloties tādu, kuri nesatur emocionālu nokrāsu, (piemēram “jautrība” viņu izpratnē nozīmē “izklaide”, “atpūta”, nozīmē “prieka baudīšana” utt.). Emocionālo saskarsmi neuztver kā kaut ko atsevišķu, tiecas to pielāgot citām kopīgām darbībām (var priecāties arī darbā vai priecājoties, nodarboties ar nopietnām lietām). Kopdarbībā piedāvā pietiekami efektīvus veidus, noskaidro, vai cilvēks zina, kā ir pareizi. Aprakstot, ko paveicis vai apspriežot kopdarbību, paskaidrojošās leksikas vietā min piemērus.

Subjektivitāte ir psihes uzstādījums, pateicoties kuram, cilvēks savus priekšstatus un spriedumus uzskata kā pareizus vai arī nepareizus, necenšoties tos salīdzināt ar sabiedrības normām. Katrā konkrētā gadījumā izvērtē emocionālo gaisotni, lai saprastu, vai darbošanās būs iespējama. Ja izlemj sadarboties, viņiem nav nepieciešama pakāpeniska tuvināšanās.
Labi apzinās kopējo emocionālo fonu, zina, kas var atgadīties saskarsmē ar cilvēkiem (piemēram, radot satraukums, jautrība, arī spriedzi utt.).
Cilvēku izklaides, uzjautrināšanās, atpūtu (dažādus emocionālos piedzīvojumus) viņi izdala kā atsevišķu darbību. Piemēram, uz jautājumu ar ko jūs bijāt aizņemti? Viņi atbild: “Mēs priecājāmies!” 

Demokrātisms – Aristokrātisms

Šis sadalījums veidojas pēc kvadru principa, pirmā un trešā kvadras ir demokrāti, otrā un ceturtā aristokrāti. Taču uzskatus par pasauli un tās  vērtībām 1. demokrātu kvadrai krasi atšķiras no 3. demokrātu kvardas. Līdzīgi ir ar 2. aristokrātu un 4. aristokrātu kvadrām. Šīs abas pazīmes plašāk izklāstītas sadaļā par kvadrām.

 Analizējot citus cilvēkus un veidojot saskarsmi, demokrātiem primārās ir cilvēka rakstura īpašības, to analīze (autoritāte, intelekts, personīgie sasniegumi). Tieksme izdalīt atsevišķu cilvēka prioritāti. Taču demokrāta vērtējums par cilvēkiem nebalstās uz viņa piederību pie kādas konkrētas grupas, tāpat demokrāti neuzsver savas attiecības ar šīs grupas pārstāvjiem. Runā netiecas izmantot uzkrītošu izteiksmes veidu, kā arī salīdzinājumus, kas atspoguļo atsevišķu grupu īpašības, (piemēram, “tipisks priekšnieks, tipisks zinātnieks”. Spēj ignorēt hierarhijas pakāpes, jo uzskata, ka posteņus var iegūt arī negodīgā ceļā. Viņu motīvs – parādi, ko Tu spēj!  Demokrātiem piemīt individuālisms.

Aristokrāti bieži sevi un citus cilvēkus uztver pēc piederības kādai noteiktai grupai (dalīšana grupās var notikt pēc visdažādākajiem kritērijiem ieskaitot profesionālo piederība, dzimumu, vecumu, tautību, dzīvesvietu, ticību utt.). Piemēram: “es esmu pārstāvis no…”, “šis cilvēks ir no slavenu juristu dzimtas.” Visticamāk, ka tieši aristokrātu ierosme bija demokrātiskā valstī cilvēkus šķirot, saucot par “kungiem un dāmām”. Ja sabiedrībā ir ubagi, bezpajumtnieki, cilvēki ar zemiem iztikas līdzekļiem, tad tā nav kungu sabiedrība.  Aristokrātam nav skaidrs, kā var vienlaikus piederēt pie divām naidīgām vai pretējām grupām: “Tu esi vai nu ar mums? Bet ja  ar viņiem, tad pret mums”. Savu saskarsmes loku izvēlas pēc noteiktām pazīmēm, savā apziņā to uztver kā “īpašo”. Aristokrāta runā bieži skan “grupa”, “tipisks pārstāvis”, “mūsējie”, “visi tie” utt. Aristokrātiem piemīt kolektīvisms

Lūk, esam pabeiguši mācīties Reiņina pazīmes. Visas viņas atspoguļotas jaunizveidotajā  algoritmā. Ja lasot, nespēj noteikt piederību kādā pāra pusē ir tava prioritāte, pamēģini to uzzināt ar algoritma palīdzību. Tikai izvēlies no darbiem un pienākumiem brīvāku laika sprīdi, jo pildot algoritma ir jāpiedomā. Vieglāk tas nāksies, ja visu atklāsi no paša sākuma – vispirms uzzināsi savu socionisko tipu.