Kremļa triumfa noslēpums16.10.2011
Raksts pirmo reizi publicēts 2011. gadā
Pasaulē varu diktē un notur nauda, kura skaitliski ir dažu bagātu cilvēku rokās. Latvijas oligarhi salīdzinājumā ar pasaules slavenajiem un bagātākajiem tādas niecības vien ir, taču arī viņi kopē pasaules oligarhu praksi. Oligarhi ir kā haizivis, kas regulāri iziet medībās. Bet vai kāda spēkos ir neitralizēt haizivi? Un varbūt tas nav arī vajadzīgs, jo visam ir divas puses – pozitīvā un negatīvā. Paplašinādams savu darbības lauku un gūdams peļņu, jebkurš oligarhs nes zināmu labumu arī sabiedrībai. Bet būsim reāli – tas, kurš prot nopelnīt, lauvas tiesu nopelnītā noteikti paturēs sev.
Pasaules evolūcija rit uz priekšu, un tā neatgriezīsies pirmatnējā veidolā, ja vien to neapstādinās dabas katastrofa, vai karš. Tādēļ cīņa par varu turpināsies visu cilvēces pastāvēšanas laiku. Tā nav nejaušība, ka veidojas globāla mēroga savienības, lai nodrošinātos pret masveida teroru. Tagad jau aktīvi runā par Eirāzijas savienību, kuru veidos Vladimira Putina kliķe. Regulāri notiek gatavošanās – kurš kuru haizivi medībās uzvarēs. (šajā sadaļā jau ir izveidots raksts Eirāzijas Savienības gars).
Socionika dod dziļāku sapratni par procesiem, kas norit augšā. Politika ir spēle ar noteiktiem dalībniekiem. Politiķu uzvārdi un amati neko nepastāsta par viņu lomu spēlē. Tiklīdz mēs blakus uzvārdiem minam sociotipus, atklājas stratēģiskā aina, atsedzot spēles norisi, ieraugot visas viltības un slēptos manevrus. Katru sociotipu iespējams pielīdzināt šaha figūrai, kura spēj izdarīt tikai noteikta veida gājienus, un kuras pēc hierarhijas ir atšķirīgas spēcīguma ziņā. Bet ir zināms, ka uzvaru var panākt tikai ar noteiktu figūru iesaistīšanu kombinācijā.
Boriss Jeļcins
Kad Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina (Žukova) spēki bija izsīkuši, viņš 1999. gada Jaungada uzrunā paziņoja par savu atkāpšanos, iesakot kā iespējamo pēcteci V.Putinu (Maksimu). B.Jeļcins savos memuāros stāsta, ka viņam piemitušas izcilas spējas atrast un saskatīt nākamā prezidenta amata kandidātā V.Putinā visas tās īpašības, kuras nepieciešamas prezidentam.
Vladimirs Putins
Nenoliedzami, ne mazāka interese par nākamo prezidenta kandidātu bija Krievijas oligarhiem, kuri vēlējās atrast tikai prognozējamu, kontrolējamu un uzticamu cilvēku. Turklāt šim cilvēkam bija jābūt apveltītam ar tādām īpašībām, lai viņš spētu iepatikties krievu tautai. Oligarhi ataicināja politisko konsultantu firmu no ASV, kuri veica sociālo grupu aptauju. Viņi secināja, ka krievu tautai nepieciešams tāds prezidents, kurš spēj stingri turēt grožus rokās. Vārdu sakot, skarbais puisis. Tika piemeklēti un apsvērti vairāki kandidāti, starp tiem izbrāķēts tika gan Jevgēnijs Primakovs (Žukovs), gan Sergejs Stepašins (Jeseņins), kurš šķitis pārāk maigu raksturu, gauss, neizlēmīgs un bez harizma.
Jevgēnijs Primakovs Sergejs Stepašins
Turpmāk sākās mazpazīstamā V.Putina personības izpēte. Cilvēks, kurš strādājis Valsts Drošības Komitejā, mērķtiecīgi virzījies uz augšu pa karjeras kāpnēm, Federālā Drošības Dienesta vadītājs, deva lielu cerību prezidenta amatam. Arī ārējais izskats šķita pietiekami pieņemams: mazrunīgs, askētisks cilvēks, kura acīs reti pamanāms siltums, bezkaislīgs un emocionāli neietekmējams, augumā stalts, kopts, kārtīgs un pedantisks. Praktizējošie socioniķi nojautīs, ka tādam īpašību kopumam atbilst tikai viens sociotips no sešpadsmit – Maksims.
Romāns Abramovičs
Liela loma V.Putina pozīcijas nostiprināšanā bija Romānam Abramovičam (Balzakam). Viņš bija pēc uzvārda atpazīstams miljonārs, vērā ņemama un reprezentabla persona daudziem Krievijas apgabalu gubernatoriem.
Aleksandrs Vološins
Žurnālists Aleksandrs Vološins (Robespjērs) stāsta: Romāns Abramovičs bija tāda iespaidīga persona, kura jau 1999. gadā piedalījās jaunievēlētā prezidenta V.Putina ministru kabineta veidošanā. Caur Abramoviča filtru bija jāiziet visiem ministru amata kandidātiem. Uz intervijām bija jāiet pa vienam.
Kādā tikšanās reizē Abramovičs esot dievojies – ticiet man, politika mani neinteresē. Atbildot uz A. Vološina atgādinājumu par viņa ciemošanos Kremlī, R. Abramovičs uzvēris, ka viņiem bijusi tikai draudzīga parunāšanās.
R.Abramovičs bez V.Putina kabineta vētīšanas veica vēl daudzus nopietnus pasākumus, galvenokārt padomājot par savu, bet vienlaikus V.Putina aizmugures nostiprināšanu. Nopietnākais šķērslis, kura ietekmi vajadzēja mazināt, nāca no Maskavas domes ar Juriju Lužkovu (Žukova) priekšgalā, kurā bija liels skaits komunistu. Arī J.Lužkovam, kura popularitāte tolaik Maskavā bija augsta, kārdinošs likās prezidenta krēsls.
Jurijs Lužkovs
Lai piepildītu ieceri, vajadzēja krievu tautu iepazīstināt ar mazpazīstamo Vladimiru Putinu. R.Abramoviča finansiāli atbalstīta un viņa iniciatīvas vadīta, mākslīgi tika radīta jauna partija Vienotība (raksta autors – vai partija ar šādu nosaukumu Latvijā ir nejaušība?). Par tās līderi tika ievēlēta harismātiska persona, ministrs Sergejs Šoigu (Žukovs).
Sergejs Šoigu
R.Abramovičam bija rūpīgi izstrādāta V.Putina aizstāvības stratēģija. Viņš spēja pārliecināt par jaunās partija Vienotība izaugsmes nepieciešamību valstī. Maskavas vēlētājs labprāt prezidenta krēslā vēlējās redzēt J.Lužkovu, kurš bija izteicis domu kandidēt. Tautai, protams pieņemamāks ir Napoleona tips. Taču Abramovičs rūpējās par to, lai nodrošinātu pretsparu J.Lužkovam, panākot V.Putinam vairākuma atbalstu Krievijas apgabalos.
Samērā ātrā laikā Vienotība izveidojās par nopietnu politisko spēku un Abramoviča pūliņi attaisnojās. No iepriekšminētā var secināt, ka Putina un līdz ar to oligarhu lomas stiprināšanas aizsākumi veidojās jau 1999. gadā.
Īsi pirms savas atkāpšanās, Boriss Jeļcins tautā bija iemantojis gan uzticību un popularitāti, gan slavu, gan neslavu savas alkohola atkarības un skandalozās uzvedības dēļ. Viņa drosmīgais atkāpšanās solis svinīgajā Jaungada naktī daudziem lika nodrebēt neziņā par turpmāko notikumu attīstības gaitu. Taču politiskais scenārijs jau bija iepriekš izplānots un pārdomāts. Tieši svinīgais Jaungada pasākums bija vispiemērotākais brīdis, lai Boriss Jeļcins krievu tautu iepazīstinātu ar daudzsološo pēcteci V.Putinu.
Spocionikas komentārs: II kvadra svešajiem (citu kvadru pārstāvjiem) vieglā ceļā varu nenodod, un likumsakarīgi vara pārceļoja no Žukova (B.Jeļcina) pie tās pašas II kvadras pārstāvja Maksima (V.Putina). Šo nostiprināšanas procesu vadīja Romāns Abramovičs un Sergejs Stepašins. Tādējādi Krievijas partija Vienotība ir II – autoritārās, diktatoru un represīvās kvadras spēks, kaut arī Abramovičš pieder III kvadrai. Taču viņam tajā visā bija savs aprēķins. Saskaņā ar socionikas likumsakarībām atņemt varu II kvadrai ir gandrīz neiespējami. II kvadras valdīšanu var gāzt vai nu revolūcija, vai karš. Otrās kvadras valdīšanas laikā citādāk domājošie labākajā gadījumā tiek neitralizēti, ļaunākajā – izraidīti no valsts, par biedinājumu citiem, iesēdināti cietumos vai mīklainos apstākļos pazūd.
Socioniķa komentārs: socionikā visi sešpadsmit tipi iedalās četrās kvadrās, kurām sabiedrībā ir atšķirīga loma. Kad vienuviet sapulcējas viena kvadra, tās pārstāvji gūst enerģijas pieplūdumu un drosmi, kas sekmē savas sociālās programmas īstenošanu. Vienas kvadras robežās veidojas ciešas simpātijas, uzplaukst noturīga mīlestība un rodas viegla savstarpēja kontaktēšanās un sapratne. Tiklīdz satiekas atšķirīgu kvadru pārstāvji, attiecībās ienāk skaudība, nodevība, naids, meli, izlikšanās, līdz pat atklātai atriebībai.
Boriss Berezovskis Pjotrs Avens
Viens no pirmajiem oligarhiem Krievijā bija Boriss Berezovskis (Napoleons), kurš bija baņķiera un miljonāra Pjotra Avena (Balzaks) draugs (viņus saista duālās – viskomfortablākās attiecības). Tieši Boriss Berezovskis ievadīja jauno un daudzsološo R. Abramoviču biznesā. Vēlāk, apgrozot miljardus, abi kļuva biznesa pretinieki, haizivis, (arī viņus saistīja komfortablas attiecības). Taču, naudas un varas gadījumos arī saderīgie var nostāties atšķirīgās barikādes pusēs).
Uzzinājis par V.Putina kandidatūras izvirzīšanu prezidenta amatam B.Berezovskis, uzsāka cīņu. Ne visiem Krievijas oligarhiem Vladimirs Putins prezidenta krēslā bija pieņemams, (ko socionika skaidro kā diskomfortu, sev nepieņemamu citas kvadras pārstāvi). Pēc saderības tabulas V.Putinam (Maksims) ar Berezovski (Napoleons) ir R – revīzijas attiecības. Tās ir vissmagākās attiecības, kas gan ģimenē, gan politikā un biznesā rada graujošu ietekmi.
Būdams III – kontroles kvadras – pārstāvis, Berezovskis tiešām vēlējās turpināt M.Gorbačova (Napoleona) iesāktās reformas Krievijā. Progress sabiedrībā var notikt tikai kvadru nomaiņas ceļā. Autoritāro režīmu gandrīz nav iespējams nomainīt. Taču vairākums gadījumupasaulē to tomēr nomaina liberālais un demokrātisks režīms, kurš prasa reformu ieviešanu. Tā ir III kvadra, kurai jānomaina II kvadra. Ja sabiedrības progress tiek mākslīgi bremzēts, kavējot kvadru nomaiņu (no II uz III), sabiedrība turpina stagnēt un pauž dziļu neapmierinātību.
Mihails Gorbačovs
1989. gadā gandrīz visā bijušajās PSRS teritorijās sākās III kvadras valdīšanas laiks kultūrā, ko Krievijā uzsāka atbilstošais sociotips Mihails Gorbačovs (Napoleons). Arī Latvijā straujā tempā sabruka sociālisms, taču Krievijā līdz ar B. Jeļcina nākšanu pie varas totalitārais režīms netika pieļauts sabrukšanai, tur turpina plaukt un zelt sociālisms, kad vara ir vienas ideoloģijas rokās. Kaut arī Krievijai nepieciešams ekonomikas uzplaukums, taču tas bremzēsies tik ilgi, kamēr valdīs II kvadra. Redzams, ka II kvadras pārstāvji Krievijā varu pārspēlē kā futbola bumbu, no vienas rokas otrā. Pastāvošās uzurpējošās varas krasa nomaiņa iespējama tikai III kvadras ietekmē.
Jurijs Lužkovs Jevgēnijs Primakovs
B.Berezovska cīņa pret Juriju Lužkovu (Žukovu) un Jevgēņiju Primakovu (Žukovu), ir skatāma nevis kā vienpersoniska interešu apmierināšana, bet gan kā cīņa starp II un III kvadru. Viņi ir politiskie konkurenti un pretinieki.
Kremļa kliķi, kura izveidojās no II kvadras pārstāvjiem, D.Midžlijs un K.Hačinss nosauc par vienas ģimenes biznesu.
V.Putinam nostiprinoties prezidenta krēslā, oligarhi piedzīvoja vilšanos, jo izrādījās, ka Putins nav nedz ietekmējams, nedz raustāms. Tas bija ciets rieksts. Berezovska ieteikumiem Putins vispār nereaģēja. Kādā ļoti karstā 2000. gada vasaras dienā viņš sasauca kādus 30 oligarhus, kuriem paziņoja, ka aizliedz iejaukties politikā un diktēt noteikumus. Sākoties Putina valdīšanas laikam, politisko gaisotni valstī noteikšot tikai viņš.
Viens no iespaidīgākiem Kremļa cietokšņa nostiprināšanas darbiem ko paveica Putins, bija pakāpeniska neatkarīgo televīzijas kanālu un preses izdevumu aizvēršana, ar mērķi, lai nekas nespētu iebilst pret viņa valdīšanas stilu. Tas Putinam izdevās pirmās prezidentūras otrajā gadā.
Socionikas komentārs: Ne visi zina īsto iemeslu, kāpēc Putins tā rīkojās. Socionika skaidro, ka Putina – Maksima – vadošā psihes funkcija – sistēmu loģika pieprasa sevi nodrošināt pret jebkādu ārējo ietekmi. Ļoti bieži Maksima tipa līderi vārda pilnā nozīmē ap sevi uzceļ cietoksni, kurā nevienam nav tiesības bez viņa ziņas rīkoties vai paust atšķirīgus viedokļus. Tāpēc demokrātiju Maksima, jeb II kvadras diktatoru valdīšanas laikā nebūs iespējams sagaidīt.
V.Putina vajāti, Boriss Berezovskis un Vladimirs Gusinskis (abi Napoleoni) uz visiem laikiem bija atstājuši Krieviju. Taču ar to vien nepietika. Putins nolēma oligarhu Berezovski iebiedēt vēl vairāk, lai gadījumā pēdējais neizdomātu atgriezties atpakaļ. Tika vākti materiāli smagu un apmelojošu apsūdzību izvirzīšanai, lai izdevīgā brīdī Berezovski ietupinātu aiz restēm.
Boriss Berezovskis Vladimirs Gusinskis
Kad Abramoviča pozīcijas bija pamatīgi nostiprinājušās, viņš sāka nievājoši izteikties par savu bijušo draugu Berezovski. Arī Berezovskis norāda uz atšķirību raksturos – viņš bijis atklāts, bet Abramovičs nekad nav bijis gatavs atbildēt atklāti. (Balzakam, kā intravertam tipam) piemīt noslēgtība, viņš nav atklāts. Te jūtama saderīgu tipu nostāšanās pretējās barikādes pusēs, jo dalās intereses.
Berezovskis neslēpj savas dusmas pret Putinu, pamatoti norādot, ka viņš cīnās nevis pret oligarhiem, bet gan pret saviem politiskajiem oponentiem. Tādēļ arī Putins aizvēra neatkarīgās televīzijas, lai maksimāli novājinātu tos ķēdes posmus, kuri apdraudēja viņa varu. Arī visi nepaklausīgie gubernatori ātri tika nomainīti.
Nākamais likvidējamais šķērslis Putina ietekmes nostiprināšanai ir privātā biznesa ierobežošana. Lai salauztu uzņēmēju pretestību un atturētu no politiskās pretdarbības, Putins ieslodzīja cietumā arī savas kvadras pārstāvi Mihailu Hodorkovski (Maksimu). Tādējādi Putina kontrolē nonāca arī tiesu vara.
Mihails Hodorkovskis
Taču būtu naivi domāt, ka Putins pret visiem izturēsies vienlīdz taisnīgi. Krievijas oligarhu loks ir pietiekami liels, Putinam uzradās īpaši labvēļi: Mihails Frīdmans (Žukovs), un Vladimirs Potaņins (Žukovs), no III kvadras – Pjotrs Avens (Balzaks), Romāns Abramovičs (Balzaks) un Oļegs Deripaska (Balzaks).
Mihails Fridmans Vladimirs Potaņins Pjotrs Avens Oļegs Deripaska
Kā bija sagaidāms, pēc Putina prezidentūras vara nonāca (tika pārspēlēta) cita II kvadras Maksima – Dmitrija Medvedjeva rokās. Putina un Medvedjeva diktatoriskais valdīšanas stils ārēji ir tikai nedaudz humānāks par Josifa Staļina (Maksima) valdīšanas stilu. Likumsakarīgi, ka pēdējos 16 gados Krievijas varas groži ir tikai II kvadras rokās, un tas nevar beigties par labu demokrātijai. Paredzams, ka no 2012. gada pavasara abi Maksimi atkal mainīsies lomām, un Dievs vien zina, vai tas būs pēdējo reizi. Visticamāk II kvadra neizlaidīs varu no savām rokām.
Dimitrijs Medvedjevs
Pilnīgi pamanāms, ka Krievijā valsts pirmo personu izvēle ir balstīta zinātnes ieteikumos. Tur dominē II kvadras loģiskie sociotipi Maksims un Žukovs, bet viņu vadības stils ir diktatorisks, konservatīvs un šaurs. Vairāk par visu tiek domāts par varas nostiprināšanu. To apstiprina Mosbank direktors Genādijs Seļezņovs (Džeks – III kvadra): V.Putins nebija pazīstams un publisks cilvēks, un viņa darbošanās prezidenta administratora krēslā arī neparedzēja plašu popularitāti. Bet viņa darbs Federālās Drošības Birojā radīja pozitīva cilvēka ieskatu. Jauns, gudrs, mazrunīgs, punktuāls, sakarīgs un precīzs spriedumos. Tādēļ viņš viegli nokļuva valdībā. Bet, atklāti sakot, nevienam tobrīd prātā neienāca, ka premjera amatā viņš darbosies ar tik šauru programmu.
Genādijs Seļezņovs
Kā bāzes materiāls rakstam ņemts no D.Midžija un K.Hačinsa grāmatas: “Abramovičs:miljardieris no nekurienes” (Rīga, apgāds “Kontinents”, 2006.g., grāmatā 315 lpp.), taču šī raksta ietvaros socionikas eksperti ir izteikuši savu skatījumu.