Tukšo ideju kūlējs – Dostojevskis11.03.2017

Tā kā man ir sanācis nodzīvot piecus gadus blakus “izciliem” ceturtās kvadras tīrradņiem, atļaušos padalīties savos novērojumos.

Tiesa – tas būs subjektīvi, un tas būs visai dzēlīgi, jo par viņiem varu pateikt tikai dažu zelta vārdu – parasti sulīgu un krievisku. Un tas būs tikai mans – otrās kvadras pārstāves – Jeseņinas vērtējums.

Varbūt ar šis raksts (kā iepriekšējie) sanāks kā salīdzinājums – otrā kvadra pret ceturto, pusaudži pret vecākiem, memļaki pret nezvēriem un ļēļauši pret diktatoriem, vasara pret ziemu. Vienu vārdu sakot, liec un ievieto, kādus vien pretstatus gribi. Bet tā ES viņus sajūtu un izvērtēju.

Šoreiz runāsim par Dostojevski

Reiz atradu rakstu, kurā kāda visnotaļ vārgā Dostojevska aprakstījusi par sevi. Spriežot pēc viņas teksta, tiesa viņa grib būt pārliriskota Štirlica. Tādas Štirlicas pasaulē nav. Bet Štirlics taču ir Dostojevskas duālais! Tieši par kādu viņa vēlētos pārtapt. Diemžēl… ja blakus nav Štirlica, kurš viņu kārtīgi izpurinātu un atmodinātu, tad paliks gribot.

Lasi: Domāju ar smadzenēm, daru pēc labākajiem nodomiem un mīlu no visas sirds.

Humora izjūta man ir. Raksturs arī ir. Neļaušu kāpt sev uz galvas. Mazliet velk uz valdonīgumu. Esmu nedaudz lepna, bet neesmu iedomīga. Patīk būt labākajai. Ai, kā skauž, ja cita izrādās labāka par mani! Īpaši, ja viņa prot gaumīgi un skaisti saģērbties. Tikai es protu noslēpumainus klusēt. Vai tad kāds uzzinās, ko es klusībā domāju?

Patīk viss, kas neparasts, savādāks, piesaistošs. Patīk riskēt, un pat man nav bail to darīt! Būtībā – esmu traka. Ja gribat zināt, varu pat brīvprātīgi pieteikties armijā. Un pat matus noskūt uz nullīti!

Ja runāju par citiem, krīt uz nerviem žēlošanās, vienveidība, garlaicība, stagnātisms un nelietderīga laika izšķiešana. Pie sevis esmu nodomājusi (to tik un tā neviens neuzzinās), ka man pašai šīs īpašības piemīt – turklāt pilnā kompleksā.

Ir nācies dzirdēt arī citus par mani sakām, ka esmu drosmīga. Cīnītāja. Draudzīga. Patiesa. Godīga. Centīga. Emocionāla. Par pirmajām divām man nepiemītošām iezīmēm pie sevis pasmaidu un nodomāju – lai jau spriež vien. Mana drosme beidzas pēc trešā soļa. Un cīnītājas gars noplok savu izvirzīto mērķu kalna priekšā.

Lai arī intuīts, Dostojevskis balstās uz stereotipiem un šabloniskām frāzēm, kas var tikt izklāstītas uz sešām lapas pusēm. Parasti viņas (arī viņu) doma ir visai sekla, bet pašam liekas, ka ir sacerējis zinātnisko traktātu – jo standarta stereotips ir ticis apaudzēts ar ideju, kas arī nekad nav bijusi viņējā. Tā parasti ir aizgūta no citiem sabiedrības informācijas resursiem. Un tad tiek, muļļāta riņķī un apkārt, rezultātā pats neko nepasakot. Bet skaisti taču izskatās – jo lielāks uzražotās, es teiktu atražotās informācijas daudzums, jo cilvēks cienījamāks un tātad arī garā gudrāks, vai ne?

Parasti raksts izskatās aptuveni šāds – apsveikuma citāts no vēstules:

Es rakstīju smiltīs vārdu pēc vārda
no katra drauga,
un izdzēsu,
lai sveši skati to neierauga.
Es rakstīju smiltīs,
lai Dievs redz un
pār jums visiem savu svētību sedz.
Es rakstīju smiltīs
klusā jūrmalā un domāju,
ko Jēzus reiz tā rakstīja
smiltīs ļaužu pūlī pilsētā.
”Ko dosim, mēs, bērni, ko dāvāsim Tev?
Ak, saņem mūs pašus par dāvanu sev!
Tu negribi mantas, ko pasaule rod,
bet sirdi it šķīstu, kas godu Tev dod”.

Šo seno, jauko dziesmu dzirdēju arī aizgājušajos Ziemassvētkos. Man šķiet, ka vislielākā šīs vienkāršās dziesmas burvība slēpjas tās beigu rindās: Turēsim savas sirdis tīras un baltas, lai tās dara godu gan Dievam, gan mums pašiem! Atdosim svētkos viens otram labāko, kas mūsos ir – atdosim paši sevi, atdosim mīlestību. Gaišus svētkus!

Ārkārtīgi nepārliecināts par sevi emocionālajā jomā, un savas bailes miermīlīgais empāts izvērsīs agresīvā uzbrukumā uz tuvākajiem: ja jūtos slikti, tad noteikti kāds ir pie tā vainīgs. Tas nozīmē, ka arī viņiem ir jājūtas slikti, jo man dzīvē nenotiek, tā kā gribētos.

Šeit izpaliek arī Dostojevskim izslavinātais, iedzimtais psihologa talants. Sanāk tāda žļurgaina, negatīva manipulācija. Visbiežāk neapmierināts ar dzīvi viņš, ierausies sevī, un pūtīsies pelnus uz visu pasauli. Nomokot visus apkārtējos, klusējot tā, ka māja skan, bet nepasakot, kāds kairinājums ir radījis šo sašutumu un dusmas. Brīdī, kad būs nepieciešama konkrēta atbilde risinājumam, Dostojevskis paņems un aizvērsies cieti kā klints. Tikai retais zinās, kā labāk pateikt – “sezam atveries!’

Saskarsmē kluss. Bieži filozofē par attiecību tēmām, balss praktiski nekad netiek pacelta (izņemot tad, kad sadusmots). Smaids sejā it kā ir ieklemmējies vienā pozīcijā. Atklāts, bet liekas, ka lūpas ir uzkārušās pie vaigiem un nav iespējams tik viegli dabūt nost no āķa.

Piemēram, Kristena Stjuarte, manuprāt, Dostojevska, viņas smaids visai bieži tiek izsmiets, ekstraverto emociju trūkuma dēļ. Un tiek rakstīts: Nabaga pārgurusī Kristena!

Kā lomās, tā saskarsmē viņa nav visai dramatiska, kaut arī mēģina būt, bet tas nav pārliecinoši, jo Dostojevska pastāvīgi baidās iziet no rāmjiem, zaudēt kontroli. Ja salīdzina ar pilnīgo pretstatu Hamletu, kurai pilnībā nesagādā problēmas izpausmes ārpus pieņemtajiem rāmjiem. Jo Hamletai būs vienalga, ko citi par to domā, viņai būs jautri un morāle nav viņas dāvana, vai mērķis, drīzāk šoks.

Dostojevskai, dzīvojot kopā ar duālo Štirlicu, nav jāuztraucas. Štirlics viņu pieliks pie vietas un ierobežos. Un iestumdīs tur un tā, kā vajag. Pieradinās pie kārtības un apspiedīs jebkādu (viņasprāt) pārlieku entuziastisku iniciatīvu, kuras ir bez skaita un nekad nebeidzas. Katru dienu cita, turklāt vēl stulbākas un pilnīgi nerealizējamas idejas. Pat nesāciet skaitīt Dostojevska idejas, ar tām varēs noklāt ceļu no Rīgas līdz Lietuvai. Un tad vēl nebūs gana. Tikai neaizmirstiet pajautāt, cik tās tiek īstenotas. Kaut gan, labāk to nedariet. Jo tad sagaidīsiet tādu ģīmi, ka pašam šķitīs, ka esat pie visa vainīgs. Pats bieži nesaprot, ar ko lai sāk, un vai vispār jāsāk.

Starp citu, tikai neietekmējaties Dostojevskas vadībā veikt dzīvokļa remontu un uzlabojumus. Bieži vien, samērā laba izskata dzīvoklis pirms remonta, pēc tā veikšanas izskatās uz pusi bēdīgāks. No labāka būs pārtapis par vēl sliktāku un noplukušu.

Jau bērnībā visu maksimāli idealizē, dzīvo izdomātā, perfektā pasaulītē ar ponijiem, skaistām, sakoptām lellēm un taisnām kā maisiem, kleitām. Savu pasauli iedomājas bez ļaunuma un tik rožainu, ka liekas – vēl nedaudz un no salkana sentimenta paliks šķērmi. Visi cilvēki ir tik labi, kārtīgi, paklausīgi, un galvenais, lai ir manāms, ka viņi ievēro higiēnu.

Savas pārspīlētās naivitātes dēļ, visbiežāk iemīlas pirmajā, kurš paslavina viņas labestīgo dvēseli. Ai, cik viņš labs cilvēks! Vēlāk noskaidrojas, ka šis labais cilvēks ir vislielākais riebeklis uz pasaules, kurš ir pilnīgi pārvērties par gandrīz vai necilvēku un kuram pieauguši ragi. Taču viņa gan ne pie kā nav vainīga!

Parasti viņas galvenais varonis ir kāds idealizēts tēls, kas arhetipiski atbilstu viņas duālam – Štirlicam ar visām tam piemītošām īpašībām. Visbiežāk viņa šo ideālu tā arī visu mūžu nesatiek. Un par nožēlu jāsaka, ka mana varone kopdzīvi saistījusi ar Haksliju – līdzīgu sev. Jeb precīzāk – savu spoguļattēlu.  (visizplatītākās un visnelaimīgākās laulības). Abi līdz pārgurumam to vien dara, kā skaidro attiecības par pareizi un nepareizi, par to, kas kuram bija jādara un ko vispār var nedarīt. Visbiežāk notiek tā, ka vispār nedara. Dzīvoklis pārvērties par miskasti!

Ja Dostojevska ir literāte, viņa veido dziļus, emocionāli bagātus, bet apjoma dēļ, ļoti garlaicīgus literāros sacerējumus. Gari un plaši cenšas izklāstīt domu, ko mana otrā kvadra jau būs sapratusi pēc pirmā teikuma. Parasti humors tiek nobīdīts malā, vai tas ir ārkārtīgi nopietns un neizklaidējošs, ka pat jājautā – un kur tad bija jāsmejas? Arī Dostojevsku smiekli liekas kaut kur iestrēguši aiz ausīm vai kaklā un ir pārāk sausi.

Dostojevska dievina garus, romantiskus un skumjus visai seklus dzejoļus par mīlestību, ciešanām un cīņu par mīlestību. Dažkārt iekļauj tēmu mīlestība-reliģija.

Skumji! Bet apmēram tādu Dostojevsku man nācās vērot četrus gadus.