Socionika vai psiholoģija?27.02.2014
Rediģēts 12. 12. 2025.g.
Pēc PSRS sabrukšanas 90. gados sabiedrīskajās iestādēs, skolās partijas sekretārus strauji nomainīja psihologi. Sociālisma laikā katrā iestādē vai organizācijā darbojās partijas sekretārs, kurš bija kā soģis, acuraugs, padomdevējs, samierinātājs un bieži arī attiecību izlīdzinātājs ne tikai iestādē, bet arī ģimenēs. Cilvēki bieži griezās pie partijas sekretāra, kurš iedziļinājās ģimenes problēmās un risināja strīdīgus jautājumus – dalīja mantu, nosodīja neuzticīgos vīrus.
Piemēram, ja vīrs bija neuzticīgs, sievai atlika aiziet uz viņa darbavietu un, to pastāstīt partijas sekretāram, kā rezultātā vīrs izpelnījās bargu partijas sodu. Tas viņu uz laiku disciplinēja, un nebija jānodarbina tiesu sistēma ar laulības šķiršanas prāvām, jo vīrs, dabūjis stingro partijas rājienu, bija spiests turpināt godīgu laulības dzīvi.
Tolaik skolās nedisciplinētos jauniešus kaunināja, atgādinot pionieru un komjauniešu statūtos deklarēto ētisko uzvedību un pienākumus, jo gandrīz visiem tolaik vajadzēja sastāvēt šajās organizācijās. Iestājoties šajās organizācijās, bija jādod zvērests, ko drīkst un ko nedrīkst darīt pionieris un komjaunietis. Kaut kādā veidā apkārtējā sabiedrībā valdīja mierīga līdzāspastāvēšana un savstarpēja saskaņa, cilvēki baidījās piedzīvot kaunināšanu.
Sākoties pārbūves laikam, iestādēs un skolās masveidā ienāca psihologi. Prese un sabiedrība ilgā laikā iedibinātos tikumus un morāli ar saviem atkailinātiem rakstiem pamazām grāva. Psihologam vajadzēja panākt noteikta mikroklimata veidošanos, apelējot uz katra sirdsapziņu, atgādinot par morāles un ētikas normu ievērošanu.
Vai psihologs palīdzēja?
Atbilde viennozīmīga – lielāko tiesu nē!
Jau pēc 2000. gada jūtami tika samazinātas psihologu štata vietas iestādēs un skolās, motivējot ar naudas trūkumu. Ja psihologs būtu neaizstājams darbinieks, vismaz skolās, tad diezin vai no viņa šķirtos, kaut arī līdzekļu trūkums lika izšķirties, ko atstāt un ko samazināt. Acīmredzot tā bija pirmā un vismazāk nozīmīga štata vienība, no kuras skolu direktori izlēma atbrīvoties. Visticamāk, ka psihologa esamība sevi neattaisnoja.
Raksta mērķis nav diskreditēt psiholoģiju un psihologus. Šodienas modernajā laikmetā cilvēka attiecību problēmu risināšanā vajadzīga absolūti jauna – modernāka pieeja. To arī uzsver psihologi, taču viņu izpratne krasi atšķiras no socionikas piedāvātās.
Kāda psiholoģe raksta : iepazīt pašam sevi – tā ir jauna pieredze, kas ļauj palūkoties uz sevi un savu dzīvi no cita skatupunkta.
Neviļus rodas jautājums, kā gan psihologs var izskaidrot jēdzienu – palūkoties uz sevi no cita skatupunkta?
Vai iespējams viena sociotipa cilvēkam ieiet citā tipā un paskatīties uz sevi citādāk? Šāds psihologa ieteikums ir pretrunā ar to, ko savulaik rakstījis Jungs un citi pasaulslaveni psihologi: Cilvēkam nav iespējams dzīvot un komunicēt kā divu tipu pārstāvim. Katrs cilvēks dzīvo kā viena sociotipa pārstāvis. Kur ņemt citu skatupunktu? Katram ir tikai savējais.
No raksta kļuva skaidrs, ka lielākoties tikai no klienta, kurš apmeklē psihologu, ir atkarīgs, vai konsultācijas rezultāts būs labvēlīgs un kāds tas vispār būs.
Kad cilvēks ir saņēmies un aizgājis pie psihologa, bet nav spējis atrast kopēju valodu ar viņu, tieši psihologs liek klientam justies vainīgam, bet uz sevi vainu neuzņemas, argumentējot, ka:
1) klientam piemīt pārāk augstas, nereālas prasības.
Socioniķa komentārs:
Katram sociotipam piemīt tādas prasības un vēlmes, kas izriet no viņa sociotipa, taču ar psihologa analīzi viņas nav, iespējams atbilstoši izvērtēt. Visticamāk, psihologam ir atšķirīgs ar klientu sociotips, tāpēc viņš klienta prasības izvērtē kā pārāk augstas.
2) psiholoģe – pastāv speciālista un klienta nesaderība.
Socioniķa komentārs:
Patīkami lasīt, ka psihologs atzīst nesaderības problēmu, tikai viņš nespēj to motivēt. Saprast savas attiecības ar klientu viņam spētu palīdzēt tikai socionika. Turklāt ļoti īsā laika periodā. Vai nebūtu laiks psihologiem to apgūt?
3) psiholoģe – cilvēkam nepieciešama patiesa vēlme sevi izprast, pielikt pūles un ar sevi strādāt, tas ir viņa trūkums.
Socioniķa komentārs:
Lai sevi izprastu, ir jāapgūst socionika. Tikai tad cilvēks uzzina un skaidri apzinās savus trūkumus un plusus. Psihologs nespēj paskaidrot trūkumu cēloņus, tāpēc klientu raksturo kā vājas gribas cilvēku. Visticamāk, psihologa skatījumā klientam tiek uzdoti kādi nereāli sevis pārveidošanas veidi, kas ir utopija.
4) psiholoģe – reizēm ir arī tā, ka cilvēkam vieglāk ir saņemt rūpes, uzmanību un līdzjūtību (pateicoties savām problēmām un ciešanām), nevis mainīt attiecības ar tām;
Socioniķa komentārs:
Pēc šī komentāra jājautā, vai psihologs ir gatavs savam darbam? Kā motivēts, viņš ieguvis psiholoģisko izglītību? Ja cilvēks ir iedrošinājies un griezies pie psihologa, tad viņš jau ir atzinis savu problēmu. Varbūt arī līdzjūtība viņam ir vajadzīga, un tieši ar psihologa palīdzību viņš vēlas izkļūt no savām problēmām un mazināt ciešanas. Bet, ja psihologam ir zems empātijas līmenis, tad arī viņš nespēj iedziļināties klienta problēmās. Tā var rīkoties tikai loģiskie tipi, kuri ieguvuši izglītību savu vājo funkciju aspektā.
5) psiholoģe: bieži cilvēkiem trūkst disciplinētības un metodikas, viņi vēlas visu un uzreiz un piestrādā pie tā retumis, atkarībā no noskaņojuma.
Socioniķa komentārs:
Disciplinētības un noskaņojuma trūkumam ir cēlonis, tādēļ, cienījamā psiholoģe, acīmredzot jūs nevarat tikt ar to galā. Mēs iesakām – draudzējieties ar socioniķiem un mācieties socioniku, pretēji jums drīzumā savā profesijā pietrūks darba.
Analīze sanāca gara, taču to veicot, bija vēle atspoguļot, ka psiholoģija un socionika ir nepieciešamas viena otrai. Procesā, kurā cilvēks ar noteiktu problēmu griežas pie speciālista pēc palīdzības, sava loma ir gan socioniķim, gan psihologam.
Socioniķis ir diagnosts, kurš nosaka cilvēka socionisko tipu, un pieņemsim, ka savā veidā piekar tam birku. Tas ir līdzīgi kā, rentgenologs uzņem attēlu, iedod rentgenogrammu pacientam, ar kuru pacients iet pie daktera un uzsāk ārstēšanu, vai pat izšķiras par operāciju. Kad socioniķis noteicis cilvēka tipu, kas pielīdzināms rentgena uzņēmumam, klients griežas pie psihologa, kurš viņu ārstē. Socioniķis nespēj strādāt ar individuālām klienta problēmām, taču, ja psihologs zina sava klienta sociotipu, viņš to spēj izvilkt no problēmas.
Socionika ir savienojošais posms starp psiholoģiju un socioloģiju. Socionika tikai daļēji ielaužas psiholoģijā, bet viņa nevar to aizstāt. Socionika darbojas ar nemainīgo daļu cilvēkā. Nosakot tipu, socioniķis pārvēršas par tādu kā instrumentu, kurš pamana raksturam atbilstošās iezīmes un pamana cilvēka radušās saskarsmes problēmas. Un spēj izskaidrot, kādēļ tās radušās.
Socionika ir reizē humanitāra, sociāla un dabas zinātne, jo tā izmanto dažādas metodes tipa noskaidrošanai. Socionika nepieciešama visiem! Tā jāievieš skolās un jāievada kultūrā! Pasaule vairs nevar novērsties no socionikas, jo viņa savu vērtību jau ir pierādījusi. Socionika ir vajadzīga, vecākiem, skolotājiem, bērniem, un jo ātrāk, jo labāk visiem.
Lasi par psihosofiju! Psihosofija – socioniku papildinoša.