Pjērs un Marija Kirī31.01.2013

      Pjērs Kirī                                                                   

Informācijas avots: “Pjērs un Marija Kirī” – Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība – 387 lppuses.

Pjērs Kirī dzimis Francijā 1859. gadā, miris 1859. gadā, Franču fiziķis, pētījis kristalogrāfiju, magnētismu,  pjezoelektrisko efektu un radioaktivitāti.  

Marija Skaldovska Kiri, dzimusi Polijā 1867. gadā, mirusi 1934. gadā. Viņa vēsturē tiek uzskatīta par radioaktivitātes pētniecības aizsācēju.

Meita Eva Kirī nodzīvoja 102 gadus.              

Pjērs Kirī dzimis inteliģentā izglītotu franču ģimenē, kuri maz piedalījās sabiedriskajā dzīvē, sagājās vienīgi ar nelielu tuvu draugu pulciņu. Kluso biklo zēnu jau 14 gadu vecumā vecāki ar skolotāja A.Bazila palīdzību Pjēru gatavoja iestājeksāmeniem matemātikā. Skolotājam Pjērs likās simpātisks, tādēļ viņš ar lielu rūpību gatavoja zēnu priekšmeta apgūšanā. Viņš pamanīja, ka Pjēram bija apbrīnojamas matemātiķa dotības, kas galvenokārt izpaudās savdabīgas ģeometriskās spriešanas spējās un telpiskuma izpratnē. Sešpadsmit gadu vecumā Pjērs iegūs bakalaura grādu dabas zinātnē un astoņpadsmit gadu vecumā licenciātu fizikas zinātnē.

Biklums, kluss uzvedībā, uzmanības noturīgums, pacietība rada pārliecību par introversiju “I”. Abstraktā domāšana, dotības ģeometrijā norāda uz spēcīgo iespēju – izzināšanas intuīciju  (“N” I).

 Tātad – “I N”. 

Pjērs bija slaids, gara auguma jaunietis, brūniem matiem, biklu skatu, kurš atspoguļoja viņa garīgo būtību un atturīgu uzvedību. Vienmēr brīva un sapņaina poza, bieži galva ar roku atbalstīta, dzidrs acu skats un silts smaids, šķita, ka viņa skatiens vēro kaut ko pašam vien saskatāmu. Viņam bija gausa, mazliet apdomīga valoda, vienkāršība, patiesums attieksmē. Reizēm viņš kļuva nopietns, citreiz jauks, tāds, kurš vienmēr cilvēkos modināja uzticību un vēlmi ar viņu satikties.

Piesardzīgā uzvedība, gausa, apdomīga valoda,  apstiprina introversiju. Tas ļauj spriest par piederību diviem tipiem – Jeseņinam (INFP) vai Dostojevskim (INFJ). 

Pjēra mīļākais brālis Žaks (attēlā) – bija pilnīgs pretstats viņam: ar možu acu skatienu, apņēmības pilns, vienmēr kustīgs, darbīgs, pedants. Viņi brīnišķīgi sapratās, un kopējā pētījumu sadarbība bija auglīga. Žaka dzīvais raksturs un enerģija bija liels palīgs Pjēram, kurš pārāk bieži iegrima pārdomās un sapņos. Pjērs par brāli: “Mēs bijām tā saauguši, ka mums par visu bija vienādi uzskati, pat tiktāl, ka vienādi domājot, mums bieži pat nevajadzēja sarunāties, lai saprastos. Neparasti man šķita tas, ka mums bija pilnīgi dažādi, gandrīz vai pretēji raksturi.”

Šeit aprakstītas attiecības ar brāli Žaku, kas ir pretējs viņam, bet pilnīgi papildinošs. Tas liek domāt, ka brālis pieder vienai kvadrai ar Pjēru un, visticamāk ir Štirlics ESTJ, ar kuru viņam bija “D” duālās attiecības.

Pjērs mīlēja dabu, bieži mēdza pastaigāties viens, iekrītot pārdomās un apkārtnes vērošanā. Uzņēmis spēkus un atbrīvojies no domām par materiālām grūtībām, Pjērs izdarīja ierakstu savā dienasgrāmatā: „Ai, cik jauki esmu pavadījis laiku šajā svētlaimīgajā klusumā, tālu no neskaitāmiem satraucošiem sīkumiem, kas mani tirdījuši Parīzē. Man gribētos pastāstītu visu, ko šajās stundās esmu sapņojis. Man gribētos aprakstīt arī brīnumjauko aleju, viscaur aromātisku stādu un smaržu pilnu, skaisto meža biezokni, tik svaigu un valgu. Viršu ziedu sārtinātos akmeņainos pakalnus, kur varēja tik labi atpūsties. Kad atgriezos, mana galva bija pārpildīta ar desmitiem dažādu domu. Tur esmu juties tik laimīgs!”

Šeit aprakstītas 4.kvadras vērtības, pie kuras pieder Dostojevskis: jūsmīgā mīlestību uz dabu S – sajūtu sensorika funkcija, pēc kuras Pjērs, zemapziņā neapzināti, tiecās kā bērns, un brīvība jūtu izpausmē R – “F” attieksmes  ētika. Loģiskie tipi nespēj tik atklāti izpaust savas jūtas.

Ikdienas jūklī, kurus pārpildīja dažādi pienākumi, apkārtnes kņada neļāva viņam koncentrēties, izraisot nemieru. Bieži viņa dienasgrāmatā parādījās pavisam nenozīmīgi notikumu apraksti, (bet viņam tie šķita svarīgi) atņemot laiku lietderīgam darbam.

Introversija (I), intuīcija (N) un ētika (F) reizē ar vāju loģiku (T). Ētiskie sociotipi, it īpaši introvertie, nespēj nodalīt maznozīmīgo no lietderīgā, vajadzīgā.

Atkal un atkal parādījās ieraksti: „ Lai es, kuram ir tik vājš raksturs, neļautu domas pakļaut katram vējam, visniecīgākajai vēsmiņai, vajadzētu, lai ap mani valdītu pilnīgs sastingums, vai arī mana paša domām būtu jāgriežas kā rūcošam vilciņam, lai šis virpulis mani padarītu nejūtīgu pret ārējiem iespaidiem. Pārdomās aizrit manas dienas un es atkal neko neesmu paveicis! Kāpēc? … no dzīves jāveido sapnis un no sapņa jārada realitāte”.

Nepieciešams pakavēties pie citāta „No dzīves jāveido sapnis un no sapņa jārada realitāte.” Dostojevska sociotipam patiešām savā dziļajā jūtu pasaulē regulāri „atnāk” netverami sapņi.

„Kas ar mani notiks vēlāk? Ļoti reti varu piederēt pats sev, parasti kāda mana „es” daļa snauž. Mans nabaga prāts, vai tiešām tu esi tik nevarīgs, ka neesi spējīgs noteikt par miesu? Ak, manas domas! Tātad jūs esat tik nenozīmīgas! Vairāk esmu paļāvies uz savām iztēles spējām, kas mani izvilks, bet baidos, ka tās ir izzudušas.”

Šajā rindkopā atklājas visvārgākā funkcija – melnā loģika (P) – kas liek šaubīties Dostojevskim par savu uzskatu pareizību. Šī funkcija ir vēl vājāka par melno sensoriku (F), kas nepieciešama pārliecības iegūšanai par spējām izdzīvot.

Pjērs aizrāvās gan ar mākslu, gan grāmatām, apmeklēja gleznu izstādes un koncertus, rakstīja dzeju. Viņš aizrāvās ar patiesības meklēšanu, bieži aizmirsa piedomāt par savu ārieni, kura dažkārt izskatījās nepievilcīga.

Daudzpusīgās garīgās intereses, kā arī sava izskata, ārienes vienaldzība, liecina par intuīciju “N”.

Institūta studente Marija Kirī nemanāmi kļuva Pjēra atbalstītāja. Pirmais darbs, ko paveica Marija Kiri – bija siltuma viļņu garuma noteikšana ar termoelektriskā elementa ar metāla stieples izgatavota tīkla palīdzību. Pēc tam viņa pievērsās kristālu izpētei.

Ilgstoši dziļi un pamatīgi pētījumi, kas prasa lielu pacietību un uzmanības noturību, liecina par “I”.

Pjērs Fizikas institūtā par pasniedzēju nostrādāja vairāk nekā 20 gadus. Vēlāk viņš savas labās reputācijas dēļ, varēja viegli panākt, ka arī Marija (vēlāk viņa vienīgā sieva) bija viņam blakus. Toreiz sievietēm nebija ļauts strādāt zinātnes attīstīšanā. Dienasgrāmatā lasāms: „Uzskatu sevi par laimīgu, jo institūta dibinātāji un direktors izturas pret mani labvēlīgi, arī no studentiem baudīju simpātijas un cieņu. Jebkurā darbā, pat zinātniskajā ļoti liela nozīme ir videi, šī vide daļēji ietekmē rezultātus. Institūta profesori, skolotāji un studenti veidoja labvēlīgu un radošu vidi, kas man morāli palīdzēja. Esmu laimīgs, ka varu visiem pateikt paldies! Nekad neesmu nožēlojis darbā pavadītās dienas un naktis, kas aizritējušas pilnīgā saskaņā”.

Nepārprotami atklājas spēcīgākā  funkcija – attieksmes ētika “F” , kuras iespaidā cilvēkam nav tendence iedzīvoties uz citu rēķina, liekot citam ciest un justies neveikli. Turklāt attiecību ētikai ir ļoti svarīgi, kā citi attiecas un izturas pret viņu.

Sieva Marija par viņu raksta: „Studenti patiesi viņu mīlēja viņa  vienkāršās un draudzīgās izturēšanās dēļ. Tā dažkārt līdzinājās biedra, nekā pasniedzēja attieksmei. Ar cilvēkiem ārpus institūta Pjērs savas atturības un bikluma dēļ tik ātri nesadraudzējās, bet, tiklīdz iznāca ar viņu saskarties, viņu iemīlēja sirsnības un laipnības dēļ. Tādu attieksmi viņš saglabāja visu mūžu”.

Dostojevskim ierobežojošā funkcija ir emociju ētika (, atrodas zemapziņā), kura viņu attur no straujas kontaktu veidošanās un satuvināšanās.

Jaunajam zinātniekam nebija viegli vadīt nodarbības tik lielam studentu skaitam (30). Viņš jūtami sagura. Pēc tam viņam noteikti vajadzēja doties dabā uzņemt spēkus.

Nepārprotama introversija, kas izslēdz arī sensoro funkciju.

Pjērs nelūdza algas palielinājumu, kaut arī institūta alga tikko nosedza izdzīvošanas izdevumus. Arī paaugstinājumus darbā viņš nelūdza, vēl jo mazāk tiecās pēc cildinājumiem, pagodinājumiem, nekad nepretendēja uz kāda cita kolēģa vietu. Tieši otrādi, atteicās no iespējas ieņemt kāda kolēģa vietu. Šajā sakarā viņš institūta vadībai rakstīja: ”Ja jums ir bijis nodoms parādīt savu līdzjūtību manā dzīvē, tad tas jau ir noticis daudz iespaidīgākā veidā, kas mani ļoti aizkustina, proti, sagādājot man, iespēju strādāt to, ko es vēlos”. Pjērs atteicās no akadēmiski izvirzītā pagodinājuma, kaut arī tas būtu devis lielas priekšrocības nākotnē. Viņš uzskatīja, ka jebkurš pagodinājums uzliek jaunus pienākumus un izraisa lieku satraukumu, ko viņš uzskata pat par kaitīgu jo atvirzīs viņu no mērķiem. Viņš bija pieradis būt “morāli” godīgs.

Tekstā  labi atspoguļotas vājās funkcijas – varas sensorā () un darbības loģika (). Atklājas spēcīga vīzijas-laika intuīcija () un attieksmes ētika (). Piezīme: vārds “morāli” tekstā ielikts pēdiņās ar nolūku atklāt, ka “pierast” būt morāli godīgam nav iespējams, Dostojevskim šī īpašība ir no dzimšanas.

Marija Kirī par Pjēru: “Mēs iepazināmies tad, kad es no Polijas biju devusies studiju gaitās uz Parīzi – Sorbonā. Pēc fizikas eksāmenu nokārtošanas gatavojos licencēties eksāmeniem matemātikā, tanī pašā laikā sāku strādāt Lipmaņa izmēģinājumu laboratorijā. Tur satiku Pjēru.

Kāds mans paziņa poļu fiziķis, kurš cienīja Pjēru, reiz ielūdza mūs abus (vienam par otru nezinot) pavadīt vakaru savā ģimenē. Tur ieraugot Pjēru, mani pārsteidza viņa skaidrā, atklātā sejas izteiksme, siltais smaids, vienkāršība sarunās, kas modināja uzticību. Uzsākot sarunas, tās drīz vien kļuva draudzīgas un ieinteresēja mūs abus. Mūsu domu gaita bija apbrīnojami līdzīga, kaut arī katrs nācis no savas zemes. Pjēram toreiz bija 35 gadi, man 26 gadi.

Mēs turpinājām satikties un katrā tikšanās reizē viņš iesēja manī arvien lielāku uzticēšanos, kas pārauga sirsnīgā draudzībā. Drīz vien viņš man uzticēja savu mērķi – veltīt dzīvi zinātniskiem pētījumiem un lūdza mani dalīties ar viņu. Man uzreiz nebija viegli pieņemt lēmumu. Uzaugusi patriotisma garā, ko rosināja Polijas apspiestā dzīve, es vēlējos savus spēkus veltīt nacionālā gara saglabāšanai. Brīvlaikā aizbraucu uz savu  Dzimteni. Prombūtnes laika sarakstīšanās vēl ciešāk saistīja mūs jūtām. Viņa vēstules es apbrīnoju un dievināju, neviens līdz šim nebija pratis tik pārsteidzoši skaisti pateikt par mīlestību, kā to izdarīja Pjērs.”

Līdzīgas iepazīšanās ainas, kad pāris satuvojas lēni un apdomīgi, raksturīgas diviem introvertiem tipiem. Attiecību attīstības gaita liek prognozēt par savstarpēju saderību. Saderīgas attiecības starp diviem introvertiem ir tikai aktivatoru pārī. Taču savas simpātijas arī Marija neslēpj, kaut arī kā loģiskam introvertam tipam, noticēt izdodas daudz lēnāk.

Viņš man rakstīja: „Mēs esam solījušies viens otram, ja vien Jūs neesat, grozījusi savas domas! Būtu brīnumaini jauki, ja Jūsu patriotiskais sapnis, mūsu cilvēces sapnis un mūsu zinātnes sapnis apvienotos” Tikai 36 gadu vecumā viņš neviļus satiekot Mariju, bija sapratis, ka sācis iepazīt mīlestību arī uz sievieti, līdz šim tā bija tikai mīlestība uz zinātni. Viņš ātri bija apjautis, ka savas dzīves apvienošanos ar Marijas radīsies iespēja kopīgi ietu uz vienu mērķi.”

Kaut arī Pjēram raksturīgs biklums un kautrīgums, viņš nekautrējās un droši izteica, ko sevī jūt pret Mariju. Tā ir attiecību ētikas R pazīme.

Marija raksta: „Mēs visus 11 atvēlētos gadus nodzīvojām lielā vienotībā, mums viscaur bija kopīgas intereses: teorētiskais darbs, mēģinājumi laboratorijā, gatavošanās lekcijām un eksāmeniem. Šajos gados mēs gandrīz nebijām šķirti, tāpēc  šajā laika periodā iztrūka sarakstes. Atpūtas dienas un brīvais laiks tika veltīts kopīgām pastaigām dabā, vai izbraucienos ar velosipēdiem, vai dzīvošana Parīzes laukos, jūrmalā, kalnos. Mums abiem bija nepieciešama nošķiršanās klusumā, dabas baudīšana, pastaigas. Man vajadzēja rūpēties pilnīgi par visu saimniecību, ko viņš ne labprāt uzņēmās. Viņš uzklausīja manus padomus un pilnīgi man pakļāvās. Kad mums uzradās bērni, arī tad devāmies klusumā pie dabas, tikai ar daudz mazāku pārvietošanos”.  (Pjērs 46 gadu vecumā traģiski gāja bojā, viņu nobrauca trijjūga rati).

Apraksts skaidri apliecina, ka pāris ir saderīgās attiecībās, kurās dabīgi un bez uzspiešanas, kurnēšanas un kaprīzēm tiek sadalīti pienākumi. Vēlreiz iespējams pārliecināties, ka  iezīmējas abu  intravertums.

Marija stāsta, ka vīrs necieta apmeklējumus pieklājības pēc, necieta jaunas iepazīšanās. Viņš vienmēr bija kluss, labāk nodevās pārdomām, nekā banālām sarunām. Viņam svarīga bija ģimene, attiecības ar bērniem, kuriem viņš bija uzticīgs un maigs tēvs, jutās laimīgs ar tiem nodarboties. Nekādas sabiedriskās dzīves rūpes neskāra mūs abus. Mūsu mājās nemēdza pulcēties daudz ļaužu, mēs labāk jutāmies nelielā sabiedrībā. Mūsu ģimenes sakari bija ierobežoti kā no Pjēra, tā arī no manas puses. Ja sabiedrībā kāda saruna nespēja Pjēru ieinteresēt, viņš attālinājās kādā nostūrī, aizmirsdams apkārtni un iegrimstot pārdomās.

Kārtējo reizi apstiprinās abu introversija “I”, Pjēra ētika “F” un intuīcija “N”.

Marijas atmiņu apraksti turpinās. „Visus gadus mana apbrīna par Pjēru auga, viņš bija tieši tāds, kādu viņu biju iedomājusies mūsu laulību dienā, un pat pārspēja iecerēto. Viņam piemita retas un izcilas īpašības, brīvs no tukšas godkāres, ar ko sabiedrībā bieži nācies saskarties. Domīgā seja un skaidrais skatiens, izcilā inteliģence, bija valdzinoši, ko pastiprināja viņa labsirdība un maigais raksturs. Viņš reizēm teica, ka nejūtas cīnītājs un tā bija patiesība. Ar viņu nebija iespējams strīdēties, jo viņš neprata dusmoties. Izturēšanās bija atturīga, viņš nekad nepacēla balsi. Kaut arī Pjēram bija maz draugu, taču arī ienaidnieku viņam vispār nebija, jo viņš nekad nevienu neaizvainoja. Viņš nekad nebija ass. Viegli izjuta citu nolūkus un it ka lasīja viņu domas, spēja prognozēt viņu iespējamo rīcību. Bija gatavs palīdzēt katram, kas nonācis grūtībās, pat ziedojot savu brīvo laiku. Īpaši izšķērdīgi viņš savu sirds siltumu sniedza brālim un man. Man bija patīkami dzīvot šādu jūtu aizvējā.”

Stāstījums liecina par visu triju  piederību 4.kvadrai un to kopīgām vērtībām. Arī par Pjēra spēcīgo empātiju, kura izteikti piemīt introvertajiem ētiskiem tipiem.  

Saprotami atspoguļotas attiecības ar brāli- Štirlicu un sievu Mariju,-Gabēnu, kurai ar vīra brāli arī biju saderīgas – “S” spoguļa attiecības. 

Marija uzskatīja, ka Pjēram piemita visas cildenās cilvēka īpašības, ka otra tāda nav. Cilvēks ar dzejnieka dvēseli, jūtīgumu un iztēles spējām. Kā apstiprinājumu saviem vārdiem viņa pierādīja ar to, ka pēc Pjēra traģiskās nāves turpmāko dzīvi nodzīvoja vientuļa, veltījot sevi darbam un bērniem.

Tas ir nevainojams Dostojevska portrets un apstiprinājums par komfortablām attiecībām starp viņiem.

Meita Eva Kirī (attēlā) par māti Mariju.

Marijai līdz mūža beigām piemita lepnums un noslēgtība Mariju, tāpat kā Pjēru, nekad nenodarbināja domas kļūt slaveniem, kaut arī viņa pilnībā uzņēmās turpināt vīra iesāktos darbus un kļuva slavena ar saviem pētījumiem.

Marijai bija apbrīnojama atmiņa, sešos gados viņa uzsāka skolas gaitas un 16 gados (tāpat kā Pjērs) pabeidza ģimnāziju. Skolotājs lepojās ar Mariju, jo kaut arī divus gadus jaunāka par klases biedrenēm, viņa nebaidījās grūtību. Vislabāk viņai paveicās aritmētika, vēsture arī vācu, franču valodu apgūšanu. Kad skolā ieradās inspektors pārbaudīt audzēkņu sekmes, Mariju pārņēma saviļņojums, jo viņa zināja, ka vienmēr pie tāfeles tiks izsaukta tieši viņa. Atbilde bija spoža, un inspektors aizgāja apmierināts. Marija bez kļūdām spēja atkārtot dzejoli, kuru bija divas reizes pārlasījusi.

No apraksta secināms, ka Marijaijau no bērnības piemita spēcīga loģiskā domāšana “T”.

Meitene neprata dusmoties, bet arī priecāties neiemācījās. Astoņu gadu vecumā viņas ķermeņa formas kļuva apaļākas un augums vairs neizskatās tik slaids.

Izteikta introversija (I) un spēcīga loģika (T), bet vāja ētika (F). Izmaiņas ķermeņa formā  liecina par sajūtu sensoro “S” S funkciju.

Viņa piemita kolosāla atmiņa uz objektierm – atcerējās no bērnības strautu, kurā kopā ar māsām bradāja, gatavojot ziepes no dubļiem, un notraipot svārkus. Atcerējās veco liepu pagalmā, kuras dobumā paslēpa kāpostu lapās ietītus gurķus, stiķenes burkānus, ķiršus pārtikai. Atcerējās to reizi, kad viņu apbēra plūstošo graudu kaudzē. Kaut arī poļu ģimenes mājoklis nebija grezns, tajā valdīja mājīgums un saskanīgs mēbeļu izvietojums. 
Maņa, (tā sauca viņu dzimtajā Polijā), nebija izlepusi un arī vēlāk netīkoja pēc izsmalcināto vasarnīcu rajonos dzīvojošo bagātnieku dzīves. Taču viņa visur pamanīja dažādas detaļas un sīkumus.

Sajūtu – detalizācijas  sensorika S ļauj uztvert, atcerēties pat  niecīgas detaļas fiziskajā pasaulē, turklāt ilgus gadus tās neizzūd.

Skolotāja Sklodovska (savu vecāku) dzīvoklī viņas atmiņās iegulās daudzas lietas. Viņu iepriecināja tas, ka te viss ir tik spodrs, mirdzošs, tīrs, kārtīgi un sistemātiski sarindots. Darbistaba viņai šķita vispievilcīgākā – lielais, sarkanais franču sekretārs, atzveltnes krēsli restaurācijas stilā, apvilkti ar sarkanu, izturīgu samtu, pie sienas iespaidīgais bīskapa portrets, masīvā zeltītā ietvarā, bet tas faktiski meiteni īpaši nevaldzināja. Taču viņas apbrīns piesaistījās spilgti zaļajam malahīta pulkstenim, kurš lepni iepleties uz rakstāmgalda, kura virsmu veidoja šaha dēlīši, turklāt katrs kvadrāts izstrādāts no cita dzīslota marmora.

Viņu iepriecināja zilās Sevras porcelāna tasītes, kurus stāvēja uz plauktiņa glīti sarindotas. Atceras barometru pie sienas, kuru skolotājs noteiktās dienās rūpīgi tīrījis. Otra vitrīna pilna ar jaukiem instrumentiem – stikla stobriņiem, svariņiem, minerālu paraugiem, pat elektroskops (tēvs bija ķīmijas skolotājs). Marijai tobrīd nebija pat jausmas, ka šie vilinošie ķīmijas priekšmeti būs viņas ikdienas darba rīki.

Turpinās apraksts par pasaules redzējumu caur detalizācijas  sensoro “S” S funkciju, atmiņā sīkas detaļas- tipiska sensorā iezīme. Pieķeršanās senlaicīgiem priekšmetiem ir 4. senatnes kvadras vērtība.

Marija nodomāja, ka kādreiz arī viņas dzīvoklī būs kaut kas līdzīgs, kam viņas mīļākā māsa Zoja pat nepievērsa uzmanību.

Māsa Zoja, visticamāk, bija intuitīvais tips “N”

Četrpadsmit gados Marija pamazām saprata savas patiesās dotības un pievērsās matemātikai, fizikai. Viņa daudz lasīja, turklāt vairākas grāmatas reizē. Atpūšoties viņa risināja algebras un trigonometrijas uzdevumus, jo tur nav pieļaujamas kļūdas, tas trenē smadzenes. Viņai patika, un arī padevās rokdarbi. Bērnībā vērojusi skaistos tērpus un sapratusi, ka viņai nepietiek naudas gatavu tērpu iegādei, tādēļ sāka šūdināt tos pati.

Secībā pēc teksta – loģika“T”, iracionalitāte “P”, sensorika “S” ir nepārprotamas Marijas rakstura iezīmes.

Tātad jau šobrī sociotips ir izgaismojies: ISTP Gabēna

Marija visu mūžu ir rūpējusies par saviem tuvajiem, tas viņai bijis svēts pienākums un ne tikai par savējiem. Vēlāk viņa uzņēmās rūpes par Pjēra vecākiem.

Izteikta sensorā funkcija. Pēc arhetipa tā ir „Vecāka” loma, kas piemīt tipiem ar spēcīgu sajūtu  sensoriku “S” S.

Pēc vidusskolas beigšanas, nedaudz iepauzējot, viņa aizdevās studiju gaitās uz Franciju – Parīzi, un iestājas Sorbonnas universitātē. Bija pārāk kautrīga, lai iedraudzētos ar frančiem, tādēļ satiekās tikai ar dažiem tautiešiem. Vairāk nekā trīs gadus Marija Parīzē dzīvoja gandrīz mūka dzīvi un nodevās tikai studijām. Viņa dzīvoja viena, jo  augstu vērtēja mierīgu dzīvi.  Neaizrāvās ar ēst gatavošanu, bet lāpīja nonēsātos apģērbus un rūpīgi tos kopa. Trūkums neļāva iegādāties jaunus tērpus, toties kādiem nieciņiem, kuri atsvaidzina tērpu, viņa atrada naudiņu. Mainot dzīvokli, rūpīgi iztīrīja to, kurā bija dzīvojusi. 

Introversija, sensorika, loģika parādās nepārprotami. Ja nepieciešams, šādi cilvēki spēj izdzīvot trūcīgos apstākļos, nekrītot izmisumā un neapaugot ar negācijām. Te atklājas arī darbības- lietišķā loģika P “T”. 

Viņai piemita dzelžaina griba, neatlaidība, tiekšanās uz pilnību. Pjēra vecākus, iepazīstieties ar Mariju, pārsteidza viņas vīrišķīgais prāts un gribasspēks. Viņi iemīlēja Mariju.

Maskulīnā iezīme (vīrišķīgais prāts) norāda uz spēcīgu loģiku “T”. Savukārt gribasspēks un neatlaidība liecina par spēcīgu sensoriku “S”.