Pjērs un Marija Kirī31.01.2013

Pjērs Kirī piedzimis inteliģentā izglītotu franču ģimenē, kuri maz piedalījās sabiedriskajā dzīvē, sagājās vienīgi ar nelielu tuvu draugu pulciņu. Kluso biklo zēnu jau 14 gadu vecumā vecāki ar skolotāja A.Bazila palīdzību sagatavoja elementārā un augstākā matemātikā. Skolotājam Pjērs likās simpātisks, un tas piespieda viņu strādāt ar lielu rūpību un pacietību priekšmeta apgūšanā. Viņš pamanīja, ka Pjēram bija apbrīnojamas matemātiķa dotības, kas galvenokārt izpaudās savdabīgās ģeometriskās spriešanas spējās un vieglajā telpiskuma izpratnē. Sešpadsmit gadu vecumā Pjērs iegūs bakalaura grādu dabas zinātnē un astoņpadsmit gadu vecumā licenciātu fizikas zinātnē.

Klusums, biklums, uzmanības noturīgums, pacietība rada pārliecību par introversiju. Abstraktā domāšana, dotības ģeometrijā norāda uz melno intuīciju kā spēcīgu funkciju. (N, I)

Pjērs bija gara auguma slaids jaunietis, brūniem matiem, biklu skatu, kurš atspoguļoja viņa garīgo būtību un atturīgu uzvedību. Vienmēr brīva un sapņaina poza, bieži galva atbalstīta rokā, dzidrs acu skats un silts smaids, šķita, ka viņa skatiens vēro kaut ko pašam vien saskatāmu. Viņam bija gausa, mazliet apdomīga valoda, vienkāršība, patiesums attieksmē. Reizēm viņš kļuva nopietns, citreiz jauks, tāds, kurš vienmēr cilvēkos modināja uzticību un vēlmi ar viņu satikties.

Garīgā būtība, piesardzīgā uzvedība uzsver introversiju, ētiku, intuīciju. (INF). Tas ļauj spriest par piederību diviem tipiem – Jeseņinam (INFP) vai Dostojevskim (INFJ). Dostojevskim piemīt daudz vairāk nopietnības un noslēgtības, kā arī tepat norādītais patiesums attieksmē.

Viņa mīļākais brālis Žaks (attēlā) – pilnīgs pretstats viņam: ar možu acu skatienu, apņēmības pilns, vienmēr kustīgs, darbīgs, pedants. Viņi brīnišķīgi sapratās, un kopējā pētījumu sadarbība bija laimīga un auglīga. Žaka dzīvais raksturs un enerģija bija liels palīgs Pjēram, kurš pārāk bieži iegrima pārdomās un sapņos. Pjērs par brāli: “Mēs bijām tā saauguši, ka mums par visu bija vienādi uzskati, pat tiktāl, ka vienādi domājot, mums bieži pat nevajadzēja sarunāties, lai saprastos. Jo vairāk neparasti, tas man šķita tādēļ, ka mums bija pilnīgi dažādi, gandrīz vai pretēji raksturi.”

Šeit aprakstītas attiecības ar brāli Žaku, kas ir pretējs viņam, bet pilnīgi papildinošs. Tas liek domāt, ka brālis pieder vienai kvadrai ar Pjēru un, visticamāk ir Štirlics ESTJ, ar kuru viņam bija duālās attiecības.

Pjērs mīlēja dabu, bieži mēdza pastaigāties viens, iekrītot pārdomās un apkārtnes vērošanā. Uzņēmis spēkus un atbrīvojies no domām par materiālām grūtībām, Pjērs izdarīja ierakstu savā dienasgrāmatā: „Ai, cik jauki esmu pavadījis laiku šajā svētlaimīgajā klusumā, tālu no neskaitāmiem satraucošiem sīkumiem, kas mani tirdījuši Parīzē. Man gribētos pastāstītu visu, ko šajās stundās esmu sapņojis. Man gribētos aprakstīt arī brīnumjauko aleju, viscaur aromātisku stādu un smaržu pilnu, skaisto meža biezokni, tik svaigu un valgu. Viršu ziedu sārtinātos akmeņainos pakalnus, kur varēja tik labi atpūsties. Kad atgriezos, mana galva bija pilna desmitiem dažādu domu. Tur esmu juties tik laimīgs!”

Šeit aprakstītas 4.kvadras vērtības: jūsmīgā mīlestību uz dabu (S – baltā sensorika), pēc kuras Pjērs, zemapziņā neapzināti, tiecās kā bērns, un brīvība jūtu izpausmē (R – baltā ētika). Loģiskie tipi nespēj tik atklāti izpaust savas jūtas.

Ikdienas jūklī, kurus pārpildīja dažādi pienākumi, un neskaitāmi citi trokšņaini apstākļi neļāva viņam koncentrēties un sagādāja ciešanas, izraisot nemieru. Bieži viņa dienasgrāmatā parādījās pavisam nenozīmīgi notikumi, (bet viņam tie šķita svarīgi) atņemot laiku derīgam darbam.

Aprakstā joprojām atklājas introversija (I), intuīcija (N) un ētika (F) reizē ar vāju loģiku (T). Loģiskie sociotipi, it īpaši introvertie loģiski, spēj nodalīt nenozīmīgo no vajadzīgā un lietderīgā.

Atkal un atkal parādījās ieraksti: „ Lai es, kam ir tik vājš raksturs, neļautu domām pakļauties katram vējam, visniecīgākajai vēsmiņai, vajadzētu, lai ap mani valdītu pilnīgs sastingums, vai arī mana paša domām būtu jāgriežas kā rūcošam vilciņam, lai šis virpulis mani padarītu nejūtīgu pret ārējiem iespaidiem. Pārdomās aizrit manas dienas un es atkal neko neesmu paveicis! Kāpēc? … no dzīves jāveido sapnis un no sapņa jārada realitāte”.

Nepieciešams pakavēties pie citāta „No dzīves jāveido sapnis un no sapņa jārada realitāte.” Dostojevska sociotipam patiešām savā dziļajā jūtu pasaulē regulāri „atnāk” intuitīvie sapņi, kas mudina tos realizēt.

„Kas ar mani notiks vēlāk? Ļoti reti varu piederēt pats sev, parasti kāda mana „es” daļa snauž. Mans nabaga prāts, vai tiešām tu esi tik nevarīgs, ka neesi spējīgs noteikt par miesu? Ak, manas domas! Tātad jūs esat tik nenozīmīgas! Vairāk esmu paļāvies uz savām iztēles spējām, kas mani izvilks, bet baidos, ka tās ir izzudušas.”

Šajā rindkopā atklājas visvārgākā funkcija – melnā loģika (P) – kas liek šaubīties Dostojevskim par savu uzskatu pareizību. Šī funkcija ir vēl vājāka par melno sensoriku (F), kas nepieciešama pārliecības iegūšanai par spējām izdzīvot.

Pjērs aizrāvās gan ar mākslu, gan grāmatām, apmeklēja gleznu izstādes un koncertus, rakstīja dzeju. Viņš aizrāvās ar patiesības meklēšanu, bieži aizmirsa piedomāt par savu ārieni, kura dažkārt izskatījās nepievilcīga.

Daudzpusīgās garīgās intereses, kā arī sava izskata, ārienes vienaldzība, liecina par spēcīgu intuīciju.

Pirmais darbs, ko paveica Marija Kiri – bija siltuma viļņu garuma noteikšana ar termoelektriskā elementa un no metāla stieples izgatavota tīkla palīdzību. Pēc tām viņš pievērsās kristālu izpētei.

Nav šaubu, ka neviens no ekstravertajiem tipiem nespētu ilgstoši nodoties tik dziļiem un pamatīgajiem pētījumiem, kas prasa lielu pacietību un uzmanības noturību.

Pjērs Fizikas institūtā par pasniedzēju nostrādāja vairāk nekā 20 gadus. Vēlāk viņš savas labās reputācijas dēļ, varēja viegli panākt, ka arī Marija (vēlāk viņa vienīgā sieva) tur viņam blakus strādāja. Toreiz sievietēm nebija ļauts strādāt zinātnes attīstīšanā. Dienasgrāmatā lasāms: „Uzskatu sevi par laimīgu, jo institūta dibinātāji un direktors izturas pret mani labvēlīgi, arī no skolēniem jūtu simpātijas un cieņu. Jebkurā darbā, pat zinātniskajā ļoti liela nozīme ir videi, kurā darbs tiek veikts, un šī vide daļēji ietekmē rezultātus. Institūta profesori, skolotāji un studenti veidoja labvēlīgu un radošu vidi, kas man daudz morāli palīdzēja. Esmu laimīgs, ka varu visiem pateikt paldies! Nekad neesmu nožēlojis dabā pavadītās dienas un naktis, kas aizritējušas pilnīgā saskaņā”.

Nepārprotami atklājas visspēcīgākā Dostojevska INFJ funkcija – baltā ētika , kuras iespaidā cilvēkam nav tendence iedzīvoties uz citu rēķina, liekot citam ciest un justies neveikli. Turklāt baltai ētikai ir ļoti svarīgi, kā citi attiecas un izturas pret viņu.

Sieva Marija par viņu raksta: „Studenti patiesi viņu mīlēja par viņa ārkārtīgi vienkāršo un draudzīgo izturēšanos, kas līdzinājās drīzāk biedra, nekā pasniedzēja attieksmei. Ar cilvēkiem ārpus institūta Pjērs savas atturības un bikluma dēļ tik ātri nesadraudzējās, bet, tiklīdz iznāca ar viņu saskarties, viņu iemīlēja sirsnības un laipnības dēļ. Tādu attieksmi viņš saglabāja visu mūžu”.

Dostojevskim ierobežojošā funkcija ir melnā ētika (), kura viņu attur no straujas kontaktu veidošanās un satuvināšanās.

Jaunajam zinātniekam nebija viegli vadīt nodarbības ar tik lielu studentu skaitu (30). Viņš jūtami sagura. Pēc tam viņam noteikti vajadzēja doties dabā uzņemt spēkus.

Nepārprotama introversija, kas izslēdz arī sensoro funkciju.

Pjērs nekad nebija spējīgs lūgt algas palielinājumu, lai arī institūta alga tikko nosedza izdzīvošanas izdevumus. Arī paaugstinājumus darbā viņš nelūdza, vēl jo mazāk tiecās pēc cildinājumiem, pagodinājumiem, nekad nepretendēja uz kāda cita kolēģa vietu. Tieši otrādi, atteicās no iespējas ieņemt kāda kolēģa vietu. Šajā sakarā viņš institūta vadībai rakstīja: ”Ja jums ir bijis nodoms parādīt savu līdzjūtību manā dzīvē, tad tas jau ir noticis daudz iespaidīgākā veidā, kas mani ļoti aizkustināja, proti, sagādājot man, iespēju strādāt to, ko es vēlos”. Atteicās no akadēmiski izvirzītā pagodinājuma, kaut arī tas būtu devis lielas priekšrocības nākotnē. Viņš uzskatīja, ka jebkurš pagodinājums uzliek jaunus pienākumus un izraisa lieku satraukumu, ko viņš uzskata pat par kaitīgu jo atvirzīs viņu no mērķiem. Viņš bija pieradis būt “morāli” godīgs.

Vispirms rindkopā atspoguļotas vājās funkcijas – melnā sensorika () un melnā loģika (), bet pēc tam atklājas spēcīga baltā intuīcija () un baltā ētika (). Piezīme: vārds “morāli” ielikts pēdiņās ar nolūku parādīt, ka “pierast” būt morāli godīgam nav iespējams, Dostojevskim šī īpašība ir no dzimšanas.

Marija Kirī par Pjēru: “Mēs iepazināmies tad, kad es no Polijas biju devusies studiju gaitās uz Parīzi – Sorbonā. Pēc fizikas eksāmenu nokārtošanas gatavojos licencēties eksāmeniem matemātikā, tanī pašā laikā sāku strādāt Lipmaņa izmēģinājumu laboratorijā. Tur satiku Pjēru.

Kāds poļu fiziķis, mans paziņa, kurš cienīja Pjēru, reiz ielūdza mūs abus (vienam par otru nezinot) pavadīt vakaru savā ģimenē. Tur ieraugot Pjēru, mani pārsteidza viņa skaidrā, atklātā sejas izteiksme, siltais smaids, vienkāršība sarunās, kas modināja uzticību. Uzsākot sarunas, tās drīz vien kļuva draudzīgas un ieinteresēja mūs abus. Mūsu domu gaita bija apbrīnojami līdzīga, kaut arī katrs nācis no savas zemes. Pjēram toreiz bija 35 gadi, man 26 gadi.

Mēs turpinājām satikties un katrā tikšanās reizē viņš iesēja manī arvien lielāku uzticēšanos, kas pārauga sirsnīgā draudzībā. Drīz vien viņš man uzticēja savu nodomu veltīt dzīvi zinātniskiem pētījumiem un lūdza mani dalīties šai dzīvē. Man uzreiz nebija viegli pieņemt lēmumu. Uzaugusi patriotisma garā, ko rosināja Polijas apspiestā dzīve, es vēlējos savus spēkus veltīt nacionālā gara saglabāšanai. Brīvlaikā, aizbraucot uz dzimteni, prombūtnes laika sarakstīšanās vēl ciešāk saistīja mūs jūtām. Viņa vēstules es apbrīnoju un dievināju, neviens līdz šim nebija pratis tik pārsteidzoši skaisti pateikt par mīlestību, kā to izdarīja Pjērs.”

Līdzīgas iepazīšanās ainas, kad pāris satuvojas lēni un apdomīgi, raksturīgas diviem introvertiem tipiem. Attiecību attīstības gaita liek prognozēt par savstarpēju saderību starp abiem. Saderīgas attiecības starp diviem introvertiem ir tikai aktivatoru pārī. Taču savas simpātijas arī Marija neslēpj, kaut arī kā loģiskam introvertam tipam, noticēt izdodas daudz lēnāk.

Viņš rakstīja: „Mēs esam solījušies viens otram, ja vien Jūs nesat, grozījusi savas domas! Būtu brīnumaini jauki, ja Jūsu patriotiskais sapnis, mūsu cilvēces sapnis un mūsu zinātnes sapnis apvienotos” Tikai 36 gadu vecumā viņš neviļus satiekot Mariju, bija sapratis, ka sācis iepazīt mīlestību arī uz sievieti, līdz šim tā bija tikai mīlestība uz zinātni. Viņš ātri bija apjautis savas dzīves ar Marijas apvienošanos, lai kopīgi ietu uz vienu mērķi.”

Kaut arī Pjēram raksturīgs biklums un kautrīgums, viņš nekautrējās un droši izteica, ko sevī jūt pret Mariju. Tā ir ētikas pazīme.

Marija raksta: „Mēs visus 11 atvēlētos gadus (46 gadu vecumā Pjērs traģiski gāja bojā, kad viņu nobrauca trijjūga rati) nodzīvojām lielā vienotībā, mums viscaur bija kopīgas intereses: teorētiskais darbs, mēģinājumi laboratorijā, gatavošanās lekcijām un eksāmeniem. Šajos gados mēs gandrīz nebijām šķirti, tāpēc no šī laika gandrīz nav nekādas sarakstes. Atpūtas dienas un brīvais laiks tika veltīts pastaigām dabā, vai izbraucienos ar velosipēdiem, vai dzīvošana Parīzes laukos, jūrmalā, kalnos. Mums abiem bija nepieciešama nošķiršanās klusumā, dabas baudīšana, pastaigas. Man vajadzēja rūpēties pilnīgi par visu saimniecību, ko viņš ne labprāt uzņēmās. Viņš uzklausīja manus padomus un pilnīgi man pakļāvās. Kad mums uzradās bērni, arī tad devāmies klusumā pie dabas, tikai ar daudz mazāku pārvietošanos”.

Apraksts skaidri apliecina, ka saderīgā pārī dabīgi un bez uzspiešanas, kurnēšanas un kaprīzēm sadalījās pienākumi. Tajā vēlreiz iezīmējas abu intravertums.

Marija stāsta, ka vīrs necieta apmeklējumus pieklājības pēc, necieta jaunas iepazīšanās. Viņš vienmēr bija kluss, labāk nodevās pārdomām, nekā banālām sarunām. Viņam svarīga bija ģimene, attiecības ar bērniem, kuriem viņš bija uzticīgs un maigs tēvs, jutās laimīgs ar tiem nodarboties. Nekādas sabiedriskās dzīves rūpes neskāra mūs abus. Mūsu mājās nemēdza pulcēties daudz ļaužu, mēs labāk jutāmies nelielā sabiedrībā. Mūsu ģimenes sakari bija ierobežoti kā no Pjēra, tā arī no manas puses. Ja sabiedrībā kāda saruna nespēja Pjēru ieinteresēt, viņš attālinājās kādā nostūrī, aizmirsdams apkārtni un iegrimstot pārdomās.

Kārtējo reizi apstiprinās abu introversija (I), Pjēra ētika (F) un intuīcija (N).

Marijas atmiņu apraksts turpinās. „Visus gadus mana apbrīna par Pjēru auga, viņš bija tieši tāds, kādu viņu biju iedomājusies mūsu laulību dienā, un pat pārspēja iecerēto. Viņam piemita retas un izcilas īpašības, brīvs no tukšas godkāres, ar ko bieži nācies saskarties. Domīgā seja un skaidrais skatiens, izcilā inteliģence, bija valdzinoši, ko pastiprināja viņa labsirdība un maigais raksturs. Viņš reizēm teica, ka nejūtas cīnītājs un tā bija patiesība. Ar viņu nebija iespējams strīdēties, jo viņš neprata dusmoties. Izturēšanās bija atturīga, nekad nepacēla balsi. Kaut arī Pjēram bija maz draugu, taču arī ienaidnieku viņam vispār nebija, jo viņš nekad nevienu neaizvainoja. Viņš nekad nebija ass. Viegli sajuta citu nolūkus un it ka lasīja viņu domas, spēja prognozēt viņu iespējamo rīcību. Bija gatavs palīdzēt katram, kas nonācis grūtībās, pat ziedojot savu brīvo laiku. Īpaši izšķērdīgi viņš savu sirds siltumu sniedza brālim un man. Man bija patīkami dzīvot šādu jūtu aizvējā.”

Stāstījums liecina par abu piederību 4.kvadrai un kopīgām vērtībām.

Marija uzskatīja, ka Pjēram piemita visas cildenās cilvēka īpašības, ka otra tāda nav. Cilvēks ar dzejnieka dvēseli, jūtīgumu un iztēles spējām. Kā apstiprinājumu saviem vārdiem viņa pierādīja ar to, ka pēc Pjēra traģiskās nāves turpmāko dzīvi nodzīvoja vientuļa, veltījot sevi darbam un bērniem.

Tas ir nevainojams Dostojevska portrets un apstiprinājums par komfortablām attiecībām starp viņiem.

Meita Eva Kirī (attēlā) par māti Mariju.

Marijai piemita rakstura lepnums un noslēgtība, kas viņai piemīta līdz mūža galam. Mariju, tāpat kā Pjēru, nekad nenodarbināja domas kļūt slavenai, kaut arī viņa pilnībā uzņēmās turpināt vīra iesāktos darbus un kļuva slavena ar saviem pētījumiem.

Marijai bija apbrīnojama atmiņa, sešos gados viņa uzsāka skolas gaitas un 16 gados (tāpat kā Pjērs) pabeidza ģimnāziju. Skolotājs lepojās ar Mariju, jo kaut arī divus gadus jaunāka par klases biedrenēm, viņa nebaidījās grūtību. Vislabāk viņai paveicās ar aritmētikas, vēstures un, vācu, franču valodu apgūšanu. Kad skolā ieradās inspektors pārbaudīt audzēkņu sekmes, Mariju pārņēma saviļņojums, jo viņa zināja, ka vienmēr pie tāfeles tiks izsaukta tieši viņa. Atbilde bija spoža, un inspektors aizgāja apmierināts. Marija bez kļūdām spēja atkārtot dzejoli, kuri bija divas reizes pārlasījusi.

No apraksta secināms, ka Marijai piemita spēcīga loģiskā domāšana (T) jau no bērnības.

Meitene neprata dusmoties, bet arī priecāties neiemācījās. Astoņu gadu vecumā viņas formas kļuva apaļākas un augums vairs neizskatās tik slaids.

Sākuma apraksts liecina par izteiktu introversiju (I) un spēcīgu loģiku (T), bet vāju ētiku (F). Apraksts par izmaiņām ķermeņa formā  liecina par iracionalitāti (P) un par sensoro funkciju.

Viņa piemita arī kolosāla atmiņa uz priekšmetiem – atcerējās no bērnības strautu, kurā kopā ar māsām bradāja, gatavojot ziepes no dubļiem, un notraipot svārkus, veco liepu pagalmā, kuras dobumā paslēpa kāpostu lapās ietītus gurķus, stiķenes burkānus, ķiršus pārtikai. Atcerējās to reizi, kad viņu apbēra plūstošo graudu kaudzē. Kaut arī poļu ģimenes mājoklis nebija grezns, tajā valdīja saskanīga gaisotne.

Maņa, (tā sauca viņu dzimtajā Polijā), nebija izlepusi un arī vēlāk netīkoja izsmalcināto vasarnīcu rajonos dzīvojošo bagātnieku dzīves. Taču viņa visur pamanīja dažādas detaļas un sīkumus.

Baltā sensorika (S) ļauj redzēt un uztvert visniecīgākās detaļas fiziskajā pasaulē, turklāt ilgus gadus tās atcerēties.

Skolotāju Sklodovsku (savu vecāku) dzīvoklī viņas atmiņās iegulās daudzas lietas. Viņu iepriecināja tas, ka te viss ir tik spodrs, mirdzošs, tīrs, kārtīgi un sistemātiski sarindots. Darbistaba viņai šķita vispievilcīgākā – lielais, sarkanais franču sekretārs, atzveltnes krēsli restaurācijas stilā, apvilkti ar sarkanu, izturīgu samtu, pie sienas iespaidīgais bīskapa portrets, masīvā zeltītā ietvarā, bet tas faktiski meiteni īpaši nevaldzināja. Taču viņas apbrīns piesaistījās spilgti zaļajam malahīta pulkstenim, kurš lepni iepleties uz rakstāmgalda, kura virsmu veidoja šaha dēlīši, turklāt katrs kvadrāts izstrādāts no cita dzīslota marmora. Viņu iepriecināja zilas Sevras porcelāna tasītes, kurus stāvēja uz plauktiņa glīti sarindotas. Atceras barometru pie sienas, kuru skolotājs noteiktās dienās rūpīgi tīrījis. Otra vitrīna pilna ar jaukiem instrumentiem – stikla stobriņiem, svariņiem, minerālu paraugiem, pat elektroskops (tēvs bija ķīmijas skolotājs). Marijai tobrīd nebija jausma, ka šie vilinošie ķīmijas priekšmeti būs viņas ikdienas darba rīki.

Turpinās apraksts par pasaules redzējumu caur balto sensoro (S) funkciju. Pieķeršanās senlaicīgiem priekšmetiem ir 4.kvadras (senatnes) vērtība.

Marija nodomāja, ka kādreiz arī viņas dzīvoklī būs kaut kas līdzīgs, kam viņas mīļākā māsa Zoja pat nepievērsa uzmanību.

Māsa Zoja, visticamāk, bija intuitīvais tips (N).

Četrpadsmit gados Marija pamazām saprata savas patiesās dotības un pievērsās matemātikai, fizikai. Viņa daudz lasīja, turklāt vairākas grāmatas reizē. Atpūšoties viņa risināja algebras un trigonometrijas uzdevumus, jo tur nav pieļaujamas kļūdas, un tas smadzenes atgriež pareizā ceļa. Viņai patika, un padevās rokdarbi. Bērnībā vērojusi skaistos tērpus un sapratusi, ka viņai nepietiek naudas gatavu tērpu iegādei, sāka šūdināt sev tos pati.

Secībā pēc teksta – loģika (T), iracionalitāte (P), sensorika (S) ir nepārprotamas Marijas rakstura iezīmes.

Vīlusies jaunības mīlestībā, un, pārcietusi arī pazemojumu tajā, atrazdamies gandrīz uz pašnāvības sliekšņa, viņa turpmāk izslēdza domu par mīlestību.

Loģiskajam tipam vilšanās mīlestībā ir pamatīgs trieciens, kad zūd ticība viņai uz ilgu laiku.

Marija visu mūžu ir rūpējusies par saviem tuvajiem, tas viņai bijis svēts pienākums un ne tikai par savējiem. Vēlāk arī par Pjēra vecākiem.

Izteikta sensorā funkcija. Pēc arhetipa tā ir „Vecāka” loma, kas piemīt tipiem ar spēcīgu balto sensoriku (S).

Ar vairāku gadu pauzi pēc vidusskolas beigšanas, beidzot viņa aizdodas studiju gaitās uz Franciju – Parīzi, iestājas universitātē. Pārāk kautrīga, lai iedraudzētos ar frančiem, tādēļ viņa satiekas tikai ar dažiem tautiešiem. Vairāk nekā trīs gadus Marija Parīzē dzīvoja gandrīz mūka dzīvi un nodevās tikai studijām. Viņa pārāk augstu vērtēja mieru, lai dzīvotu kopā ar draudzenēm. Kaut arī nenodarbojas, viena dzīvojot, ar ēst gatavošanu, bet lāpīja nonēsātos apģērbus un rūpīgi to kopa. Trūkums neļāva iegādāties jaunus tērpus, toties kādiem nieciņiem, kuri atsvaidzina tērpu, viņa atrada naudiņu. Mainot dzīvokli, atstājamo rūpīgi iztīrīja.

Introversija, sensorika, loģika parādās nepārprotami. Ja nepieciešams, šādi cilvēki spēj izdzīvot vistrūcīgākajos apstākļos, nekrītot izmisumā un neapaugot ar negācijām.

Viņai piemīt dzelžaina griba, neatlaidība, tiekšanās uz pilnību. Pjēra vecākus, iepazīstieties ar Mariju, pārsteidza viņas vīrišķīgais prāts un gribasspēks. Viņi iemīlēja Mariju.

Maskulīnā iezīme (vīrišķīgais prāts) norāda uz spēcīgu loģiku (T). Savukārt gribasspēks un neatlaidība liecina par spēcīgu sensoriku (S).