Alberts Einšteins20.03.2013

Alberts Einšteins 1895. gadā, 19 gadu vecumā

Alberts Einšteins dzimis ebreju ģimenē, 1879. gada 14.martā, Vācijā, Ulmas pilsētā.  Miris 1955. gadā Amerikā. 

Izpētei izmantotie avoti:

1) F. Herneks. Alberts Einšteins. Rīga, Liesma, 1968., 212 lpp. (atsaucēs – F.H.);

2) V. Izaksons. Einšteins – Viņa dzīve un Visums. Rīga, Dinas grāmata, 2010., 671 lpp. (atsaucēs – V.I.)

Alberts runāt iemācījās vēlu, viņu gandrīz uzskatīja par „gauso, pamuļķo, gandrīz par atpalikušu bērnu”. Vispirms pie sevis klusi, lūpas kustinot, izmēģinājis izrunāt vārdu, un tad izteicis to skaļi (V.I, 26.lpp.).

Viņš vēlāk par sevi teiks, ka lēna verbālā attīstība ļāvusi ar apbrīnu vērot ikdienas parādības, kas citiem tajā vecumā nav saprotamas – telpas un laika jautājumus. (V.I., 27.lpp.).

Kad mazajam Albertam pirmo reizi parādīja piedzimušo māsiņu, vecāki iestāstīja, ka tā būs brīnišķīga rotaļlieta, zēns atjautājis: „Jā, bet kur tai rotaļlietai ir riteņi?” (V.I., 29.lpp.).

Alberts jau bērnībā bijis vientuļnieks – kā vēlāk pats apgalvos, tas piemitis viņam visu mūžu. Viņš tiecies nošķirties no sava vecuma bērniem un nodoties nodomu sapņiem un meditatīvai apcerei (V.I., 30.lpp.).

Viņam paticies minēt mīklas, no klucīšiem būvēt sarežģītas konstrukcijas, rotaļāties ar tēvoča dāvāto tvaika lokomotīvi un celt augstus, pat līdz 14 stāviem, kāršu namiņus. Rakstura neatlaidība un nepiekāpība parādījusies jau bērnībā (V.I., 30.lpp.).

Mazā Einšteina spēja sistematizēt un atpazīt likumus, kas valda sistēmā bija daudz lielāka nekā spēja just citiem līdz, noprast un ņemt vērā, ko jūt citi cilvēki. Tas dažiem licis domāt, vai tikai zēnam nepiemīt kādi viegli attīstības traucējumu simptomi (V.I., 30.lpp.).

Pirmais bērnišķīgā prātojumā veiktais eksperiments viņam nedevis mieru: „Kas notiktu, ja gaismas ātruma stariem varētu skriet līdz? Vai tam ir sakars ar speciālo realitātes teoriju?” „Kaut arī atklājums nebija loģisks, tas tomēr ir saistīts ar loģisko formu” – vēlāk viņš par to izteicās (F.H., 44.lpp.; arī V.I., 31.lpp.).

Skolas laikā no saviem klasesbiedriem viņš turējās savrup, jo vislabprātāk nodarbojās viens: spēlējās ar būvniecības klucīšiem, zāģēja, meistaroja. Citi viņu uzskatīja par mazo savādnieku un arī „goda vīru”, jo viņš runāja lēni, apdomīgi, cienīja taisnīgumu. (F.H., 24.lpp.).

Einšteina bērnība vēsturei piedāvā daudz pikantas ironijas. 1935. gadā rabīns Prinstonā parādīja Einšteinam Riplija slejas izgriezumu ar virsrakstu: Lielākajam dzīvajam matemātiķim nepadevās matemātika”. Einšteins sāka smieties. „Man nekad nav bijušas grūtības matemātikā, man vēl nebija piecpadsmit, kad biju apguvis diferenciālrēķinus un integrālrēķinus”,viņš cienīgi atsmējis (V.I., 34.lpp.).

„Einšteina sekmības līmenis „tālu pārsniedza” skolas prasības. Viņš jau 12 gadu vecumā risināja ikdienā pielietojamos  matemātikas sarežģījumus. Stundām ilgi sēdēja viens pats, meklēja atbildes risinājumiem, kamēr tās atrada”, atceras māsa. Pat Kanta darbi jau 13 gadīgam Albertam šķita skaidri (V.I., 34.lpp., 37.lpp.).

F.Hernika grāmatā par Einšteinu parādās ieraksts, ka Einšteinam nav sekmīgi padevusies matemātika. V.Izaksons to atspēko.

Atspoguļotie piemēri ļauj secināt Einšteina piederību Balzaka tipam, kurš var sekmīgi atrast risinājumu, bet grūti detalizē informāciju vājās sensorās funkcijas dēļ.

Īstenībā viņš bija brīnišķīgs skolnieks, vismaz intelektuāli. Ģimnāzijā viņam nepatika valodas – latīņu un grieķu, jo viņam bija slikta vārdu atmiņa. Viņš netika manīts draiskojoties skolas biedru vai citu vienaudži sabiedrībā. (V.I., 34.lpp., 35.lpp.).

Skolas gados mazajam Einšteinam sevišķi nozīmīgi bija divi novērojumi, kuri lika aizdomāties un ļoti būtiski ietekmēja nākamā pētnieka dzīvi:

1)kompasa adatiņas kustības novērošana jeb pakļaušana kādam neredzama laukam.

Kompasu viņam jau piecu gadu vecumā bija parādījis tēvs. Tas atstāja dziļu un paliekošu iespaidu. „Te vajadzētu būt kaut kam dziļi apslēptam. Ko cilvēks  jau no mazotnes ik dienu redz, par to viņš nebrīnās: ka ķermenis krīt, lietus līst, vējš pūš, ka mēness spīd un nenokrīt zemē, nebrīnās par atšķirību starp dzīvo un nedzīvo”, viņš vēlāk rakstīja (F.H., 27.lpp.; un V.I., 31.lpp.).

Turpmāk viņš bieži piemin, ka tādam prātotāja bērnam tā šķitusi pārāk noslēpumaina parādība, kāpēc magnēta adata vienmēr rādīja vienu un to pašu virzienu, lai kā arī tiktu grozīts kompasa korpuss. Kompasa brīnums devis spēcīgu ierosinājumu jaunā Einšteina zinātniskai fantāzijai (F.H., 27.lpp.).

[..]„ka kompasa adata izturējās tik noteikti, tas nemaz nesaskanēja ar notikumu gaitu, kas atbilstu manai neapzinātajai jēdzienu pasaulei (ar „pieskaršanos”) saistītā darbībā” (F.H., 26.lpp).

Un otrs gadījums:

2) iepazīšanās ar plaknes ģeometrijas mācību grāmatu (F.H., 26.lpp.).

Zinātnieks autobiogrāfijā stāsta, ka 21 gada vecumā, lasot grāmatu par Eiklīdu, viņu pārsteidzis apgalvojums par trijstūra triju augstumu krustošanos vienā punktā, kuri nav acīm redzami, bet ir pierādāmi.

Viņā kārtējo reizi pamodusies „dievišķā ziņkāre”. Viņš grāmatu izstudējis vienā rāvienā, nespējot pacietīgi gaidīt, kad, saskaņā ar skolas mācību plānu, pienāks kārta atsevišķu nodaļu apskatei.

Iekšējo procesu modulēšana – baltā intuīcija , kura piemīt Balzakam. Melnā intuīcija atrod jaunu nozīmi atklātajā priekšmetā, bet neiedziļinās tās dabā. Tas Einšteinam nepiemita. 

Te iezīmējas Reiņina pazīmes: dinamika (skaidra sapratne par kustībām un to nepieciešamību). Informācijas uztvere caur pieskārieniem ir izteiktāka dinamiskajiem tipiem, jo sajūtu sensorika tiem ir apziņā.

Viņu saistīja nepārprotamā valoda, ciešais sakars starp tekstu un ģeometriskajām figūrām, kuras sniedza uzskatāmu pierādījumu. Kāds par Einšteinu ir teicis, ka tieši ģeometrijas grāmata devusi impulsu kalpot zinātnei. Viņš spējis visu attēlot pārskatāmi un saprotami, šis paradums manāms pat viņa rakstības veidā (F.H., 28.-29.lpp.).

Einšteins pašmācības cēlā izlasīja milzīgu daudzumu dažādu zinātnieku darbus, apgūstot matemātikas pamatus. Dabas zinātnes grāmatu tautai – 6 sējumos viņš izlasījis ar aizturētu elpu (F.H., 30.lpp.).

Einšteins uzskatīja, ka viņš samērā ātri nobriedis un sācis patstāvīgi domāt. Jau 12 gados sapratis, ka Bībeles nostāstos ir daudz  nepatiesību, tādēļ viņam neradusies ticība reliģijai. Viņš bijis fatāls brīvdomātājs (F.H., 35.lpp.).

Taču viņš ticējis kādam augstākam prātam, kas izpaužas izzināmajā pasaulē un tas veidojis viņa Dieva jēdzienu (F.H., 37.lpp.).

Spēcīgi parādās loģiskā funkcija – patstāvība un neatkarība zināšanu apguvē.

Baltajai intuīcijai ir savs priekšstats par reliģiju, kas var neiekļauties vispārpieņemtajos rāmjos.

Skola Vācijā Einšteinam šķitusi kā tāda „prūšu kazarma”, tautskolotāji kā feldfēbeļi, un ģimnāzijas skolotāji kā leitnanti. Viņš novērojis, ka skolas administrācija pielieto varas un autoritārās iebiedēšanas metodes. Šīs metodes veicināja sagraut skolēnu veselīgos uzskatus, liedza būt patiesiem un pašpaļāvīgiem. Skolēniem tika ieaudzināts būt pakļāvīgiem pavalstniekiem. Pretojoties šādas skolas atmosfēras ietekmei, Einšteins bieži izraisījis atklātus konfliktus, jo viņš nebaidījies protestēt un iebilst.

Reiz klases audzinātāja palūgusi viņam atstāt skolu, jo viņa klātbūtne graujot klases respektu. Taču viņš nespēja būt paklausīgs Vācijas diktatoriskajam režīmam skolās. Kad vecāki pārcēlās dzīvot no Minhenes uz Milānu – Itālijā, tas mudināja Einšteinu ātrāk atstāt Luitpolda ģimnāziju, neiegūstot diplomu.

Vidusskolā izjustais nelabvēlīgais gars izraisīja viņā riebumu, viņš neatzina nekādu varmācīgas audzināšanas metožu pielietošanu, īpaši ja cilvēki tika audzināti par tādiem kā automātiem. Viņam šķita pretīgi, kā cilvēks spēj jūsmīgi mūzikas taktī  soļot ierindā (F.H., 40.-41.lpp.).

Viss piedzīvotais un viņam nepieņemamais veicināja aizbraukšanu no Vācijas un 1896. gadā Einšteins iesniedza oficiālu dokumentu, lai viņu atbrīvo no Ulmas, līdz ar to Vācijas pavalstniecības (F.H., 42.lpp.). 1901.gadā viņam tika piešķirta Cīrihes pilsoņa pavalstniecība (F.H., 55.lpp.).

Vācijā no pastāvēšanas sākuma ir valdījis otrās kvadras diktatoriskais un aristokrātiskais gars, kas pilnībā nav pieņemams brīvdomīgajai un demokrātiskajai trešajai kvadrai, kurai pieder Balzaks. Otrās un trešās kvadras starpā pat līdz mūsu dienām pastāv nepārtraukta savas taisnības pierādīšana. Einšteina dzīves piemērs parāda trešās kvadras vērtības – pretošanos uzspiestajam režīmam.

Intuitīvo tipu darbaspējas lielā mērā ietekmē noskaņojums vidē.

Einšteins 1895.gadā Cīrihē,  Āravas vidusskolā, ieguva vidējo izglītību. Tajā viņš izcēlās ar spožām zināšanām matemātikā, un fizikā, taču aprakstošajās dabas zinātnēs un valodās viņa sekmes nebija tik spīdošas.

Āravas vidusskolā mācoties, Alberts izlēma kļūt par fizikas skolotāju, bet ne par inženieri. 1896. gadā viņš tika uzņemts Cīrihes Tehniskajā augstskolā, to pabeidza 1900. gadā (F.H., 44.lpp.).

Viņš bija kūtrs lekciju apmeklētājs, strādāt laboratorijā pie aparātiem viņš vispār baidījās. Einšteinam labāk padevās apgūt zināšanas pašmācībā. Kaut gan viņš mācījās pārdomāti un pamatīgi, ar studijām viņam neveicās visai spoži. Bija spējīgs mainīt savus uzskatus, vai pat atteikties no tiem. Arī zinātniskajā darbā viņš veica bezgala daudz labojumus, papildinājumus, par ko saņēma pārmetumus (F.H., 53.lpp.).

Tieši šai skolai Einšteins ir, devis visaugstāko novērtējumu, tādēļ ka tajā valdījusi brīva un demokrātiska pieeja audzēkņu studijām (F.H., 43.lpp.).

Albertam pietrūka pacietības visu dzirdēto uzrakstīt, sakārtot un pēc tam izstudēt. Viņam mācību priekšmetu vielu vajadzējis iekalt, tāpēc tikai gadu pēc studiju beigšanas viņš baidījies domāt, ka turpinās zinātniski pētnieciskos darbus, taču viņš atguvās divās nedēļās (F.H., 53.lpp.). Daudzi bijušie skolotāji nebija augstās domās par viņu, jo īpaši tādēļ, ka viņš bija pārāk patstāvīgs un iecirtīgs (F.H., 55.lpp.).

Pēc Reiņina pazīmēm Balzaks ir nepiekāpīgais tips. Tas radīja Einšteinam daudzas problēmas sadzīvē un bieži lika viņu ieskaitīt  īpatņos.

Taču Balzakam piemīt savdabīga vienpatņa iezīme – dzīvot savā laikā, telpā un ritmā. Kaut arī pēc temperamenta melanholiķis, viņa iekšējais negatīvisms un deklatimitāte arī liek pretoties ierobežojumiem, nepieņemt citu diktātus- Reiņina pazīmes.

Kopā ar diviem saviem draugiem – Morisu Solovinu un Konradu Hābihtu Einšteins izveidoja filozofisko pulciņu, kuru nosauca par „Olimpijas akadēmiju” (F.H., 59.lpp.).

Tikšanās visbiežāk notika maltītes laikā Einšteina pieticīgajā dzīvoklī. Triju draugu starpā vienmēr valdīja kūsājoša jautrība (F.H., 60.lpp.), viņus saistīja kopīgas intereses. Alberts bija šīs akadēmijas prezidents, kurš stingri raudzījās, lai abi locekļi apmeklētu visas sēdes (F.H., 61). Tās no zinātniskā viedokļa bija nozīmīgas tikšanās.

Trijatā viņi lasīja un pēc tam analizēja milzīgu skaitu zinātnisku, īpaši dabas zinātnes un filozofisko ideālistu, pozitīvisma apcerējumus. Pēc trijiem gadiem “Olimpiskā akadēmija” beidza pastāvēt, tās locekļi izklīda, bet viņi palika draugi līdz mūža galam.

Šeit parādās intuitīvo loģisko tipu vēlēšanās dalīties ar informāciju, apspriest un analizēt to.

Spēja atrast domubiedrus un draugus izslēdz jebkādas aizdomas par Einšteinam piemītošu antisociālu uzvedību.

Einšteins saglabāja spēju vienlaikus paturēt prātā divas domas: just apmulsumu, kad tas konfliktēja, un brīnīties, kad atskārta to apslēpto vienotību. „Tādi cilvēki kā mēs, nekad nekļūst veci”, viņš vēlāk rakstīja savam draugam (V.I., 32.lpp.).

Divus gadus pēc universitātes beigšanas Einšteins atrada tikai īslaicīgus darbus, dažkārt viņu atlaida radušos domstarpību dēļ (F.H., 55.lpp.).

Beidzot 1902. gadā viņš dabūja 3. klases tehniskā eksperta darbu, kurā viņu ieteica drauga tēvs.

Tipi ar balto intuīciju sākumā uztver it kā pastāvošas pretrunas, taču vēlāk ierauga, cik šīs pretrunas ir nosacītas. Intuīcija pasauli uztver kopumā, kā nedalāmu veselumu.

Einšteins atradās fizikas revolucionizēšanas procesā, viņa darbība tika mērķtiecīgi bremzēta iegūt akadēmisko darbu vai saņemt doktora grādu, kas ļautu patentu birojā pacelties no 3. līdz 2. šķiras eksperta līmenim (V.I., 19.lpp).

Vēlāk Einšteins tomēr ieguva otrās klases eksperta līmeni, nostrādājot septiņus gadus. Viņš pats izteicās, ka jūtas kā patentēšanas kalps, taču tieši šajā darbā viņš guva daudzas praktiskas dabas iemaņas (F.H., 56.lpp).

Einšteins kā 3. kvadras pārstāvis reformē un uzlabo zinātni, bet nerada jaunas zinātnes pamatus.

Ap 1905. gadu Einšteinam sākās neizsīkstoši jaunrades uzplūdi. Viņš bija izgudrojis revolucionāro gaismas kvantu teoriju, palīdzējis pierādīt atoma esamību, izskaidrojis Brauna kustību, apgriezis otrādi telpas un lauka konceptu un radījis vienādojumu, kas veidos zinātnes pamatus (V.I., 150.lpp.).

Cīrihē Einšteins nostrādāja trīs semestrus, pēc tam viņu uzaicināja darbā Vācu universitātē Prāgā (1867. g.), kurā viņš pasniedza lekcijas gandrīz trīs gadu desmitus.

Karaliskās Prūsijas Zinātņu akadēmijas plenārsēdē 1913. gadā Einšteinu ievēlēja par pastāvīgu akadēmijas locekli (F.H., 102.lpp.). Pieņemot šo posteni, Alberts nonāca konfliktā ar savu sirdsapziņu, jo izjuta kā savas politiskās pārliecības nodevību vācu militārismam un imperiālismam.(F.H., 103.lpp.). Amatu viņš pieņēma tādēļ, ka piedāvātie nosacījumi viņa pētniecības darba tālākai attīstībai bija neparasti labvēlīgi.

Vēstulē draugam: „Berlīnes kungi spekulē ar mani kā ar prēmētu dējējvistu, tikai es nezinu, vai vēl varu dēt olas” (F.H., 104 lpp.). Pēc gada viņš pārcēlās uz Berlīni. Viņam nepiemita tieksme iegūt augstākus posteņus, jo pēc varas netiecās. Akadēmiskajās intrigās neielaidās.

[..] Einšteins spriedumus pieņēma, pamatojoties uz iztēli. Viņš, piemēram, iztēlojās liftu, kas caur telpu traucas augšup un iedomājās, ka viņš atrodas šajā telpā, iespaids līdzinājās gravitācijas izjūtai. Tas viņa darbībā rosināja atklāt nozīmīgu secinājumu – vispārējo realitātes teoriju (V.I., 21.lpp.).

Iztēles eksperimenti Einšteinam bija gandrīz kā ikdienas „barība”. Tie reizēm šķita pārsteidzoši un noslēpumainas: telpas laika relativitāte; gaismas staru liekšana un telpas deformācija (V.I., 23.lpp.).

Viņš spēja vizuāli iztēloties, kā vienādojumi atspoguļojas īstenībā un reiz paziņoja, ka „Iztēle ir svarīgāka nekā zināšanas. Lai dzīvo nekaunība!” Šāda stūrgalvība, nepakļaušanās, citu zinātnieku ietekmes ignorēšana ierindoja viņu īpatņos un savādniekos. Viņa panākumu pamatā bija šaubas par tradicionālām gudrībām, izaicinājums autoritātēm (V.I., 24.lpp.).

Par spīti daudziem pretiniekiem, 1922. gadā Einšteins sagaidīja Nobela prēmijas piešķiršanu „Par foto elektriskā efekta likuma atklāšanu”. Darbs, kuram pietrūka eksperimentālā pamatojuma, teorētiski tika novērtēts, (V.I., 307.lpp.).

No Einšteina autobiogrāfijas: „Vajadzēja gūt skaidrību, ko fizikā nozīmē kāda notikuma telpiskās koordinātes un laiks”. Laika analīze kļuva par tiešo realitātes teorijas pētīšanas avotu (F.H., 81.lpp.).

Baltā intuīcija pievēršas procesu analīzei laikā.

Einšteina mērķis bija noskaidrot faktus, „[..] kuri iespējami droši pierādītu noteikta galīga lieluma atomu eksistenci”, tā viņš rakstīja savā zinātniskajā autobiogrāfijā. Tad viņš uzsāka pētījumus molekulārajā fizikā ar nolūku atbalstīt atomu teoriju. Pamatojoties uz drošiem pētījuma rezultātiem, par tās pareizību viņš bija pārliecināts (F.H., 67.lpp.).

Otrā kanāla melnā loģika no faktiem veido konkrētu struktūru (kā Einšteina gadījumā), savukārt baltā loģika savai struktūrai vai teorijai pievieno faktus.

Viņš gribēja ar vienu matemātisko formulu aprakstīt elektromagnētiskā un gravitācijas lauka parādības, kuras matemātiski vēl arvien tika attēlotas šķirti (F.H., 183.lpp.).

Visu redz vienotu un nedalāmi veselu, bet izdala atšķirīgo un kopīgo – izteikta baltā intuīcija.

Einšteins jau no bērnības nepazina bailes, savu personīgo pārliecību viņš izteica atklāti, bez aplinkiem. Bailīgos un nedrošos nicināja un dažkārt sarunās bija jūtama ironija. Viņa runas dzestrumu raksturo dzejolītis:
„Lai teikt neko es nevarētu,
Ko ebrejs bailēs nopelt spētu,
Es dibināšu kontrolei
Tad pilnu bikšu komiteju,-
Tā visu varēs uzostīt.
Un tevi, dārgais, ielūdzu,
Lai būtu priekšsēdētājs Tu” (F.H., 26.lpp.).

Einšteinam piemita aizmāršība. Jau skolas gados viņš bija populārs ar to, ka ceļojumos aizmirsa kādus apģērba gabalus, reizēm pat čemodānu. Nespēja atcerēties, kur nolicis atslēgas, kas dažkārt izvērtās īstos mājas jokos. Vēlāk viņam šī īpašība pasliktinājās un viņu dēvēja par aizmāršīgo, izklaidīgo profesoru. Kāds ģimenes draugs pat atļāvās teikt, ka šis cilvēks gan dzīvē neko nesasniegšot (V.I., 55.lpp.).

Domās iegrimis, viņš bieži mēdzis, aizklīst viens, pat pilnīgi bez jebkāda mērķa. Kādu kuriozu gadījumu atstāstījis viņa dēls. Drīz pēc tam, kad tēvs pārcēlās dzīvot uz ASV: kāds vīrietis reiz piezvanījis uz institūtu, kurā strādājis Einšteins un gribējis noteikti runāt ar dekānu. Kad sekretārs atbildējis, ka dekāna nav institūtā, zvanītājs lūdzis, lai iedodot viņa mājas adresi. Viņam tika pavēstīts, ka mājas adrese nevienam, netiek dota. Tad zvanītājs čukstošā balsī teicis, „Bet es esmu dr. Einšteins, ejot esmu noklīdis, un aizmirsis, kur atrodas mana māja”. Tas bijis viens no iemesliem, kādēļ cilvēki mēļoja, ieskaitot viņu  dīvaiņos.

Izklaidīgā profesora loma viņam tik jauki un dabiski piestāvēja, ka bieži neapzināti tika pastiprināta. Tā bija loma, ko Einšteins sabiedrībā ar prieku izspēlēja un kaimiņi ar baudu to atstāstīja (V.I., 429.lpp.).

Tipiska baltās intuīcijas iezīme – nepiesaistīšanās ārējai realitātei, kā rezultātā nerodas spēcīga saikne ar lietām. Sadzīvē to sauc par aizmāršību, taču tā nekādā ziņā nav saistāma ar nespēju gūt panākumus. Iezīme “aizmāršība” īpaši raksturīga Balzakiem. 

Balzakam ar vīzijas intuīciju T pirmajā kanālā raksturīgi periodiski iekšējie ceļojumi laikā un telpā, atraujoties no realitātes.

Psihoanalītiķis Ēriks Ēriksons par Einšteinu: „Daļēja izolētības un komunikabilitātes mija, šķiet, ir saglabājusi polarizācijas dinamikas raksturu”.

Rakstnieks Tomass Lēversons: „Daba viņu nebija apveltījusi ar  empātiju, viņam nepiemita spēja iztēloties sevi kāda cita emocionālajā dzīvē” (V.I., 275.lpp.).

Buržuāziskajā sabiedrībā, kurā cilvēki tika šķiroti, Einšteins saprata, ka dabas zinātnes iet līdztekus politikai. Viņš visu mūžu iestājās par mieru un tautu draudzību, taču izgudrojot atomu, tika ieskaitīts  noziedzniekos pret cilvēci (F.H., 9.lpp.). Viņš asi kritizēja to, ka ļaunprātīgai cilvēku iznīcināšanai tika izmantoti dabaszinātniskie un tehniskie sasniegumi. Viņš bija humanitātes un miera cīnītājs (F.H., 11.lpp.).

Einšteins nepārprotami bija 1914.-1918. gada noziedzīgā imperiālistiskā kara pretinieks, asi kritizēja jebkādus naidīgos virzienus, fašismu, tanī skaitā Vāciju. Noziegumi, kas hitleriskā fašisma laikā tika pastrādāti pret ebrejiem, lika novērsties no vācu tautas (F.H., 16.lpp.).

Aktīva interese par politiku, sava pilsoniskā nostāja raksturīga 3. demokrātu kvadras pārstāvjiem. 

Alberts 1953. gadā izsakās par sevi: „Es apzinos, ka man nav īpaša talanta. Ziņkāre, paškritika un spītīgais raksturs, arī izturība ļāva man radīt idejas. Atzīšos, ka sevišķi spēcīgas domāšanas „smadzeņu muskulatūras” man nav, vai arī tā ir neliela” (F.H., 21.lpp.).

Zems pašvērtējums  piemīt intuitīviem tipiem. Viņi bieži sevi šausta par to. Tādam blakus nepieciešams sensorais tips. 

Visus atklājumus viņš ir paveicis gandrīz viens pats, jo uzskatīja, ka tikai  „vienpatis” var izdarīt atklājumus. Vēlākajos gados vairāk tāpēc, lai ietaupītu laiku, Einšteins sīkiem tehniskiem aprēķiniem piesaistīja līdzstrādniekus (F.H., 10.lpp.), jo pats necieta veikt sīkos darbus.

Viņš izjuta atbildības sajūtu pret tautu. Sabiedrības mudināts, bieži pieņēma dažādus uzaicinājumus uzstāties, kaut gan kā pats atzina, neizjuta īpašu vajadzību tiekties pēc cilvēkiem un kolektīviem (F.H., 11.lpp.).

Izteikta introversija un turklāt izteikta Balzakiem piemītoša vienpatība.

Vāja sensorā “S” funkcija, bet spēcīga intuīcija “N “. Intuīti uzskata, ka  sīkie ikdienišķie darbi traucē paveikt nopietnus darbus.

Ir pats atzinis, ka sevi uzskatījis par „vien gājēju”, ka pat saviem ģimenes locekļiem ar visu sirdi nav piederējis, bet drīzāk izjutis atsvešinātību no viņiem un ilgas pēc vientulības (F.H., 24.lpp.).

Arī tad, kad Einšteins jau bija ieguvis zinātnieka slavu pasaulē, sabiedrībā viņš joprojām palika vientuļnieks. V.Helpaks izteicies, ka viņam piemita zināma atsvešinātība. Viņš jau agri izjuta pretīgumu būt „bara garam”. Savos aforismos Alberts rakstīja: „Lai varētu būt nevainojams loceklis aitu barā, vispirms pašam jābūt aitai” (F.H., 25.lpp.).

Taču kalpojot sabiedrības labā Einšteins ieguva dzīves jēgu. Viņam ļoti tuva bija revolucionārā strādnieku šķira. Dabas zinātnes un politika, viņaprāt, bija savstarpēji cieši saistītas (F.H., 11.lpp.).

Atkārtota norāde uz introversiju.

Trešās kvadras pārstāvji uzvedības iezīme – atklāta savu uzskatu paušana sabiedrībā, minimālu nozīmi piešķirot publiskajam viedoklim.

Izteikta piederība 3. – politiķu un demokrātu kvadrai.

Einšteins agri sāka nodarboties ar filozofiskās dabas jautājumiem. Kaut arī studēja citu filozofu darbus, pats nevienai skolai nepievienojās. Te atkal izpaudās viņa vēlme visu atrisināt pašam, un, kā izrādījās, viņš bija dziļš, kaut arī spontāns dialektiķis.(F.H., 12.lpp.).

Daudzus filozofiskos „ismus” kritizēja, viņam patika K.Marksa iemīļotais izteiciens „Par visu vajag šaubīties”. Arī risinot savas problēmas, viņš izturējās daudz kritiskāk nekā viņa kritiķi pat pretinieki, kritizējot viņu.

No vēstules jaunības draugam Solovinam (1949. gadā):[…] „viņi iedomājas, ka es atskatoties uz savu mūža darbu, jūtos apmierināts. Bet ir pavisam citādi. […] nav neviena jēdziena, par kuru es būtu pilnīgi pārliecināts, ka tas noturēsies un neesmu arī drošs, vai vispār esmu uz pareizā ceļa. Laikabiedri manī saskata dumpinieku […]” (F.H., 13.lpp.).

„Cilvēkam neapmierinātības sajūtu rada viņš pats […] ja esi kritisks un godīgs, humors un pieticība tur cilvēku līdzsvarā, par spīti ārējiem faktoriem” (F.H., 14.lpp.).

Pastāvošās kārtības pakļaušana šaubām, kritikai un analīzei raksturo intuīciju. No 16 sociotipiem Balzaks ir visasākais kritiķis. Tāpēc viņam tika piešķirts sociālais pseidonīms “Kritiķis”, kurš viņu lieliski raksturo.

Introvertajiem intuitīvajiem tipiem raksturīgas pieticīgas prasības dzīvē.

Einšteins nosodīja tos, kuri maldīgi ticēja autoritātēm, nosodīja personības kultu. Viņš nevarēja izprast, kas pasaulei licis viņu padarīt par „elku”, tas viņam bija nepatīkami un pretīgi, ka sabiedrība viņu uztver kā „kinozvaigzni” (F.H., 14.lpp.). 
Einšteina sacerēts pantiņš:

Kur vien eju, kur vien stāvu
Visur mana bilde blāvo:
Gan pie sienas ir tai vieta,
Gan ap kaklu lentā sieta.
Vīri – sievas, brīnums tev!-
Autogrāfus ievāc sev,
Grib, lai dod tos lapās šais
Puika augsti apmācītais.
Jautāju sev laimē tādā
Īstā acumirklī kādā:
Vai tu pats jau jucis esi,
Vai tie citi – teļi visi? (F.H., 15.lpp.)

Einšteins izsmēja iedomību, sevišķi tos, kuri uzskatīja, ka viņu patiesība ir vienīgā un vispareizākā. Aforismos viņš atspoguļoja savu antidogmatisko un antiautoritatīvo noskaņojumu, viņš teica L.Bēkam: „Kas uzņemas patiesības un izziņas laukā būt autoritāte, tas Dieva izsmiets, piedzīvo neveiksmi”( F.H., 15.lpp).

Kaut arī septiski noskaņots, Alberts pārliecinoši ticēja, ka zinātniski izpētītais apstiprināsies un uzvarēs. Pateicības vēstulē M.Brodam: [..] „es katrā ziņā nevarētu iedomāties, ka spētu aizstāvēt relativitātes teoriju. Man šķiet, ka patiesība ir nesalīdzināmi stiprāka nekā es pats. Man liekas smieklīgi un donkihotiski ar zobenu un Rasinanti to aizsargāt” (F.H., 15.-16.lpp.).

Pēc Reiņina pazīmēm – negatīvists, nepiekāpīgais, process (darbība vērsta uz attīstību pretstatā vienkāršošanai).

Balzaks neiesaistījās nelietderīgajās aktivitātēs, tādējādi viņš ir pretstats Donkihotam.

Laikā, kad Einšteins bija ieradies uz pastāvīgu dzīvi Amerikā, (1933.g.) bija savākti pilnīgi pietiekoši pētījumu materiāli, lai uzsāktu atoma bumbas izgatavošanu. Einšteins ar saviem pētījumiem „starp enerģiju un masu”, ko bija veica pirms 40 gadiem, tautas iztēlē bija iekļuvis atombumbas radīšanā, kaut arī viņa līdzdalība procesā bija nenozīmīga.

Pēc atombumbas sprādziena Hirosimā un Nagasaki žurnāls “Times” publicēja Einšteina portretu uz vāka, aiz tā sēnes mākonis:[..] Alberts Einšteins tieši nestrādāja pie atombumbas, bet bija tās tēvs divos nozīmīgos veidos:

1) pēc viņa iniciatīvas ASV sāka atombumbas pētījumus;
2) pateicoties viņa vienādojumam, (E=mc²) tas atombumbu ražošanu padarīja teorētiski iespējamu (V.I., 471.lpp.).

Einšteins paredzēja tās milzīgās briesmas, kādas draud pasaulei, ja atomieroču ražošanu izlaidīs no kontroles. Viņš izteica argumentu, ka līdz ar atoma laikmeta sākšanos būs nepieciešama pilnvarota pasaules valdība, kura rūpēsies par bruņošanās sacensības novēršanu. Būs nepieciešama stingra kontrole, zinātniekiem jāpanāk, lai politiskie līderi viņus uzklausa. Tādējādi Einšteins bija aizsācis politisko misiju, kas būs dominējošā viņa mūža atlikušajos desmit gados.

Einšteins saprata arī to, ka neatkarīgi no tā vai bumbu izmantos kara vajadzībām, vai citām, tā uz visiem laikiem mainīs gan kara, gan miera raksturu (V.I., 469.lpp.).

Dabīga iekļaušanās politikā, kas raksturīga 3.kvadrai.

Baltā vīzijas T intuīcija  ļāva Einšteinam kā Balzakam iepriekš brīdināt par visām priekšrocībām, kā arī iespējamām briesmām,  draudiem, kurus radīs atombumbu ražošana.

Autores piebilde: Šobrīd, 2025.gadā atoma drauds pārņemis visu  pasauli. Pašlaik atzīts, ka ir deviņas kodolvalstis. Einšteins 1905. gadā atklāja “Speciālo realitātes formulu E=mc^2″.

Ir pagājuši tikai 120 gadi un Einšteina bailes par sekām nākotnē šobrīda patiešām apdraud pasauli. 

Piecdesmit četru gadu vecumā (1933. gadā) Einšteins devās uz ASV, savu nākamo dzimteni (V.I., 416.lpp.).

Viņš otrreiz pameta savu dzimto nacistisko Vāciju un otrreiz atteicās no pilsonības, jo vēlējās būt brīvs no pazemojumiem un diskriminācijas. Viņš paziņoja, ka nedzīvos valstī, kurā cilvēkiem tiek liegtas tiesības brīvi domāt un paust savas domas atklātībai (V.I., 466.lpp.).

Einšteina milzīgā popularitāte ļāva iepazīties ar milzīgu skaitu slaveniem cilvēkiem visā pasaulē. Dzīvojot ASV, Einšteins bija izpelnījies Vinstona Čerčila simpātijas. Viņi apsprieda Vācijas pārapbruņošanās jautājumus. Einšteins par viņu rakstīja: „Viņš bija izcili gudrs cilvēks” (V.I., 411.lpp.).

Manta, greznība, ārējie panākumi viņam no jaunības dienām šķita nicināmi (F.H., 53.lpp.). Einšteinam katrs īpašums bija slogs. Tiekšanos pēc īpašumiem viņš uzskatīja kā cilvēku savstarpējo ķildu un karu patiesāko cēloni.

Arī kopdzīvē ar Elzu (otro sievu), savu istabu viņš lika iekārtot pavisam vienkārši, bez paklājiem, gleznām, atstājot tikai pašu nepieciešamāko (F.H., 132.lpp.).

„Cilvēku mantiskais stāvoklis, privilēģēta  tieksme uz īpašumu man vienmēr likušās netaisnīgas pat kaitīgas, tāpat arī pārspīlēts personības kults” (F.H., 212.lpp.).

Divu autoru Einšteina biogrāfijas sniegtajos aprakstos nebija atrodami dati par viņa turību, mantisko stāvokli, kas arī nebija Einšteina mērķis. Kopdzīvē ar Mariču viņu materiālais stāvoklis bija zem vidējā. Nobela prēmiju viņš atdevu Maričai, tikai tādēļ vien, lai pasteidzinātu mokošās laulības šķiršanu, jo Mariča ilgi un mokoši nedeva šķiršanās piekrišanu.

Introvertos intuitīvos tipus maz motivē manta, daudz nozīmīgāks motivators ir katra personīgās intereses.

Einšteina otrā sieva Mariča, autiores skatījumā bija Robespjēre. Viņus vienoja nesaderīgas attiecības. 

Einšteins bija izveidojies par ļoti glītu pusaudzi, kam piemita tāds īpatnējs vīrišķīgs skaistums, kas gadsimtu mijā jauca prātus daudzām sievietēm. Viņam bija tumši viļņaini mati, izteiksmīgas, spoži brūnas acis, kurām nekas nepaslīdēja garām nepamanīts, augsta piere un bezrūpīga, kritiska izturēšanās. Apaļīgās mutes izsmejošais izliekums ar lejup izvirzīto apakšlūpu darīja viņa smaidu vēl ironiskāku (V.I., 44.lpp.).

Izteiksmīgās acis ir dažiema INTP apakštipiem.

Izsmejošais skats norāda uz literatūrā plaši aprakstīto kritiķa skepsi un melno humoru.

Nokarenā apakšlūpa novērota  daudziem Balzakiem. Izskatu ietekmē psihosofiskais tips. 

Alberts ģērbšanās ziņā sevi pieskaitīja pie čigāniem, un klaidoņiem, jo viņu neuztrauca nedz savs, nedz arī citu ārējais izskats. Tas bieži izraisīja dažādus pārpratumus, no kuriem radās uzjautrinošas anekdotes (F.H., 57.lpp.).

Reiz, viņu gaidot uz īpaši svinīgu pasākumu, noturēja par elektromontieri, jo viņš uz mielastu atnāca zilā darba virskreklā. Visbiežāk viņš staigāja saburzītās biksēs un pat vēlu rudenī bez zeķēm.

Kaut arī viņš tikās ar augsta ranga galma cilvēkiem, apģērba ziņā viņš  viņu krasi atšķīrās no vispārpieņemtajām estētiskajām normām.  Tāpēc viņš tika uzskatīts kā nepiemērots un neatbilstošs galma cilvēku kategorijai. Tādēļ tika iedalīts īpatņos. 

Kāda studente par viņa apģērbu stāstīja, ka viņi reiz devušies kopā uz universitāti. Mugurā viņam, bijis ļoti nonēsāts mētelis, veclaicīga pelēka filca cepure ar platām malām. No peļķēm viņš izvairījies, jo teicis, ka jālāpa kurpes (F.H., 58.lpp.).

Kādā uzstāšanās laikā vērotājs no malas stāstīja, ka Einšteins runājot, nepārtraukti raustījis lejupslīdošās bikses, (viņam nebija ne siksnas, ne štrunbantes), kopskats radījis komisku izskatu  Uzvalks bieži bija noplucis un bikses par īsām. (F.H., 185).

Jautāts, kāpēc viņš nēsā garus matus, komisku vējjaku, atsakās nēsāt zeķes, apkaklītes un kaklasaites, viņš atbildējis, ka tas viss lieki patērē viņa brīvo laiku un, ka bez visā tā var labi iztikt. Viņš rīkojās, kā pats uzskatīja par pareizu, nepievērsdams uzmanību tam, ko citi par to teiks (F.H., 59.lpp.).

Lasīdams lekcijas Cīrihes universitātē, viņš ieradies nonēsātā uzvalkā, pārāk īsās biksēs un ar dzelzs pulksteņa ķēdi kabatā. Taču atmiņa viņam bijusi ļoti laba, jo manuskripta vietā viņš rokās turējis zīmīti vizītkartes lielumā, kurā bijušas atzīmētas tikai īsas, citiem nesaprotamas tēzes. Tekstus viņš ideāli spējis atcerēties. (F.H., 93.lpp.).
Viņš smēķējis ļoti zemas kvalitātes cigaretes, gandrīz nekad to neizlaižot no zobiem.

Ieguvis pasaules slavu, Einšteins daļēji izjuta to kā smagu slogu, jo viņš nespēja atvairīt uzmācīgos apmeklējumus un apturēt vēstuļu kalnus. Vēstulē līdzstrādniekam: „Es tik šausmīgi tieku applūdināts ar pieprasījumiem, ielūgumiem, ka naktīs man sapņos rādās, ka es cepinos ellē. Īsi sakot, esmu vairs tikai nožēlojams refleksīvu kustību saišķis (F.H., 135.lpp.)”.

Kaut gan Einšteins nebija izcils runātājs, viņš izteicās, ka sēdēdams pie rakstāmgalda, varēja būt vairāk noderīgs, nekā personīgi kaut kur piedaloties. Tomēr viņam bieži bija nepieciešams uzstāties sapulcēs un mītiņos, kurās aizstāvēja mieru un tautu saprašanos (F.H., 156.lpp.).

Daudzi introvertie tipi domā līdzigi Einšteinam. Viņi nemīl publicitāti. 

Solovins par Einšteinu: „Albertam bija lielas acis ar neparastu spīdumu tajās (F.H., 59.lpp.). Viņš nebija spožs runātājs, nelietoja apžilbinošus salīdzinājumus. Skaidrojot viņš runāja lēni un vienmuļīgi, bet pateiktais bija apbrīnojami skaidrs. Skaidrības labad, runu papildināja ar piemēriem.”
Viņa gaita bija lēna, mierīga, pat ejot, viņš bija domu pārņemts.

Izteikta introversija, intuīcija un loģika.

Kaut arī Einšteins Mariču bija pamanījuši jau otrā mācību gadā, pagāja ilgs laiks, kamēr viņu attiecības attīstījās. Abi bija kautrīgi klusētāji. Taču, tiklīdz sarunas skāra zinātnisko jomu, tā ļāva viņiem satuvināties, radot mānīgu priekšstatu par jūtām, mīlestību.

Tāda attiecību attīstība notiek starp diviem introvertajiem loģiskajiem tipiem. Viņiem valodas krājumā nav piemērotu vārdu jūtu un emociju izteikšanai.

Mariča neizcēlusies nedz ar sievišķību nedz skaistumu. Viņa sirga ar iedzimtu gūžas kaula kroplumu, kura dēļ kliboja, bijušas arī aizdomas uz tuberkulozi. Mariča bieži mocījusies ar grūtsirdības lēkmēm.

Viņa bijusi ļoti gudra, klusa, nopietna, maza, smalka brunete ar lielām acīm, bet neglīta, tā viņu raksturojusi kāda Cīrihes draudzene (V.I., 58.lpp.).

Grūtsirdība norāda uz intuīciju, klusums un nopietnība – uz introversiju un loģiku.

Maričai piemitušas īpašības, kas Einšteinam, mācību gadu laikā, šķitušas pievilcīgas: kaislība uz matemātiku un zinātni, iegrimušās lielās acis raudzījās ar neatlaidīgu intensitāti, sejā apspoguļojās valdzinoša melanholija (V.I., 60.lpp.).

Joprojām norāde uz intuīciju, intraversiju un loģiku.

Ar laiku viņa kļūs Einšteina mūza, partnere, mīļākā, sieva, un vienlaikus ienaidniece, kura radīs spēcīgu emocionālo satricinājumu (bet ne skaidrošanos). Sākotnējās attiecības pārmaiņus te pievilka, te atgrūda ar tādu spēku, kādu tāds izcils zinātnieks kā viņš tā arī nespēja nekad saprast (V.I., 59.lpp.).

Šādas attiecības nav starp vienas kvadras pārstāvjiem. Emocionālais diskomforts rosina domāt, ka Mariča pieder pirmajai diagonālai kvadrai (Einšteins 3. kvadrai). 

Viņu attiecību skaistākā puse bija kopējas intereses zinātnes laukā, kas atspoguļojās viņu sarakstes laikā. Viņiem daudz bija runājamā par siltuma, gāzu kinētiskajām teorijām, un tamlīdzīgi. Viņš pat vēstulēs Maričai rakstīja„[..] satiekoties mēs pieķersimies Helmholca elektromagnētiskai gaismas teorijai. Mēs papriecāsimies par dabu un „izsaiņosim atmiņas par to, ko kopīgi runājām citos ceļojumos” (V.I., 62.lpp.)

Maričai labi padevās matemātika, viņa bija pirmā palīdze brīžos, kad Alberts neprata atrisināt sarežģītas formulas, kuras bija nepieciešamas izmantošanai zinātnē.

Intīmajā jomā starp viņiem valdīja pilnīgs vēsums un pat atturība. Viņi abi nespēja sarunāties par jautājumiem, kas skārta attiecības, jo ļoti drīz, pēc kopdzīves uzsākšanas, iestājās arī garīgais tukšums un sākās attiecību krīze.

Mariča jau gaidīja bērnu, un 1910. gadā viņi apprecējās. Gada beigās piedzima otrs dēls. Šajā pārī netiek izslēgta sākotnējā šķietamā mīlestība un pieķeršanās, vairāk tā bija jūtama no Alberta puses, jo viņu valdzināja kopība zinātnē.

Kaut arī Mariča bija samērā klusa un pacietīga, viņu nekādi nevarēja uzskatīt kā labu namamāti un saimnieci. Viņa nepratusi rūpēties par mājīgumu, mājas kārtību, ēst gatavošanu, kaut arī bohēmiskā nekārtība Albertam netraucēja (F.H., 57.lpp.).

Patiešām, šī mīlestība bija tikai šķietama. Un kopdzīvē tai bija ļoti īss mūžs.

Joprojām apraksts apliecina Maričas introversiju, intuīciju, loģiku.

Einšteina māte, kuru viņš ļoti mīlēja, jau sākotnēji neatbalstīja dēla laulību ar Mariču: „Viņa, tāpat kā tu, ir grāmata, bet tev vajadzētu sievu. No Maričas to nesadaidīsi!” Reizumis pats Alberts Mariču dēvēja par „mežonīgo ielaspuiku” (V.I., 68.lpp.).

Tas liecina, ka Maričai ir izteiktas maskulīnās iezīmes, kas piemīt loģiskajiem tipiem. Mātes vērojums, ka Mariča nav saimnieciska, izslēdz sensorās funkcijas trūkumu.

Einšteins nekautrēdamies, uz muguras mājās atnesa salmu maisu šūpulim. Arī mainot dzīves vietu un  pārceļoties, viņš pats varēja iejūgties ratiņos, un savu iedzīvi pārvest viens pats (F.H., 95.lpp.).

Dzīves laikā Einšteinam nekļuva tuvi abi dēli, sevišķi viņš nespēja pieņemt Edmundu, kurš, kļūdams vecāks, arvien vairāk cieta nopietnas garīgās slimības dēļ. Bet, kamēr dēli bija mazi, viņš tiecās būt labs tēvs (V.I., 170.lpp.).

Alberta izvēle, apprecot Mariču, nebija veiksmīga. Kaut arī ārēji izskatījās, ka ģimenē valda harmonija, bet aiz tās slēpās laulības sabrukums. „Es pret sievu izturos, kā pret darbinieci, kuru nevaru atlaist. Man ir pašam sava guļamistaba un es izvairos būt ar viņu divatā” (V.I., 190.lpp.). Ik pa laikam, īpaši atgriežoties mājās pēc ilgākas prombūtnes, Albertam šķita, ka viņu attiecībās atjaunojas romantika (V.I., 167.lpp.). Bet tas bija tikai pirmajos mirkļos un maldinoši. 

Sarežģīto attiecību dēļ, Mariča sāka domāt, ka Alberts „daudzējādā ziņā ir savāds cilvēks”. Viņš varējis būt auksts un atsvešināts pret viņu, taču savus dēlus viņš mīlējis (V.I., 276.lpp.).

Filips Frenks par Mariču: „Kad pirmoreiz sastapu viņu Prāgā, domāju, ka viņai varētu būt šizofrēnija”. Einšteins tam piekrita un vēlāk pastāstīja kolēģim, ka Maričas drūmums neapšaubāmi ir saistāms ar noslieci uz šizofrēniju, kas bija iedzimta, viņas mātes ģimenē. Viņas izskatu vēl drūmāku un nomāktāku padarīja viņas nosliece uz grūtsirdību. Jau 1912. gadā viņu laulībā bija pamanāma milzīga plaisa un nestabilitāte. (V.I., 180.lpp.).

„Iekarot vispārīgo relativitāti izrādījies vieglāk, nekā atrast formulas tiem spēkiem, kas virmoja manā ģimenē. Šie spēki bija sarežģīti”, tā reiz teicis Einšteins par kopdzīvi ar Mariču (V.I., 229.lpp.). Einšteina intensīvais darbs zinātnes jomā, nepārtrauktie pārbraucieni un sarežģītā kopdzīvē ar Mariču bija novedusi viņu pilnīgā spēka izsīkumā. Sievas nesaimnieciskums un neregulāra ēšana bija iemesls tam, ka Alberts bija iemantojis smagu kuņģa saslimšanu, no kuras viņš nekad pilnīgi nespēs tikt vaļā (V.I., 230.lpp.).

Skaidri saskatāma Maričas piederība Robespjēra tipam.  Šizofrēniskās iezīmes faktiski izskaidrojamas ar nesaderīgām laulībām – ”šķietami vienādie”, ir šķietami tikai kādā noteiktā jomā. Viņiem tā bija zinātne. Partneri  viens otram nav papildinoši. 

Alberta teiktais par attiecībām pilnīgi apliecina viņa piederību loģiskajam tipam. 

Abi jau labu laiku dzīvoja šķirti, katrs savā pilsētā, taču Mariča nevēlējās likumīgu laulības šķiršanu, kaut arī Einšteins vairākas reizes piesolīja viņai izsniegt krietnu sāpju naudu. Beidzot viņa laulība ar Mariču tika šķirta 1919. gadā, (kad faktiski sen jau katrs dzīvoja savu dzīvi). Alberts bija parakstījis līgumu, ka pienākošos Nobela prēmiju visu atdos viņai. Einšteinam Nobeļa prēmija tika piešķirta 1922. gadā,  121 572 Zviedrijas kronas. Viņš to pārskaitīja Maričai. Daļu naudas viņa izlietoja, nopērkot Cīrihē trīs īres dzīvokļu mājas (V.I., 313.lpp.).

Starp Mariču un Elzu bija krass kontrasts. Ja arī Mariča bija eksotiska un intelektuāla, bet ļoti sarežģīta sieviete, tad Elza bija pretēja. Viņa bija glīta, kopta, gādīga, ņipra un izdarīga, viņa mīlēja baudīt smagos vācu ēdienus un šokolādi, kā rezultatā viņa kļua tukla, bet cienīga izskata sieviete. (V.I., 181.lpp.).

Elza regulāri Albertam atgādināja, cikos un kur viņam jāierodas, kad jāpaēd, un Alberts bija apmierināts, ka par viņu rūpējas, ko nebija piedzīvojis kopdzīvē ar Mariču.

Pavadopt Albertu biežajos ceļojumos, Elza posa Albertu, saiņoja ceļa somas, izsniedza kabatas naudu, jo Alberts bija spējīgs naudu aizmirst mājās. Viņa nemanāmi rūpējās par Alberta ārējo vizuālo tēlu. Šāda aprūpēšana ļāva viņa nerviem atpūsties un atlicināt vairāk laika sapņainām pārdomām, pievēršoties kosmosam, nevis apkārtējai sadzīves pasaulei. Savukārt Elzu tas sajūsmināja, un gandarīja: „Kungs ir ielicis Albertā tik daudz ko skaistu, un man viņš šķiet brīnišķīgs, kaut arī dzīve viņam blakus ir nogurdinoša un grūta”, viņa reiz atzina (V.I., 249.lpp.).

Reiz viņš Elzai teica: „Man ir nepieciešams kāds, ko mīlēt, citādi dzīve ir nožēlojama! Un šis kāds esi Tu!” Starp viņiem valdīja harmoniskas, savstarpēji atbalstošas attiecības un savstarpēja pieķeršanās (V.I., 181.lpp).

Sensoro “S” F tipu organisms pieprasa baudīt sātīgus ēdienus, kas bieži izraisa tuklumu.  Sensorais vienmēr uzņemas aprūpi, jo pats zina, kas otram nepieciešams.
Otrā cilvēka aprūpe, izpratne liecina par augstu empātiju, ētiku, sensoriku.

Attiecību harmonija norāda, ka abi pieder vienai kvadrai.

Elzai, pretēji Albertam, sevišķi patika sabiedrības uzmanība, un viņa to nemēģināja slēpt. Viņu glaimoja vīra slava, viņa tam blakus gozējās cieņā un godbijībā. Atgaiņājot uzmācīgos interesentus, viņa sāka prasīt maksu par iespēju vīru fotografēt, ņemt intervijas, taču naudu ziedoja labdarībai, lai pabarotu izsalkušos bērnus Vīnē un citur.

Elza viegli uzņēmās vīra sasargātājas lomu, reizēm uzvedās paskaļi, spēja atcirst. Viņai bija caururbjošs skatiens, īpaši reizēs, kad negaidīti traucētāji parādījās Alberta orbītā (V.I., 269).

Apraksts liecina par to, ka Elzai piemīt pretējas, bet papildinošas iezīmes. Viņi izskatās laimīgi.
Iemanīties prasīt naudu, lai saudzētu savu mīļoto, un ziedot to labdarībai ir Napoleonei raksturīga īpašība.
Caururbjošs skatiens piemīt Napoleonēm.

Alberts ātri aprada ar Elzas raksturu, starp viņiem bija notikuši tikai divi nenozīmīgi strīdi, kas ātri pagaisa. Viņa bija gan prasīga, gan mīloša, kas aizsargāja viņu. Elza ar prieku uzņēmās sazināties ar žurnālistiem, atslogojot vīram tās mokas, kas viņu apgrūtināja.

Reiz Elza izteicās: „Es viņu vadu, bet nekad nelieku to viņam manīt!” Īstenībā Einšteins to apzinājās, bet tas viņam šķita pat nedaudz uzjautrinoši un vilinoši.

Einšteins jokodams par Elzu: „Redziet, es vairs neesmu savas pīpes, bet šīs sievietes vergs”, kad reiz Elza bija pārmetusi viņam par pārlieko smēķēšanu (V.I., 419.lpp.). Uz laiku viņš bija pametis smēķēšanu.

Pārceļoties uz dzīvi Amerikā 1934. gadā – Prinstonā, viņi iegādājās māju. Elza to ar lielu rūpību iekārtoja. Viņa bija jau tik ilgi un tik saudzīgi rūpējusies par vīru, ka Alberts sāka arvien vairāk izpatikt viņas vēlmēm, īpaši viņas mājas komforta radīšanas priekam. Beidzot Einšteins savus māju izjuta kā īstu māju, kurā vēlējās atgriezties un baudīt sievas klātbūtni.
Elza rakstīja draudzenei: „Visa Prinstona ir viens liels parks, tās daba man atgādina Oksfordu […] un mēs šeit esam tik laimīgi, varbūt pat pārāk laimīgi” (V.I., 423.lpp.).

Mājas un mājīguma iekārtošana tajā ir melnās sensorās funkcijas – iezīme.

Elza pati apstiprina attiecību saderību starp viņiem.

Tikai 6 mēnešus pēc ierašanās Prinstonā Elza saņēma ziņu no savas meitas Ilzes, kura bija neārstējami saslimusi ar leikēmiju. Ļoti drīzā laikā 1934. gadā Ilze nomira, kas smagi satrieca Elzu un salauza viņas veselību.

Divus gadus Elza gandrīz bija piekalta pie gultas, tikai vasaras laikā nedaudz atlabstot. Alberts bieži un pacietīgi sēdēja viņai blakus. Izprazdams slimības nopietnību, viņš mēmi iegrima matemātiskajos aprēķinos, tādējādi pārciešot savus iekšējos pārdzīvojumu. Elzas savstarpējais sirsnīgums ar vīru atspoguļojās vēstulē draudzenei: „Mana slimība viņu tik ļoti sarūgtinājusi, ka viņš klīst apkārt kā pazudusi dvēsele. Nekad nebiju spējusi iedomāties, ka viņš mani tik ļoti mīl. Tas man sniedz mierinājumu vieglāk aiziet”. Divu gadu laikā viņa pamazām dzisa, un 1936. gada decembrī aizvēra acis uz mūžību.

Einšteins sievas aiziešanu pārdzīvoja vairāk, nekā spēja iedomāties, ka tas izraisīs viņā tik milzīgas sāpes. Viņš tikai divas reizes savā dzīvē bija raudājis; pirmo reizi, kad nomira viņa māte un otro – kad nomira viņa Elza. Alberts raudāja aizgūtnēm. (F.H., 203.lpp.; un V.I., 431.lpp.).

Saikne starp abiem bija pamatīga, kaut arī tajā vecumā viņus nevienoja milzīga savstarpējā kaisle, tā bija milzīga nepieciešamība vienam pēc otra. Viņi patika viens otram, saprata viens otru un vissvarīgākais, viņiem kopā nekad nebija garlaicīgi. Viņiem automātiski izveidojās savstarpēji izprotošas attiecības, tas notika abpusēji (V.I., 432.lpp.).

Pirmā sieva Mariča aizrādīja Albertam par to, ka viņi nespēja sarunāties, bet otrai sievai viņš sēž blakus un mierina viņu slimībā.

Juzdams, ka zaudēs savu mīļoto Elzu, Einšteins savas sāpes spēja remdēt zinātnē.

Viss liecina par to, ka šīs bija “D” duālās attiecības.

Pēc Elzas nāves Einšteins, vairāk nekā jebkad, iegrima darbā, tikai tā viņš prata pārdzīvot dvēseles sāpes. Vēlāk viņš atzinās: „Kamēr es vien spēju strādāt, nedrīkstu žēloties, ka man vēl ir palicis darbs, vienīgais, kas tagad piešķir manai dzīvei saturu.”

Alberta izskats bija pelnu pelēks, viņš koncentrējās ar grūtībām, nevēlējās rādīties cilvēkos un noslēdzās (V.I., 432.lpp.).

Tā bija krievu spiedze Margarita Koņenkova, kāda bijusī advokāte, kas ar vīru, krievu tēlnieku Sergeju, dzīvoja Grīničvilidžā. Viņus sapazīstināja Elzas meita Margo. Visticamāk, ka Margaritai sākuma nolūks bija iegūt no Einšteina informāciju par atomu. Taču Einšteins neuzķērās uz viņas āķa, kaut arī starp viņiem 1941. gada vasarā sākās romāns, kurš ilga līdz 1945. gadam, kad viņa atgriezās Krievijā.

Koņenkovai neizdevās pieruāt Einšteinu apmeklētu Maskavu, skaidri liekot saprast, ka viņam bija dalītas jūtas pret Krieviju.

Runas par romānu nāca gaismā tikai 1998. gadā, kad tika atvērti par Einšteinu slepenībā turētie dokumenti un publiskotas 9 Einšteina vēstules Margaritai. Tajās bijis daudz nepatiesību un apmelojumu. Toreiz Einšteinam jau bija 66 gadi, visticamāk, aizraušanās bijusi tīri prozaiska, vismaz no viņa puses (V.I., 488.lpp.).

Šīm attiecībām nebija iedalīta liela loma 66 gadīgā zinātnieka dzīvē. Taču par to sacerētas leģendas un pat veidotas filmas, lielākoties lai radītu sensāciju. Skaidri zināms, ka tādā vecumā Balzaks, kurš turklāt zaudējis ļoti mīlošu sievu, nespēj tik ātri aizrauties ar citu mīlestību arī savu solīdo gadu dēļ. Taču ikvienam vientuļam cilvēkam ir nepieciešams otrs.

Alberts kā Balzaks neizpauda noslēpumu, ko bija cerējusi iegūt Koņenkova. 

FIB vāca baumas par Einšteinu jau kopš 1932. gada, kopskaitā bija savāktas 1427 lappuses, kas glabājās kārbās ar uzrakstu „Konfidenciāli”. Tajā bija ietvertas ne tika patiesas ziņas, bet arī dažādas dīvainības, apvainojumi, labvēļu un nelabvēļu novērojumi (V.I., 487.lpp).

Einšteins oficiāli pensionējās 1945. gadā, taču turpināja katru dienu strādāt Moderno pētījumu institūtā. Drīz institūta vadību pārņēma Dž.R. Openheimers, kurš 1935. gadā pirmo reizi viesojoties institūtā. Viņš Einšteinu bija nosaucis kā  lielāko spīdekli, kurš vada „trako namu” . „Einšteins pats ir prātu izkūkojis”, lai gan tas bijis domāts pozitīvā nozīmē. Jo institūtā strādāja narcisti, kuri staro nelaimīgā vientulībā.

Nedaudz vēlāk Openheimers nāca klajā ar vēl vienu zīmīgu Einšteina raksturojumu: „Viņam vienmēr ir piemitusi varena nesamaitātība, vienlaikus bērnišķīga un dziļa ietiepība” (V.I., 493.lpp.). Einšteinam pat vecumā nepietrūka dzēlīgas un labas humora izjūtas.

Visticamāk, ka tieši šādi un līdzīgi komentāri daudzus gadus pēc Einšteina nāves radīja izdomāto dīvaiņa tēlu, kas, no vienas puses bija politiski izdevīgs, jo novērsa daudzu tieksmi pievērsties zinātnei. No otras puses, tanī laikā nebija izstrādāta tāda metode cilvēka raksturu analīzei, kādas piedāvā socionika. Visi nepieņemamie, citādie, atšķirīgie tika ieskaitīti “ĪPATŅOS”.

1946. gadā Einšteina pirmā sieva Mariča atsāka vajāt Albertu, aizbildinādamās, ka ir aptrūkusi nauda, lai rūpētos par abu garīgi slimo iestādē ievietoto dēlu Edvardu, kura uzvedība bija kļuvusi agresīva. Nauda, ko Alberts viņai pārskaitīja par Nobela prēmiju, bija aizslīdējusi Maričas depresijas laikā. Tāpat bija „aizslīdējuši” divi lielie īres nami. Einšteins ieteica pārdot trešo namu, un naudu nodot aizbildnim, taču Mariča tam nepiekrita. Kad Mariča 1948.gadā ar insultu nomira, naudu 85 000 Šveices franku atrada zem viņas spilvena (V.I., 500.lpp.).