Vampīrisms un draudi par pašnāvību19.10.2026

Tautā šis jēdziens pazīstams diezgan plaši gan filmās, kur vampīrs, parādīts pārspīlētā – alegoriskā formā, gan fantastiku grāmatās.  Bērni to uztver kā biedu, protams, pieaudzis cilvēks pasmīkņā. Taču vampīri eksistē arī reālajā dzīvē. Mitoloģijā un okultā izpratnē – vampīrisms it kā garantē personas nemirstību, vienlaikus aplaupot citu būtni, atņemot tai dzīvību.

Vampīrisms ir gan sociāla problēma un arī medicīniska saslimšana. Medicīnas iestādes to neakceptē, bet arī nenoliedz. Taču dabā pastāv tādi cilvēki, no kuru ietekmes, cieš ārkārtīgi daudzi citi līdzcilvēki, nodarot ļaunumu viņu veselībai un dzīves kvalitātei.

Pēc slāvu ticējumiem, vampīrs ir mironis, kurš izkāpj no kapa un sūc dzīvo cilvēku asinis. Šinī ticējumā saskatāma zināma patiesība, jo ar to jāsaprot varmācīgā cilvēka spējas otram atņemt spēku un psihisko enerģiju.

 Kā rodas vampīrisms?

Vampīrisms rodas bērnībā. Bieži vecāki nevelta savam bērnam pietiekoši daudz uzmanības, mīlestības, ikdienas steigā vienaldzīgi izturas pret to. Jeb gluži pretēji – pārdabiski lutina bērnu, apmierinot visas viņa prasības, vai arī spīdzina, moka, pazemo bērnu. Pārliekā lutināšana vai pārestības, kuras nodarītas, bērna dvēselē, veido nišu, kurā uzkrājas negatīvā psihiskā enerģija. Šāds bērns izveidojas par vampīru un kļūst kā “sods “vecākiem. Visa bērna ģimene ir nelaimīga, tajā maz prieka, saskarsmes punktu.

Bērns, vai nu pārlieku tiek rāts, no viņa tiek pieprasīta bezierunu pakļaušanās, viņš tiek piespiedu “pārbarots”. Pretēji notiek, kad bērns tiek lutināt kad nekas netiek ierobežots, atteikts. Bērnam veidojas neierobežotas prasības pēc lietām. Vēlāk bērna prasības pieaug, pāraugot draudos (“Es kādu saduršu! Es izlēkšu pa logu! Es izdarīšu pašnāvību! Tu man vairāk neesi māte (tēvs)!” Bieži vienaudži dzird, ka jaunietis ņirgājas par saviem vecākiem: “Re, tu teici, ka nedabūšu piķi!  Un dabūju, bišķiņ pabiedēju senčus!”

Rezultātā, viņš īsti mīlēts nav nekur. Saņemtais naids nekur nepazūd, tas uzkrājas, jo gan mājās, gan skolā, arī uz ielas šāds bērns turpina uzņemt citu raidītās negatīvās enerģijas. Neapzinoties šāds bērns kļūst par “nelabvēlīgo” arī audzis sociāli labvēlīgās ģimenēs, kurš nepakļaujas disciplīnai, uzvedas agresīvi, pat rupji, provocē strīdus, sāk lietot alkoholu, kavē stundas, atpaliek mācībās.  

Pieaugot un atdaloties no ģenētiskās ģimenes, viņš ar nicinājumu to spēj dēvēt par ģimeni. Viņš nespēj mīlēt šādus vecākus un attiecības starp viņiem neizlīdzinās, visbiežāk saasinās.  Viņam neviļus rodas tieksme atlīdzināt savas sāpes. Bieži viņš nemaz neapzinās, ka ir saslimis ar vampīrisma slimību. 

Daudzi no viņiem dzīvē ir spējīgi stingri “nostāties uz kājām”, cenšoties kļūt neatkarīgi. Bet tam piemīt neapzināta tieksme kādu mocīt, viņš jūtas slikti tad, kad citiem ir labi un otrādi. Ļoti bieži vampīrs nespēj atrast saderīgu dzīvesdraugu, jo viņa psihē nav izveidojies pareizs savstarpējo attiecību modelis.

Ko cilvēkiem nodara vampīrs?

Vampīram nepārtraukti zūd sava enerģija, tādēļ viņš kādu provocē uz skandāliem, ekscesiem, pieprasa neiespējamo, pat fantastiskus materiālos līdzekļus, kuri viņam baudu sniedz uz īsu brīdi. Bieži vampīram nepieciešams kādu aizkaitināt, lai tas uzsprāgst dusmās, tādi nometot savu enerģiju, kuru savāc vampīrs, jo tieši tā viņš iegūst sev enerģiju.

Objekts, uz kuru iedarbojas vampīrs, tiek dēvēts par enerģijas donoru, vampīrs – enerģijas ņēmējs, kurš donoram mēdz pieslēgties tikai īsu brīdi. Ļoti reti viņus saista dvēseliskā saikne.

Raksturīgi, ka vampīrs nespēj saglabāt dvēselē prieku, ir depresīvs, jo viņam neizstrādājas sava enerģija. Pats savu slimību viņš parasti nejūt, taču ļoti bieži sajūt iekšēju spriedzi, kas liek viņam mērķtiecīgi meklēt un kontaktēties ar donoru. Jau tūlīt pēc šī kontakta un mērķa piepildījuma vampīram jūtami strauji uzlabojas garastāvoklis.

Vampīra mērķis ir uzmundrināt savu nogurušo un iztukšoto ķermeni, piesātināt un apmierināt savu dvēseli. Taču donors, saskāries ar vampīru, sāk justies sliktāk, kļūst miegains, ātri uzbudināms, tam saasinās bijušās slimības un tas kļūst par upuri arvien jaunu slimību uzņemšanai.

Kas cilvēkam dod gara un spēka enerģiju?

Cilvēka bioloģisko dzīvi nodrošina daudz enerģētiskie procesi: elpošana, barība, miegs, kuri cilvēkam dod fizisko spēku, uzturot dzīvību fiziskajā- šūnu līmenī (saukta par rupjo enerģiju).

Taču cilvēka dzīvības nozīmīgākais spēka-enerģijas avots, ir garīgā pasaule (Dvēsele – smalkā enerģija), gūstot to spēku, kuri nodrošina pilnvērtīgu dzīvi. Cilvēka garīgā pasaule, jeb viņa dzīvības spēks veidojas no prieka, mīlestības, gudrības. Tie nosaka mērķi un ceļa kaskādi: ticību, gribu, cerību.

. prieks – caurstrāvo katra organisma šūnu, piesātina, piepilda to – rodot enerģija;

. mīlestība – pārņem sirdi, iznēsā savu enerģiju ķermenī piepilda ar to orgānus; tā tiecas uz atdevi.

. gudrība – sniedz mieru un ticību, patiesas izpratnes spēku, jo ja nav gudrības, cilvēks pakļaujas mānīgai ticībai, kas rada postošu gribu.

Katram cilvēkam ir kāds jāmīl, mīlestība nav jāgaida tikai no otra. Ja cilvēkam nav šādas enerģijas, tas sevi pakļauj neveiksmēm, bieži slimo, dzīve viņam izvēršas mokoša. Tāds cilvēks kļūst par “slēgtu kosmisko sistēmu”– dzīvo tikai no rupjās, blīvās enerģijas. Tās viņu nomāc, smacē, pārsātina, uztrauc, un tās viņš cenšas izgāzt uz savu līdzcilvēku.  Šādi cilvēki nespēj mīlēt, domā tikai par sevi. Vajājot savu upuri, kļūst arvien agresīvāki, rafinētāki.

Vampīru iedalījums.

Atkarībā no zodiaka zvaigznāja zīmes, vampīrus iedala divās grupās. Arī psiholoģijā šis iedalījums apzīmējams divās grupās: astroloģiskais – psiholoģiskais.

Lunārais – Mēness spēks.

Tam atbilstoši ir intravertie sociotipi. Lunārais vampīrs visbiežāk ir lēnīgs, bet izteikti lišķīgs, pieglaimīgs, noteikti divkosīgs, ar uzspēlētu laipnību. Pret savu donoru mēdz būt agresīvs, rupjš, pat nežēlīgs, bieži provocē uz enerģētisko satricinājumu. Viena no populārākām pazīmēm – greizsirdība, jo tā palīdz uzturēt otrā cilvēkā sasprindzinājumu, no kura viņš uzlādējās.

Raksturīgi, ka Lunārais vampīrs, savu sasniedzis, tūlīt ir spējīgs vai līst “no ādas laukā”, pūlēdamies donoru, pārliecināt par savu nodomu patiesumu. Vampīrs tam nepārtraukti piekasās pat par sīkumiem, izsakot dažādus, bieži apzināti pilnīgi nepamatotus pārmetumus, tādējādi rodot donorā dusmas un aizvainojumu. 

Lunārais vampīrs pirms donora meklēšanas, sajūt sevī spēka izsīkumu, sagurumu, tādēļ savu upuri – donoru meklē vakarpusē, kas atbilst darba laika beigām un pārnākšanai mājās. Lunārā vampīra uzbrukumu nav nemaz tik viegli apjaust. Tas, nemanāmi izdara tik lielu psiholoģisku spiedienu uz donora psihi, ka pārņem to pilnībā savā varā ar neparastu valdzinājumu. Šim vampīram piemīt spēcīgs magnētisms, (mēness stihija). Tas iemanās maigi atvērt donora enerģētisko kanālu, un šādi nemanāmi, maigi velk no sava donora laukā dvēseli. Savu iegribu sasniegšanai iemanās pielietot draudu metodes, pat brīdinājumu par pašnāvību. 
Enerģijas donoram nākas dzīvot nepārtrauktā spriedzē. Šāda patstāvīga spiediena rezultātā donoram attīstās kakla skriemeļu osteohondroze, kuņģa jēlumi, čūlas, sirds aritmijas, bezmiegs, apātija pret dzīvi.

Pretstatā Solārais – Saules spēks.

 Solāriem atbilstoši ir ekstravertie sociotipi. Solārais – ekstravertais vampīrs tiek saukts arī par enerģētisko bandītu. Tā enerģija ir karsta, sausa, cilvēka roku līnijas bieži ir tumši sarkanas, vai violetas.

Skandālus provocē un cilvēkam uzbrūk diezgan tieši, rīkojoties nekaunīgi, izraisot garīgas un arī fiziskas sāpes. Lai panāktu savu, ir spējīgs iedarboties arī fiziski. Ļoti bīstams, ļaunatminīgs, spējīgs sacelt vētru pat par sīkumiem.

Solārais vampīrs visbiežāk terorizē lielu kolektīvu. Ja tas ir priekšnieks, viņš sasauc publiskas sanāksmes un jau pirms tās staro priekā, izjūtot dīvainu satraukumu. Pēc izlādēšanās, un citu pazemošanas, kā rezultātā sasmēlies sev enerģiju, spēj nomierināties, it kā nekas nebūtu noticis. Šādas epizodes viņš atkārto regulāri, jo viņa enerģija sinhroni iztukšojas. Solārais vampīrs ir kā vīrusu nēsātājs, ar savu lipīgo noskaņojumu ir spējīgs aplipināt veselas grupas.

Vampīra ietekmē bieži un pat smagi slimo donori (enerģijas devēji), gan ar išēmisko insultu, straujām spiediena maiņām, smeldz sirds, kaut kas žņaudz dvēseli, dzīve nesagādā prieku. Pēdējos gadu desmitos novēroti pašnāvības gadījumi.  

Autores mērķis – pievērst uzmanību jebkurām nesaskaņām, kuru saknes sākušas veidoties ģimenē.

Precīzas vampīriskās iezīmes spēs diagnosticēt tikai cilvēks ar socionikas zināšanām. Praksē nācies sastapt pietiekoši daudzus gadījumus, kur deva pārliecību, ka šāda slimība eksistē. Tās ārstēšana ir ļoti specifiska un noteikti netradicionāla. Tas nepaveiksies vienas vizītes apmeklējuma laikā. Šādos gadījumos jāveic diezgan dziļa un noteikti ļoti atklāta pacienta izpēte. Noteikti nepieciešama vistuvāko cilvēku pavisam atklāta vaļsirdība.

Šādās situācijās vissmagāk ir donora devējam, jo pašam nepieciešams atbalsts. Meklē to tuviniekos vai piezvani uz diennakts krīzes tālruni 116123 (“Skalbes”). Tur strādā psihologi, kuri palīdzēs soli pa solim izstrādāt sarunas taktiku un tikt galā ar iemilzušu problēmu, kuru vienatnē neatrisināsi. Tu vari būt atbildīgs (atbildīga) par saprātīgu rīcību ieilgušā krīzē (pat piesaistot mediķus). Nekautrējies par to!