Kāpēc mani pameta vīrs?03.02.2014

Es esmu pedanta

Šis būs stāsts par Maksima tipa sievieti, kura kā izmisumā, atrakstīja mūsu redakcijai.

Es biju tik pareiza, bet kāpēc tas notika? Griežos pēc padoma, lai:
1. saprastu savu kļūdu,
2. saņemtu padomu;
3. uzzinātu, vai arī citas godīgas sievas pārdzīvo to pašu.

Mēs kopā nodzīvojām desmit gadus, taču mūsu kāzu jubilejā viņš no manis aizgāja. Un ne tikai aizgāja, bet manu kolēģu skolotāju acīs apkaunoja mani. Ja viņš būtu aizgājis:

a) pie mīļākās;
b) ka pieķēris mani neuzticībā;
c) vai tāpēc, ka mēs slikti dzīvojām, to saprast man būtu daudz vieglāk.

Viņš aizgāja bez redzama iemesla. Pats sāpīgākais ir tas, ka 10 gadu laikā mēs NE REIZI nesastrīdējāmies. Dzīvojām kā cimds ar roku – klusā, vienmērīgā ritmā. Kā vien pratu, es radīju viņam komfortu ģimenē un atviegloju sadzīvi. Es nekad neliku viņam palīdzēt man saimniecībā, tāpēc ka:

1. viņš vienalga visu paveica ne tā, kā vajag;
2. man bija vieglāk un vienkāršāk visu paveikt pašai, bet ne pārstrādāt viņa paveikto;
3. esmu pieradusi pie kārtības, bet viņš neatcerējās elementāras lietas, piemēram, ar kādu sūkli jāmazgā tasītes, bet ar kādu šķīvji.

Mani sarūgtināja arī tas, ka desmit kopdzīves gados es atbrīvoju viņu no visām sadzīves problēmām un rūpējos par viņu kā par bērnu.

Aprakstīšu, kā tas izpaudās. Savu kāzu desmito jubileju mēs atzīmējām sestdienā. Pirms svētkiem es sakopu māju un visu sagatavoju svinēšanai. No rīta mēs ar vīru viens otru apsveicām. Savam vīram es uzdāvināju ērtas zaļas istabas čības, pieskaņojot viņa frotē halātam. Viņš man uzdāvināja neizprotamas krāsas zīda šalli, kuru nav iespējams pieskaņot nedz pie mana sezonas, nedz pie putekļu mēteļa. Neskatoties uz to, ka es viņam jau vairākas reizes lūdzu, lai nedāvina man lietas, ja cilvēkam, kurš tās pērk, nepiemīt elementāras gaumes izjūtas. Viņš to nebija sadzirdējis.

 Taču tajā rītā es pateicu vīram paldies, lai abiem netiktu izbojāts svētku noskaņojums, un neizrādīju nepatiku. Savukārt mans vīrs, iespējams, saprazdams, ka esmu neapmierināta, nolēma man sariebt. Vai varat iedomāties, ka svētkiem sagatavotā 6. komplekta apģērba vietā viņš par spīti uzvilka 4.komplektu, kurš domāts ceturtdienām?

Es neuzkrītoši devu vīram mājienu, ka šodien ir sestdiena, tāpēc tev jāvelk 6.komplekts, bet vakarā varēsi uzvilkt savu svētku 8.komplektu. Lieta tāda, ka manam vīram nav elementārās gaumes izjūtas. Lai nebūtu jāsarkst par viņa ērmoto izskatu, es vienreiz un uz visiem laikiem ievedu viņa lietās kārtību, sadalot visus apģērba gabalus noteiktos komplektos – katrai nedēļas dienai savu. Komplektā ietilpst krekli, bikses, kaklasaites un zeķes, pieskaņotas pie biksēm.

Viņam ir iegādāti komplekti ziemai, vasarai, kā arī starpsezonu komplekti. Dabīgi, ka komplektā ietilpst arī apakšveļa, kabatas lakatiņš, josta, cimdi (ja ir vajadzīgi). Krekla kabatā es vienmēr ielieku sarakstu, kurā norādīts, kas viņam tālāk darāms. Atšķirībā no viņa, es esmu punktuāla, pedantiska un uzskatu, ka jebkurā lietā veiksmi iespējams gūt tad, ja ir sastādīts plāns. Tad nu es, plānu sastādot, vīram emu paredzējusi:

1. ar kādu odekolonu viņam jāiesmaržojas pēc skūšanās;
2. kāds virsējā apģērba komplekts, atkarībā no laika prognozēm, viņam šodien velkams;
3. tika norādīts, kādi apavi velkami pie atbilstošā apģērba.

Tanī rītā neuzkrītoši aizrādīju, bet viņš nepārģērbās, klusēja un tad pēkšņi pajautāja, vai viņš drīkstot šodien, par godu sestdienai, mājās uzvilkt apakšveļu no 6.komplekta, bet virsējo apģērbu no 4.komplekta. Uz to es atkal saudzīgi atbildēju, ka tā darīt nevajag, tāpēc, ka ceturtdien viņam varētu rasties problēmas ar zeķēm no 4.komplekta un ar apaviem no 6.komplekta.

Tad mans vīrs uzsāka kaut kādu nesaprotamu atrunāšanos, ka ceturtdien viņš aus zābakus no 4.komplekta un uzskata, ka ar to nepārkāps manu šizofrēnisko kārtību. Pēc šī vārda izdzirdēšanas mēs pirmo reizi kopdzīvē sastrīdējāmies. Līdz pašam vakaram nesarunājamies. Gaidot viesus, es uzklāju galdu, pārģērbos, bet redzu, ka vīrs spītīgi sēž ceturtajā komplektā, es ieturēti  klusēju.

Viesi pie mums ierodas ļoti precīzi, zinot to, ka es visur mīlu ievērot punktualitāti. Tikai tad, kad atskanēja pirmo viesu zvans, vīrs aizgāja pārģērbties. Un ģērbās viņš ļoti ilgi, mēs pat visu cienastu paspējām noēst bez viņa. Es arī speciāli negāju guļamistabā, lai viņu pasteidzinātu, jo jutos apvainota, ka mana tieksme pēc kārtības nodēvēta par šizofrēnisku.

Tā es sēžu ar ciemiņiem, kuri ir mani kolēģi, un klusībā visi gaidām vīru. Cenšos būt priecīga, jokoju, stāstu, ka mans vīrs pats saklāja galdu, tāpēc es paspēju laicīgi pārģērbties, bet viņš ne… …Un pēkšņi iznāk vīrs.

Jūs pat iedomāties nevarat, ko viņš izdarīja! Viņš speciāli bija uzvilcis pa vienam apģērba gabalam no katra komplekta, nemaz nerunājot, ka vajadzēja vilkt svētku 8.komplektu. Es izlikos, ka viss kārtībā, bet, kad viņš apsēdās man blakus un, čukstus pateica: Mēs esam nodzīvojuši desmit gadus un, man pat prātā neienāca, ka tu esi tik rafinēta sadiste.

Viss, kas notika tālāk, līdzinājās vājprātam. Vīrs piecēlās no galda, nostājās istabas vidū un izdarīja pilnīgi huligānisku gājienu. Viņš novilka žaketi un kliedza:

Žakete no darbdienu 1.komplekta jāvelk pirmdienās! Pēc tam viņš noraisīja kaklasaiti, aizmeta viņu pa gaisu, un atkal kliedza: Kaklasaite no darbdienu 2.komplekta jānēsā otrdienās. Tā viņš, pamazām izģērbjoties, nonāca līdz svētdienai, tas nozīmē, palika vienās apakšbiksēs. Ja viņš pie līdz šim paveiktā būtu apstājies, es varbūt viņam varētu piedot, bet viņš novilka apakšbikses, iemeta man acīs un teica: Apakšbikses no svētku 8.komplekta velkamas jubilejās – kāzās, dzimšanas dienās, Jaunajā gadā. Pēc tam vīrs paņēma mašīnas atslēgas, dokumentus un kails izgāja no dzīvokļa, pat neaizverot durvis.

Tāpēc arī rakstu, jo nekādi nespēju saprast:
1. kā vīrs, nodzīvojis ar mani 10 gadus kopā, varēja tādu izdarīt?
2. vai viņš nesaprata, ka ir nodarījis pāri tik tuvam cilvēkam?
3. kā viņš tik strauji, vienā mirklī varēja izmainīties?
4. kā bez vismazākā iemesla var pamest sievu?

Un pats galvenais, es nesaprotu, kas pamudināja viņu tā izrīkoties?

Zinot Maksima raksturojumu, atbildēt viegli – tikai Jeseņins un Hamlets spēj paciest Maksimas skrupulozo rīcību. Jo mums lūpas veras teikt:- Tā sieviete ir pilnīgā krēzī! Bet tas tā nav! Tas ir ļoti tuvu īstenībai.