Alfrēds Nobels14.02.2013

Alfrēda Nobela socioniskais tips – INFJ, Dostojevskis; psihosofiskais tips – WLEP, Sokrāts 


Alfrēds Nobels
(1833.- 1896.)

Analīzes avots:
Kenne Fants. – Alfrēds Bernhards Nobels (1833.- 1896.) –
Rīga: Apgāds „Daugava”, 2004. – 265 lpp.
// No zviedru valodas tulkojusi Rute Lediņa.

Kolonnā pa kreisi sniegts saturisks atstāsts, kolonnā pa labi – socioniskā analīze.

 

Vēl dzīves laikā par Alfrēdu Nobelu izplatījās leģendas, kurās viņš atspoguļots gan kā izgudrotājs, gan kā uzņēmējs, kurš iesaistījis darbā daudzas nācijas. Viņa darbība un talanti nebija samērojami ar caurmēra cilvēka spējām. Viņa personību bija grūti izprast un aptvert. Detalizētāku personības pētījumu bija iespējams veikt tikai pēc 1950.gada, kad Nobela fonds viņa plašo korespondenci ļāva atklāt. Līdz tam viņa vēstules tika apzīmogotas ar klusuciešanu, kas līdzinājās valsts noslēpums. Alfrēds mēdza rakstīt ļoti garas vēstules, īpaši savai mistiskajai savaņģotājai Sofijai.

Kas tad bija Nobels?

Dzejnieks, novelists, filozofs, ceļotājs, zinātnieks, dabas pētnieks vai biznesmenis?

Dzimšana un bērnība

Zviedrijā dzīvojošo Imanuela un Andrietes ģimenē 1833.gadā piedzima trešais bērns Alfrēds. Tieši tobrīd bija nodegusi vecāku māja un tēvs pārcietis bankrotu, palikdams parādā kredītiestādēm. Alfrēds nekad netika pāri tiem pazemojumiem, ko viņa ģimene nācās pārdzīvot un izciest, piedzīvotā bankrota dēļ. Aukstumā, trūkumā un badā dzīvodams, pērienus un lamuvārdus saņemdams, jau tā vārgi piedzimušais Alfrēds sadragāja veselību. Mazturīgo ģimenes Stokholmā 18.gs. sākumā dzīvoja gandrīz neciešami smagos apstākļos.

Savas bērnības atmiņas Alfrēds atspoguļoja savā drāmā „Nemesīda”, kuru pabeidza rakstīt neilgi pirms nāves (Kente Fants, 21.lpp.). Kaut arī šis darbs nav radījis nekādu izcilu literāru vērtību, tomēr tas visspilgtāk atklāja viņa raksturu. Tajā atspoguļojas tas, kā viņš juties un ko pārdzīvojis bērnībā un vēlākos gados.

Skaidri atklājas Alfrēda intuīcija – dzīve ārpus pilnības, ko dod šodiena; kavēšanās atmiņās. Tāpat atklājas ētika – spēja atklāti uzticēt savas dziļākās dvēseles jūtas, kas vēl spēcīgāk atklāsies turpmāk.

Ar māti Alfrēdam veidojās īpaši siltas attiecības un to viņš turēja kā acuraugu, Dieva vietā. Māte līdz pat skolas gaitu sākumam īpaši rūpējās par vārgo, slimīgo Alfrēdu (24.lpp.).

Par māti ir pārāk maz informācijas, lai spriestu par viņas sociotipu, visticamāk, ka abi pieder vienai kvadrai.

Izglītība

Mācību pirmssākumus Alfrēds uzsāka nabadzīgo jeb palaidņu skolā. Tajā mācījās trūcīgo vecāku bērni. Mācoties viņš saprata, ka nabadzīgajiem nav gandrīz nekādu cilvēka cienīgi tiesību. Taču Alfrēds skolā tika pamanīts kā centīgs un apdāvināts bērns (26.lpp.) un kļuva paraugskolnieks (27.lpp.).

Visbiežāk paraugskolnieki ir introvertie racionālie tipi, bet nekādā gadījumā ekstravertie iracionālie tipi.

Zināšanas ieguvis privātā apmācībā, ir darbojies galvenokārt pielietojamās ķīmijas laukā, atklājot nitroglicerīna pielietošanu sprāgstvielu izgatavošanā, izstrādājot sprāgstvielas, kas pazīstamas kā dinamīts un sprāgst gumija, kā arī bezdūmu pulveri, kurš pazīstams kā ballistīts un C-89. 1893 gadā viņš tika promovēts par filozofijas goda doktoru (8.lpp.).

Zinātnieku vidū ir sastopami visi 16 sociotipi. Šī rindkopa ir izvēlēta informatīvos nolūkos. Taču ļoti retos gadījumos praktiskās zinātnes atklāšanā ir sasaistīta ar sensoriku un loģiku (šie tipi zinātnes atklāšanā sastopami ļoti reti).

Tēva uzstājīgā ietekmē viņš studēja ķīmiju. Skolotāji uzskatīja, ka Alfrēdam bija ģēnija prāts. Viņu apmācīja četri skolotāji, papildinot zināšanu līmeni arī privātā ceļā. Drīz Alfrēda sekmes sasniedza vecāko brāļu līmeni, pat pārspējot to (37.lpp.). Tēvs priecājās par dēla sekmēm un cerēja, ka dēlu būs atrāvis no rakstniecības.

Ķīmija un literatūra pārstāv ļoti atšķirīgas jomas. Reti kuram no sensorajiem tipiem izdodas parādīt savu talantu savstarpēji nesaistītās zinātnēs.

Ārējais izskats un tēls

Alfrēds augumā bija zem vidējā ar trauslu miesas būvi un jūtīgu dvēseli. Jau 34 gadu vecumā viņš gāja viegli uz priekšu salīcis, bieži izskatījās nomocījies, saguris. Grūti bijis iedomāties, vai viņš kādreiz bijis jauns. Draugs Ragnars par viņu izteicies, ka Alfrēds tipinājis īsiem, ātriem soļiem. Viņa seja pārsvarā bijusi bāla, taču acis vienmēr vēstījušas vieglu smaidu, kas liecinājis par viņa labestīgo  raksturu. Viņš sniedzis samērā nepārliecinošu, pat maigu rokasspiedienu, tanī brīdī bikli pasmaidot.

Koptēls, kas veidojas no šī apraksta, rada pārliecinošu iespaidu par introversiju, intuīciju, ētiku. Jūtīgā dvēsele un labestīgais smaids norāda uz ētiku, nepārliecinošs rokasspiediens raksturīgs introvertajiem ideālistiem, biežs pagurums jo vairāk apliecina introversiju.

Liecības par Alfrēdu

Tikai Nobela vēstulēs iespējams atšifrēt viņa raksturu, kurās runā viņš pats. Pats sevi raksturo kā sevī noslēgušos sapņotāju: (34.lpp.) „Tā es uzaugu un attīstījos par domājošu un jūtīgu būtni ar trauslu savu iekšējo pasauli….”

Jau pirmais teikums pārliecina par viņa piederību introversijai, ko nākamajā teikumā apstiprina Alfrēds pats. Noslēgtais sapņotājs – intuīcija, trausla būtne – ētika.

Alfrēdam nepiemita tieksme izrādīties, viņš uzskatīja, ka sevis cildināšana, izcelšana patiesi ir pretīgi nožēlojama. Izjuta kauna un mazvērtības sajūtu, dzirdot spontānas apbrīnas izpausmes par viņa paveikto (8.lpp.). Viņš nevēlējās pozēt gleznotājiem, izjuta instinktīvu pretīgumu reklamēties  un kļūt publiskam. (9.lpp.). Nevēlējās sniegt arī intervijas, taču atrunājās ļoti pieklājīgā veidā, jo viņam piemita augsta saskarsmes morāle. Atrunājoties, viņš mēdza izteikties: „Zinu, ka neesmu pelnījis nekādu slavu, man šādas čalošanas nepatīk” (10.lpp.). Turklāt lūdzu izsvītrot no krājuma manu portretu.

Vairīšanās un atturēšanās no publicitātes līdz ar nevēlēšanos izcelties atkārtoti liecina par introversiju un intuīciju. Pie tam nav manāma melnā sensorika , kas ir 4.kvadras izstumtā funkcija. Piederību 4.kvadrai pastiprina augstā saskarsmes morāle un individualitātes aizsargāšana.

Brālim Ludvigam viņš atzinās, ka vēlās savas fantāzijas noslāpēt un disciplinēt smagi strādājot, tādēļ ieslīga darbā 15- 20 stundas dienā.

Viņš meklēja veidus, kā ierobežot savu spēcīgo intuīciju. Ieslīgt darbā tik garas stundas raksturīgi tikai četriem racionālajiem tipiem – Džekam, Štirlicam, Draizeram un Dostojevskim. Jau tagad iespējams pārliecināties par viņa tipu.

Savā laboratorijā viņš jutās vislabāk. Ienīda sanāksmes, tādēļ visbiežāk priekšroku deva rakstiskām pavēlēm, rīkojumiem. Dienā spēja uzrakstīt līdz 30, pat vairāk vēstules. Rakstīšana viņam padevās viegli (9.lpp.).

Melnā ētika , kas nepieciešama intensīvai publiskai saskarsmei, arī ir 4.kvadras izstumtā funkcija. Rakstīšanas talants norāda uz ētisko funkciju.

Par goda ordeņu piešķiršanu Alfrēds pārsteidzošā kārtā izteica norādījumus un lūgumus, lai viņu atpestījot no visāda veida lūžņu un skārda grabuļiem. Viņš uzskatīja: „Maniem ordeņiem pamatā nav nekā eksplozīva”, (9.lpp.) ka tie esot piešķirti nejauši, pateicoties kādam citam. Taču mūža laikā viņam tika piešķirti ap 355 patenti (62.lpp.).

Viņa vērtības ir melnā loģika , darbs un materiālo interešu aizsardzība.

Vēstulēs Alfrēds spēja dalīties it visā, kas nomāca vai satrauca viņa prātus. Daudzi viņu pazina kā čaklu vēstuļu rakstītāju, pie kam kopš 25 gadu vecuma viņš taisīja kopijas faktiski visai savai korespondencei (10.lpp.). Bieži rakstījis brīžos, kad viņu nomāca grūtsirdība, „mocīja dēmoni”. Tajās viņš atklāja savu neprecēta un bezbērnu vientuļnieka dzīvi, kā arī bija pārliecināts ka dzīvo bezjēdzīgu dzīvi. Vēstulēs stāsta par „Nīflheimas” gariem, apgalvojot, ka tie viņam mācas virsū. Tādos brīžos atrada tikai vienu izeju – iegrimt darbā.

Brīva dalīšanas ar jūtām – ētika. Pierādījumu un liecību vākšana (kopijas) ir raksturīga 3. un 4. kvadrām. Garīgās intereses norāda uz intuīciju.

Vēstulē brālim: „ Es gribu dzīvot starp kokiem un krūmiem – šiem mēmajiem draugiem, kas respektē manu nervozitāti un ļauj, kad vien vēlos, bēgt no lielpilsētām” (11.lpp.). Tik tiešām Alfrēds visai bieži „bēga” un varēja pēkšņi izgaist, kad neviens nezināja, kur viņš palicis (64.lpp.).

Norobežošanās no sabiedrības norāda uz introversiju. Ātrā pazušana un tikpat ātrā parādīšanās raksturīga melnajai intuīcijai .

Spilgti Alfrēda raksturs atklājas vēstulē tēvam, īpaši pēc tam, kad viņi bija sastrīdējušies un Alfrēds sadusmots atstāja Stokholmu. Kaut arī bija noticis strīds, viņš tēvu vēstulē uzrunā maigā tonī: „Mīļo, labo tēti! Tētis jau saprot, ka mūsu starpā bija vajadzīga izskaidrošanās. Arī es domāju tāpat…. Tādēļ tagad vēlos sīkāk pakavēties pie mūsu attiecībām, kādas izveidojušās pēdējā laikā”, seko vēstule uz 2 lapām (41.lpp.).

Ētiskie tipi nespēj dzīvot ilgstošā naidā, viņiem nepieciešams izrunāties. Tik garu vēstuli attiecību izlīdzināšanos nolūkos loģiskie tipi nespēj uzrakstīt un pat nesāks skaidrot attiecības.

Nobels jau jaunības gados uzskatīja, ka viņam viegli izveidojas noteikts priekšstats par cilvēka dabu (12.lpp.). Un cilvēkpazīšanas „studijas”, kā viņš smēja, bija Pati Daba.

Jebkurš Dostojevskis ir dzimis kā labs cilvēku pazinējs.

Nobela draugs Ragnars Solmans (12.lpp.) reiz apraksta Alfrēdu: „Doktors Nobels stāstīja un filozofēja tik aizraujoši, ka pilnībā piesaistīja sabiedrību, sniedzot tai prieku un baudījumu. Nopļāpāt ar viņu veselu stundu bija reta bauda, gan arī liels sasprindzinājums, jo vajadzēja būt modram un piedalīties auļošanā līdz viņa negaidītajiem runas apsviedieniem un pēkšņajiem paradoksiem. Viņš sarunā lidinājās kā vēja nesta bezdelīga no vienas tēmas pie otras, pie kam to darīja viegli un neuzkrītoši, it kā viņa domu straujajā lidojumā zemeslode sarāvās mazākā un attālumi izkusdami, kļuva nenozīmīgi. Viņš sarunājās piecās valodās, zviedriski, vāciski, angliski, franciski un krieviski. Nedusmojās, ja dzīvajā diskusijā kāds iebilda, un kad viņš savukārt iebilda, darīja to pieklājīgi, intelektuāli pārliecinoši. Tas bija cilvēks, kuram piemita godīgums, smalkjūtība”.

Viņš bija pārņemts ar idejām, bet faktiski interese kā izgudrotājam ieroču tehnikas jautājumos viņu maz interesēja. Taču viņu piesaistīja pats atklāšanas fakts, par atklājumiem viņš vienmēr stāstīja daiļrunīgi. Gadījumos, kad tika nepamatoti apvainots, viņš bija skarbs (63.lpp.).

Raksturojumā joprojām apstiprinās ētika un intuīcija. Nedusmošanās pret iebildumiem liecina par flegmatisko temperamentu, kas raksturīgs introvertajiem racionālajiem tipiem. Vieglā valoda apstiprina ētiku.

Savu darbu viņš organizēja racionāli un tie vairākumā bija tādi, kuru risināšanā nevarēja iesaistīt citus – kontrakti, patentu jautājumi, izpēte.

Atkal apliecinās introversija.

Alfrēds juta līdz vājajiem, sabiedrībā atstumtiem cilvēkiem un savu līdzjūtību lika lietā. Viņš uzskatīja, ka tiem, kuri ir pārtikuši, jādalās ar trūcīgajiem. Kad kļuva turīgs, ievērpjamus līdzekļus novirzīja trūkumcietējiem (37.lpp.).

Intuīcija un ētika, kā arī augsta empātija.

Alfrēdam bija tuvi vienlīdzības principi, viņš sevi pieskaitīja pie sociāldemokrātiem. Taču draugs Ragnārs par viņu saka, (37.lpp.) ka faktiski viņš nebija nekāds sociāldemokrāts. Ar strādniekiem savās rūpnīcās viņš izturējās kā ar līdzīgiem, izrādīja labestību, rūpību, taču ar tiem nekad nenodibināja personīgus sakarus. Saviem mājkalpotājiem viņš bija devīgs kungs, bet stingri ievēroja etiķeti.

Izteikta baltā ētika un piederība aristokrātu kvadrai.

Sasniedzot zināmu līmeni sabiedrībā, Nobels dzīvoja prestižā privātmājā. Tur plūda apmeklētāju, lūdzēju un diedelētāju milzīgas straumes. Viņu tas ļoti nogurdināja un atrāva no darba. Viņš spēja pastiept palīdzīgu roku izmisušiem cilvēkiem, kas nepieteikušies ieradās pie viņa, lai gan bija devis pavēli nevienu iekšā nelaist (80.lpp.). Kaut arī viņš mēģināja norobežoties no lūdzējiem, tomēr samērā bieži izdarīja izņēmumus (79.lpp.). Piemēram, kāda jauna sieviete, kura vadīja viņa saimniecību, gatavojās precēties. Alfrēds jautāja cik daudz naudas lai viņai uzdāvinot sakarā ar uzsaukšanu baznīcā. Sieviete atbildējusi: „Tik, cik Nobela kungs pats nopelna vienā dienā”. Varbūt tas bijis pus pa jokam, taču Alfrēds izrakstīja viņai čeku par 40 000 franku (79.lpp.).

Nespēja norobežoties no lūdzējiem liecina par ētiku. Nauda introvertajiem intuitīvajiem tipiem nav motivators, par ko varam pārliecināties šajā piemērā.

Alfrēdu naudas „taisīšana” un slavinājumi atstāja pilnīgi vienaldzīgu (81.lpp.).

Izslēdzama sensorika un loģika.

Nobels nevēlējās rakstīt autobiogrāfijas, pētīt dzimtas vēsturi un maz interesējās par goda tituliem. Taču augstu vērtēja viņam piešķirto filozofijas doktora goda grādu, viņa izvirzīšanu par Zinātņu akadēmijas locekli.

Izslēdzama piederība 3.kvadrai.

Ziņas par sevi: „Esmu mizantrops un tomēr labestīgs, man ir daudz vaļīgu skrūvju, esmu superideālists, kas sagremo filozofiju labāk kā ēdienu” (8.lpp.).

Pēc arhetipa – ideālists.

Alfrēds īstenoja to, ko viņa tēvs Imanuels bija iesācis un ielicis spēcīgus pamatus vai pirmsākumus tajā – dažādu sprāgstvielu, sauszemes un jūras mīnu ražošana.

Alfrēdam piederēja dinamīta fabrikas visā Eiropā, taču viņa interese par miera saglabāšanu bija patiesa. Viņš vēlējās, lai preču apmaiņai starp valstīm būtu brīvs, bez ierobežojumiem, statuss.   Viņš regulāri ziedoja naudas summas austriešu miera apvienībai, kuras priekšgalā bija viņa mūža mīlestība grāfiene Berta fon Sutnere.

Ētiskais tips var vadīt uzņēmumu, kas jau ir nodibināts un stingri stabilizēts. Sākotnēji kopdarbība ar tēvu deva viņam pieredzi un vēlāk, kad viņš visu mantoja, atlika darbu turpināt, kas nav priekš intuitīvi ētiskā tipa tas pats, kas biznesa uzsākšana no nulles.

Par mīlestību, iespējamo ģimeni, laulībām

Pirmā mīlestība 18 gados, bija meitene no Zviedrijas, kura apprecējās ar „nāvi”, jo viņu pievarēja tuberkuloze. Tā atstāja dziļas pēdas jaunieša dvēselē, sēras pārvērta viņu īstā vientuļniekā. Alfrēds nolēma turpmāko dzīvi veltīt cēliem mērķiem, lai nodarbinātu savu nomocīto dvēseli. Kopš tā laika pūļa izpriecas viņš neesot vērojis pat no malas (36.lpp.). Pirmās mīlestības zaudējums bija viens no iemesliem, kāpēc Alfrēds neprecējās.

Cēlie mērķi norāda uz ideālista arhetipu, pie kuriem pieder Jeseņins, Hamlets, Dostojevskis, Hakslijs. Tieši intravertie ideālisti ļoti smagi pārdzīvo pirmās mīlestības zaudēšanu, ka var palikt  uzticīgi viņai uz mūžu. Attiecību vērošana no malas raksturīga introvertiem.

Lasot dedzīgās vēstules, ko viņš rakstījis divām sava mūža sievietēm – Sofijai Hesai un Bertai fon Sutnere, Alfrēds atklājas kā kautrīgs un gandrīz neveikls kavalieris. Pašam šķitis, ka viņš nav pietiekoši pievilcīgs.

Introversija un intuīcija.

Sevi viņš nosauca par „apkārt klīstošu likteņa salauztu vraku”, kurš brīvprātīgi izslēdzis sevi no „mīlestības prieka, jokiem, pulsējošās dzīves, kurš ne par vienu nerūpējas un nesaņem arī nekā tāda pretī”. Viņš skaidri saprata, ko nozīmē uzņemties atbildību par ģimeni, kas prasa tik daudz laika un nav savienojams ar viņa Nobela uzņēmuma vadīšanu (25.lpp.). Faktiski īstais iemesls bija tas, ka arī otrā sieviete Bertai fon Sutnere kuru viņš iemīlēja un augstu novērtēja, nebija lemta viņam, jo apprecējās ar citu (25.lpp.). Līdzīgu sievieti Bertai viņš vairāk savā dzīvē nesastapa.

Kā ētiskais tips Alfrēds vēlas saņemt pretmīlestību. Neizjutis, ka viņu mīl, viņš jutās divtik vājāks. Visa negatīvā attiecību pieredze uzkrājas Dostojevskim zemapziņā un viņu burtiski sagrauž. Nepieciešams sastapt tik pat spēcīgu mīlestību, lai Dostojevskis atgūtu ticību tai.

Bādenē pie Vīnes 1876 gadā Alfrēds sastapa divdesmit gadīgu puķu tirgotāju, austriešu skaistuli – Sofiju Hesu (87.lpp.). Viņam, kuram toreiz bija 40 gadu, iepatikās koķetā pārdevēja. Drīz viņu starpā izveidojās attiecības, kas, neraugoties uz daudziem traucējumiem, ilga gandrīz 20 gadu.

Sākotnēji pret Sofiju viņš izjuta kaut ko līdzīgu mīlestībai, gan tēvišķīgas rūpes, iekāri, gan maigumu (87.lpp.). Arī Sofijas pieaugošā interese Alfrēdu aizkustināja. Taču viņš diezgan ātri saprata, ka Sofija nav viņam piemērota. Tā viņu nelietīgi izmantoja, arī viņu raksturi un izglītības līmeņi krasi atšķīrās. To viņš samērā trauslā veidā uzsvēra ļoti daudzās vēstulēs. Šo gadu laikā strīdi mijās ar salabšanu. Sofija visu mūžu „sūca” naudu no Alfrēda (225.lpp.), aizmuguriski uzdevās kā Nobela kundze, atstādama uz viņa vārda neapmaksātus čekus un rēķinus, apmeloja viņu, nebija līdzvērtīga sarunu biedre. Viņai patika krāšņi tērpi, skaļas, bezsaturīgas līksmošanas. Nauda viņas rokās burtiski kusa. Un tomēr, Alfrēds sarakstes laikā Sofiju uzrunāja ļoti mīļi: „Manu mīļo bērniņ”, bija mistiskām saitēm sasaistīts un nespēja viņu atraidīt, jo baidījās vientulības. Šī mistiskā savienība nomocīja Alfrēda jau tā vārgo veselību. Neuzsācis kopdzīvi, viņš beidzot sarāva saites ar viņu brīdī, kad Sofija dzemdēja bērnu no cita vīrieša. Drīzāk piegrieza krānu naudas ventilim.

Attiecību izveidošanās un attīstības scenārijs norāda uz mirāžas attiecībām. Sofija Hesa visticamāk bija Igo tipa sieviete. Šādās attiecībās visbiežāk tieši Dostojevskis nonāk cietēja lomā, neraugoties it kā uz kaislīgo pieķeršanos. Dostojevskis kļūst Igo materiālo iegribu izpildītājs, bet, tā kā šajā tandēmā abi partneri nespēj runāt par šķiršanos (tā ir tabu tēma I un IV kvadrā), tādēļ šīs neauglīgas attiecības ieilga.

Neskatoties uz to, ka Alfrēds bija sasniedzis milzīgus panākumus zinātnē un biznesā, faktiski visvairāk par visu, viņš ļoti ilgojās pēc ģimenes. To apstiprina vēstule svainei Edlai Nobelai, Ludviga sievai: „Kāds kontrasts mūsu abu starpā! Tevi apņem mīlestība, prieks, skaļums, pulsējoša dzīve, Tu aprūpē un tiec aprūpēta, Tu glāsti un tiec glāstīta…Es klīstu apkārt bez kompasa un stūres, kā nederīgs un likteņa salauzts dzīvs vraks, bez gaišākam atmiņām no pagātnes, bez skaistā nākotnes apgaismojuma. Esmu bez ģimenes, kas ir vienīgā dzīves turpinātāja, bez draugiem sirdij un nedraugiem dabiskai žults izstrādāšanai. Vienīgais, manī ir paškritika, kas uzrāda katru traipu”(11.lpp.).

Skaidri parādās Alfrēda nepieciešamība tikt mīlētam un aprūpētam, kas loģiskajiem tipiem nav tik izteikta. Pie kam, gleznainā, izteiksmīgā valoda apstiprina spēcīgu ētiku.

Paškritika, sevis šaustīšana raksturīga intuitīvajiem tipiem.

Alfrēda nepiepildītie sapņi

Alfrēds Nobels bija piedzimis ar dzejnieka dvēseli un dzejnieka izpratni par dzīvi. Jaunības gados šis talants spilgti izpaudās, taču gadiem ritot tēva iespaidā tika noslāpēts, līdz pamazām iznīka (35.lpp.). Alfrēds ilgi apsvēra, vai izvēlēties dzejnieka riskanto dzīvi, vai izgudrotāja karjeru, kas nav daudz drošāka. Viņam piemita daudz kas no tā, lai kļūtu par dzejnieku: bagāta fantāzija, spilgta iztēle, un spēja filozofēt. No profesionālās literatūras darbības Alfrēds faktiski atteicās tēva un ekonomisko apsvērumu ietekmē. Tēvs piedāvāja apmaksāt Alfrēda studijas ārzemēs ar vienu noteikumu – ka viņš pilnīgi atteiksies no domas par rakstnieka karjeru (35.lpp.). Alfrēds padevās valdonīgajam tēvam. Faktiski viņš arī visu bērnības un jaunības laiku bija vērojis ģimenes smago ekonomisko stāvokli, kurš mainījās no nabadzības robežas dažkārt uz augšu. Viņš izprata debeta un kredīta jēgu.

Spilgti atsedzas ētiskā iezīme jau no bērnības.

Alfrēda vēstulēs bieži lasāms sarkasms un pārspīlējumi, taču jāatceras, ka jaunībā viņš nopietni apsvēra iespēju kļūt par rakstnieku. Visu mūžu eksperimenti ar valodu viņam sagādāja tik pat lielu prieku kā mēģinājumi laboratorijā ar skābēm un pulveri. Viņa psihi bija iedragājis nepiepildīts vīlušos mākslinieka sapnis.

Eksperimenti ar valodu liecina par melno intuīciju .

Taču par savu lojalitāti pret ģimeni Alfrēds samaksāja augstu cenu: visu mūžu viņu nepameta nepiepildītās ilgas – dzejot. Tas atstāja dziļas rētas viņa jau tā maigajā dvēselē. Pirms viņam izdevās rast apliecinājumu citās nozarēs, viņa jūtīgā dzejnieka dvēsele pārdzīvoja milzīgus pāri nodarījumus un aizvainojumus. Viņam nebija neviena tuva cilvēka, kuram varētu uzticēt savu dzejnieka talanta novērtējumu, nebija kas pasaka, vai viņa uzrakstītajam ir kāda vērtība. Tas jaunietī radīja īgnumu, šaubas un nepārliecinātību par sevi. Viņš izjūta vispatiesākās slāpes kļūt literātam (35.lpp.). Dzīves laikā izlasīja ļoti daudzu klasiķu darbus.

Arhetips „ideālists”.

Alfrēda tēvs Emanuels

Imanuels Nobels: sociotips Napoleons, psihosofiskais tips Tvardovskis

Tēvam piemita inteliģence, neparastas
izgudrotāja spējas, nepakļaujama drosme, un enerģija, kas spētu pārbīdīt kalnus, kaut arī daudzi viņa plāni nebija realizējami (24.lpp.). Tēvs bija paštaisns un prasīgs, tam grūti bija savaldīt savu garastāvokli. Viņš prata izmantot situācijas, lai nodibinātu kontaktus. Tā ar kādu iepazīšanos, aizsākās tēva bizness (kājnieku mīnu izgatavošana), kurš aizveda viņu uz Turku (1837 gada decembrī). Pavisam drīz viņš pārcēlās uz Sanktpēterburgu, nodarbojoties ar mīnu konstruēšanu, kuras domātas aizsardzībai uz sauszemes un jūrā. Pārdzīvojis bankrota krīzi, drīzumā viņš ģimeni apgādāja ar naudu. 1847.gadā tēvs bija guvis panākumus kā fabrikants, izgudrotājs un mašīnu konstruktors. Viņam strauji uzkrājās liels kapitāls, jo pieprasījums pēc munīcijas auga. Radās iespēja ģimeni pārvest uz Sanktpēterburgu.

Tēva raksturojums sniegts tādēļ, lai izprastu, kāpēc Alfrēds novirzījās no literārās darbības, kurā viņš būtu spējis sevi apliecināt un visticamāk būtu laimīgāks. Tēva apraksts skaidri liecina par izteiktu melno sensoro funkciju un arī attiecību ētiku . Tēvs visticamāk bija Napoleons, kurš revidē Dostojevski.

Vērā ņemams fakts bija tas, ka Imanuels ražoja mīnas krievu armijai un viņa prasmīgajā vadībā ieroču ražošana kļuva par īstu, ļoti spēcīgu rūpniecības nozari ar lieliem ienākumiem. Līdz ar to Nobelu ģimenes ielaušanās krievu ekonomikā bija kļuvusi par faktu. Pamazām darbībā tika iesaistīti dēli.

Tieši 3.kvadra un 4.kvadra ir rūpnieciskās ražošanas kvadras, kuras bieži sasniedz augstus rezultātus un gūst lielus ieņēmumus.

Imanuels bija sapratis, ka zināšanas ir visvērtīgākais, kas cilvēkam var piederēt. Kapitālu var atņemt, bet zināšanas nekad. Viņš bija noskaņots saviem dēliem sniegt vislabāko izglītību, tādēļ pielietoja savus ietekmēšanas paņēmienus, lai dēli iegūtu lietderīgu (pēc viņa domām) izglītību.

Tēvs Alfrēdu virzīja viņaprāt pareizajā izglītības iegūšanas virzienā, kādu visbiežāk izvēlas tēva Imanuēla duālais Balzaks.

Alfrēda attiecības ar savu dominējošo tēvu bija komplicētas, pat kritiskas. Lai arī laika gaitā viņi strādāja kopā, bet viens no otra attālinājās.

Taču Nobelu ģimene bija uzsākusi rūpniecības laikmetu Krievijā, kas vēlāk izplatījās pa visu pasauli (125.lpp.). Pēc tēva nāves dēli mantoja milzīgu bagātību, kas turpināja augt un pavairoties, jo Alfrēds nenoguris strādāja pie lielgabalu un artilērijas lādiņu pilnveidošanas.

Apraksts apliecina dominējošo tēvu un atsedz savstarpējo attiecību smagumu. Tēvs – Napoleons ar apakštipu Tvardovskis ir valdonīgs tips, taču bieži spēj sasniegt augstus darbības rezultātus.

Epilogs

1896. gada 10. decembrī Alfrēdu ķēra trieka. Viņš nomira vientuļš, apkārt bija tikai algoti kalpotāji. Par testamenta izpildītājiem bija nozīmēti Solmans Ragnars (Štirlics) un Rūdolfs Liljekvists. Testamenta saturs pārsteidza daudzus.

Mans atstātais īpašums jādala šādi: „kapitāls, ko testamenta izpildītājs pārvērtis drošos vērtspapīros, veido fondu, kura procenti katru gadu tiek piešķirti kā balva tiem, kas iepriekšējā gadā devuši cilvēcei vislielāko labumu”. Tam bija jākļūst zināmam visos pasaules finanšu centros.

Zārks ar Nobela mirstīgām atliekām tika nogādāts Stokholmā un nelaiķis tika kremēts (tāda bija viņa vēlēšanās). No laikraksta slejām: „Šis testaments ir viens no visnozīmīgākajiem pienesumiem cilvēces labā, kādu atsevišķs cilvēks līdz šim ir varējis un gribējis izdarīt” (259.lpp.). Tas padarīja Nobela kungu neaizmirstamu.

Alfrēds bija noskaņots par vispārēju labklājību, bet pret mantotu bagātību. Viss atstātais mantojums dažādās pasaules valstīs bija 33 233 792 kronas, Nobela fonda rīcībā palika 31 225 000 kronu. Noteikumos bija rakstīts, ka Nobela prēmija jāpiešķir vienu reiz piecos gados, ne vairāk kā 3 personām (264.lpp.).

Nobels ar apbrīnas vērtu ierosmi un dāsnumu vēlējies savu bagātību atstāt cilvēces labā, un piederēja pie tiem, kas pēc nāves iemantoja vēl lielāku slavu, kā dzīvs būdams. Tikai apzināti viņš pēc tā netīkoja.

Katru gadu 10.decembrī Stokholmā un Oslo svinīgā un greznā atmosfērā tiek izdalītas Nobela prēmijas un visa pasaule atceras Nobela devumu.

Secinājumi:

Alfrēds Nobels brieduma gados

Rakstā pierādīts, ka Alfrēda Nobela sociotips ir
Dostojevskis INFJ:
a) atspoguļota introversija;
b) ētika;
c) intuīcija;
d) racionalitāte (flegmatiskais temperaments);
e) piederība 4.kvadrai (aristokrātisms, 4.kvadras vērtības);
f) ideālista arhetips (intuīcija ar ētiku);
g) bāzes funkcija – baltā ētika ;
h) radošā funkcija – melnā intuīcija ;
i) vājās funkcijas – melnā loģika un melnā sensorā .

Īpašās Alfrēda Nobela rakstura iezīmes, kurām nav skaidrojuma socionikā (mērķtiecība, darbaholisms, vērienīgā darbība un atpazīstamība pasaulē, krasi izteiktā noslēgtība atšķirībā no citiem Dostojevskiem), izriet no viņa piederības psihosofiskajam tipam Sokrāts (WLEP).

Līdztekus tam, varam secināt, ka Alfrēda tēvs, kurš izdarīja lielu spiedienu un ietekmi uz viņa dzīvi un darbību, ir piederīgs Napoleona sociotipam ESFP. Attiecību raksturs ar vienu no liktenīgajām sievietēm Alfrēda dzīvē, „mistisko savaņģotāju” Sofiju Hesu, ļauj domāt, ka viņa visticamāk bijusi Igo ESFJ.

Raksta autori: Velta Līvija Miķelsone, Elvis Krumholcs. © Biedrība “Socionika”, Rīga, 2013. Visas tiesības aizsargātas. Pārpublicēšanas gadījumā, atsaukties uz autoriem.

 


 

Pirms Nobela apraksta publicēšanas mēs veicām saraksti ar vadošo socionikas pētnieku, socioanalīzes un sociodiagnostikas pamatlicēju, Kijevas humanitārās socionikas skolas dibinātāju un vadītāju Viktoru Guļenko. Bija patīkami saņemt vērtējumu.
Mēs lūdzam atļauju publiskot saraksti, un 15. februārī saņēmām apstiprinošu atbildi:

„Jā, es piekrītu publikācijai”.

Viktors Guļenko: „Paldies par rakstu. Es to uzmanīgi pārlasīju. Piekrītu jūsu secinājumiem, ka Nobels bija Ideālists.
Taču man radās jautājums, kuru, kā man šķiet, vajadzētu papildus izskatīt – kā Nobelam izdevās kļūt par tik turīgu cilvēku? Nav nācies novērot starp man zināmiem Dostojevska tipa cilvēkiem, ka viņi gūtu lielu veiksmi biznesā. Mans novēlējums: atspoguļot rakstā viņa finansiālā uzplaukuma noslēpumu.”

Ņemot vērā Viktora Guļenko lūgumu, mēs sniedzām papildus atbildi, kas publicēta zemāk.

Velta Līvija Miķelsone:

„Liela daļa socioniķu, tai skaitā mēdzu grēkot arī es, pieraduši stereotipiski uzskatīt, ka, piemēram, Ideālisti nav spējīgi nopelnīt naudu un kļūt turīgi, bet, lūk, Napoleoni ir vienmēr skaļi, valdonīgi, mīl izcelties un prot nopelnīt naudu utml. Savukārt dzīve visu laiku pārliecina, ka nedrīkst domāt stereotipiski un būt kategoriskam. Ka pastāv izņēmumi [..]”.

Tāpat ir pierasts domāt (pat žurnālistu vidū), ka pasaule īpaši apdāvinātus cilvēkus vēlās ieskaitīt starp dīvaiņiem. Tomēr dīvainības patiesībā ir noteiktu rakstura iezīmes pastiprināšanās, kas norāda uz piederību sociotipam. Lielākoties zinātnieki ir intuitīvie tipi, tad arī viņu paviršais, situācijai atbilstošais izskats vai haotiskā nekārtība mājās  un ārējā izskatā liek domāt, ka viņš ir dīvainis.

Taču intuitīvo haosu nav jāmeklē tikai starp zinātniekiem. Iespējams, ka katram zināmi desmiti ģimeņu, no kuru dzīvokļiem nāk aizdomīgi nepanesama smaka vai, kuros ieejot, uzreiz konstatējams ārprātīgais bardaks kā bomžu mītnē. Ir zināmi pat augsti godājamu cilvēku, tai skaitā ārstu ģimenes, kurās valda neiedomājama nekārtība.

Vēl par dīvainību tiek uzskatīta tāda rakstura iezīme kā izteikta introversija. Kāpēc? Introvertu ģimene maz komunicē ar cilvēkiem no malas, līdz ar to daudziem šķiet, ka viņi ir dīvaiņi. Noslēgts dzīvesveids raksturīgs katram introvertam, kuru nepapildina ekstraverts, jo sabiedriskā dzīve viņu iztukšo.

Viktors Guļenko:

„[..] Es gribētu sagaidīt atbildi uz manuprāt vēl vienu šaubīgu momentu. Kā Dostojevskim ar savu vājo varas sensoriku piemīt tik liels gribasspēks, lai tik daudz un nepārtraukti strādātu, neraugoties uz viņa vājo veselību un nogurumu? Jo Nobels, kā nopratu, nebija dualizēts?”

Velta Līvija Miķelsone un Elvis Krumholcs:

Mūsdienu psihes funkciju traktējumā griba pārlieku cieši saistīta kopā ar melno sensoriku . Īstenībā K.G.Jungs rakstīja:

Ar gribu es saprotu to psihiskās enerģijas kopumu, kurš ir apziņas rīcībā. Saskaņā ar to gribas process varētu būt enerģētikas process, kuru radījusi apzināta motivācija. Tāpēc psihes procesu, kurš būtu pakļauts neapzinātai motivācijai, es nedēvētu par gribas procesu. Griba pilnvērtīgi darbojas tikai tādā sabiedrībā, kurā ir attīstīta kultūra un tikumiska audzināšana, jo tās abas dod iespēju izvēlēties cēlu mērķi. Savukārt primitīvā sabiedrībā griba izpaužas vairāk kā eksistences ierocis un iekāre īslaicīgu vēlmju apmierināšanai. (skat. Griba).

(3) Ņemot vērā gribas apzināto darbību, viņu nedrīkst pielīdzināt vienai psihes funkcijai no astoņām, jo citādāk vieniem sociotipiem griba būs apzināta, bet citiem – neapzināta. Tāpēc var pieņemt, ka griba pastāv neatkarīgi no visām astoņām psihes funkcijām, bet spēj izpausties caur jebkuru no tām.

(4) Melnās sensorikas priekšrocības – a) spēja formulēt savas vēlmes un savu ietekmi sabiedrības priekšā; b) tūlītēja fiziskā sasaistīšanās ar lietām, kura cilvēku nodarbina. Tāpēc Dostojevsku un Robespjēru vājā varas sensorika izpaužas kā relatīvi lēnā darbošanās, sasniedzot mērķi, bet nekādā gadījumā mērķa izvirzīšanā. Dostojevskis un Robespjērs pēc Reiņina pazīmēm ir stratēģi. Sensorika kā vājā (ievainojamā) funkcija liek viņiem iesaistīties reālās pasaules mērķu meklēšanā un nedod iekšēju mieru tik ilgi, kamēr mērķis nav sasniegts. Tāpēc abiem minētajiem sociotipiem var būt atslābuma periodi, bet iekšējais pulkstenis (fona funkcija – baltā intuīcija ) ļauj iziet no situācijas. Tāpēc viņi ātros tempos var saņemties un paveikt iecerēto lietu līdz galam.

(5) Svarīgi norādīt, ka spēja darboties bez pārtraukuma, kā arī fiziskā aktivitātē lielā mērā atkarīgā no zemtipa miesasbūves. Viena sociotipa robežās sastopami kardināli pretējas miesasbūves cilvēki. Meklējot atbildi uz šo jautājumu, mēs esam iepazinušies ar A. Afanasjeva tipoloģiju (psihosofiju). Triju gadu garumā, paralēli socionikai izmantojot psihosofiju, mēs nonācām pie secinājuma, ka 24 psihosofiskie tipi nosaka miesasbūvi, ārējo izskatu, kā arī motivāciju darboties noteiktā jomā. Tas izskaidro, ka starp zinātniekiem sastopami visi 16 sociotipi.

Šajā gadījumā Alfrēds Nobels pēc psihosofijas ir Sokrāts – WLEP, kuram ir spēcīga Griba un Loģika, bet vājas funkcijas Emocija un Fizika.

Tips ar vāju Fiziku slikti apzinās savas fiziskās spējas, bieži jūt nogurumu, nemanot kļūst darbaholiķis. Dzīves noslēgumā A.Nobels par sevi izteicās, ka viņš staigājot kā dzīvs mironis.

Mēs sniedzam vēl samērā svaigi atmiņā palikušu piemēru par daudziem pazīstamo Rīgas pilsētas mēru Nilu Ušakovu. Viņa sociotips Jeseņins un psihotips Sokrāts. Viņš bija nolēmis solidarizēties ar rīdziniekiem un 2011. gadā piedalīties pusmaratona skriešanā 22 kilometru trasē. Rezultātā, piespiežot sevi pabeigt distanci, un neapzinoties sava fiziskā spēka potences, viņš pārpūlējās un palika bezpalīdzīgi guļot uz trases. Visa viņa iekšējo orgānu sistēma cieta no skābekļa trūkuma, un viņš ilgu laiku atradās komas stāvoklī. Viņu momentāni aizveda uz Berlīni ārstēties. Viņa veselības stāvoklis bija kritisks un gandrīz bezcerīgs. Taču ārstēšanās Vācijā labu speciālistu vadībā bija veiksmīga, kaut arī ilga divus mēnešus un izmaksāja ļoti dārgi. Šajā periodā viņš zaudēja ļoti daudz svara.