Onorē de – Balzaks06.09.2019
Apraksts par Franču rakstnieku Onorē de Balzaku veikts, pētnieciskos nolūkos, ar mērķi, izprast un noteikt viņa socionisko tipu. Lasot Balzaka biogrāfiju, skatoties filmas par viņa dzīvi, radusies pārliecība, ka Balzaks nav pieskaitāms loģiskajam tipam (kā bija noteikts iepriekš), bet gan INFP vai intuitīvi ētiskam introvertam. Socionikas vēstures griezumā svarīgi, lai prototips atbilstu socioniskajam tipam. Lai lasītājs hronoloģiski orientētos par Balzaka dzīvi, apraksts tiek sniegts plašāks.
Šajā iztirzājumā netiks analizēti Balzaka literārie darbi. Pieskaršanās tiem būs tikai gadījumos, kas cieši saistīsies ar kādu viņa, kā personas raksturojumu. Raksturu pētnieks un daudzu citu rakstnieku biogrāfijas apkopotājs, Andre Moruā, ir ļoti skrupulozi aprakstījis Balzaka dzīvi. A.Moruā (Maksims) pieder pie tās pašās 2. kvadras, pie kuras pieder Balzaks. Viņus saistīja aktivācijas attiecības. Varbūt tāpēc Moruā par Balzaku izsakās jūtami saudzīgi, bez personiskiem komentāriem un izvērtējumiem.
Andre Mouroni
A. Moruā pedantiskums redzams viņa bibliotēkā.
Promitejs jeb Balzaka dzīve
Onorē de Balzaks pieder pie intravertā intuitīvi ētiskais tipa – INFP vai Motivētājs (agrāk Liriķis). Viņa psihosofiskais tips – Ahmatova – WELP.
“Starp Promiteju un Faustu man mīļāks ir Promitejs” (Balzaks).
Balzaka mūžs bija īss – 1799. gada 20. maijs – 1850. gada augusts.
Eksistēja divi Balzaki:
- Parastais, kurš pacieš savas ģimenes sīkpilsonisko sabiedrību;
- Promitejiskais, kurš bieži apmeklē aristokrātiskās ģimenes, kuras pats savā iztēlē radījis, tāpēc maz atliek laika domāt par reāliem cilvēkiem. Balzaks sevi pieskaitīja promitejiskam, jo tāda bija viņa pārliecība.
|
Balzaks 22 gadu vecumā |
Izmantotie avoti: 1. Andre Moruā – izdevniecība “Liesma” Rīgā 1970. gadā 590 lpp (atsaucēs – A.M.). 2. “Cilvēciskās komēdijas” ģeniālais autors Onore de Balzaks. (atsauce – C.K.). http://www.kostyor.ru/student/?n=226 3. Ģēnijs vai ļaundaris – filma no cikla “Ievērojamu cilvēku dzīve. 4. Iсторія кохання Оноре де Бальзака. Irina Samaričeva – 2013. gada janvāris – Žitomiras koledžas audzēknes kursa darbs; https://www.youtube.com/watch?v=CEixvjMN8Bg 5. Spriedums nemirstībai – filma – autore Ludmilla Jarošinska. 6. Balzaka kļūda – 1968. g. filma, braukšana uz Ukrainu, pēdējie dzīves gadi. |
Neviens cits rakstnieks, izņemot Šekspīru, nav tā pielūgts, un neviens cits nav šādu pielūgsmi vairāk pelnījis, kā Balzaks. Viņš ir pētīts un pētīts, pielūgts un noniecināts, arī turpmāk tiks izlūkots tā, kā mēdz izlūkot pasauli, tāpēc, ka viņš arī ir vesela pasaule. Izcila cilvēka mūža ritējums pats par sevi izraisa apbrīnojamu interesi. Arī Balzaks, kura filozofijas pamatideja bija uzskats par pasaules vienotību, nereti ir uzsvēris, ka “miesas un jūtu noslēpumainie likumi vada kā daiļradi, tā dzīvi”.
Nemitīgā mijiedarbībā Balzaka rīcība, domas un sastapšanās ir sniegušas vielu “Cilvēciskajai komēdijai”. Balzaks gribēja būt sabiedrības sekretārs, es šeit būšu tikai Balzaka sekretārs (A. M. 7.lpp).
Balzaks ir bijis te svētais, te katordznieks, te godīgais, te pērkams tiesnesis, te ministrs, te dendijs, te kurtizāne, te hercogiene un vienmēr – ģēnijs.
Balzaka dzimšana
|
Francijas dienvidos, Turlā 1799. gada 20. maijā, piedzima Onorē Balzaks. |
Nākamā 1800. gadā piedzima Onorē māsa Lora, kura arī pievienojās brālim pie zīdītājas. |
| Tolaik Francija atgādināja sirdzēju, kas pēc smagas slimības atveseļojas. Francūža Bernāra Fransuā dižciltīgā daudzbērnu ģimenē Onorē piedzima kā otrais dēls, jo pirmais drīz pēc piedzimšanas, nomira. Vecāki puisēnu tūlīt nodeva zīdītājai, kādai žandarma sievai Sensīrā pie Luāras. |
Māte tos apmeklēja reti. Otrā māsa Loransa un brālis Anrijs dzima no cita vīrieša, kurš tolaik bija mātes mīļākais. Onorē dvēseles glābiņš bija māsa Lora, kurai viņš tik ļoti pieķērās, ka pat bija gatavs izciest sodus viņas vietā, kuru visu mūžu mīlēja. |
Onorē nekad nespēja piedot mātei, ka tā šādā veidā bija šķīrusies no viņa: “Nodots zīdīšanā uz laukiem, veselus trīs gadus ģimenes aizmirsts, es atgriezos tēva mājās, kur mani uzskatīja par tik nenozīmīgu, ka pat iemantoju kalpotāju līdzjūtību”. Zīdītāja izrādījās krietna sieviete, atmiņas par to zēns ilgi saglabāja. (A.M. 19.lpp).
Balzaka Bērnība
| Luāras daba vēl pavisam mazajam zēnam krietni iespiedās atmiņā, bērns priecājās par burvīgajām ainavām, kurās valdīja vienkāršais dabas skaistums – samtainie pauguri gar upes krastu, krāšņās papeles, un upe. …“Zem tavām skaidrajām debesīm es pirmo reizi vēros aizpeldošos mākoņos…]” Zēnam uz mūžu palika daiļā ideāls, vismaigākās mīlestības mājoklis (A.M.19.lpp). | Diezgan spilgti atklājas E ētiskā iezīme – jūsmošana par dabu. Maiguma izpausme ir sievišķīga iezīme. Atklājas Reiņina pozitīvisms. |
Kad zēns kļuva četrus gadus vecs, viņu pārveda uz tēva mājām Tūrā. Māte nespēja iemantot dēla mīlestību, viņai pret Onorē bija sveši glāsti, skūpsti. Arī tēvam, vienam no pirmajiem pilsētas izcilo ļaužu vidū, neatlika laika nodarboties ar saviem bērniem – tie auga savrup, samērā cietsirdīgā vidē. (A.M. 20.lpp.).
| Kā rakstīja viņa māsa Lora: “Onorē bija burvīgs bērns ar savu jautro omu, jauki veidoto smaidošo muti, ar savām brūnajām un reizē maigajām acīm, augsto pieri, kuplajiem, melnajiem matiem, viņš pievērsa sev apkārtējo uzmanību”. Šis glītais, mazais puisēns, kas bija vientiesīgs un sirsnīgs, vienmēr sastapa mātes bargo acu caururbjošo uguni. Mātei svarīgāks par visu bija viņas vajadzība pēc greznības, alkas izcelties un noturēties augstdzimušo sabiedriskajā vidē. (A.M. 20.lpp.). | Ētiskā iezīme E – viņa maigā, piemīlīga daba. Izpaužas nesaderība ar māti. |
Balzaka vecāki
 |
 |
| Viņa tēvs Bernārs Fransuā de-Balzaks jaunības gados bija gans (постух). No parasta lopkopja ģimenes nācis, sākotnējo bagātību ieguva, iepērkot un pārdodot no zemniekiem konfiscētās mantas. Kļuvis par mēra palīgu, viņš nolemj mainīt savu plebeja uzvārdu – Balsak uz Balzak. | Māte bija šerpa sieviete, kura kopdzīvē ar Bernāru bija neuzticīga, viņa mīlēja glamūru dzīvi, pārmērīgu greznošanos. Saviem bērniem gandrīz nepiegrieza vērību, izņemot pašu jaunāko, no mīļākā dzimušo – Andre. |
Kad 1802. gadā piedzima Onorē otrā māsa Loransa, par godu viņas kristībām Balzaki pieņēma dižciltības partikulu, prestižo titulu “de” Ar prefekta ģenerāļa aizgādnību tēvs – Bernārs Fransuā izvērtās par vienu no pirmajiem pilsētas izcilo ļaužu vidū. Būdams mēra palīgs, Fransuā pārdeva sievai piederošo Gazramas fermu un nopirka skaistu savrupmāju. Balzaku namā pārāk daudz tika runāts par naudu un mantojumiem, kas tolaik mazo Onorē neinteresēja (A.M. 20.lpp.). E Ētiskā iezīme.
Onorē, Loru un Loransu vecāki uzticēja bargai guvernantei Delaē jaunkundzei. Visi trīs bērni dzīvoja pastāvīgās šausmās, baidīdamies gan no mātes, gan no guvernantes apmelojumiem. Īpaši viņa izsmēja mazo, piemīlīgo, nedaudz neveiklo zēnu, nosaucot to par nejēgu, liekuli un mīkstmiesi. Bērnībā Onorē patiešām sagudroja nelielas komiskas ainiņas, acīm starojot, uzjautrināja savas māsas.
| Viņam piemita spējas dzīvot iztēles pasaulē, dzirdēt dievišķīgus akordus, kas skanēja tikai viņam vienam. Viņš čīgāja uz mazas sarkanas vijoles, un viņa starojošā seja liecināja, ka viņš dzird melodijas (A.M. 20.lpp.). | Spilgti izteikta iztēle, kas liecina par iedzimto vīzijas (laika) ∆ intuīciju. |
Onorē īpaši iemīlēja savus Parīzē – Salambjē dzīvojošos vecvecākus, jo arī tie zēnu patiesi mīlēja. Dažus mēnešus pēc Onorē pēdējā apciemojuma, vectētiņš mira no triekas, zēns ļoti smagi to pārdzīvoja. Vecmāmiņa pēc vīra nāves pārcēlās pie meitas un, labprāt būtu palutinājusi mazbērnus, taču meitas stingrība viņai to liedza. (A.M.22 lpp.).
Onorē vārda pilnā nozīmē ticēja, kad māte sacīja, ka sākšot nodarboties ar viņa izglītošanu. Taču tā vietā Balzaka kundze aizsūtīja meitas uz Vokē pansionātu un Onorē par sešiem frankiem mēnesī nodeva Legiē pansionātā “kā eksternu lasīšanā”. Katķismu viņam iekala nežēlīgais abats Laberžš. Arī māte uzstājīgi veda dēlu uz dievkalpojumiem. (A.M.23.lpp).
Pāragri nobriedušais filozofs
|
Kad Onorē palika astoņi gadi (1807.g), māte nolēma viņu ievietot Vandomas mūku dibinātajā koledžas internetā. Jau no bērnības, būdams pārmērīgi jūtīgs, Onorē pārdzīvoja šķiršanos no mīļās māsiņas Loras. Dažkārt viņš mīlēja pārspīlēt savas bērnības drūmumu, lai viņu pažēlotu. Vēlāk viņš pārliecinoši izsacījās: “Man nekad nav bijis mātes”. Internātskolā valdīja stingrs dzīvesveids, jo katoļticīgie garīdznieki uzturēja tajā gandrīz klostera disciplīnu. (A. M.23.lpp.). |
Pārmērīgā jūtība liecina par izteiktu ētisko E funkcija. |
Vandomas koledžas bērni audzināšanas iestādi drīkstēja atstāt tikai pēc mācību gada beigām. Viņus nelaida pastaigās uz pilsētu, sešu gadu laikā gandrīz neizlaida no slēgtās teritorijas, pat mājās nelaida. Kontrolēja vēstules, ģimenēm rekomendēja neiejaukties bērnu audzināšanā. Audzināšanas metodēs ietilpa pārmācīšana ar ādas pletnēm. (A. M. 24.lpp.).
|
No vecāku ģimenes Onorē bija palikušas skumjas atmiņas, tāpēc koledžā viņš ieradās ar sista suņa sāpīgu neuzticēšanos sirdī. Balzaks nebija iznesīgs, viņam trūka drosmes, bija bailīgs, nesekoja ārienei. Naudas līdzekļu trūkums liedza viņam piedalīties spēlēs, pirkumos. Māte sešu gadu laikā no 1817. – 1823. koledžā ieradās tikai divas reizes, pat uz godalgu izdalīšanu vecāki neieradās. (A. M.25.lpp.). Balzaks mācījās uzcītīgi un saņēma uzslavu par sekmēm latīņu valodā, bet tas tēvu neiepriecināja. Viņš noslēdzās un ļoti daudz lasīja, grāmatas ņēma no bibliotēkas. Tolaik viņš uzrakstīja trīspadsmit pēdu garo vārsmu par karali Inku. Viņam piemita spēcīga tieksme iztēlē iedomāties savus elkus, mistiķus, viņš lasīja mistiķu darbus. |
Bailīgums, drosmes trūkums, noslēgtība vienatnē liecina par intraversiju – I
Spēcīga iztēle liecina par intuīcija – T N talants valodās – par ētiku – E – F |
Viņš pats atzinās: “Šīs nelaikā uzbrāzmojošās kaislības aizrauts, es pametu novārtā mācības un sacerēju poēmas” 27[..]. Viņš juku jukām “aprija” visdažādākās grāmatas. Viņa acs aptvēra 8 rindas uzreiz, un nojauta šo rindiņu jēgu (A. M.30.lpp).
Kad pusaudzis Onorē sarunājās ar kādu garīdznieku, jautādams – kur Dievs dabūjis pasauli? Garīdznieks atbildējis: Sākumā bija vārds un vārds bija Dievā.
“Ja viss radies no Dievā, kā tad pasaulē var būt ļaunums”? Atjautāja Onorē. Un nesaņēma atbildi. Par to viņu uz divām dienām iesēdināja karcerī. Balzaka ticības stingrība bija apšaubāma, tikai vecāku iespaidā viņš bija visai reliģiozs. Taču Eņģeļiem bija pārsteidzoši liela vieta viņa domās. (A.M.28.lpp).
| Pēc dabas labestīgais Onorē bija apveltīts ar asu prātu un nepiesātināmu godkāri, jo viņš mēdz teikt: “Es kļūšu slavens!” Biedri smējās par viņa augstprātību un viņš pats arī, jo pēc dabas bija labsirdīgs. (A.M.30.lpp). Divpadsmit gadu vecumā izlasīto grāmatu iespaidā viņa iztēle, bija ļoti attīstījusies, ka ļāva gūt precīzus priekšstatus par lietām, kuras bija uztvēris, ka prātā iespiedusies glezna nebūtu bijusi spilgtāka, ja viņš šo lietu būtu redzējis īstenībā. Onorē leksikonā parādījās vārds gaišreģis, domās skatot vienlaicīgi pagātni, tagadni un nākotni. “Atlaidies gultā, es sapņos ceļoja cauri laikam un telpai, jo tāda telpa mīt manās smadzenēs” – viņš teicaViņam iznira sapņu pirmie silueti, pats viņš iegrima savādā “prombūtnes” stāvoklī, jo viņa gars bija citur – lasīšanas uzburtajā pasaulē. (A.M.30.lpp) |
Godkāre un vēlēšanās kļūt slavenam, liecina par aristokrātu 2. kvadras iezīmi. Labsirdīgā daba liecina par ētisko funkciju – E F Loģiskajam tipam neizdodas iemantot raksturojumu – labsirdīgs.
Spēcīgi izteikta iztēle liecina par Uzburtā pasaule tēlos raksturīga |
Vandomas oratoriāņi viņu uzskatīja par slinku skolnieku, kas maz strādā un nespēj izturēt smadzeņu piepūli. Pubertātes vecumā, kad kūsājošos fiziskos spēkus būtu vajadzējis izšķiest, viņš dzīvoja tikai gara dzīvi un izskatījās šķietami truls un vājš. Baidoties, ka Balzaks saslimis, 1813. gadā vecāki viņu pārveda atpakaļ uz Tūru, jo arī vecākus pārbiedēja viņa savārgums. (A.M.31.lpp).
No Tūras uz Marē
Pēc sešu gadu prombūtnes zēns ar citādām acīm skatījās uz lietām un cilvēkiem. Šajā laikā viņa tēvs Fransuā Balzaks tika apsūdzēts valsts apkrāpšanā un naudas izšķiešanā, kaut gan pierādīts nekas netika (A.M.32.lpp.). 1913. gadā izšķērdīgā dzīvesveida rezultātā, tēvs bija spiests pārdot skaisto, par sievas līdzekļiem pirkto māju.
Taču Onorē, pamazām atgūdamies no stinguma, ar lielu aizrautību klausījās tēva pacilātajās runās. Viņš izmantoja tēva bagāto bibliotēku un turpināja aizrautīgi lasīt gan franču, gan latīņu autoru darbus. Viņš dievināja savu māsu Loru, izcieta māšeles vietā sodus, bet ar māti joprojām attiecības bija vēsas.(A.M.35.lpp.).
| Dzīvodams tēva mājā, viņš ņēma privātstundas latiņu valodā un guva zināmus panākumus (A.M. 36. lpp.). Valodas Onorē padevās viegli. | Viegli padevās valodas ir ētiskās funkcijas – E iezīme. |
1814.gadā Onorē kā eksterns, iestājās Tūras koledžā, lai atkārtotu priekšpēdējās klases kursu. Viņa apbrīnojamā atmiņā iespiedās notikumi un gleznas. Viņš ne tikai atcerējās redzētos priekšmetus un būtnes, bet varēja atsaukt atmiņā tādus, kādus bija redzējis – dzīvus un krāsainus (A.M. 37.lpp.).
| Tēvs vēlējās Onorē sagatavot, lai iestātos Politehnikumā, lika viņam ņemt dažādas privātstundas. Sašē pilī pie Margo Onorē sastapās ar dažādām jaunām sievietēm, kuras tik loti bija apbrīnojis Tūras ballē. Tās viņu saviļņoja. Viņš alka visa – gan mīlestības, gan slavas. (A.M.37.lpp.). |
Privātstundas matemātikā liecina par vāju loģisko funkciju. Viegls kontakts ar sievietēm un alkas viņas mīlēt ir E ētikas pazīme. Alkas pēc slavas 2. kvadras un psihosofiskās 1 gribas iezīme. |
1814.gadā Onorē ievietoja Lepitra pansionātā, tā bija privāta katoliska mācību iestāde. Pansionātu viņš atstāja 1815. gada septembrī, apliecībā bija uzslavēta viņa centība un godīgums (A.M.38.lpp.).
Turpmāk Balzaks Gansera pansionāta retorikas klasē mācījās vienu gadu. Latiņu valodas tulkojumos viņš nebija talantīgs, taču viņam viegli padevās rakstīšana. (E ētika).
1816.gadā bez jebkāda spožuma pabeidzis mācības, Balzaks atgriezās mājās, kas nemaz nebija pārvērtušās. Māsas bija ievietotas kādā meiteņu pansionātā. Tēvs arvien rūpējās par savu veselību. Māte uzbudinājās “līdz nāvei” par visu un neko. (A.M.39.lpp).
| Onorē patika pasakas, viņš vēlējās kļūt par dramaturgu. Mātes kundzei bija citi ieskati par dēla nākotni. Viņa nolēma dēlu uzreiz novirzīt uz tieslietām (par notāru). | Neizrāda interesi par eksaktiem priekšmetiem norāda uz ētisko E funkciju, bet vāji izteiktu loģisko P funkciju. |
| 1816. gada novembrī Onorē iestājās Sorbonas jurisprudences fakultātē, lai pēc 3 gadiem dabūtu tiesību zinātņu bakalaura diplomu. Viņam vajadzēja ņemt privātstundas matemātikā, sekot mācībām Sorbornā, un sākt “nopietnas literatūras studijas”. | Papildus stundas eksaktos priekšmetos nozīmē vāju loģiku. |
| Viņš apžilbināja visus ar savu spriedelēšanu, bet uzrādīja vājas zināšanas matemātikā. Agrāk tik mazrunīgais un biklais jauneklis bija kļuvis tikpat runīgs kā viņa tēvs. Ģimene liedzās apbrīnot Onorē un uzskatīja, ka viņš pārāk daudz runājot. Viņš varēja uzjautrināties kā bērns ar blēņām. (A.M. 42.lpp.). | Vāja loģika un spēcīga 1. griba pēc psihosofijas. Pārāk daudz runā un uzjautrinās, kā bērns ir emociju ētiskās funkcijas iezīme. Sievišķīgums. |
Praktizēšanās pie notāra
Tēvs Bernārs Fransuā uzskatīja, ka teorijai tūlīt vajag pievienot tiesību praksi. Tātad Onorē vajadzēja trīs studiju gadus veltīt praksei pie advokāta un notāra Gijonē-Mervila. Mācību gadi, protams, deva labus augļus, jo Balzaks sīki iepazinās ar tiesāšanās kārtību. Viņš dzīvoja ciešā tuvībā ar kodeksu un jurisprudenci. Turpmāk tos pārvērta par savu domu darba rīkiem. Viņš pamanīja un iedziļinājās visdažādākos likteņos, (ētika) iepazina baismo dzīves poēziju. Ar savu trauksmaino un uzjautrinošo raksturu, viņš bieži traucēja kolēģiem strādāt. Tika pat saņēmis zīmīti: “Balzaka kungs tiek lūgts šodien neierasties darbā, jo kantorī ir daudz nepadarītā” (emociju ētika) (A.M. 43.lpp).
| Ja var ticēt māsas vārdiem, tad Balzaks, par spīti pastāvīgajiem naudas trūkumiem, un savam ne visai koptam ārējam izskatam, jau kopš agras jaunības guvis panākumus pie sievietēm. Onorē nebaidījās iesaistīties pikantās dēkās. Viņš jutās slavas, bagātības un mīlestības alkās. Viņš gaidīja kaut ko neparastu. (A.M. 44.lpp.). | Panākumus pie sievietēm viegli gūst – ētiskā tipa vīrieši. Viņi nebaidās iesaistīties pikantās dēkās. Alkas pēc slavas, bagātības, mīlestības – otrās kvadras iezīme. |
Ģēnija Mācību gadi
 |
1819. gads radīja lielas pārmaiņas Bazlaku ģimenes dzīvē, jo viņa tēvu Fransuā Balzaku 73 gadu vecumā grāfs Dežans uzaicināja aiziet no darba. Ģimene zaudēja prāvus ienākumus. Viņi vairs nevarēja dzīvot bagātajā Marē buržuju kvartālā un nolēma apmesties ārpus Parīzes, Vilparizī ciemā. Mājai bija divi stāvi un Onorē dzīvoja mansardā (A.M. 45.lpp.). |
| Onorē nevarēja un arī negribēja atstāt Parīzi, jo 1819. gada janvārī viņš ieguva tiesību zinātņu bakalaura grādu. Metrs Pasē piedāvāja Onorē darbu savā notariāta kantorī, un apsolīja pēc ilgas kalpošanas to atstāt jauneklim. Tādēļ ģimene cerēja, ka Onorē nodrošinās tās turpmāko labklājību. Onorē pretojās šādiem plāniem. Arī viņš bija tikpat godkārīgs, cik lepns. Viņš alka gūt panākumus, bet ar literāta slavu. | Onorē neinteresēja piedāvājums strādāt notāra kantorī, pat ja viņš to mantotu. Darbs tajā viņam deva pieredzi, izprast cilvēciskās attiecības un iedziļināties dažādās negācijās, ķīviņos, kuras turpmāk viņam noderēja rakstniecībā. Spilgti izteikta ētika. |
| Vai tad ar literatūru var kļūt pie turības? Balzaka kundze bija pikta, un viņai tas bija ļoti svarīgi. Izraisījās ģimenes strīdi. Dzelzs preču tirgotājs Dablēns apgalvoja, ka no Onorē nekas vairāk nesanākšot, kā tikai rakstvedis. (A.M. 47.lpp). | Balzaka draugi un tuvinieki pamanīja viņa vājo P loģiku. |
|
|
Tēvs beidzot piekrita dēla apgalvojumam kļūt par rakstnieku, un ļāva viņam pāris gadus izmēģina savus spēkus, apsolot izmaksāt 1500 franku gadā. Atbalsts tika dots nevis studiju turpināšanai, bet drāmu vai romānu rakstīšanai. (A.M. 47.lpp.). |
Bernārs Fransuā BalzaksVecāki kautrējās Marē kvartāla draugiem atzīt, ka uztur dēlu Parīzē, “kas nekā nedara”, tāpēc nolēma teikt, ka Onorē apmeties Albi pie brālēna. Jauneklim tika liegta iespēja atklāti rādīties cilvēkos, viņš drīkstēja iziet tikai tumsā.
| Mansards, kura 6. stāvā dzīvoja Balzaks, bija pretīgs, svina kamerām līdzīgs ūķis ar zemiem griestiem, ļodzīgām kāpnēm un auksts. Vējš gaudoja mansardā, sienas appelēja, viss oda pēc nabadzības. Onorē dzīvoja lielā noslēgtībā no ārpasaules. Vienīgi māsas Loras vēstules viņu sajūsmināja. Tajās viņš mīļi čaloja, rakstīja ātri, nepārdomāti, un iepina tajās sirsnību un mīlestību pret māsu. (A.M.49.lpp.). |
Dzīvot noslēgtībā no ārpasaules ir intraversijas iezīme – I. Vēstulēs mīļi čalo, iepinot sirsnību – izteikta empātija un ētika – F. |
| Onorē klusībā no sava mansarda loga vēroja Parīzi. Dažkārt, tumsai iestājoties, viņš izgāja parkā un sekoja kādam pārītim. Viņš bija piedzimis ar spēju, ieklausīties cilvēku sarunās, iztēlē radīt iespaidu, ka viņš saplūst ar šo pārīti, ka viņš jūt, ko tie saka viens otram. Viņš tiecās izprast sabiedrību, cilvēkus un to likteņus. Viņš meklēja savu filozofijas teoriju. Viņam patika uzskaitīt cilvēku vārdus, bet viņš vāji izjuta dzejas ritmu. (A.M.51.lpp.). |
Biežā vērošana klusībā liecina par intraversiju – I. Dzimis ar spējām ieklausīties cilvēku sarunās, tiekšanās izprast sabiedrību, likteņus – F ētiskā iezīme un spēcīga empātija. |
|
Balzakam 20. gadi Balzaks tolaik bija kalsns, garu bārdu, bāls, iekritušām acīm. Kad mocīja zobu sāpes, viņš tos neārstēja, tādēļ vēl gluži jaunam esot, trūka priekšējo zobu. Viņš bieži sala, ietinies vecajā mētelī ar daudzajiem apmetņiem, drebinājās savā aukstajā pažobelē. (A.M.55.lpp.). |
Neizrādīja interesi par loģiskiem darījumiem, kas liecina par ētiku. Murgi par teātri bija Balzaka dzīves mērķis, kas liecina par ētisko funkciju. |
| Vecmāmiņa slepus maksāja Onorē rēķinus grāmatsējējiem. Viņš ielaidās mīlas dēkā ar 3. stāvā dzīvojošo jaunkundzi, par ko viņu apsmēja māsa Lora. (56) Vājais dramaturgs Onorē bez pūlēm radīja valdzinošus epistolāra žanra paraugus. (A.M.57.lpp.). |
Neprasme sevi uzturēt, vāja socioniskā loģika. Viegli atrada sakarus, viegli tos pameta – spilgta F ētikā iezīme. |
| Luga “Kromvelds” viņam sanāca ļoti nepilnvērtīga, un Balzaka kundzes patmīla bija aizskārta. Onorē pats saprata: “Traģēdijas nav man piemērots žanrs, tas arī ir viss!” un ķērās atkal pie spalvas. Ir jāmēģina roka citā žanrā. (A.M.62.lpp). | Piespiest sevi turpināt darboties pēc neveiksmes liecina par spēcīgu psihosofisko gribu – W. |
| Balzaka tālejošie mērķi nav mainījušies: “Divas manas vienīgās un milzīgās vēlēšanās – būt slavenam un mīlētam. Viņš aizmigdams, vienmēr bija Toskānas lielhercogs, miljonārs, kādas princeses iemīļotais, vai slavenība, viņš ilgojās pēc Aladina burvju lampas. (A.M. 65.lpp.). | 2. kvadras iezīme – būt slavenam un mīlētam – ētika. |
Pirmie romāni, pirmā mīlestība
Mansards tika pamests 1820. gadā, jo vecāki vēlējās pazudušo dēlu atvest atpakaļ uz Vilparizī. Mīļotā māsa Lora jau bija apprecējusies. (A.M.65.lpp.). Jaunākā māsa Loransa smēja par brāli, ka viņš dzīvojot “Tukšā Maka ielā”.
|
“Traģēdija” nebija devusi gaidītos panākumus, un turpmāk Onorē cerēja slavu iemantot ar romānu rakstīšanu. Balzaku vajāja alkas pēc visvarenības. Kādam muižniekam viņš rakstīja: “Drīz es atklāšu šos mistiskās varenības noslēpumus. Piespiedīšu visus vīriešus man paklausīt, un visas sievietes mani mīlēt”. Šķiet, ka jau kopš Vandomas koledžas laikiem Balzaku valdzināja viss eņģeliskais, kas pavisam maz atbilda viņa temperamentam. “Man ir tikai divas kaisles – mīlestība un slava!”(A.M.66.lpp.). |
Balzaku vajāja alkas pēc visvarenības un slavas. Gan 2. kvadras iezīme, gan spēcīga 1. griba W pēc psihosofijas. Viņš vēlējās piespiest visas sievietes, lai viņu mīlētu, bet vīriešus, lai viņu paklausītu. |
| Balzaks prata mazliet no savas jūsmas modināt arī lasītājā. Taču vajadzēja eksistēt un nopelnīt. Onorē uzticamais biedrs Sotlē Parīzē iepazīstināja viņu ar teātra un grāmatizdevēja pasauli.(A.M.68.lpp). Viņam tika piedāvāta vieta romānu “cepšanas” un izdošanas darbnīcā. Balzaks nespēja novērtēt un noraidīt piedāvājumu, kas solīja ātru peļņu, jo viņš tam naivi noticēja. Bet jaunajam rakstniekam tas bija solis atpakaļ, jo viņš bija nostājies uz katram māksliniekam bīstamā ceļa. (A.M.69.lpp.). Kritis izmisumā par kārtējo vilšanos, Balzaks lūdza māsu Loru, lai tā sameklē kādu atraitni ar bagātīgu mantojumu, teikdams, “uzlieli mani pamatīgi!”. (A.M. 71.lpp.). Balzakam bieži uzradās nereāli sapņi par iespēju kļūt bagātam, un viņš pat sāka dalīt šos fantastiskos ienākumus. Taču visi šie aprēķini bija tikai viņa iztēles augļi. Naudas raizes gandēja viņa talantu, vedinot uz sasteigtu strādāšanu. A.M.(75.lpp.). |
Vēlme gūt ātru peļņu, bet nespēja novērtēt un noraidīt neizdevīgu peļņas gūšanas piedāvājumu liecina par vāju loģiku, bet izteiktu ētiku.
Meklēt bagātu atraitni, saistīt savu dzīvi ar tādu var tikai sievišķais tips, kurš neapjauš sekas. 2. kvadras iezīme – aprēķins, vāja loģika, bet spēcīga intuīcija N |
|
Lorai Bernī – 46, Onorē – 22 gadi Kopš atgriešanās Vilparizi, Onrē (tolaik 22 gadi) bieži tikās ar gados vecāku (45 gadi), precētu Loru de Bernī kundzi. Viņš pasniedz stundas Bernē kundzes bērniem, taču viņu bija savaldzinājusi to māte. Starp viņiem izveidojās dedzīga jūsmošana, jo Onorē ar savu ugunīgo temperamentu, ar lieliskām improvizēšanas spējām kundzei lika aizmirst visu pārējo. Onorē uzdrošinājās viņu iekārot. Piepeši viņš iemīlējās, neko daudz nezinādams par mīlestību. Ar savu draiskulīgo valodu, ar maigumu, viņš iekaroja arī Bernī kundzes sirdi, taču šai sievietei piemita veselais saprāts, un viņa drīzāk zobojās, nekā mīlēja Onorē. (A.M.78.lpp.). |
Ātra iemīlēšanās raksturīga ētiskiem tipiem. Onorē valdzināja gan ar draiskulīgo valodu, gan ar maigumu un vilinošiem acu skatiem, brūnām, dzirkstošām acīm, ugunīgo temperamentu, viss atbilst ētikai. Temperamenta raksturojums atbilst melnai ētikai E. Spilgti izteikta femininā (sievišķā) iezīme. |
| Onorē rakstīja viņai garas un jūsmīgas vēstules, mēģinot pārliecināt, cik kvēli mīl viņu: “Kundze, Jums jāzina, ka tālumā no Jums mīt būtne, kas brīnumaini spēj pārvarēt attālumus, un pa neredzamiem ceļiem nemitīgi trauc pie Jums skurbā jūsmā; būtne, kas ar prieku dzīvo līdzi jūsu izjūtām, reizēm jūs žēlo, reizēm iekāro, taču vienmēr Jūs mīl ar to mīlestības kvēli un svaigumu, kāds plaukst tikai jaunībā; būtne, kurai Jūs esiet vairāk nekā draudzene, vairāk nekā māsa, gandrīz kā māte un pat vēl vairāk; Jūs man esiet acīm saskatāma dievība, kurai pievēršu katru savu darbību. Patiesībā es sapņoju par diženību un slavu, bet tikai tādēļ, lai to izmantotu par pakāpieniem, kas vedīs mani Jums tuvāk, un katru svarīgu darbu es sāku Jūsu vārdā. Pati to neapjauzdama, jūs man esat kļuvusi īsts sargeņģelis. Iztēlojieties visu maigumu, pieķeršanos, padevību un jūtu brāzmainību, kāda var iemājot cilvēka sirdī, un tā pulsē manā sirdī, kad domāju par Jums…”(A.M.79.lpp.). |
Faktiski ar šo rindkopu būtu pietiekami, lai Balzaku no loģiskā tipa ieskaitītu ētiskajā tipā. Turklāt milzīgi garais, paplašinātais teikums liecina par vāju psihosofisko 3.kanāla loģiku. Bet spēcīgu socionisko emociju. (V.L.M. Lasot viņa darbus, grūti uztvert galveno domu, jo tā pazūd daudzos palīgteikumos). |
|
Lora de Bernī kundze zobojās par viņa nopūtām, romāniem un izturēšanos. Vēlāk atklāsies, ka Berni kundze mīlēs Balzaku līdz savai pēdējai stundai. Šī mīlestība bija nereāla un nedeva Balzakam piepildījumu, kaut arī mūža garumā bija viņa dzīves svarīga sastāvdaļa. |
Atkārtojas apstiprinājums par jūsmīgu un strauju iemīlēšanos. Ētika – F |
| Māte pamana šo dēla mīlas dēku ar savu vienaudzi, jo Onorē nav spējīgs noslēpt savas jūtas, un redz, ka viņš no apmātības, vairāk neraksta. Viņa izlēma sūtīt dēlu uz Baijē, pie māsas Loras.(A.M.83.lpp |
Neprot slēpt jūtas – tipiska ētiskā F pazīme.
|
Dažādi darbi
Ir nomiris Onorē vectēvs, vecmāmuļa, Salambjē kundze nedabūja ilgi priecāties par atgriešanos iemīļotajā kvartālā, jo 1832. gada janvārī arī viņa nomira, neatstājot nekādu lielu mantojumu. Balzaks bija zaudējis uzticamus sabiedrotos un mīļotus cilvēkus. (A.M.94.lpp.).
| …]Vēl arvien turpinādams sadarbību ar šiem nežēlīgajiem un nekautrīgajiem skribentiem, Balzaks cieta. Viņš cerēja ar teātra palīdzību kļūt bagāts. Viņa pārāk jūtīgo sirdi sāpināja apkārtējā cietsirdība. Vecmāte mudināja atmest Onorē rakstīt melanholiskus darbus, un steidzināja atbrīvoties no sasodītās melanholijas. (A.M.96. lpp.). | Raksturojums par pārāk jūtīgo sirdi atbilst ētikai un feminīnai iezīmei. Vecmāmiņa pamanīja Onorē izteiktu melanholisku izpausmi. |
Pēc ārsta Nakāra ieteikuma, viņš 1822. gadā bija nopircis un licis iesiet (lieli izdevumi) Lavatera darbus. Šis ļoti apbrīnotais šveiciešu rakstnieks, kuru apbrīnoja Gēte, bija sacerējis “Fiziognomiku” (māka pazīt cilvēku pēc viņa fizionomijas), kurā ar smalkiem un skaidriem norādījumiem aprakstīja seštūkstoš cilvēku tipus, viņu izskatu, un rakstura īpašības. (96.lpp).
| Fiziognomikas grāmata Balzakam kļuva kaut kas līdzīgs Bībelei. Viņš izpauda spraigu interesei par šādām daudzveidīgām klasifikācijām. Šīs īpašības, tipāžu aprakstus viņš visu mūžu izmantoja savos darbos. (A.M. 97.lpp.). | Dziļa interese par cilvēku raksturiem, to izskatu un uzvedību ir tipiska ētiskā F pazīme. |
| “Cilvēks nav ne eņģelis, ne zvērs, tomēr, iznīdējot sevī zvērisko, viņš var kļūt līdzīgs eņģelim, izglābt sava “ES” labāko daļu – dvēseli, un tā piekļūt bezgalības dzīļu atvariem” O.B.. (A.M.100.lpp.). | Spilgta ētiskā izpausme |
| Balzaks talantīgi notēloja velna advokāta lomu, un apbrīnojami viegli spēja ielīst katra pretinieka ādā. (A.M. 101.lpp). | Liecina par spēcīgu empātiju, kura piemīt ētiskajiem tipiem. |
1824.gadā Balzaki nopirka lauku māju Vilparizī un cerēja, ka Onorē lauku gaiss sekmēs domāšanu. Bet viņš atteicās tur dzīvot un noīrēja mazu dzīvoklīti Turnona ielas 5. stāvā. Saites ar ģimeni bija pārrautas. Tas, visdrīzāk bija tādēļ, lai tiktos ar Bernī kundzi secināja māte. Balzaka māte vēlējās, lai dēls kaut ko sasniegtu, bet ne vaļīgi uzvestos. Tanī gadā Balzaks daudz slimoja, jo pārāk daudz strādāja. Viņa sapnis joprojām bija padarīt Balzaka vārdu slavenu (A.M. 102.lpp.).
| Lora de Bernī kundze, pēc četriem pazīšanās gadiem bija kaislīgi pieķērusies jauneklim, kura ģenialitāti viņa pirmā nojauta. Viņa cieta, redzēdama, ka citi Balzaku savtīgi izmato. (A.M.103). | Ētiskos tipus bieži iemanās izmantot citi cilvēki. |
| Onorē sarakstīja “Godīgu ļaužu kodeksu”, kurā atsmakoja dažādus blēžus. Sniedza godīgiem ļaudīm saprātīgus padomus: “Vispirms paturiet prātā, ka vissliktākā vienošanās ir labāka par vislabāko tiesas prāvu! (A.M. 104.) | Loti izteikts ētiskā F tipa pieņēmums. |
25 gadu vecumā, Balzaks joprojām nebija guvis spīdošus panākumus. Viņš joprojām rakstīja gabaldarbus izdevniecībām ar pseidonīmu. No bezcerības, reizēm viņu piemeklēja doma par pašnāvību. (A.M. 106.lpp.). Intuitīvā tipa iezīme.
Iedomātais darījuma cilvēks
| “Nekad nevajag spriest par ļaudīm, kurus mīlat. Mīlestība, kas nav akla, vispār nav mīlestība”. Balzaks. 1825. gads. Turnona ielā Onorē gandrīz diendienā apciemoja de Bernī kundze un sniedza viņam visu, ko spēja. (A.M. 107.lpp.). |
Loģiskie mīl ar saprātu, ētiskie akli. Balzaks iemīlas bieži un akli, kas liecina par emociju ētiku. |
| Kad Balzakam 26 gadu vecumā sāka zust cerība sasniegt literātu slavu un ar rakstīšanu nopelnīt sev iztiku, kāds tēva draugs Žans Luijs Dasonvilē ieteica Balzakam izmēģināt laimi veikalnieciskos darījumos un rakstīt tikai brīvos brīžos. Jau iedomās “būdams darījuma” cilvēks, Onorē ātri sajūsminājās par katru jaunu projektu. Pēc dabas nepacietīgais Onorē tiecās ātri sasniegt panākumus, lēni, kaut arī droši ceļi viņu nevilināja. Viņš jau savā prātā iedomājās, ka, piedaloties šajā pasākumā, viņš ar nelielu darbu varētu tikt pie turības (A.M. 109.lpp.). | Bez apdomas iekrist darījumos, par kuriem nav nekādu zināšanu, ne arī iedzimto talantu ir tikai F ētiskā iezīme, kura liecina par vāju psihosofisko loģiku. Intuīcijas N un ētikas F apvienojumā cilvēks spēj bērnišķīgi sapņot par panākumiem. |
| Balzaks noslēdza līgumu ar grāmattirgotāju Irbēnu Kanelu. Viņš vieglu prātu aizņēmās 6000 frankus ar augstiem procentiem no Dosonlivē, vēl 3000, De Bernī kundze labprātīgi iedeva vēl 9250, kas bija nepieciešami Lofantēna izdošanai Māsa Loransa brīdināja atturēties no šīs avantūras, bet Onorē jau bija iemeties tajā līdz kaklam. Balzakam vajadzēja ātrāk pelnīt. (A.M. 110.lpp.). 1825. gads. Dzemdībās ir mirusi Balzaka jaunākā māsa Loransa, atstādama divus nepilngadīgus bērnus, (114.lpp). |
Neapdomīga mešanās naudas avantūrās, aizņemties naudu, ja nav redzams segums, var tikai ētiskā F, īpaši intuitīvā N tipa cilvēks. |
 Balzaks, ir uzsācis vēl citas attiecības ar gados vecāku mīļāko (46g), hercogieni Loru de Abrantesu (A.M. 112.lpp). Balzaks arī viņu sāka dēvēt par (dialecta) mīļoto. Bernī kundzei viņš kļuva neuzticīgs. Ar Abrantesas kundzes palīdzību Onorē iekaroja pirmos panākumus sieviešu karalistē. Viņš pēc tā bija ilgojies. (A.M. 115. lpp.). |
Neapdomīga un vieglprātīga ētiskā rīcība, tiekšanās pēc statusa un slavas liecina gan par 2. kvadras iezīmi, gan par 1 gribu un 2 emociju pēc psihosofijas. Tādi cilvēki savā dzīvē pārdzīvo daudzas vētrainas, emociju pilnas mīlas dēkas. Viegli dēvēt sievieti par mīļoto, var tikai ētiskais tips. |
| Darījumu jomā Balzaka grandiozie nodomi nedeva cerētos panākumus (A.M. 116.lpp.). Kompānija Balzaku bija apmuļķojusi, iesmērējot bankrotējušas firmas vekseļus. Bija aptrūcis, no kā aizņemties naudu. | Infantila nespēja darījumos liecina par vāju psihosofisko loģiku. |
| Dasonvilē ieteica Balzakam pašam kļūt par iespiedēju, lai atgūtu zaudējumus. Šī domā iekārdināja Onorē. “Kāds ietaupījums rastos, ja viņš pats būtu iespiedējs”! Barbjē piedāvāja Balzakam iegādāties Lorēna tipogrāfiju ar visu iekārtu. Bet bija vajadzīgi 60 000 franku, no kuriem Balzakam nebija ne simtās daļas. Ģimenes aizgādne Delanua kundze aizdeva 30 000, un Bernī kundze palīdzēja ar pārējiem 30000, ieguldot to Balzaka uzņēmumā. Bernī kundze bija uzzinājusi par Onorē jauno mīlas dēku ar Abrantesu, aizdodama naudu, aizliedza Balzakam ar viņu tikties. Balzaks uz laiku bija spiests pārtraukt jaunos sakarus (bet viņu vilināja Abrantesas paziņu loks). Abrantesa nosauc Onorē par nožēlojami vāja rakstura cilvēku. (A.M. 117.lpp.). |
Vēlme vilinošā ceļā kļūt bagātam nesaistās ar spēcīgu loģiku. Pēkšņie ētiskie spontāni uzliesmojumi izslēdz loģiku. Tas atbilst psihosofiskai 3. L vājai loģikai. Loģiskā tipa cilvēku nāktos grūti nosaukt par vāja rakstura cilvēku. |
| Alfreds de Vinji par Balzaku apraksta: “Jauns, ļoti netīrs, ļoti izkāmējis, ļoti pļāpīgs vīrietis, kas neko neizsaka līdz galam, runādams šķaida siekalas uz visām pusēm, jo viņa miklajā mutē trūkst visu augšējo zobu”. Balzakam izdzīvot palīdzēja de Bernī kundze, viņa nāca katru dienu. (A.M.11.) |
Ārējais apraksts liecina par intuīciju N . Pļāpīgums par ētiku. |
|
Tipogrāfijai bija maz klientu, tie paši slikti maksāja. Ieguldītā nauda nedeva peļņu. Balzaks neprata precīzi aprēķināt darba izmaksas, ierobežot nobirumu, neprata to visu uzraudzīt. Viņš jauca personīgos neaprēķināmos izdevumus ar uzņēmuma izdevumiem. Tipogrāfija bankrotēja. Neskatoties uz zaudējumiem, Balzaks nolēma paplašināties un kļūt par burtlici. Viņš nodibināja jaunu firmu. “Balzaks un Bernī” (A.M. 119.lpp.). |
Nespēja aprēķināt darba izmaksas, ierobežot nobirumu, un nespēju būt uzņēmējam liecina par vāju psihosofisko arī socionisko loģiku. Nespēja uzraudzīt praktisko darbību liecina par vāju S sensoro funkciju. |
| Naudu atkal deva de Bernī kundze. Bet jaundibinātā firma drīz bankrotēja, nepaspējusi veikt solītos pasūtījumus. Balzaks bija parādā 45 000 franku. Ļoti lielas summas viņš izdeva privātām vajadzībām – drēbniekiem, kurpniekiem, tapsētājiem. Katastrofa bija neizbēgama, arī de Bernī kundzes pacietībai beidzot bija pienācis gals.(A.M.120.lpp.). | Neapdomīgie privātie tēriņi jūk kopā ar oficiāliem, nespēja atturēties no ļoti dārgiem pirkumiem, vēlme aristokrātiski dzīvot nedomājot par sekām, turpina riskēt – vāja loģika. |
Stūrgalvīgie fakti
Balzaks izmisumā lūdz tēvoci Dablēnu izlīdzēties ar naudu, teikdams, ka savādāk viņam būs gals klāt, jo kreditori un strādnieki, kuriem nav izmaksāta alga, nāk virsū kā melna nakts. Ir vēl dažādi neparedzēti maksājumi. Burtu lietuve un tipogrāfija parādu dēļ bija jāpārdod. Onorē meklēja patvērumu pie Latuša. Pēc trīs gadus ilgas darbošanās reālajā pasaulē Balzakam nepiederēja ne burtu lietuve, ne tipogrāfija, ne izdevniecība, it nekā. Tikai parādi. Viņš radiem palika parādā 45 000 franku, kas tolaik bija milzu nauda. (A.M.120).
| Profesija veido cilvēka domas: advokāta kantoris un bankrotējošais uzņēmums apzīmogoja Balzaka daiļradi. (A.M.121.lpp.). | Balzaks nebija dzimis uzņēmējs. Cilvēks ar vāju loģiku nav uzņēmējs. |
Atgriešanās pie nopietna darba
1828.gadā Balzaks elš kā vajāts zvērs. Viņš ir aizbēdzis no mājas Marēsenžermēna ielā, jo to bija aplenkuši kreditori, patvērumu atrada pie Anrē Latuša (franču rakstnieks, žurnālists, Balzaka atbalstītājs). Lai brālēns Sedijo rūpējas par likvidāciju. Svainis Servils bija noīrējis Balzakam dzīvokli Kasīnī ielā, blakus Observatorijai, pat samaksājis pirmā mēneša īri. Dziļi sāpinātais Balzaks, kam strādāšanai bija vajadzīgs klusums un vientulība, atnāca aprakt savas skumjas šajā nomales ieliņā. (Izteikta intraversija) (A.M.123.lpp.).
| Latušs arī šoreiz palīdzēja Balzakam iekātot dzīvokli, kas tika ļoti izšķērdīgi aprīkots. Balzaks piemirsa par parādiem, tikai domāja, kā elegantāk iekārtoties. Viņš lika pārveidot vienu šķērssienu, nospodrināt paneļus, drapēt sienas ar audumiem. Par 40 frankiem nopirka 3 paklājus, par 140 sienas pulksteni uz dzeltena marmora kājas, savam kabinetam sarkankoka grāmatskapi, ādas vākos pārsēja visas grāmatas. (A.M.124.lpp.). | Šādas pārmērības liecina, ka loģika pilnīgi izslēdzas. Pats savā rīcībā nepamana pretrunas. Tas liecina gan par socionisko kā arī psihosofisko 3. kanāla vājo loģiku. |
| Lai burvīgā mājokļa iemītnieks neizskatītos niecīgs, viņš pasūtīja loti dārgus tērpus, apavus, u.c. nepieciešamo. Drēbnieks Bijsons šuva uz parāda vekseļiem. Balzaks vēlējās dzīvot austrumnieciski greznu dzīvi, kurā netrūktu nekā. Šajā izšķērdībā bija kaut kas heroisks (varonīgi pārspīlēts). Šķita, ka Balzaks saka: “Mani kreditori gaudo, brālēns viņus mierina. Mana ģimene izput, es izšķiežu naudu” Kas maksās? (A.M.124.lpp.). | Cilvēkam ar 4.fiziku (psihosofisko) ir nosliece uz pārmērībām, kas mijas ar vienaldzību. Trešajai loģikai nepiemīt talants analizēt, kas notiks pēc tam? Var bezatbildīgi ironizēt apkārtējos. |
Ērti iekārtojies pie sava skaistā rakstāmgalda, Balzakam piemita apbrīnojamas spējas atrauties no īstenības, atbrīvoties no raizēm par saviem veikalnieciskiem darījumiem, no jauna just sevī pamostamies dedzīgu tieksmi rakstīt. Bet ar ko sākt? Viņš iesāka desmitiem grāmatu, bet nepabeidza nevienu. (A.M.125.lpp.).
Taču viņš iegrima grāmatās, studēja, pētīja, vēlējās atrast savu stilu un virzienu. Saviem darbiem sākumā viņš izvēlējās pseidonīmu – “Viktors Marijona”, tādi paslēpdams sevi. (A.M.129.lpp.).
| Anrī Latušs rakstīja Balzakam: …] Jūs ejiet visur, izņemot tur, kur var noslēgt līgumus, kas dotu naudu iztikai. Jūs stiegat parādos, lai dabūtu paklājus, sarkankoka plauktus, grezni iesietas grāmatas, ka tās var patikt pat muļķim, pērkat nevajadzīgus pulksteņus, gravīras, apzeltītus spieķus. Jūs man liekat skriet pa visu Parīzi, lai sameklētu svečturus, kuros nekad nededzināsiet sveces, un pie visā tā Jums nekad nav kabatā trīsdesmit sū, lai aizbrauktu apciemot slimu draugu…] (A.M.133.lpp.). Latušs bija saprātīgs cilvēks, kurš lieliski redzēja, ka Balzaks vienmēr meklē cilvēkus ar skanošām monētā kabatā; apveltīts ar pietiekami sapratni, lai spētu novērtēt ar kādu retu talantu apveltīts viņa draugs. Diemžēl šis jaunais, apdāvinātais cilvēks sagādāja arī Latušam daudz nepatīkamu brīžu. M.134.lpp.). |
Latušs spēja pateikt acīs Balzakam patiesību, jo bija loģiskā tipa cilvēks. Viss izteiktais liecina par cilvēku ar vāju psihosofisko un socionisko loģiku. |
Pirmie slavas uzplaiksnījumi
|
Balzaka pseidonīms “Viktors Morijona” beidza pastāvēt, jo romānu “Šuāns” Balzaks paraksta pats. Savos romānos Balzaks netiesāja un nekritizēja, viņš tikai spilgti atspoguļoja un pasniedza faktus. (A.M.135.lpp.). Latušs bija sponsorējis šī romāna izdošanu. Grāmatas tirgošana neveicās, Latušs sāka ienīst savu draugu Onorē. Viņu biedēja Balzaka nepiespiestība, viņa rupjās manieres, rupjie joki, divkosība, smagnējais stāvs. (A.M. 137.lpp.) |
Politisko nemieru attēlošanā izpaužas 2. kvadras gars. Balzaks atsedz patiesību bez kritikas, nosodījuma – pozitīvista iezīme Divkosība ir ētiskā tipa iezīme. Rupjās manieres 2. kvadras iezīme. |
| Pēc divu gadu pārtraukuma Onorē atgriezās pie vecās mīlestības de Abrantesas, jo nespēja pretoties kārdinājumam. Satikās slepus, dodot melīgus zvērestus, apsolīdams satiksiet biežāk, tikai lai to neuzzina radi. Līdztekus Onorē satikās ar de Bernī kundzi. Kādreiz tik valdonīgā, zobgalīgā un savaldīgā Bernī bija neprātīgi iemīlējusies Balzakā. Viņa nespēja izprast, kā Onorē varēja dalīt savu sirdi divām sievietēm. (A.M.140.lpp.). Balzaks izmantoja abu dāmu labvēlību, kuras bija viņu glābušās no iestigšanas parādos un mīlestību dāļāja abām. |
Mēdz teikt, ka ētiskajiem ir plaša sirds, tas parādās Balzaka raksturā, kad viņš spēj tikties ar divām un pat trijām sievietēm vienlaicīgi un melot. Te izpaužas arī Balzaka savtīgums, kas apliecina psihosofisko 3. vājo loģiku. |
|
Morālisti nosodītu tādu neuzticības izrādīšanu un tādus melus. Balzaks to attaisno: “Cilvēks, kurš savu dvēseli atklājis kā spogulī, kurā atspoguļojas visa pasaule… viņam neizbēgami ir atņemta tā loģikas daļa, tās stūrgalvības, kuru dēvē par raksturu. Viņš ir mazliet bezmērķīgs, mazliet izvirtis, viņš sajūsminās kā bērns par visu, kas viņu pārsteidz. Viņš var dievināt savu mīļoto un pamest to, bez nopietna iemesla. Viņš pieprasa tiesības uz nepastāvību” Balzaks. (141.) 1829. gada jūnijā nomira Onorē tēvs Bernārs Fransuā, atstājot savu atraitni smagā finansiālā stāvoklī. (A.M.142.lpp.). Balzakam patika būt sabiedrības krējuma vidū, tikties ar personām, kuras pazīst cita citu, kas dotu viņam vairāk iespējas. Viņš apbrīnoja sievietes, alka pēc viņām: …]“Man ir iekāre gumzīt krāšņu tērpu, plosīt tās kā ziedus, uzlikt postošu roku iesmaržinātas frizūras burvīgajai būtnei. Mani sajūsmina aristokrātiska sieviete ar savu šķelmīgo smaidu, izsmalcinātām manierēm”…]. Balzaks prata valdzināt sievietes ar savu piemīlīgo smaidu, daiļskanīgo balsi, labsirdību sejā. Viņam bija nepievilcīga āriene, bet piemita bērnišķīga tieksme pēc greznības. (A.M.145.lpp.). |
Stūrgalvība piemīt 1. psihosofiskai gribai W. Vienu brīdi domā, ka mīl un dievina, pēkšņi spēj pamest – F ētiskai funkcijai piemīt tāda iezīme. Vēlme tik pamanītam, tikties ar sabiedrība ziedu piemīt gan 1. Gribas W tipiem, tas raksturīgs arī 2. aristokrātu kvadrai. Valdzināšana ar šķelmīgu smaidu, izsmalcinātām manierēm, daiļskanīgo balsi, labsirdību sejā piemīt ētiskam tipam. |
Slava Mācību gadi
| Drīz Balzaka panākumus atzina daudzi. 1829. gadā pēc jaunā vecpuiša grāmatas nākšanas klājā, viņa spožā un nekautrīgi uzrakstītā grāmata “Laulību fizioloģija” liecināja par viņa pārsteidzošo sieviešu pazīšanu. Laulāto draugu karā autors nostājās sieviešu pusē, jo daudz ko bija piedzīvojis pats. (A.M.149.lpp.) | Tikai ētiskajam tipam izdodas viegli izprast citus cilvēkus. Spēcīga empātija. |
| Balzakam pēc 1829. gada vairs nebija iemesla žēloties par sabiedrību, panākumi viņam pavēra durvis romantiķu aprindās. Viņš bija sapratis, ka dzīve ir mašīna, kuru darbina nauda. Lai atmaksātu parādus un taisītu jaunus, Balzakam bija vajadzīga nauda. Viņš, līdztekus grāmatu rakstīšanai, vēlējās gūt papildus ienākumus, ar pseidonīmiem iesniedza neskaitāmus rakstus žurnāliem. (A.M.154.lpp.). | Pirmās psihosofiskās gribas cilvēks ir sabiedrības virzītājs, automātiski apjauš, kas nostiprina līdera pozīcijas. |
| Balzaks beidzot bija iekļuvis tīkotajā augstākajā sabiedrībā. Ļaudis izsmēja viņa ģērbšanās stilu, viņa tuklo, neveiklo augumu, bezzobaino, miklo muti, izspūrušos un ar pomādi ieziestos matus, pāragri apvēlušos, aizelsušos. (A.M.156). |
Balzaka ārējā izskata raksturojums atbilst intuīcijai N.
|
| Parādoties salonos, lasītājs mirkli šaubījās: “Vai tas ir mūsu Balzaks?” Tiklīdz rakstnieks pievērsa viņām tumšās zeltīti dzirkstošās acis, dāmas sajūsminājās. Negaiss, orkāns, elektriskā viesuļvētra uzvirpuļoja telpā. Tie, kuri skaudības pēc viņam roku nesniedza, tika atšifrēti un atkosti, un viņš ienīda tādus (A.M.157.lpp.). | Psihosofiskais ideologs prot būt sabiedrības dvēsele (1.W), spēj ietekmēt emocionālo gaisotni (2. E). |
Jauni izaicinājumi
 Balzaka nepiesātināmais nemiera gars atkal prātoja par jaunu traku plānu: Kāpēc lai viņš neizvirzītu savu kandidatūru 1831. gada parlamenta vēlēšanās? Viņam tikai 32 gadi.Politika pavērtu īsāku ceļu uz bagātību un slavu (A.M.169.lpp.). |
Doma par slavas un bagātības gūšanu Balzaku nepametīs līdz mūža beigām. Tā ir aristokrātu – 2. kvadras tipiska iezīme. Kā arī 1. psihosofiskās pirmās W gribas iezīme. Vēlme būt ideoloģiskam vadītājam: Psihosofiskā 1.W Griba un 2. E – Emocija. |
| Balzaks grib visu: slavu, bagātību un sievietes. Viņš cer, ka, pateicoties savam talantam, sasniegs kāroto. (A.M.172.lpp.). | Psihosofiskā 1. W un 2.E Emocija. |
Neprātības un nošķirtība
1831.gadam vajadzēja kļūt par rakstnieka literāro panākumu un finansiāla līdzsvara gadu. Par saviem romāniem un literāriem darbiem žurnālos viņš saņēma 14291 franku. Taču viņa parādi pieauga par 6000 frankiem, neskaitot mātes aizdotos 45 000. Balzakam ir 60 000 franku parāds. (A.M. 179.lpp.).
|
Kāpēc? Tāpēc, ka viņš it nemaz nespēj pretoties kārdinājumiem, tieksmei uz pārmērībām. Tiklīdz uzrodas nauda, rodas vajadzība pēc greznām dzīrēm, ekipāžas ar mīkstiem sēdekļiem un lieliskiem zirgiem, šampanieša, dārgiem restorāniem, delikatesēm.
|
Neapdomīga izšķērdība liecina par vāju loģiku gan pēc socionikas, gan pēc psihosofijas. No informācijas, kura līdz šim brīdim ir analizēta, skaidri iezīmējas rakstnieka Balzaka socioniskais tips, kurš ir INFP vai motivētājs (citur liriķis), kā arī psihosofiskais – WELP Ahmatova. Tieši Ahmatovas tēlam, viņas rīcībai, vēlmēm ieradumiem, tieksmēm atbilst rakstnieks Onorē de Balzaks. Turpmākā iezīmju raksturošana pat nav nepieciešama, jo lasītājs pats saskatīs līdzīgu rīcību jau aprakstītajam gan neveiksmīgā uzņēmējdarbībā, gan attieksmē ar sievietēm, kuras viņam bija neierobežotā daudzumā. Moruā min, ka tās viņa dzīvē bija ap 60. Tas apstiprina ētisko tipu, izslēdzot loģisko. |
| Tie, kas Balzaku mīl, ir noraizējušies par viņa tēriņiem, jaunajiem aizņēmumiem, un parādiem. Māsa Lora sūta viņam mazliet naudas un brīdina “Piesargies! Esi saprātīgs”! Laiku pa laikam labsirdīgais ārsts Nakārs aizdod Balzakam uz neatdošanu pa 500 frankiem, bet tas neglābj situāciju. (A.V.181.lpp.). 1831. gada beigās Balzaks ir izdevis trīs reizes vairāk franku, nekā iepriekšējā gadā. Toties viņš ir papriecājies ar visslavenākām un daiļākām parīziešu kurtizānēm. Parīzes sievietēm viņš bija elks, tas viņu glaimoja, jo no visām pusēm nāca ielūgumi uz dārgiem saloniem. (A.M.181. 182. lpp.). |
Parādi tikai pieauga, bet nemazinājās, Balzaks necentās aizdomāties, kā viņus dzēst, nepieļāva pat domu, samazināt tēriņus. |
| Bez šaubām, šīs lieliskās dzīves aizkulisēs ložņāja nemiers par nesamaksātiem rēķiniem, bailes no tiesu izpildītājiem, izbadējušies radiniekiem, kuru naudu viņš atļāvās izmantot. Viņš bija bezbēdīgs kā liels bērns. Kad stāvoklis kļuva nopietns, viņš “aizgāja no skatuves”, un savas mājas pārvaldīšanu atkal uzgrūda mātei. Viņš slēpās gan pie Bernī kundzes, gan pie Žana Margonna, gan Angulēmā pie Karo. (182.lpp.). | Taupība nebija viņam raksturīga. Mazais bērns – spilgta sievišķā iezīme. |
Nekavējoties, pie drēbnieka par 631 franku tika pasūtīti dārgi uzvalki, balti mājas halāti, mūku sutanām līdzīgi tērpi ar zeltā apvītām jostām, cimdi salmu krāsā, un pāris briežādas cimdu. Drēbnieks šuva uz parāda vekseļiem. Rēķini grāmatizdevējiem, auga astronomiskā tempā. (A.M. 179.lpp.).Joprojām Balzakam ir divas mīļākās. 1831. gadā Balzaku pārsteidzas vēstule no nepazīstamas, parakstīta ar izdomātu angļu vārdu. Noslēpumainā svešiniece pārmeta Balzakam “Laulības fizioloģijas” cinismu un viņa spriedumus par sievietēm. Tā bija izsmalcināta Senžermenas marķīze Klera de Kastrī no Eksas, kuru tika piemeklējis smags liktenis. Rakstnieks pateicās nepazīstamajai: “Jūsu pārmetumi man netieši glaimo, jo liecina, ka manas grāmatas Jūs spēcīgi ietekmējušas…]. Emocionālā pacēlumā atbildes vēstule tika uzrakstīta uz četrām lielām lappusēm, kurā viņš paziņo, ka ir pieņēmis marķīzes uzaicinājumu un ieradīsies pie viņas. (A.M.183.lpp.). Tā spēj rīkoties tikai ētiskais tips.
 Kaut arī Balzaks pēc pirmā apmeklējuma tēloja it kā atkāpšanos, taču drīz vien viņš sāka lolot neprātīgas cerības kļūt par mīļāko 35 gadus vecai, vienai no nepieejamākajām aristokrātēm. Marķīze de Kastrī bija viņu apbūrusi. Šis kārtējais valdzinājums atrāva Balzaku no darba, jo vakari tika veltīti “Vismaigākajai draudzībā”, tā viņš nodēvēja marķīzi. De Kastrī kundze prata sevišķi smalki apvienot uzslavu ar maigumu. (A.M.185.lpp.). |
Ātri izdomāts mīļvārdiņš jaunai dēkai ar bagātu dāmu – ētiskā iezīme. Aristokrātiska iezīme – meklēt dāmas augstākajā sabiedrībā. Tā spilgtāk raksturīga 2., bet ne 4 kvadrai. Strauja, neapdomīga aizraušanās, kas raksturīga F ētiskajiem tipiem. Mīļvārdus pārsvarā lieto ētiskie tipi. |
 Dedzīga Zilma Karo Balzaku brīdināja: …]dārgais Onorē, vai jūs nekad neatteiksieties no šīs vētrainās dzīves! Ai, piesargieties arī no politikas, to var kārot tādi, kas dzīvo tuvā saskarsmē ar šīs pasaules varenajiem…].(186) |
Saprātīgā Zilma Karo arī iekaros Balzaka sirdi. Zilma uzsver Balzaka nepiesātināmo tieksmi pēc neskaitāmām sievietēm. Tāda īpašība izslēdz T loģiku, bet apstiprina F ētiku. |
Balzaks nebija piesātināms, pēc viena romāna – desmit citu, pēc vienas sievietes – cita, pēc panākumiem, triumfs. Taču iekārodams to visu, Balzaks spēja arī atteikties no visa savas daiļrades labā. Iedvesmas pacilātība, tiklīdz tas bija vajadzīgs, pārvērta baudītāju par vientuļnieku. Tad viņš strādāja dienu un nakti. (A.M.187.lpp.).
Balzaks bija saistījies vēl ar dažādām, katrā ziņā tikai bagātām kundzēm, tanī skaitā ar bagātu atraitni – Derbruku, ar kuru viņš bija iecerējis apprecēties. Diemžēl iecerētā atraitne nemaz neatbrauca uz Turēnu satikties. Balzakam piemita apskaužama īpašība, savus vēlējumus uzskatīt par drošiem laimes solījumiem. Laulības nenotika un parādi samaksāti netika. Balzaks smagumu uzveļ atkal mātei …”ja vari pārdod zirgus, atlaid sulaini”…(A.M.191.lpp.).
| …] jo vēl nekad mans stāvoklis nav bijis tik labs. Agri vai vēlu literatūra, politika, žurnālistika, izdevīgas laulības vai kāds liels pasūtījums padarīs mani bagātu, Balzaks raksta jau vecajai un nomocītajai mātei. (A.M.192.) Vēlāk, apskaidrības brīžos, Balzaks atzīs, ka ir izputinājis savu māti. | Tāda rīcība neatbilst loģiska cilvēka saprātam. |
|
Draudzība ar Žoržu Sandru Balzakam sākās ar naidu, sākumā nosaucot viņu par resnu bezkauņu. Drīzākā laikā tā pārvērtās vispatiesākajā draudzībā. “Balzaks ir patiesi vientiesīgs un labsirdīgs” – tā Sandra. (A.M.200.lpp.) |
Žorža Sandra – ESTJ Maksima bija patiess Balzaka draugs mūžā garumā. Aktivācijas attiecības ar INFP. Sandra bija lezbiete. |
Rūsganā gaišmate
Balzaks devās uz Eksu pie marķīzes de Kastrī starojošs. Beidzot viņam piederēs augstdzimusi dāma, tā pavadīs ar viņu divatā katru vakaru. Bet dienā Balzaks strādās, viņš jau jutās dažādu nodomu pārpilns.
De Kastrī kundze viņam bija noīrējusi glītu, nelielu istabu, kurā līdz sešiem pievakarē viņš baudīja vientulību, pēc tam devās pie marķīzes. Par istabu viņam vajadzēja maksā 2 frankus dienā, par pusdienām vienmēr maksāja Anriete de Kastrī. Marķīze izturējās pret viņu laipni, taču intimitāti neatļāvās. Balzaks sāka apsvērt domu, ka marķīze viņu nekad neiemīlēs. (202).
Šajā iecerētajā mīlas dēkā Balzaks panākumus neguva. Apburošie vakari, kas ne pie kā nenoveda, saniknoja Balzaku. Marķīze de Kastrī attiecības ar Balzaku biju uztvērusi tikai platoniskā jūsmošanā. Viņa dievināja Balzaka talantu, taču nevarēja iedomāties tuvākas attiecības ar nekoptu resnuli. (A.M. 204.lpp.).
| De Kastrī bija nodomājusi doties ceļojumā uz Šveici un Itāliju, viņa uzaicināja tajā piedalīties savu pakalpīgo kavalieri. Atgriežoties no svētceļojuma, marķīze pateica, ka nekad nekļūs viņa mīļākā. Balzaks pēc daudzsološā skūpsta, raudāja. Atraidīto jūtu un niknuma uzplūdā Balzaks uzrakstīja “Grēksūdzi”, kurā “pienagloja” cietsirdi – koķeti pie kauna staba. (A.M.209.lpp.). | Ētiskie tipi, neatkarībā no dzimuma, var viegli raudāt. Gendēro lomu sadalījumā pieder feminīnam tipam. |
| Balzaks bija apņemies maksāt mātei katru mēnesi 150 frankus, ( kā procentus par aizdotiem 45 000 frankiem), bet kā vēlāk noskaidrosies, arī šo solījumu viņš naudas pastāvīgā trūkuma dēļ, izpildīt nespēja. Slavas Balzakam bija diezgan, bet lielākais šķērslis bija nabadzība. Viņa izskats, bez šaubām, nekad neuzlabojās. Ar gadiem viņš bija kļuvis arvien tuklāks, resnais vēders un īsās kājas darīja viņu līdzīgu pīķa dūzim. Vienmēr izspūris, noburzīts, turklāt viņa tuklās rokas vienmēr bija mitras, rokasspiediens gļēvs. (A.M.211.lpp.). Viņam nebija nekā kopīga ar šī gadsimta cilvēku. Taču viņa vaibstos raksturīgākā bija nevis gudrība, bet aizraujoša labestība. Šī fizionomija nekad nespētu izpaust naidu vai skaudības jūtas, viņam vienkārši bija neiespējami nebūt labam. Seja bija mīloša, citus saprotoša. Dvēselē dzirkstīja tāds spēks, izteiksmīgā seja pilnīgi cilvēkus apbūra. (A.M.212.). |
Pilnīgi nepārprotami viņa ārējā izskata raksturojums atbilst intuitīvam N tipam. Maigais dvēseles raksturojums un spēja apburt cilvēkus, atbilst ētiskajam F tipam. |
Dzīvē ienāk svešzemniece
1832. gadā daudzo vēstuļu vidū Balzaks pamanīja vienu, kura nākusi no Odesas. Vēstuli parakstījusi kārtējā svešiniece. Par cēloni bijusi grāmata: “Šegrenāde”, kurā sieviete glītā rokrakstā pārmeta Balzakam, ka tajā pietrūkst jūtu smalkuma. (A.M.212.lpp.).
Pēc pusgada viņa rakstīja atkal: “Lasot jūsu darbus, sirds notrīc, jūs paceļat sievieti tās cienīgajā augstumā, mīlestība viņai ir debesu dāvana, es apbrīnoju jūsu jūtīgo dvēseli, kas ļāvusi jums uzminēt sievietes sirdi. Jūs vēl esat jauns un es gribētu ar jums iepazīties”. (A.M.212., 213.lpp.).
  Grāfiene Evelīna Hanska – Venceslavs Hanskis Svešzemniece nojauta, ka Balzaka “eņģeļa dvēsele” spētu saprast viņas “ugunīgo dvēseli. (213). Noslēpumainā būtne bija grāfiene Evelīna Hanska. cēlusies no aristokrātiskas poļu ģimenes, apprecējusies ar Venceslavu Hanski – muižniecības maršals Volīnijā, kurš bija 22 gadus vecāks par Evelīnu. Hanskim Ukrainā piederēja Verhovņas muiža, ar 21000 ha zemes un 3035 dzimtcilvēkiem. (A.M.214). Balzaks šajā jaunajā iekārojumā ātri saskatīja kaut ko līdzīgu austrumu pasakai. Viņa pašlepnums, ko bija aizvainojusi neveiksme ar marķīzi de Kastrī, tagad guva lielisku gandarījumu. Šeit bija savienots viss: jaunība, skaistums, pasakaina bagātība un vecs vīrs. Tika atrasta starpniece – šveiciete Anrieta Borela, Evelīnas meitas Annas audzinātāja, ar kuras palīdzību mīlnieki apmainījās vēstulēm. (A.M.214.lpp.).
|
Te skaidri aprakstīti divi dažādi rakstura tipi. Balzaka eņģeļa dvēsele liecina par feminīno, vai F ētisko tipu, Evelīnas ugunīgā dvēsele atbilst melnai sensorai – S iezīmei. Ieraudzījis Verhovņas muižu, Balzaks nebeidzas sajūsmināties |
| Nākamās sievietes objekts jau bija Balzaka sapņos. Varētu šķist, ka rakstniekam pārmaiņus ir simts siržu. Balzakam piemita sapņaina, bieži nereāla iztēle attiecībā ne tikai par iespēju kļūt bagātam, bet arī pret sievietēm. Jau pēc pirmās Evelīnas vēstules saņemšanas, viņa jūsma bija uzkāpusi debesīs. Viņa jūsmīgas vēstules spēja aizkustināt pat vissaltāko dvēseli. (A.M.215.lpp.). | Atklājas pārliecinošas melnās F ētikas pazīmes, un psihosofiskā 2. Emocija. |
| Kopš agras jaunības viņš ir ilgojies pēc jaunas un skaistas sievietes mīlestības. “Nepazīstamā, es jūs mīlu! Tas jums šķitīs dīvaini, bet tās ir tikai manas līdz šim nepiepildītās un nelaimīgās dzīves dabisks rezultāts. Pat ģeniālam cilvēkam nepieciešama stingra uzmundrinoša balss, kas viņu ievirzītu vīrieša cienīgā dzīvē, ļaujot plūkt pa ceļa malu kaisles ziedus”.(A.M.216.lpp.). Brāzmaina enerģija, tieksme pēc varas, slepenas apvienības… Balzakam vienmēr ir patikuši šie temati. (A.M. 217.lpp.). |
Pārliecinoši apstiprinās melnā F ētika.
|
Verhovņas muiža UkraināBalzaks sarakstīja vienu darbu pēc otra, viņš strādāja līdz pat 18 stundām diennaktī. Savu enerģiju viņš atguva, dzerdams īpaši stipru kafiju, kas atstāja iespaidu uz viņa kuņģi. Grāmatas top, un rakstnieka sirds plok. Viņš tika kritizēts un mīlēts, nosodīts un dievināts…(A.M.218.lpp). Tipiska Ahmatovas rīcība.
|
Balzaks atklāj Svešiniecei savas dzīves noslēpumus, raksta par savu draugu Viktoru Igo, kurš apprecējies aiz mīlestības, bet zaudējis talantu, par savu cildeno draugu Zilmu Karo, par draugu – gleznotāju Ogistu Boržē, par savu mīļoto māsu Loru. Ak, un tagad jūs esiet mana mīļotā! Balzaks lūdz arī Svešzemniecei, lai tā raksta par sevi ik stundu, ko tā dara. (A.M. 219.lpp.). |
Draudzība ar Viktoru Igo no jaunības dienam, līdz pat Balzka miršanai ir apliecinājums, ka viņi ir savstarpēji saderīgi. Viktors Igo – Hamlets, abi no 2. kvadras, spoguļa attiecības. Atklāt noslēpumus svešam cilvēkam spēj tikai F ētiskais. |
Viktors Igo jaunībāNepārtrauktais naudas trūkums spieda Balzaku parakstīt līgumus ne vairs par atsevišķiem romāniem, bet par veselām sērijām. Kad pienāca nodošanas laiks, kaut arī Balzaks bija apveltīts ar neticami lielām darba spējam, darbi nebija pabeigti. Viņš strādāja ar pārcilvēcisku piepūli un eksistēja kā mehānisms. Ienākumi aug lēnām, parādi palika stabili un nelokāmi. (A.M.219.lpp.).
Atklājas Ahmatovas sīkstums, vāja Psihosofiskā 3. loģika, kura smagajos gadījumos, atslēdzas.
Verga darbs, kreditoru uzmācība prasīja atpūtu un mierinājumu. Balzaks nolemj satikties ar Svešzemnieci. Evelīnai viltīgi bija izdevies pierunāt vīru aizvest viņu uz Šveici, meitas audzinātājas Anrietas Borelas dzimto pilsētu Nevšatelu. Evelīna baidījās no Onore, jo par viņu tik daudz mēļo. Vai tikai viņš neesot viltnieks, salts aprēķinātājs.
|
Vēl nesaticis Evu, Balzaks raksta jūsmīgu un iedrošinošu vēstuli: “Ak, mana nepazīstamā mīlestība! Nebaidieties no manis, neticiet nekam ļaunam, ko par mani runā. Es esmu kā bērns, tas ir viss. Tikai varbūt mazliet aušīgāks bērns, nekā Jūs domājiet; toties esmu tikpat tīrs kā bērns un arī mīlu, kā bērns… Sievietes vienmēr ir bijis mans sapnis, taču vienmēr esmu izstiepis rokas vienīgi pret ilūzijām…” (A.M. 223.lpp.). |
Sevi atzīst kā bērnu – sievišķā iezīme, ētiskā jūsmošana. Ugunīgais skaties mēdz būt tikai ētiskajiem tipiem, kuri ar sejas mīmiku parāda savas jūtas. |
Būdami divus mēnešus Nevšatelā, Balzaks neatrada ne mirkli tikties ar Evelīnu divatā, jo vīrs neatkāpās no sievas. Taču daži kaislīgi skūpsti satricināja Balzaka dvēseli līdz pamatiem. Dāma bija tā, kas izteica pārmetumus, ka viņš apmierinājies tikai ar skūpstu. Tika norunāta nākamā tikšanās Ženevā. (A.M.226.lpp).
Atgriežoties Parīzē, kā vienmēr rakstnieku sagaidīja finansiālās grūtības, atgādinājumiem par smago darbu, par parādiem, par kreditoru vajāšanu.
Atgadījās negaidīts piedāvājums. Grāmatu izdevēja Bešā meita, valdzinoša un bagāta sieviete, bija pārņēmusi izdevniecības vadību. Viņa piedāvāja no Balzaka nopirkt kopoto rakstu “Tikuma skiču” visus 12 sējumus par 30 000 frankiem. (A.M.226.lpp.).
Svešzemniecei Balzaks bija solījies būt uzticīgs, pārtraukt sakarus ar de Kastrī kundzi. Bet pēc atgriešanās abu starpā nodibinājās vētrainas attiecības. Viņš nespēja pretoties nevienam kārdinājumam. (A.M. 227.lpp.).
|
Balzakam jau agrāk bija izveidojies slepens sakars ar Mariju Luizu Fransuāzu Daminuā, tiesneša Gija Difrenē laulāto draudzeni, kurai 1833. gadā bija 24 gadi. Viņa gaidīja bērnu no Balzaka un solījās Balzaku mīlēt visu mūžu. Balzaks kādu brīdi jūsmoja par viņu…], veltīja viņai “Eižēnija Grandē” romānu. (A.M.228.lpp.). |
Turpmāk Andre Moruā neatklāj, kas notika ar šo bērnu. Balzaks neizrādīja interesi par viņu. Arī jūsmot par Mariju Luizu drīz vien arī pārstāja, kas raksturīgs ētiskajiem tipiem. |
Absolūtā meklējumos
“Viņa kaisli uzkurināja godkāre, bez kuras mīlestība nevar būt stipra”(Balzaks).
Balzaks dedzīgi gaidīja tikšanos Ženēvā ar Hansa kundzi. Tur beidzot viņš uzliks līdz šim platoniskajai uzvarai piederēšanas zīmogu, ko prasīja gan viņa mīlestība, gan patmīla. Jau priekšlaikus domās Hansa kundzi uzrunāja uz “Tu”.
Pirms ceļojuma, Balzakam vajadzēja nokārtot naudas lietas Parīzē, jo ar Bešē noslēgtais līgums visas grūtības nenovērsa.
|
|
Balzaks neapdomīgi raksta Evelīnai par savām naudas grūtībām, atzīstoties: “Mīļotā, Eva, ceturtdien man jānomaksā 5000 franku un man nav ne sū. Tās ir sīkas kaujas, pie kurām jau esmu pieradis…” Eva bikli piedāvā niecīgus 1000 frankus, jo bagātība pieder vīram, bet ne viņai. Balzaks savukārt atbild: “Mīļotā, dārgā, esi tūkstoškārt svētīta par ūdens lāsi, kuru tu piedāvāji, tas man ir viss un reizē nekas. Padomā pati, kas man ir tūkstotis, ja ik mēnesi man vajadzīgi 10000”. Naudas jautājumus Eva atturējās komentēt un izrādīja saprātīgu cēlsirdību un atturību. (A.M.232.lpp.). |
Tikai ētiskais tips var tik neapdomīgi, vēl gluži maz pazīstamai sievietei īdēt par savām materiālām problēmām. Tas liecina par materiālo ieinteresētību vairāk, kā par jūtām. Patiesa mīlestība nav merkantila. Spilgti izpaužas Ahmatovas 1. Griba. |
| Hansa kundze vēstulē savam brālim atzīst, ka iepazīšanās ar Balzaku viņiem ir pārvērtusies par draudzību un cer, ka tā ilgs visu mūžu. Viņa Balzaku salīdzina ar brāli, kurš ir tikpat jautrs, dzīvespriecīgs un laipns, pat izskatā viņiem ir kaut kas līdzīgs. Balzaks ir īsts bērns. Divus mēnešus atpūšoties Nevšatelā viņa, ir bijusi tik laimīga un mierīga, kā vēl nekad. (A.M.235.lpp.). Ženevā 1834. gadā Balzaks pavadīja 43 mīlestības un darba pilnas dienas. Eva dāvāja Balzakam gredzenu ar zīmīti: “Vai tu mani mīli?” Viņi beidzot kļūst intīmi tuvi. (A.M.236.lpp.). Balzaks Evu dēvē par savu mīļoto eņģeli, veltot viņai, kaudzēm mīļvārdus un, teikdams, ka ir kā bez prāta pēc viņas, ka, nespēj pat sakarīgi domāt. “Mana mīļotā, mana mīlestība, tu ar vienu glāstu man dāvāji jaunu dzīvi!” Arī Eva jutās laimīga, kaut arī viņa bija saprātīga sieviete. Laimīgais pāris kala nākotnes plānus, līdz vecumam viņiem vēl bija gadi trīsdesmit. Balzaks teica, ka Eva viņam vienmēr būs skaista. Un, ka viņa turpmākajā dzīvē būs tikai Eva un darbs. Viņa tika devusi solījumu kļūt Balzaka sieva pēc vīra nāves. (A.M.239.lpp.). |
Ētiskā tipa F jūsmošana. |
Balzaks Parīzē atgriezās 1834. gada februārī. Turpinājās viņu sarakste. Taču Francijā viņu māca melanholija, jo de Bernī kundze bija smagi slima. Balzaks ļoti raizējās par savu labo un uzticamo draugu. (A.M.240.lpp.).
Balzaks apmeklēja Austrijas vietniecību un tika saintriģēts, ka tur sastaps visu Parīzes augstāko sabiedrību. Viņš kļuva pastāvīgs viesis sūtniecībā. (242.lpp.).
No saviem poļu draugiem, kas uzturējās Parīzē, Evai tika rakstīts par Balzaka panākumiem, un arī tas, ka Balzakam esot mīļākās. Viņš taisnojas Evai, ka ir kļuvis gan pastāvīgs viesis Austrijas sūtniecībā, bet tas esot jādara ar nolūku, lai uzturētu draudzību ar Austrijas vadošo namu. Taču viņš nebija vienaldzīgs pret Austrijas sūtņa sievu – grāfieni Aponji.
 |
Strādādams dienu un nakti, 1834. gada aprīļa sākumā Balzaks izjuta ārkārtīgu nogurumu, pieaugošu nespēku, ārsts brīdināja, ka viņam draud smadzeņu iekaisums, ka jāatpūšas. Viņš uz desmit dienām aizbrauc uz Bernī, atpūsties Zilmas Karro mājoklī. (A.M.243.lpp.). | Zilmu Karro atceras tad, kad pašam neklājas labi. |
|
Dzīvodams Kasīni ielā, Balzaks vieglprātīgi pie sevis uzņēma Žoržas Sandras bijušo mīļāko – Žilu Sandro. Balzaks gribēja Sandro izmantot kā “nēģeri” un likt viņam kopā ar Emanuelu Arago rakstīt drāmas, kuras viņi parakstīs ar pseidonīmu “Sandrago”, un visi trīs kļūst no tām bagāti. Viss beidzās ar to, ka Žils neattaisnoja uz viņu liktās cerības un aizlaidās, atstādams Balzakam fiziskas un morālas ciešanas un lielu robu finansēs. (A.M.249; 268.lpp.). |
Aristokrātu kvadras iezīme – izkalpināt citu darbaspēku, un kļūt bagātam – vājas loģikas pazīme. |
Balzakam jaunas nepatikšanas? Hanska kunga rokās bija nonākušas “slēpjamās” mīlestības vēstules, Balzaks viltīgi pūlējās taisnoties. Bet vai noticēja cēlsirdīgais Hanskis? Viņš vairāk nepieminēja šo gadījumu. (A.M.249).
Lielais nodoms
| Balzaks 1833. gadā aizsteidzās pie savas māsas Loras, lai paziņotu, ka viņu var apsveikt, jo viņš patiesi kļūšot par ģēniju. Viņš esot izlēmis apvienot vienā celtnē visus savus romānus. (A.M.250.lpp.). Tajā tikšot atspoguļoti cilvēka sirds pārdzīvojumi visās niansēs, vispusīgi tiks aprakstīta arī sabiedrības vēsture. (A.M.251.lpp.). |
Otra cilvēka sirds pārdzīvojumus smalkās niansēs spēj aprakstīt tikai ētiskais tips, turklāt ar augstu empātiju. |
“Gorio tēvu” Balzaks pabeidza 1835. gada janvārī Parīzē, Kastīni ielā, strādādams pie tā, līdz pat 18 stundām diennaktī. Vēl nekad Balzaks nebija strādājis ar tādu pārliecību, kā rakstot “Gorio tēvu”. Svešzemniecei viņš rakstīja, ka tas būšot viņa vislieliskākais romāns. Tikties ar savu Evelīnu iepazīšanās gadskārtā – janvārī, Balzakam neizdevās. Jau 15. decembrī rakstnieks ir tuvu sabrukumam. Viņš nespēj piecelties no gultas, nespēj, nekā vairs darīt, ne dzirdēt, ne rakstīt. Hercogienei Lorai de Abrantesai viņš raksta, ka viņa dzīvē valda nepārtraukts darbs bez atelpas. (A.M.257.lpp.).
Kad 1835. gada sākumā rakstnieka spēki ir izsīkuši, viņš uz dažām dienām aizbrauc pie savas 60 gadīgās un ļoti slimās Loras de Bernī kundzes. Bēdas Loru ir pārvērtušas un salauzušas, viņai ir sirds anēmija.
Balzaks draugam Ogistam Božē raksta, ka, līdz sirds dziļumiem ir, satriekts par Bernī, neārstējamo kaiti.: “Ja šī debesu gaisma man tiks laupīta, katra mūža diena man būs aizēnota. Viņa ir mana sirdsapziņa un spēks, viņa ir pāri visam, kā debesu jums, kā ticības un cerību gars, es nezinu, kas ar mani notiks…]”(A.M.260.lpp.).
Bataija iela
| Pirms “Gorio tēva” rakstīšanas, Balzaks, Bešē kundzes izdevniecībā, bija publicējis neparastu un skaistu noveli: “Meitene ar zeltainām acīm”. Novele sākas ar spožu eseju par Parīzi, kurās parādās cilvēku maskas. “Novelē atspoguļotās pārmērīgās greznības aizskar. Taču tas atspoguļo tā autoru, no kura spalvas uzrakstīts šīs darbs”, tā atzinis Hugo fon Hofmanštāls. (A.M.263.lpp.). |
Aristokrātu kvadras atspoguļojums. Balzaks alka pēc slavas, greznas dzīves un bagātības. 2. emocija pēc psihosofijas ir aktieris, viņš sacer scēnas teātrim. |
| Arī Hanska kundzi šausmināja šis darbs, Zilma Karo sašutumā novērsās. Bet Balzaks šajā novelē vēlējās attēlot ačgārnību lesbiešu attiecības. (A.M.264.). | |
| Balzaku vienmēr ir saistījušas sievietes. Neviens nav labāk par viņu aprakstījis jaunekļa dedzīgās alkas pēc sievietēm. Neviens, vairāk par Balzaku, nav sagaidījis no sievietēm, to, ko baudīja viņš, neviens nav tās tik spilgti daudzinājis, un sniedzis tām to, ko viņas gaidīja. Viņš tās saprata labāk par jebkuru. Tāpēc arī viņa darbos ir tik daudz sievišķīgā. Mīlestību Balzaks raksturo sentimentālā valodā. (A.M.266. lpp.). | Citāts ļoti spilgti raksturo rakstnieka sievišķo darbu. |
Balzaks raksta sarežģītiem teikumiem. Viņš galveno teikumu papildina ar ļoti daudziem palīgteikumiem, līdz beidzot pazūd doma. (V.L.M).
Kā piemēru pievienoju divus citātus no Balzaka noveles: “Meitene ar zeltainajām acīm”. Tie liecina par rakstnieka 3. vājo psihosofisko loģiku, tādēļ viņš nespēj savas domas izteikt īsi un kodolīgi, dažos gadījumos pazūd galvenā jēga.
…] “Tad lūk, viens no tiem jaukajiem pavasara rītiem, kad lapas vēl, nav gluži zaļas, lai gan, jau izspraukušās no pumpuriem,: kad saule liek jumtiem liesmot, bet debess ir zila, un Parīzes iedzīvotāji iznāk no saviem mitekļiem, lai drūzmētos bulvāros, burzmai laistoties kā tūkstoš krāsu čūskai Miera ielā līdz pašām Tiljerijām un sveicot Himeneja svinības, kuras sākušās laukos – tad lūk, šādā jaukā dienā jauns cilvēks – tikpat skaists, cik skaista bija šī diena, gaumīgi ģērbies, ar labām manierēm, un (atklāsim jums noslēpumu) – mīlestības bērns, lorda Dadlija un slavenās marķīzes de Vordakas dēls – pastaigājās pa Tiljeriju lielāko aleju” (O.B.35.lpp.).
…] “Visbeidzot šis samaitātais priesteris, kas bijis īsts politiķis – neticīgs, bet zinošs, viltīgs, bet valdzinošs, šķietami nespēcīgs, bet tikpat veikls miesās, cik garā, bija tik tiešām noderīgs savam skolniekam – tik apsviedīgs līdzgaitnieks visos netikumos, tik labs iespējamo spēku samēru aprēķinātājs – tik lielisks aplēsējs tajās reizēs, kad vajadzēja noslēgt kādus rēķinus, tik jauneklīgs pie galda, – pie Fraskati vai kur citur… kā pateicīgs arī de Marsē 1914. gadā atmaiga vienīgi, redzēdams sava mīļā bīskapa portretu – vienīgo kustāmo īpašumu, kuru viņam varēja novēlēt šis garīdznieks, apbrīnojamais cilvēks, viens no tiem, kura ģēnijs glābs katoļu apustulisko un Romas baznīcu, kas šobrīd cieš no savu kalpu vājuma un priesteru vecuma; taču tikai tad, ja baznīca to vēlas. (O.B.39-40.lpp.).
| Kaut gan viņš pēdējos četros gados bija, nopelnījis 46000 franku parādus joprojām, nebija nomaksājis, neskaitot 45 000 franku mātei. Galvenais parādu nemazināšanās cēlonis, bija nespēja atturēties no pārāk greznā dzīvesveida (A.M.268 lpp) | Cilvēks ar vāju loģiku, nespēj aprēķināt savas iespējas. |
| Lai veiksmīgi strādātu, Balzakam bija nepieciešams dzīvot istabās, kurā ir skaistas mēbeles, uz plauktiem stāv krāšņi iesietas, grāmatas, un bronzas statuetes, grīdas nosedz biezi un dārgi paklāji. Zeltkalis Balzakam piegādāja ne tikai sudrablietas, bet arī divus spieķus: viens rotāts ar sarkanu karneolu, otra rokturis inkrustēts ar tirkīziem. Balzaka spieķis bija ar zelta un degunradža kaula rokturiem, greznots ar dārgakmeņiem. Viņš sabiedrībā kotējās ar saviem spieķiem un hūtēm. (A.M. 268.lpp.). | Piemērs kārtējo reizi atspoguļo rakstnieka izšķērdīgo dabu, kas ir raksturīga ētiskajam tipam. |
| Balzaks kārtējo reizi, kreditoru vajāts, bija pametis dzīvokli Kasīnī ielā, piestiprinot uzrakstu: “Izīrējams dzīvoklis” Tagad viņš iekārtojās “nepieejamā patvērumā” Bataija ielā, marķīzes de Sanrealas savrupmājā. Tur viņš atkal sev bija ierīkojis pasakainu buduāru. (268.). Vai šo tieksmi pēc greznības radīja godkāre? Nē, jautājums ir daudz sarežģītāks. Tas viss ir daļa no monumentālas fikcijas, kuras varonis ir viņš pats, kas šo fikciju veido ne tikai galvā, bet arī reālajā pasaulē. Balzaka robeža starp iztēli un dzīvi nekad nav bijusi skaidri novilkta. (269.lpp.). …]Dīvāns 50 pēdu apkārtmērā, tika pārvilkts ar baltu kašmiru, apmalots ar rombveida izstrādātām melna un koši sarkana zīda lentām… (269). |
Aristokrātu kvadras iezīme, ekskluzīvs. Naiva ētiskā izpausme slēpties no kreditoriem. Bet cik ilgi? Vāja, bērnišķīga loģika. |
| Milzīgās gultas galvgalī atzveltne pacēlās vairākas collas augstāk par spilveniem. Buduārs bija iztapsēts ar sarkanu audumu, uz tā korintiešu kolonnas kaneluras veidā sadrapēts Indijas muslīns, ko augšā un lejā saturēja koši sarkana atlasa lenta, uz kuras bija uzzīmētas melnas arabeskas. Mīlestības – sarkanā krāsā bija logu aizkari, ar rožainu tafta oderi, greznoti ar sarkanām un melnām bārkstīm. Seši apzeltīti sudraba svečturi ar divām svecēm katrā, vienmērīgos atstatumos piestiprināti pie sienas apgaismoja dīvānu. No griestiem nokarājās matēta apzeltīta sudraba lustra. Karnīzs vizuļoja zeltā. Paklāju zīmējumi atgādināja austrumnieku šalli, ar baltu kašmiru pārvilktās mēbeles, jo sevišķi izcēla melnais un koši sarkanais rotājums. Pulkstenis, kandelabri – viss bija no balta marmora un zelta… Sienu drapējums zaigoja un mainīja krāsu, atkarībā no skatiena virziena. (A.M.270.lpp.). |
Sievišķīgi iekārto dzīvokli ētiskie tipi, kuriem vājš loģiskais saprāts, neaizdomājoties, cik tas maksās un kas notiks pēc tam, kad parādu nasta smelsies mutē. Apraksti izsauc garlaicību, bet tie nepieciešami, lai atspoguļotu Balzaka loģikas trūkumu. |
 Kādās greznās pusdienās Džoakīno Antonio Rosīni (itāļu komponists, mūziķis) skaļi paziņo, ka pat valdnieku namos nekā labāka nav redzējis, ēdis un dzēris, kā pie Balzaka? Te rakstnieks kļūst īsti viņš pats… (A.M.269.lpp.). |
Balzaka nepārvarama vēlēšanās bija pasniegt sevi daudz augstākā līmenī, nekā atradās patiesi. Pirmās psihosofiskās gribas iezīme, bet vāja 3. loģika. |
| Balzaks aizmuka no Kasīnī ielas, ne tikai, vairoties no kreditoriem, bet vairoties arī no nacionālas gvardes, kura gribēja rakstnieku padarīt par sargkareivi. Par nepaklausīšanu draudēja cietumsods. Bet Bataiju ielas dzīvoklis bija uz neesošas atraitnes Dirāna kundzes vārda. Mājā varēja iekļūt, pasakot paroli, kas bieži tika mainīta. Tikai zināmas personas varēja uzkāpt trešajā stāvā, (divi pirmie bija neapdzīvoti) iziet cauri divām tukšām, noplukušām istabām un drūma gaiteņa galā pacelt smagu portjeru, un pēkšņi atrasties austrumnieciskā pilī. (A.M.270.lpp.). | Gandrīz bērnišķīga iezīme – slēpties no realitātes. |
Dzīvoklis Bataju ielā bija pārsvērts par buduāru, piedevām sienas izpolsterēt, lai apslāpētu visus trokšņus. Balzaks cerēja, ka uz šī dīvāna nāks apsēsties viņa jaunā feja, daiļā angliete, ar ko Balzaks bija iepazinies Austrijas sūtniecībā… Un kas zina, varbūt arī Anriete de Kastro, no kuras viņš pilnīgi atrauties nespēja. Pats viņš izteicās, ka mans mājoklis ir ļoti sievišķīgs, bet ļoti jauks un graciozs. (A.M.271. lpp). Sievišķā iezīme.
 |
Balzaks regulāri rakstīja savai Svešzemniecei, stāstīja gandrīz visus notikumus un pat sīkumus, kurus saprātīgam vīrietim nebūtu jāatklāj sievietei. Taču viņš nepieminēja, ka ar pavasara iestāšanos viņš bieži brauc uz Versaļu, lai tur redzētos ar savu jauno kaislību – ar grāfieni Gidoboni Viskonti. (A.M.272.lpp.). | Diemžēl rakstnieks savā dzīvē bija neatdalāms no meliem, izlikšanās un lišķiem. Viņš dzīvoja dubultu pat trīskāršu dzīvi. Attiecības uzturēja ar neierobežotu skaitu sievietēm, katrai vajadzībai sava. |
| Balzaks jautā Zilgmai: “Kāpēc jūs man vairāk nerakstāt? Un piebilst: …] Vai domājiet, ka esmu zaudējis kaut niecīgo daļiņu no sirsnības, kādu pret jums jūtu. … nu jau vairākas dienas esmu nonācis kādas gluži neatvairāmas personas varā, un nezinu, kā no tās atrauties, jo esmu kā nevarīga meitene, man nav spēka pretoties tam, kas man patīk. Visus šos jaunumus poļu draugi paziņoja Evelīnai, un viņa sāka rakstīt ļoti īsas vēstules, strostēja neuzticīgo. (A.M.273. lpp.). |
Viņš krietni nodarīja pāri savām pielūdzējām, stāstot vienai par otru, ar kurām uzturēja intīmus sakarus. Tipiska ētiskā iezīme. |
Liliju ielejā
“Pastāvība ir viens no mana rakstura stūrakmeņiem” O.B. Psihosofiskā 1. W
1835.gada pavasarī Balzaks strādāja pie vairākiem darbiem – vienus rakstīja, citus plānoja. Balzaks vienmēr ticēja, ka ir tuvu mērķim. Viņš plānoja bagāts kļūt 1837. gadā, kad būs, visus savus sacerējumus pārvērtīs par “Sociālām skicēm”. Ticis pie bagātības, viņš nomaksās visus parādus, atdos pat mātei parādu 45 000, tad aizbrauks pie Evas, lai pēc šāda milzīga darba beidzot gūtu atalgojumu. Bija jāuzraksta grāmata: “Liliju ieleja”. (A.M. 273. lpp.). Balzaka nereālie fantāziju sapņi.
|
|
Gandrīz katrā citātā atkārtojas viena un tā pati rīcība: vieglprātība, neapdomāta rīcība, izšķērdība, seku neizvērtēšana. Viņam bija plašā sirds attiecībā uz sievietēm utt. |
| Mīlētāju tikšanās Vīnē ne tuvu nebija tik gaiša, kā Ženevā, jo Eva izteica neapmierinātību par viņa neuzticību. Balzakam izdevās “nozagt” tikai dažus skūpstus. (A.M.275.lpp.) Divatā viņiem pabūt neizdevās. Balzaks posās atceļam. Naudas, kā parasti nebija nedz viesnīcas apmaksai, nedz ceļam. Atkal izlīdzēja Rotšhilds. (A.M.277.lpp). Parīze, Bataju iela, 1835. gads. Atgriezies no Vīnes, Balzaks atkal nes savu smaguma nastu: māsa Lora slima, bet viņa centusies izpirkt Balzaka vekseli no Verdē un ieķīlājusi lombardā brāļa sudrablietas. Māte sūdzas, ka zaudēšot prātu aiz bēdām, Eva nerāda dzīvības zīmju. Viņš Evai izstāsta, ka bijis pie zīlnieces. Un vēl uzdrošinās žēloties, ka māsa viņam nodarījusi lielas nejēdzības, tagad viņam jāstrādā diena un nakts.(278). |
Lai gūtu pilnīgu ieskatu par viņu, nepieciešams hronoloģiskā secībā atspoguļot Balzaka dzīvi – no dzimšanas līdz miršanai. |
Barons Rotšhilds – Žukovs1835. gadā Balzaks ir galīgā naudas trūkumā, jo kārtējie kreditoru bari spieda no viņa sulu. Atkal viņš aizņemas: no ārsta Nakāra, no Božē, no izpalīdzīgās Delanuā kundzes, no Doblēna tētiņa. Viņš jau iepriekš ir saņēmis honorāru no Verdī vēl neuzrakstītā romāna un visu iztērējis. Kasīnī ielas namīpašnieks pieprasa samaksāt divus nokavējumus. Mātei apsolīto naudu viņš vairāk nemaksā, nekā maksā. Bet viņš atļaujas teikt, ka viņam jāstrādā bez samaksas. (A.M.285.lpp.).
Savā murgainā fantāziju domāšanā viņš jau ir izskaitījis citas, tikpat nereālas iespējas, kā viņš tiks pie naudas. Fantāziju nauda jau “ir galvā” un viņš jūsmo, ka jau ir bagāts. (285.lpp.).
Tātad Balzaks jau ir bagāts! Kā vienmēr, jauns plāns viņam jau ir galvā. Kāpēc beidzot nenopirkt sev, māju? Nekustamais īpašums viņam vajadzīgs vēlēšanu cenza atgūšanai, viņa politiskajai karjerai. Diemžēl 1835. gadā viņa bilance bija 105 000 franku mīnusā. Ja neņem vērā 45 000, kurus aizdeva māte, tad atliek tikai 60 000. Verdē apgalvo, ka Balzakam jau ūdens smeļas mutē. (A.M.285).
Zaudētās ilūzijas
Visiem šīs “debešķīgās ģimenes” locekļiem viena rakstura īpašība bija kopīga, neiedomājams iztēles spēks. Cerības viņiem patika labāk, nekā īstenība. Viņi kā bērni nekad skaidri neatšķīra vienu no otras. Šāda pārspīlēšana bija ērta, reizēm pat noderēja. Zilgma Karo sacīja: “Nabaga Onorē, himēra, kurai viņš dzenas pakaļ, vienmēr aizbēg no viņa”. (287).
| Arī viņa draugi apgalvoja, ka Balzaks radīts neprātīgiem pasākumiem, ka darījumos viņš ir absolūts nejēga, ka viņš tajos vienmēr tiek piekrāpts. Balzaks saskatīja šo trūkumu, bet savos romānos viņš parāda asu uztveri. Jāpiezīmē, ka tikpat bieži Balzakam uzradās bagāti cilvēki, kuri viņu izglāba no bezizejas viņa talanta dēļ. (287). | Cilvēks, kurš darījumos sevi parāda kā absolūts nejēga, ir tips, kuram T loģika ir visvājākā funkcija. |
| Hanskai viņš taisnojās: “Vai tad jūs mani mīlētu, ja mani nekad, neviens nepiekrāptu? …] es lidinos pāri literārās daiļrades garīgajiem laukiem, – kā tad es varu stingri stāvēt uz materiālās zemes?”(A.M.287.lpp.) | Ētiskais F apvārdotājs ar vāju T loģiku, bet asu prātu. |
| Balzaks nepārstāja sapņot, ka viņa talanta dēļ kāds baņķieris, miljonārs, paziņa kādreiz viņam piesolīs bagātību un izglābs viņu. (A.M. 288.lpp.). Balzaks bija noguris no nemitīgiem uzbrukumiem. Viņš gribēja dabūt tribīni, no kuras varētu izdarīt pretsitienu. Viņš bija iecerējis ar savu līdzdalības naudu, kuras viņam, protams, nebija, nopirkt 6/8 daļu no mazas leģimitīvas avīzes, kurai nebija lasītāju. Viņš kopā ar vēl diviem kompanjoniem nodibināja akciju sabiedrību žurnāla “Cgronigue de Paris izdošanai. Balzaks apņēmās ieguldīt apgrozības kapitālā 45 000 franku, taču tādas summas viņam nebija. (A.M. 289.lpp.). Kārtējais bezcerīgs pasākums, taču Balzaka iztēlē tas tūlīt pārvērtās par lieliskāko darījumu. Kā viens no līdzstrādniekiem bija paredzēts Viktors Igo un citi viņa laikabiedri. (A.M.289. lpp.). |
Viņa iztēlei trūka loģiskā saprāta, kas dažubrīd tuvojās slimīgai, pilnīgi nepiepildāmai sapņošanai. |
Viņš izteicās, ka šī avīze palīdzēs rakstniekam uzsākt politisko karjeru, kļūstot par nākamo ministru, pēc kura posteņa viņš jau sen tīkoja. …] Galvenais – te zelts plūdīs straumēm un viņam ik gadu būs 20 00 franku ienākums. Visas problēmas beidzot tiks atrisinātas, viņi visi kļūs bagāti, jo domās viņi tādi jau bija. (290) Atkal tika uzsākta naudas aizņemšanās. Gādīgā Delanuā kundze aizdeva 15 000 franku. Kopā ieguldīja 20 000 franku. Bezcerīgā loģika.
Izsapņotais plāns, cik ātri bija sācies, tikpat ātri sabruka. Teorētiski būdams bagāts, praktiski viņš nespēja savilkt galus kopā mēneša beigās, nedz izņemt lombardā ieķīlātās sudrablietas. Viņš palika ievērojamas summas parādā. (A.M.292. lpp.).
…]“Manā dzīvoklī viss liecina par greznību, pārticību, veiksmīga mākslinieka bagātību. Parīzē es nevienam nevaru lūgt, lai aizdod man naudu, jo visi uzskata, ka es esmu bagāts. Un tad mans prestižs būtu sabojāts uz visiem laikiem”. (A.M.293.lpp).
Cerības gaisa cita pēc citas. Šī avīze bija bezcerīgs bojā ejai lemts pasākums. (294). Arī šajā procesā Balzaks palika parādā gan līdzstrādniekiem, gan ar viņu tiesājās Bešē kundze. Balzaks aizbēga no Parīzes uz Sešē un tur uzrakstīja divus sējumus, lai pildītu saistības un tiktu vaļā no Bešē. Nelaime asināja rakstnieka talantu, un darbs izdevās. (A.M.296.lpp.).
Pārdodot tipogrāfiju 1837. gadā, Balzakam palika 18270 franki parādu ar īsu termiņu, 24000 franku Delanuā kundzei, 5000 – tēvocim Dablēnam un joprojām mātei 4500, kopā 92 217 franku. Kritiens no zeltainā iedomu mākoņa uz zemi bija sāpīgs, toties no vientuļā lidojuma rakstnieks atveda sava visskaistākā romāna sākumu. (A.M. 300. lpp).
Cilvēciskā komēdija La Contessa
…]es savās smadzenēs būšu izauklējis visu sabiedrību … Balzaks ( A. M.301.lpp.)
| Sāra Gvidaboni Viskonti. |
Balzakam, kuru raksturo kā cilvēku ar lauvas diženumu, un dzelzs gribu, bet bērna prātu un maigumu, atkal ir jauna aizraušanās – tā ir bagātā grāfiene ar stingru raksturu un asu prātu – Sāra Gvidaboni Viskonti. (30 gadi). Balzaks nebija no tiem, kurš baidījās no sāncenšiem, itin drīz viņa saites ar daiļo anglieti kļuva ciešas. Viņam patika jutekliskas dižciltīgas sievietes, taču viņa nolūki vienmēr cieši saistījās ar materiālo līdzekļu gūšanu. (A.M.306.lpp.). |
Atbilst Ahmatovas raksturojumam |
| …]1835. gads. Grāfienei Viskonti patika Balzaka līksme, enerģija, divdomīgās anekdotes, gandrīz sievišķīgi smalkais prāts, kas viņu padarīja ne tikai par mīļāko, bet arī par noslēpumu līdzzinātāju. Balzakam patika vērpt vienlaikus vairākas intrigas, šķirtas savā starpā ar necaurredzamām sienām. Savai iecerētajai Evelīnai Balzaks turpināja melot, tēlojot tiklu un apzinīgu. “Manā dzīvē nav vietas ne tikai neuzticībai, bet pat ne domai par to… (A.M. 307.lpp). |
|
| Balzaks centās slēpt tuvības sakarus ar grāfieni, bet bija skaidrs, ka viņš, kārtējā kaisles uzliesmojumā, devās uz Buloņu. 1936. gadā grāfienei piedzima dēls (Laionels Ričards), ļaudis mēļoja, ka bez mazākiem pierādījumiem, tēvs ir Balzaks. Neskatoties uz to, ka Balzaks nepievērsa uzmanību dēla piedzimšanai, viņš katrā izdevīgā brīdī atrada paslēptuvi no vajātājiem pie Viskonti kundzes ģimenes. (A.M.310.lpp.). …[visu laiku, kamēr Balzakam ilga sakars ar Sāru, viņš sarakstījās ar kādu nepazīstamo, kurai viņš atturīgi atbild: “Mana uzupurēšanās nepazīst robežu, esmu jūtīgs kā sieviete, un vīrišķīga manī ir tikai enerģija…] Taču, nepazīdams viņu, Balzaks rakstīja viņai kaisles pilnas vēstules. (A.M.311.lpp.). |
Pats atzīst savu sievišķību, kas liecina par ētiku. |
Neparastā aizbēgšana
Balzaks 1836. gadā aizbrauca uz Turīnu. Veikalnieciskais ceļojums savienojās ar slepenu romantiski dēku. Balzaks atkal bija iepazinies ar glītu, 33 gadus vecu Karolīnu Marbutī – tiesneša sekretāra Žaka Silvestra Marbūti sievu. Šīs triju nedēļu ilgās attiecības nesaistījās ar intimitāti, bet bija kā svētceļojums. Karolīna tā vēlējās. Viņi palika draugi. (A.M.311. lpp.). Balzaks savai mīļotai Evelīnai vēstulēs joprojām meloja un neatklāja patiesību.
De Bernī kundzes nāve
Atgriezies Parīzē, Balzaks uzzināja skumju vēsti: 1836. gadā bija mirusi de Bernī kundze. …]viņa kļuva man ne tikai mīļākā, bet īsti un patiesi mīļotā… Vairums manu domu izriet no viņas. Dilecta bija atklājusi, mīlējusi, un, veidojusi ģeniālu rakstnieku, ar to viņa lepojās. (321).
…]sieviete, kuru esmu zaudējis, 15 gadus bija man vairāk nekā māte, vairāk nekā draudzene, vairāk nekā viena būtne otrai vispār var būt…].(A.M.323.lpp.).
Balzaks kvēli lūdz Hanska kundzi, lai tā ieņemtu mirušās padomnieces vietu, taču Evelīna nespēj uzņemties cēlsirdīgās aizgājējas lomu. Drīzāk to spētu Zilma Karo. Kaut arī viņa juta līdz Balzakam un izprata viņa sāpi, bet viņai pietika drosmes Balzakam izteikt kritiku:
| …]“Vai tanī dienā, kad jūs saņēmāt liktenīgo triecienu, Jūs nesapratāt, ka dzīvē ir kaut kas svarīgāks nekā kabatas nazis par 8 frankiem vai spieķis, kam nav citas nozīmes, kā piesaistīt garāmgājējus? Dziļos maldos Jūs ir noveduši vīraka mākoņi, augstāko aprindu dāmas, greznie dendiji! …]Jūs žēlojaties, ka esiet pazudināts. Bet vai ne aiz paša vainas? Astoņu gadu laikā Jūs esiet nopelnījis veselas bagātības, un tomēr, parādu Jums ir vairāk, nekā literārā darba sākumā. Vai saprātīgi domājošam cilvēkam vajadzīgas tik astronomiskas summas, lai dzīvotu? Kāpēc dzenaties pēc tik daudzām materiālām baudām? Vai tad var rakstīt, ja nazis pielikts pie rīkles? Kādu talantu Jūs pats esiet sagandējis!”] (A.M 324.lpp.). Karo kundzei bija taisnība par sagandēto Balzaka dzīvi, bet ne par talantu. Viņš strādāja kā vergs, bez pārtraukumiem. Romāni iznāca viens pēc otra, vienā, vai trijās naktīs uzrakstīti. Viņš nespēja atturēties uz nebēdu tērēt, kaut arī viņu bez pārtraukumiem vajāja kreditori. (325). |
Rūgti, bet patiesi Zilmas Karo vārdi. Taču tie neatstāj ne mazākā mērā ietekmi uz Balzaka rīcību un notek kā pīlei ūdens no spalvām. Nedz naudas bezjēdzīgā tērēšana, nedz kreditoru vajāšana, nedz aizņemšanās mānija nemainījās. Balzaks darīja, kā uzskatīja par vajadzīgu. Viņā par neradās kauna sajūta, krāpjot tuvus cilvēkus. |
| Lai nepalaistu garām izdevību izšķērdēties, kārtējo reizi Bataija ielas dzīvoklis tiek izskaistināts, izdekorēts. Tagad mansardu Balzaks licis izdekorēt baltu un koķetu, bet darba kabinetu melnos un sarkanos toņos. Šeit atradīsies lokveida dīvāns ar dārgiem drapējumiem un 12 baltiem spilveniem uz tā.(A.M.327.lpp). Rakstnieks zaudē visos gājienos, bet instinkts viņam čukst, ka viss nokārtosies. Sākās atkal naudas meklēšana: pie ārsta Nekāra un kāda veca strādnieka, lai iegādātos ikdienišķo pārtiku. Tanī pašā laikā Balzaks uz parāda atkal pasūta jaunu spieķi par 600 frankiem. (328). 1837. gada sākumā Balzaka finansiālais stāvoklis (neskatoties uz to, ka viņam ir jurista izglītība, rēķināt viņš neprata) ir ļaunāks nekā jebkad, tas ir par 53 000 frankiem lielāks nekā 1836. gadā. Bet parādi viņu nekad nebija baidījuši. Balzaks slēpjas no vajātājiem, mainot vietas, pat uzvārdus. (A.M.328.lpp.). |
Izšķērdīgā pirkšana, naudas meklēšana, nešķirojot, vai tas ir viņa vecs trūcīgs strādnieks, vai labdabīgais dakteris Nekārs. Pārtikai nauda aizņēmās, bet apzeltīts spieķis bija jānopērk. Rēķināt 37 gados Balzaks nebija iemācījies. Apstiprinājusies Balzaka vājā loģika, kas bieži robežojas ar infantilu rīcību. |
1837. gadā kārtējo reizi Balzaks pamet Parīzi, paslēpjoties Itālijā pie Viskontiem. Negaidot uzrodas dievināms objekts – Klara Mafei, gluži jauna, izglītota, maiga, gracioza. Atkal Balzaka dvēsele cieš iemīlēšanās trīsās: “Es atdotu visu Venēciju par jauku vakaru, vai pat vienu stundu, vai 15 minūtēm, lai pasēdētu pie Jūsu kamīna…”(A.M.332.lpp).
Visi Balzaka radi, gan māsa Lora ar vīru, gan jaunākais brālis Anrī, gan māte bija, nonākuši uz nabadzības sliekšņa. Māte nesaņēma no Balzaka arī tos 500 fankus uzturam mēnesī, kā bija agrāk vienojušies. (336.).
Teika par Sizifu
Atgriešanās no Itālijas pēc triju mēnešu saldās dzīves bija šaušalīga. Bataija ielā bija uzkrājušies nesamaksāti rēķinu kaudze 162 000 franku un joprojām 45000 franku mātei neatdotie. Ienākumi nebija paredzami, jo romāni, par kuriem bija samaksāts jau iepriekš, vēl tikai brieda Balzaka iztēlē. (A.M.336.lpp.).
Atliek meklēt paslēptuvi no kreditoriem un tiesu izpildītājiem, kuriem bija jau zināmi abi Balzaka dzīvokļi. Dakets vēlējās Balzaku arestēt. Viņš paslēpās Saras Louelas aizgādniecībā. (A.M.337.lpp.).
| Balzakam vienmēr bija pieticis ar pāris stundām, lai izprastu kādu pilsētu vai sabiedrību. Tas viņam lieliski noderēja saviem romāniem. (340.lpp.). Sava naivā rakstura iespaidā, Balzaks ātri noticēja cilvēkiem. Tādējādi reiz pie viņa viegli iekļuva kreditors, maskējoties kā pasta darbinieks. (A.M.344.lpp.). Vēstulēs Hanskai Balzaks atkārtoja mūžīgo, žēlabaino gaušanos, cenšoties skaidrot savas nabadzības cēloni. Balzaks vēlējās, lai Hanska aizstāj aizgājēju de Bernī kundzi. (A.M.344.lpp.). |
Ātri spēj noticēt ētiskie tipi. Viņa elks bija sievietes, tās izdaiļoja un arī salauza viņa dzīvi. |
Hanska kundze nebija nedz muļķe, nedz neizglītota, bet viņai trūka Loras de Bernī cēlsirdīgās jūsmas, maigās vaļsirdības, lai kļūtu par rakstnieka literāro sirdsapziņu. Viņa pēla, nosodīja, aizrādīja un spriedelēja, Balzaks ar smagu nopūtu atzina, ka viņus šķir gan uzskati, gan attālums. (A.M.345.lpp.).
1837. gads. Balzaka smadzenes atsakās darboties, vienā plaušā dzirdama veselu gārdzienu sērija. Ārsts Nakāŗs iesaka atpūsties, un aizsūta uz Sašē. (345.lpp.).
Atgriezies no Sašē un nedaudz atpūties, Balzaks atkal kaļ plānu, kā paslēpties no kreditoriem. Viņš plāno nopirkt nelielu māju Parīzes nomalē, kurā būtu no visa pasargāts. Ar ko šis parādos iegrimušais cilvēks samaksās par māju? Kad Balzaks kaut ko dedzīgi vēlas, viņš pat necenšas nodarboties ar aprēķiniem. Tajā brīdi viņa dzīve pārvēršas par romānu, kurā viņš izsapņo vienu epizodi aiz otras.
Kārtējā “caurspīdīgā” jūsmošana, kas būs, ja būs. Viss, ko Balzaks sadomājis, viņam rada sajūtu, ka nauda jau kabatā. Bet… varbūt nomirst Hanska kungs, tad apprecot atraitni, Balzaks kļūs muižkungs un kabatas viņam plīsīs no zelta…] (A.M.347. lpp.). Un galu galā Sardīnijā ir seno romiešu sudraba raktuvju kalni, kas tikai Balzaku gaida, lai tanīs saplūstu sudraba straumes. Tā kā Balzakam ir tik daudz iespēju, tad māja viņam ir noteikti jāpērk.
Domas materializējās un Balzaks ar Viskonti palīdzību (kurš aizdeva 18 000 franku) 1839. gadā nopirka būdiņu un zemi Žardī. Tūlīt arī radās plāns nākamajam solim, viņš turpmāk cels pats savu māju. Šo māju atdos Viskontu pārim. Balzakam viņam šķita, ka šeit viņš būs pasargāts no visa. Viņš aplēš, ka uzcelšana maksās 12 000. Vēl jāmaksā īre, kopā 40 000, kuru Balzakam nebija. (A.M.347. lpp.).
Dārgumu medības
1838.g. Mati nosirmoja, viņš jutās novārdzis. Bet bailes no nāves viņu nemocīja. Kādēļ sevi mocīt ar šo nepateicīgo amatu, ja viņš pa rokas tvērienam saskata milzīgas bagātības – sudraba raktuves Sardīnijā. Vajag tikai nopirkt koncesiju, un viņš iemantos brīvību, kļūs bagāts. (A.M. 352.lpp.).
Kāda ceļojuma laikā Dženovā sastaptais Džuzepe Pecci Balzakam bija pastāstījis, kā tik pie lielas bagātības, dodoties uz zelta raktuvēm. Atkal cerības viņš gribēja pārvērst īstenībā. Notikums Sardīnijas raktuvēs vēl reizi parāda Balzaka sadursmi ar praktiskās dzīves īstenību. Taču jāatceras, ka šim gudrajam cilvēkam trūka viselementārākās piesardzības un saprāta, tiklīdz spēra soli praktiskajā dzīvē. (A.M.354.lpp.).
Atkal tika vākta nauda, apmuļķojot savus vistuvākos cilvēkus, ieskaitot drēbnieku Bijsonu, ārstu Nakāru. Māte un kāda trūcīga radiniece atdeva savus pēdējos iekrājumus. Zelta upju vīzijas beidzās ar vēl lielāku izgāšanos, kā darbība ar tipogrāfijām. Viņš kārtējo reizi bija kļūdījies ieceres īstenošanā. (A.M.356.lpp.).
1839.gads. Tuvojoties četrdesmit gadu slieksnim, Balzaks izjuta prasību ierīkoties uz pastāvīgu dzīvi kaut vai nelielā mājiņ un pavadīt atlikušās mūža dienas kopā ar savu sapņu sievieti. Bet nebija nedz miera, nedz sapņu sievietes. Jaunībā atrastās atbalstītājas aizgāja viena pēc otras, arī Lora Abrantesa 1838. gadā bija mirusi (A.M.358. lpp.).
Pilnīga laime mīlestībā Balzakam palika tikai cerība un sapnis. Balzaka dzīve bija tikai priekšspēle viņa dzīvei. (A.M. 360.lpp.)
Eva Hanska bija Balzakam atrakstījusi frāzi: “Jūsu rakstura iedzimtā vieglprātība”, Balzaks prasīja viņai, lai izskaidro jēgu šai frāzei. Jo viņš sevi uzskatīja par ļoti gudru un labu aprēķinātāju it visā. Balzakam šķita, ka Eva viņu nesaprot, ka ir aizdomu pilna. Balzaka taisnošanās vēstulē izskan tik daudz pretjautājumu pašam sev (faktiski kurus viņš uzdod Evai), no kuriem iespējams secināt, ka Balzaks nekad nav sevi pazinis. Viņš pat atļaujas pajautāt Evai: “Kādā ziņā es esmu vieglprātīgs? Vai tāpēc, ka 12 gadus strādāju, lai dzēstu milzīgos parādus, ko māte man aiz visnejēdzīgākā aprēķina man uzplājusi? Un vēl daudzi citi tikpat ačgārni jautājumi, kas liek aizdomāties par viņa domāšanu. (A.M.360.lpp.).
Golsēns par Balzaku raksta: “Šis cilvēks nemaz neesot vājprātīgs? Varbūt, bet apmierināt šo cilvēku nav viegli. Viņš dzīvo tik plašās iecerēs, ka tās nevar piepildīt nekādas, pat ne pārcilvēciskas pūles. Ko viņš grib? Visu. Viņš ir enciklopēdiska būtne gan aiz sava neprāta, gan pēc dabas. Dārgumu medības viņam bija tikai epizode absolūta meklējumos ”. (A.M.361.lpp.).
Žardī
Nelielā sapņu mājiņa Balzaka prombūtnes laikā bija uzcelta. Pie mājas sienas uz melna marmora plāksnes zelta burtiem uzraksts: ŽARDĪ. Tā bija šaura trīsstāvu celtne, katrā stāvā pa istabai. Māja faktiski bija uzcelta uz slīpas nogāzes, kurš draudēja lietus gāžu gadījumā noslīdēt lejup. Balzaks pasūtīja dārgus balstus, bet tie maz līdzēja. Pats apgalvoja, ka šis esot labākais zemes gabals pasaulē. Te Balzaks sapņoja audzēt eksotiskus augus, uzcelt siltumnīcu, iedēstīt tajā 100 000 ananāsu stādu, pārdot tos Parīzē par 5 frankiem gabalā, tātad viņš gūs 500 000 franku ienākumu. Un beidzot viņš kļūs bagāts. (A.M. 362.lpp.). Pilnīgi neapdomāts, neloģisks solis.
Balzaka ilūzijās jau auga ananāsi un viņš ieelpoja tā ziedu smaržu. Viņš tos savā iztēlē redzēja, par tiem tīksminājās. Meklēja piemērotas telpas saviem nākamajiem ananāsiem. (A.M.363.lpp.).
Taču visreālākais un produktīvākais darbs Balzakam bija romānu rakstīšana. Tie dzima viens pēc otra neaptveramā ātrumā, neviens pieņemtais kalps neizturēja viņa dzīves tempu. Un aizmuka. Balzaka galvā bija vesela literāro sacerējumu darbnīca. Simts romānu sižetu ņudz viņa domās, lai vajadzīgā brīdī tos satvertu. (A.M.370.lpp.).
| Žardī sapņu māja Balzakam radīja nākamo postu. Izdevumi par mājas pirkšanu, iekārtošanu un uzturēšanu 1839. gadā sasniedza 50 000 franku. Viņš pat durvju sardzei Šaijo bija parādā un sāka no saviem draugiem, labvēļiem un aizdevējiem slēpties. Balzakam brīžiem šķita, ka viņš ir zaudējis orientāciju par parādiem, to atmaksas termiņiem un naivi piebilst: “Esmu aizmirsis, cik katram kopsummā esmu parādā!”. Viņš bija pārliecināts, ka spēs atlīdzināt parādus, rakstīdams lugas teātrim.(A.M.373.lpp.). Iecerētā luga “Voltrēns”1839. gadā tiek aizliegta. Balzaks pēc neveiksmes saslimst un mitinās pie tā jau izputējušās māsas Loras, kura brāli rūpīgi kopj. (A.M.375.lpp.). |
Absolūts loģikas trūkums. |
Arjergarda kaujas
1840. gadā Balzaka parādi pieauga kā jūras paisums, kopsummā – 262 000 franku, no kuriem 150 000 bija draudzīgi aizdoti, 37000 uz nenomaksātiem vekseļiem. Taču bija agresīvie kreditori, kuri vēlējās tiesas ceļā piedzīt parādu. Fulons par neatdotiem 5000 vēlējās aprakstīt abas Žardī mājas. Balzakam vajadzēja tās steidzīgi pārdot, kārtējo reizi apmesties citur. Bataija iela bija aplenkta, skaistās mēbeles, pēc kreditoru pieprasījuma, tika aizvestas.. (A.M.378. lpp.).
Labvēlīgie draugi sāka atsalt no Balzaka, arī attiecības ar Viskontiem kļuva vēsākas, jo viņiem bija apnikusi nemierīgā dzīve, pastāvīgā naudas aizņemšanās, no visām malām uzglūnošie tiesu izpildītāji. Vienīgi Zilma Karo palika uzticīga un izprata Balzaku. (A.M.379.lpp.).
Sarakste ar Evu kļuva gausāka. Aizvien pieviltās cerības pamazām tinās aizmirstības miglā. Balzakam vienmēr uzradās citas sievietes, jo viņš neprata pretoties dēku vilinājumam, kuras bieži izvērtās par romānu sižetiem. (A.M.379.lpp.).
| Balzaks lētticībā iekrīt viltnieces de Valetas jūsmīgā valdzinājumā. Viņš vispirms iemīlas Elēnas samākslotajās vēstulēs izteiktiem melīgiem mīlestības apliecinājumiem, bet jau dažus mēnešus vēlāk sauc viņu mīļvārdiņos. Šī sieviete meloja gandrīz visā. 1840. gadā Elena ierodas pie Balzaka un piedāvā naudas palīdzību – 10 000 franku, un Balzaks nedomājot, paņem to. Parādu Balzaks nespēja atdot.(379). Drīz vien viņš uzzina par Elenas dubulto, pat trīskāršo dzīvi, par viņas mīļākiem, kurai vēl ir divi bagātnieki, tie uztur viltvārdi. (A.M.382.lpp.). |
Šādai cilvēka lētticībai nav nekāda sakara ar loģiku, jo loģiskais no parādiem, ja tādos būtu iekļuvis, ķepurotos savādākā veidā. |
| Taču Balzaks, kurš pats neizcēlās ar uzticību un cēlsirdīgu rīcību pret sievietēm, turpināja satikties ar šo viltvārdi, kurai bija parādā. Viņš 1841. gadā devās divu nedēļu ilgā ceļojumā ar Elēnu, cerēdams, ka viņa atlaidīs parādu. Viss beidzās ar mīlnieku saķildošanos, rezultātā Elena pieprasīja parāda atgriešanu ar procentiem. Un vinnēja. (A.M.383.lpp.). | Elena arī naudas darījumos (ne tikai viltīgi nospēlētā mīlas scēnā) pārspēja Balzaku. |
Hanska kundzei Balzaks rakstīja viltus svētules, ka, aiz garīga un fiziska noguruma dodas nelielā atpūtas ceļojumā pa Bretaņu, lai rastu jaunas iedvesmas darbam. Bet atgriežas slims. Viņš izvairījās satikties ar padevīgo Zilmu Karo. (A.M.383.lpp.).
| Padevīgā Zilma bija nogurusi no Balzaka vieglprātības un bezgalīgām mīlas dekām. Viņa smalki atkoda Balzaka melus. Balzaks Zilgmai raksta: “150000 nopelnīto franku man vajadzēja sniegt laimi daudzējādi, taču šis īpašums mani izputina. Es vairs negribu, lai man būtu sirds! Tāpēc nopietni domāju par laulībām. Ja jūs sastopat kādu 20 gadus vecu jaunavu ar 200 000 franku lielu pūru, lai es to varētu izlietot savām vajadzībām, tad paziņojiet man. Es gribu par laulāto draudzeni tādu sievieti, kas spētu pieskaņoties visiem manas dzīves apstākļiem, kas varētu kļūt par sūtņa sievu, vai cītīgu Žardī mājsaimnieci; nestāstiet to nevienam. Viņai jābūt godkārīgai un gudrai meitenei”. Zilgma jūtas ļoti aizvainota. (A.M.385.lpp.). |
Citāts bez komentāriem apstiprina vājo loģiku, jeb drīzāk cilvēku, kuram trūkst veselā saprāta jebkāda veida darījumos. Balzaka talants bija tikai rakstīšana. |
| Vēl reizi Balzaks nodevās praktiskais darbībai, dibinādams “Revue Parisienne” žurnāla redakciju. Vajadzēja taču atcerēties iepriekšējo pieredzi un atteikties, taču… (A.M.386.lpp | Bērna naivums, kā pats Balzaks sevi dēvē. |
Diemžēl arī šis žurnāls pēc 3 numuru iznākšanas nomira pusaudža vecumā. Visām darījumu neveiksmēm klāt nāca neveiksme žurnālistikā, līdzīgi kā veikalnieciskos darījumos un politikā. (A.M.390. lpp.).
Svešzemniece klusē. Arī Balzaks klusēja 3 mēnešus nerakstīja, jo neesot atradusies nauda markām. (A.M.390).
Onorē pārdomas: Bretaņas mežonīgā Elēna bija viņu apmuļķojusi, Hanska kungs likās nemirstīgs. Evelīna slīdēja no rokām. Nekur nekas neveicas. Balzakam jau bija 40 nomocīti gadi. Viņš ir gribējis iegūt naudu, sievietes un slavu. Naudas viņam nav, sieviešu arī vairs nav, un muļķi apstrīd viņa slavu. (A.M.390.lpp.).
Basa ielā
Dzīvot Žardī ielā kļuva neiespējami. Kreditori viņu vajāja. Mazie ļaudis, kuri bija aizdevuši Balzakam naudu: dārznieks, veļas mazgātāja, miesnieks, lauku sargs pacietās, bet bagātie viņu tramdīja bez žēlastības. Taču Balzakam netrūka veiklu izvairīšanās paņēmienu. (A.M.391.lpp.).
Balzaks uzskatīja cīņu starp parādnieku un aizdevēju par karu bez kauna un sirdsapziņas. Žardī īpašums tika izsolīts, un, pārdots par 17,550 frankiem, kaut gan Balzakam, ar celtnēm, zemes uzbērumiem, apstādījumiem bija izmaksājis 100 000 franku. Pircējs bija fiktīva persona, kāds arhitekts Klarē. Saņemto naudu kreditori varēja sadalīt proporcionāli katram. Faktiski Balzaks joprojām palika Žardī īpašnieks. (A.M.391- 392.lpp.).
| Balzaks uz pieņemta vārda noīrēja zaļumos apslēptu, stāva pakalna nogāzei piekļāvušos mājiņu Basa ielā pie Luizas kundzes. Noīrētais dzīvoklis pa slepenām kāpnēm veda uz pagalmu, vajadzības gadījumā viņš varētu aizmukt pa Roka ieliņas noslēpumainu taku, skriešus sasniegt laukumu, kur kursēja diližanss. (A.M. 392.lpp). | Veltīga cerība, kura izkūpēja Balzaka iedomu mākoņos. |
Luīzas kundze bija 40 gadīga, tukla, mierīgu seju sieviete. Šis bija sīks medījums Balzakam. Taču Luizai rakstnieka dzīvē bija daudz svarīgāka loma, nekā mēdz uzskatīt. Viņa ne tikai saimniekoja mājā, kurā Balzaks uzturējās kā viesis, ne tikai skraidīja viņa uzdevumā pa tipogrāfijām, izdevniecībām, avīžu redakcijām, un veikli kaulējās par līguma summām, bet arī dāvāja saimniekam mīlas priekus. Luīza de Brenjola ilgi bija padevīgi uzticīga Balzakam, kas viņu apbēra ar solījumiem, ar kuriem nekad neskopojās. Viņa iedomājās, ka uz mūžu paliks rakstnieka kalpone un kundze. (A.M.393.lpp.).
Divas būtnes
| Balzakā it kā mīt divas būtnes. Viena – tukls vīrs, kas, šķiet, dzīvo tāpat kā visi. Viņš ķildojas ar māsu un māti, baidās no tiesu izpildītājiem, jo viņam ir milzum daudz parādu; viņam vienlaikus ir vēstuļu mīlas romāns ar poļu grāfieni un mīlas sakars ar kalponi mīļāko. Otra būtne – veselas paaudzes radītājs, kas mīl jaunas sievietes ar marmora baltiem pleciem, dzirkstošām acīm, aktrises vai hercogienes. Viņš pārdzīvo un izprot vissmalkākās jūtas, un, nedomādams par nožēlojamiem parādiem naudas jautājumiem, dzīvo pasakaini grezni. |
Balzaks ir cilvēks – pārcilvēks, it kā nācis no citas pasaules, tā viņu ir aprakstījis Moruā. Faktiski viņš dzīvoja tikai SEV. Visur, kur viņš gāja, cieši saistījās ar kaut kādu iepriekš izdomātu aprēķinu. |
| Parastais Balzaks pacieš savas ģimenes sīkpilsonisko sabiedrību; prometejiskais Balzaks bieži apmeklē aristokrātiskās ģimenes, kuras pats ir iztēlē radījis. Viņu tik ļoti aizņem paša fantāzijas radījumi, ka ļoti maz atliek laika domāt par reālajiem cilvēkiem. Balzaks nav klāt ne pie Loras de Bernī, ne pie Loras de Abrantesas pēdējā elpas vilciena, kaut gan abas ir mīlējis un dievinājis. (A.M.399.lpp.). | Taču tas nebija matemātiskais aprēķins, bet kaut kas pārdabisks, tika savā labā izmantojams. |
Cilvēciskā komēdija
1841.gadā Balzaks varēja parakstīt ar grāmatizdevēju grupu līgumu par visu savu darbu publicēšanu ar kopīgu neparastu nosaukumu “Cilvēciskā komēdija”.(A.M.402. lpp.).
Šajā milzīgajā sacerējumu klāstā Balzaks vēlējās sniegt pilnīgu cilvēcisko tipu pārskatu. Rakstnieks bija apjautis, ka tāpat kā zooloģiskās sugas, eksistē arī sociālās sugas. Starp strādnieku, komersantu, jūrnieku un dzejnieku ir tādas pat rakstura atšķirības, kā starp lauvu, ēzeli, haizivi un aitu. (A.M.403.lpp.).
| Tikai “Cilvēciskajā komēdija” būs nesalīdzināmi sarežģītāka nekā “dzīvnieku pasaules komēdija”. Dzīvnieku pasaulē mātīte vienmēr pieder pie tās pašas zooloģiskās sugas, kā tēviņš. Lauva dzīvo ar lauveni. Turpretī cilvēku pasaulē lauva var dzīvot ar aitu, vai ar tīģerieni. Dzīvnieki tikai pēc gadu tūkstošiem pārveidojas par sarežģītākas sugas radījumiem. Turpretī sīks bodnieks dažos gados var kļūt par Francijas pēru, hercogs var nokrist līdz pašām padibenēm. Rakstnieks savos darbos aprakstījis no divi līdz trīs tūkstoši personāžu. Balzaka darba vienotība ir tik plaša, vajag izlasīt visu, lai pilnīgi izjustu to burvību. (A.M.404. lpp.). |
Nav saņemtas atbildes uz jautājumu – vai tiešām tuviniekiem, sievietēm un tuviem draugiem nodarītās sāpes attaisnoja šādu ģēnija rīcību? |
| Engelss ir sacījis: “Balzaka darbos esmu uzzinājis vairāk nekā visās tā laikmeta profesionālo vēsturnieku, ekonomistu un statistiķu grāmatās kopā”. “Cilvēciskā komēdija” ir un paliek vispatiesākais cilvēka mūžseno rakstura īpašību mākslinieciskais attēlojums un tai pašā laikā vislabākā Restaurācijas laikmeta tikumu vēsture. (A.M.405.lpp.). “Griba ir visvarena, ja tā virzīta uz vienu mērķi. Zināmas robežas ir arī gribai”. Balzaks izsakās par labu stabilam režīmam, vienpersoniskam vadības stilam, un likumiem (A.M.406.lpp.). |
Radīdams Restaurācijas laikmeta pasaules vēsturi, Balzaks iznīcināja pats savus radītājus |
Politika un reliģija
Šī sadaļa pilnīgi atspoguļo Balzaka politisko nostāju, kas atbilst otrai kvadrai. (V.L.M.)
Pēc Balzaka domām, vislabākā politiskā iekārta ir tā, kas rada vislielāko enerģiju. Enerģijas maksimumu var sasniegt, koncentrējot valsts varu viena valdnieka rokās. Balzaks izsakās, ka bez kripatiņas varmācības nav iespējama taisnība. (A.M. 406.lpp.). Aristokrāts 2. diktatoru kvadra.
Balzaks uzskata, ka karalim jābūt stipram, lai viņš panāktu bezierunu disciplīnu un saglabātu režīmu. Viņš raksta: “Ļaunākā Jūlija revolūcijas kļūda bija tā, ka Luijs Filips neieguva diktatūru kaut uz trim mēnešiem, lai stingri nostiprinātu tautas un troņa tiesības. Ja gribi sniegt labklājību masām, tad absolūtisms (vislielākā iespējamās varas summa) ir vienīgais līdzeklis šī mērķa sasniegšanai. Valdības svarīgākā īpašība ir stabilitāte.” (A.M.407. lpp.).
Nemitīgi mainīt valsts vadītājus, domas plūdumu pārnest darbībā – tas Balzakaprāt nozīmē vājināt valsti. Ilga varas pastāvēšana viņam, šķiet, ir vērtība pati par sevi. Napoleons daudz panāca šajā jomā, bet viņa kļūda bija tā, ka viņš neprata nostiprināt ilgstošu varu. Balzaks bija Napoleona piekritējs. Reizēm Balzaks sapņo par kolektīvu diktatūru. Ja kādi 15 vīri Francijā apvienotos, tad niekošanās drīz izbeigtos. Balzaks sevi ieskaitīja buržuā, un tīkoja ieņemt tanī ievērojamu lomu. (A.M.407.lpp.). Visas tipiskas 2. kvadras pazīmes.
Mīlestība, laulība
Par mīlestību Balzaks reizēm runā kā mistiķis, reizēm kā fiziologs. Viņa vārdu krājums vienmēr ir tikls, nav kailuma aprakstu, maz saldkaisles ainu, bet, visur atspoguļojas medicīniska rakstura drosme. Miesas satraukumi izraisa dvēseles saviļņojumus un otrādi. Balzaks kā lietpratējs apraksta kaismīgo skatienu, ko pārmij divi cilvēki, kuri alkst viens pēc otra. Rakstnieks labi zina, kāda loma ir juteklībai, ar kādiem glāstiem, ar kādiem noslēpumiem nobriedusi kundze samaitā vīrieti, kā gūst virsroku pār vīrieti, kā viņu notur savā pavadā. Mīlas virtuvē Balzaks pazina visas receptes. (A.M.412.lpp.). Liecina par ētiku.
Balzaks bieži aprakstījis slepenās mīlestības šausmas. Viņš uzskatīja, ka prāta laulība, ja tā nepārvēršas par laulību aiz sirds aicinājuma, nesniedz īstu laimi. Ētiskā iezīme.
Balzaks vēlējās nevis būdiņu ar mīlošu sirdi, bet pili ar iemīļoto. Hanska kundze viņu valdzināja tāpēc, ka ir radīta mīlestībai, taču viņam patika arī tas, ka Eva ir daudz lasījusi, tai ir 3000 “mužiku”, grāfienes tituls, pils, un ka viņa ir ticīga.
Balzaks uzskatīja, ka vīrieši un sievietes var neapkaunojot sevi, pārdzīvot vairākas aizraušanās. Balzaks pats rādīja piemēru, ka aizrauties var daudzreiz. Bet mīlestība mūžā ir tikai viena. Liels cilvēks nevar atļauties lielu mīlestību, viņš nedrīkst piederēt sievietei, kā savu moto ir teicis Balzaks. Viņš gan to neatklāja savai mīļotajai Evai. (A.M.412.lpp.).
Balzaka romānu sievietes ir gatavas uz katru darījumu. Jaunās daiļavas aprec vecus bagātus kungus, skaisti jaunekļi pārdodas vecākām, bet bagātām dāmām, kuras iekārto viņu dzīvi, sniedzot naudu un varu. Viņš uzskata par dabīgu, ka pats ir aizņemies prāvas summas no savām mīļākajām, kuras nespēj atdot. Vīrietis cīnās pret vīrieti, lai iekarotu pūru. Sieviete cīnās pret sievieti, lai iekarotu vīru. (A.M.413.lpp.).
| Viduslaiku Eiropā rakstniekam vajadzēja gremdēties cilvēka gara dzīves attēlošanā un meklēt vissmalkāko dvēseles stīgu saviļņojumus. Tos Balzaks bija spējīgs izjust pats, gan uzminēt un aprakstīt citos. Viņš spēja ieskatīties visapslēptākos sievietes dvēseles nostūros, neaizvainojot viņu. | Spilgta ētiskā iezīme un augsta empātija. |
| Vīrietim mīlestība aizvien būs tikai izsalkums, tikai slāpes, ko mūsu iztēle izskaistina, vai cerība uz atbalstu cīņā ar sabiedrību. Mīlestība sniedz muļķiem vienīgo iespēju – tikt uz augšu. Bet kāpēc tikai muļķiem? Kas būtu Balzaks bez Loras de Bernī? Bet dižciltība Balzaku vilina tāpēc, ka tā veido noslēgtu klanu, kas izvirza savējos. (A.M.415.lpp). | Otrās kvadras – aristokrātiskā pazīme, jo, tikai 2. kvadrai sistēmas nostiprināšanai un tās pārvaldīšanai nepieciešama vara un absolūta norobežošanās. |
Nauda
Nauda, tās iegūšanas līdzekļi, mantojumi, tirdzniecība, banka, augļotāji, testamentu viltojumi, un blēdības “Cilvēciskajā komēdijā” ieņem tikpat daudz vietas, cik mīlestība un sievietes. Pat vairāk. (415.lpp.).
| Balzaks piedzima ģimenē, kurā dievināja naudu, taču visa ģimene mūža laikā cieta tās trūkumu. Onorē būtu varējis dzīvot pārticībā un pat būtu spējis nodrošinājis visu ģimeni, ja nebūtu tik neierobežoti izšķērdīgs. Strādādams notariāta kantorī, viņš bija liecinieks neskaitāmām mahinācijām, kā tiek negodīgi iegūta nauda, arī ar netaisnīgiem tiesas spriedumiem. Viņš vija liecinieks tam, ka tiesa ir negodīga. Viņš dzīvoja samaitātā laikmetā.(A.M.416.lpp). | Izteiktais liecina, ka ētiskā iezīme dominē par loģisku. |
| Viņš bija liecinieks tam, kā daži negodīgā ceļā kļuva bagāti, bet daži bagātie izputēja. Nauda vada pasauli. Balzaks apraksta pasauli. Viņš to visu pasniedz lasītāja analīzei, netiesā un nekritizē. Viņam par to ir izteikti pārmetumi, taču viņš atļauj, lai to dara lasītājs. Balzaks instinktīvi nojauš, ka pārāk klaji izpausts autora spriedums sabojā mākslas darbu. (A.M.417. lpp.). Mākslas loma ir sniegt objektīvu vērojumu. |
Izpaužas pozitīvisms. Viņš prot visu ievērot izprast un veiksmīgi motivēt. |
| Balzaks maz iepazina strādnieku dzīvi, jo pats nepieskaitīja sevi tam slānim. Tāpēc “Cilvēciskajā komēdijā” gandrīz nav aprakstīta strādnieku dzīve. Strādniekus viņš spēja raksturot vienīgi tādus, kādus tos varēja redzēt citi. (A.M.417.lpp.). | Aristokrātu kvadra |
Cilvēciskā komēdija II daļa
Balzaka darbnīca
Kā Balzaks strādāja? Kādus materiālus izmantoja? Viņš mēdza apgalvot: “Dzīves patiesības tālu pārsniedz tās šausmas, ko romānu rakstnieks šķiet izgudrojam…”. Balzaka romānu centrā arvien ir kāda kaislība; visu romānu caurstrāvo šo iezīmju spēcīgums, iezīmēm pieaugot…] Romāna personāži ir patiesi, reizēm pārsniedz dabisko. Viņš mīl attēlot vulgāras būtnes. Tās idealizējot, uzsverot viņu neglītumu, vai stulbumu. …] Taču Balzaks vienmēr paliek uzticīgs cilvēciskumam. (A.M.418.lpp.).
Darbos saskatāmas Balzaka ikdienas dzīves pēdas. Viņš tajos iepin savas atmiņas un pārdzīvotos apbēdinājumus, kaisli, vilšanos, mokas, bailes. Arī savā dzīvē un atbildīgos brīžos, tāpat kā literārajos darbos, viņš no savām nelaimēm atbrīvojas, uzveļot tās kādam no saviem personāžiem (A.M.419.lpp).
Jāatzīst, ka neviens rakstnieks nav strādājis vairāk par Balzaku. Viņam bija savs stils. Balzaks vāca arhaiskus, vai retus vārdus un uzvārdus, kurus pats sameklēja, lasīdams izkārtnes dažādas grāmatas, vai atrada savā atmiņu krātuvē. (A.M.422.lpp.).
Vērotājs vai “gaišreģis”
| Šāls ir teicis: “Pārmērīgi bieži ir atkārtots, ka Balzaka kungs esot vērotājs, analītiķis; viņš bija kaut kas vairāk – viņš bija gaišreģis” Šos Šāla teiktos vārdus tomēr nevar pieņemt bez ierunām. Balzaks redz pāri īstenības robežām, taču, viņš redz arī īstenību. Viņš ieklausījās garāmgājēju sarunās, izvaicāja karavīrus, ēda brokastis kopā ar bendi, draudzējās ar katordznieku, un noklausījās labāko aprindu dāmu grēksūdzes.(A.M.425.lpp.). | Te nav domāts skaitļu, ciparu analītiķis, bet attiecību analizētājs, kas apliecina ētisko iezīmi. |
Balzaka gudrība
 |
Žorža Sandra par Balzaku ir teikusi, ka viņš ir vientiesīgs, un labestīgs, citi savukārt, ka viņš ir augstsirdīgs un maigs. Divu iemeslu dēļ viņš bija pesimists; viņa personīgās nelaimes un vēsturiskie – viņa laikmeta netikumi. (A.M.428.lpp.). | Balzaka līdzgaitniece, domu un ideju atbalstītāja. Tips – Maksims no 2. kvadras, aktivācijas attiecības ar Balzaku. |
| “Mainiet sabiedrības formu; mainīsies indivīdi, kas ir pie varas, bet sociālās sugas paliks nemainīgas. Tāpat kā agrāk būs strādnieki, ierēdņi, un nelieši nestuvēs. Tie būs citi nelieši, tas ir viss, un nestuvju vietā jau būs karietes” Jo Balzaks netiesā, viņš tikai konstatē. Arī blēžus un negodīgos rakstnieks tikai attēlo, taču nekritizē un netiesā (A.M.429.lpp.) | Liecina par pozitīvisma iezīmi. |
Tantala mokas (cietēja mokas)
Balzaks līdz 1841. gadam vēl arvien 5 – 6 reizes gadā sūtīja Evai tās pašas slavas dziesmas. Eva ar atbildēm nesteidzās. Balzaks ar skumjām manīja, ka svešzemniece aizslīd. Viņš atbildi meklēja pie gaišreģa, kurš teica, ka pēc pusotra mēneša viņš saņemšot vēstuli, kura pārvērtīšot viņa dzīvi. Loģiskie tipi parasti neapmeklē gaišreģes un netic viņām.
1842. gada janvārī pienāca no Ukrainas vēstule ar melnu zīmogu, Venceslavs Hanskis bija miris jau 1841. gada novembrī. Eva tomēr skuma par vīra zaudēšanu. Viņš bija tai nodrošinājis bezrūpīgu dzīvi un bijis ļoti saprotošs. Kaut gan Hanskis bija savu īpašumu sievai atstājis mūža lietošanā, vīra radi to apstrīdēja. Eva nevēlējās drīzākā laikā uzņemt Balzaku pie sevis. Viņa rakstīja reti: “Jūs esat brīvs!”
Neskatoties uz Evelīnas strupo atbildi, viņš tai rakstīja visskaistākās mīlestības vēstules, no visas sirds apliecinādams savas jūtas. (A.M.436.lpp.).
Evelīnai nācās cīnīties par sava īpašuma tiesībām, jo draudēja, ka Kijevas ģenerālgubernators ar vienkāršu pavēli varēja atņemt visus mantojuma īpašumus. Kijevas tiesa bija atteikusies atzīt par spēkā esošu atraitnes tik izdevīgo mantojumu. Evelīna posās uz Sanktpēterburgu aizstāvēt savas tiesības. (A.M.437.lpp.).
Balzaks jūt spēka izsīkumu. Kā sava prototipa dzīvi attēlodams romānā: “Ja viņa pagurtu…”, tas ir romāna “Albērs Sovarī” pamats. Viņš arī Evai atzīstas: “Baidos, ka būšu galīgi iztukšots, kad pienāks laime!”(A.M.443.lpp.).
Satikšanās Sanktpēterburgā
Balzaks raksta Svešzemniecei: “Agrāk manā dzīvē lielie notikumi bija mani darbi. Tagad manā dzīvē ir ierunājusies sidrs, kura ilgojas sastapt dedzīgas jūtas, kādas kvēlo viņā pašā”. (A.M.448.lpp.).
| Balzaks ļoti nežēlīgus un netaisnus vārdus izsaka svētulē Evai: “Ja jūs zinātu, kāda ir mana māte! Viņa ir briesmone un reizē neredzēts izdzimums! Patlaban viņa grasās nobendēt manu māsu Loru, pēc tam, kad jau ir nogalinājusi nabaga Loransu un vecmāmiņu… Esmu gandrīz pārtraucis sakarus ar viņu – tas bija nepieciešami. Labāk es turpināšu šīs ciešanas. Tā brūce ir nesadziedināma” (A.M. 449). | Moruā nekur nav atspoguļojis māti kā briesmoni, izdzimteni. Bērnībā viņa nespēja Onorē mīlēt, taču turpmākajā dzīvē pierāda, ka viņa pilnīgi upurējas dēlam, pati sevi izputinādama. |
| Balzaka pasaulē tagad ir tikai viņa eņģelis, viņā dārgā, mīļotā, viņa starojošais zieds. Viņa pazemīgā kundze, kura netīko nedz pēc slavas, nedz popularitātes. Viņa varēs lepoties ar Balzak, jo tas ļoti drīz tiks ievēlēts Franču akadēmijā. (450.lpp.). | Atkal Balzaks tīko pēc tā, kas nav viņam reāli. Bet 1. psihosofiskās Gribas iespaidā tas ir normāli. |
| Balzaks ir ticies ar ļoti ietekmīgu akadēmiķi Šarlu Nodjē, kurš viņam sacīja: …”Akadēmija ir bezsirdīga un nežēlīga pret ģeniālu cilvēku, kas ir nabadzīgs un kuram neiet labi… Tātad, nodrošiniet savu stāvokli vai nu ar izdevīgām laulībām, vai pierādot, ka, jums nav parādu, vai arī nopērkot kaut kur māju, un jūs tiksiet ievēlēts…”(A.M.450.lpp). Seko Balzaka fantāzijas prātojumu, kas notiks tad, kad tiks ievēlēts. | Balzaks visiem spēkiem tīko pēc varas, slavas un bagātības. |
Svešzemniece paziņoja, ka taisnības meklēšana varot ieilgt trīs gadus. Viņa ir spiesta braukt uz Sanktpēterburgu. Tur 1843. gadā ar pilnvarotā Gavo sagādātu naudu ierodas arī Balzaks. Hanska kundzei no viņu kopīgās uzturēšanās Krievijā palika brīnišķīgas atmiņas. Arī Balzaks, atgriezies Parīzē, kavējas ārkārtējās maigās un baudkārās dvēseles atmiņās. Šķiršanās moka viņa sirdi, un atkal viņš jūtas slikti, un atkal uzmeklē ārstu, kurš diagnosticē smadzeņu iekaisumu. (A.M.459.lpp.).
| Žardī īpašums netika pārdots un Balzaks no jauna sāka lolot domas par tā iekārtošanu savai mīļotajai. Ar laiku tas varētu dot pienu, sviestu, augļus. Un akadēmiķiem Balzaks varētu pateikt, ka viņam pieder nekustāmais īpašums. Jo rakstnieks jau atkal sāka apmeklēt akadēmiķus. “Gribu iegūt šo godu tikai 1845. gadā”! (A.M.461.lpp). | Jau atkārtoti parādās Balzaka utopiskie sapņi, kas izslēdz loģisko domāšanu. |
Vilku simfonija
| Atgriezies no Krievijas, kur tikās ar Evu, Balzaks nespēj rimties rakstīt viņai slavas dziesmas. Pirmo reizi viņš pilnīgi brīvi ir baudījis tuvību ar šo sievieti, ar kuru viņam ir tik lieliska temperamentu saskaņa. Vēstulēs zvēr mīlestību. Evelīna atsūta Balzakam drānas gabaliņu no kleitas, ko bija valkājusi: “Es raudāju kā bērns, iedomādamies, ka slaucīšu spalvu audumā, kurš, kādu laiku ir skaitījis viscēlākās sirds pukstus un ietērpis viņu. Šī doma mani saviļņos ikreiz, kad izmantošu jūsu dāvanu…” Balzaks nepārstāj skandināt slavas dziesmas savai Evai: “Jūs esat bāka, manas laimes zvaigzne, mans prieks, un gods. Ar Jums nevar pārsātināties. … Ai, labais, jaukais kaķēns! ] Abi mīlnieki viens otru uzrunā par “Vilcēniem”. (463.lpp.). |
Ētiski intuitīvā jūsmošana. Un atkal raudāšana, kas tipiska ētiskajam tipam. |
| Evelīna, uzvarējusi tiesā, kārto īpašuma legalizēšanas dokumentus. Balzaks māca Evelīnu kļūt par īstu muižas pārvaldnieci, viņai uzreiz jāizturas stingri. (A.M.467.lpp.). |
Otrās kvadras iezīme.
|
| Evelīna, laimējusi tiesas prāvu, steidzās bēgt prom no Krievijas. Pasi iebraukšanai Francijā nebija iespējams dabūt, tādēļ viņa aizbrauca uz Drēzdeni. Arī Balzaks, izslāpis pēc viņas, lūdza, lai Eva viņam Drēzdenē noīrē istabu. Bet Eva ilgi klusē, raksta īsi un atrunājas. Balzaks krīt panikā, viņu sagrābj īsts iekāres neprāts. (A.M.468. lpp.). | |
| Balzaks strādāja maz, katru dienu stundām staigāja pa Parīzi, Vilcēniem meklēdams māju. Viņš izlēma, ka Žardi iekārtošana jāatmet, jo tā ir par niecīgu Verhovņas pilskundzei un viņa nākamai sievai. Arī iekārta mājā būs jāsagādā atbilstoša. Balzaks jau veic optimistiskus aprēķinus (no neesošās naudas), cik kas izmaksās. No Vilcenītes arī viņš gaidīs līdzdalību. (A.M.469.lpp). | Loģiskais tips neuzdrošinātos no sievietes prasīt naudu, ja viņam tā netiktu piedāvāta. |
1845. gadā izbraukšanas aizliegums tiek atcelts, un Eva raksta Balzakam: “Gribu tevi redzēt!” Balzaks aiztrauc uz Drēzdeni. Kopā ar Evu dodas arī viņas meita Anna ar līgavaini. Te Balzaks uzzina, ka Parīzē oficiāli ir paziņots par viņa apbalvošanu ar Goda leģiona ordeni. Šķiet, ka viņš tam nav pievērsis sevišķu uzmanību. (A.M.471.lpp).
Vilcēns un Vilcenīte tūlīt nolēma izbēgt no Drēzdenes tenkotājiem un aizbrauca uz Hamburgu. Četri turpmākie mēneši bija neprātīgas izklaidēšanās laiks. Atguvis mīlas priekus, Balzaks atkal kļuva asprātīgs un jautrs. Četros mēnešos abi mīlnieki sapratās brīnišķīgi, izņemot gadījumus, kad Eva pārmeta Balzakam nepārdomātu izšķērdību. (471-472.).
Bez jebkādiem pierādījumiem ir apgalvots, ka Evelīna neesot mīlējusi Balzaku. Viņas vēstules nav saglabājušās, bet to varot spriest no Balzaka atbildēm viņai. Viņas vēstules bijušas vēsas un bez brāzmainiem izsaucieniem. Taču Balzaks viņai raksta: “Ai, Vilcenīt, brāzmaina un ilgstoša mīlestība ir mūs cieši sakļāvusi!”(A.M.473.lpp).
Pie velna darbu! Kaislīgā mīlestība stimulē ģēniju, bet pārmērīgā iekāre viņu notrulina. 1845. gada oktobrī mīlnieki satiekas Bādenbādenā. Hanska kundze grib pavadīt ziemu Itālijā ar Annu un Georgu. Balzaks viņiem pievienojas Šalonā, un visi kopā brauc uz Marseļu. Šis ceļojums izvēršas par kulminācijas punktu Balzaka mīlestībā. Šajā pusgadā Balzaks pirmo reizi savā literāta mūžā neuzrakstīja gandrīz nekā. “Kam man vajadzīga nauda? Man vajadzīga laime, un es atgriezīšos pie tevis!” Nabaga lielais cilvēks! Viņš aizmirsa, ka laime māksliniekam ir liktenīga un lielie cilvēki pieder tikai saviem daiļdarbiem. (A.M.475. lpp).
Pereta un piena trauks
1845.gads Balzakam bija skaistās mīlestības gads, kad viņš ļāvās dīkdienībai un antikvariātu apmeklēšanai. Viņš labprāt būtu palicis Itālijā un vairāk nekad nešķirtos ar Evu, tikai glāstītu viņu un skraidītu pa senlietu veikaliem, taču viņam vajadzēja atgriezties Parīzē, lai cīnītos ar kreditoriem, mierinātu izdevējus un beidzot nopirktu māju. Pie retumu tirgotāja Meri viņš nopērk savai sirds valdniecei greznu koraļļu rotu – laimīgas mīlestības pumpuru… Turpina rakstīt svelmainas mīlestības vēstules. (A.M.476.lpp.).
Taču atgriešanās kā vienmēr ir katastrofāla, kad jāsaduras ar ikdienas grūtībām. Kādu laiku viņam naudas netrūkst, jo Eva viņam uzticējusi ievērojamu summu 160 000 zelta franku mājas nopirkšanai un iekārtošanai. Šis Vilcenītes dārgums būs svēts. Taču nelabojamais spekulants uzskata, ka viņam ir tiesības to palielināt, nopērkot Ziemeļu dzelzceļa akcijas, kuras, viņaprāt, katrā ziņā kāps. (477.lpp.).
Mātes kundze pastāv, ka Balzaks viņai parādā 57 000 franku, pieskaitot nenomaksātos procentus, kurus viņš apsolīja. “Fantastiski rēķini! šausminās dēls.- “Traģiska nepateicība!” atcērt māte. Delanuā kundze nekad nav tramdījusi Balzaku par neatgrieztiem aizdevumiem. Giboni Viskonti ne tikai nepieprasa 10 000, bet 1846. gadā vēl aizdod 12 000 franku. Taču tas neliedz viņam vēstulēs Evai nopulgot Viskonti, ko savulaik ir pielūdzis, un saukt par “veco anglieti” (A.M.477. lpp).
Evelīnai un Fesāram palīdzot, naudas jautājums vairs nebūtu tik ass, kā agrāk, ja Balzaks kļūtu kaut cik saprātīgāks. Bet viņš it kā tīši meklē postu, arī barons Nisenžēns to redz, bet neuzskata par vajadzību brīdināt. Tiklīdz Balzaks dzird par kādu spekulāciju, lai cik riskanta tā būtu, viņš tūlīt metas tanī. Tikpat muļķīgi viņš izmet 10 000 franku, nopērkot pajas pie kāda kuģu īpašnieka, kurš Balzaka vārdā nodēvējis kuģi. Naivums. Šī nauda vienkārši pazūd. (A.M.477.lpp).
Vēl māja nav pat izraudzīta, kad Balzaks jau sācis iegādāties ļoti dārgas mēbeles, pat traukus, (V.M viss tēriņu raksturs atkārtojas, kā agrāk) Pats viņš izsakās: “Vai ir vērts lauzīt galvu par izdevumiem. Dzelzceļa akcijas taču gada laikā atnesīs vismaz 45 000 franku. Par šo naudu taču būs iespējams nopirkt māju un to iekārtot!”(A.M.478.lpp.).
Lielas raizes Balzakam rada viņa mājsaimniece un arī mīļākā de Brinjona kundze, kuru viņš pārkrista par Pūci. Evai viņa nepatika, jo viņa ievējoja, ka mājkalpotāja pārāk familiāri izturas pret Balzaku un lūdz tikt no viņas vaļā. Bet tas tik viegli Balzakam nenākas. Viņš lūdz Džeimsu Rotšildu palīdzēt atrisināt šo jautājumu. (A.M.478.lpp.).
Bengāli ir zaudējis možumu
Bengālijas putns ir miris. To ir nokāvis darbs, sapņi, raizes nemiers, kafija.
Evelīna Hanska 1846. gada februārī Balzaku aicina uz Romu. Balzaks atsaucas ar vislielāko prieku. Evelīna, liekas, ir izšķīrusies par laulībām. Viņi nopirks Turēnā pili, lielāko gada pusi dzīvos uz laukiem un Parīzē, Senžermēna priekšpilsētā, noīrēs dzīvokli, kurā pavadīs ziemu.(481.lpp.).
| Atgriezies Parīzē, Balzaks ķeras pie nodomu īstenošanas. Viņš darīs tā: 80 000 franku no Vilcenītes dārguma ieguldīts Ziemeļu dzelzceļa akcijās, ar Žana de Margonna palīdzību nopirks muižu, to iekārtos ar savām vecpuiša mēbelēm, bet visas nesen iegādātās skaistās antīkās lietas atstās Parīzes dzīvoklim. Un ja nu viņam vēl izdodas nopirkt Monkontūras pili, par kuru viņš sapņo kopš trīsdesmit gadiem! Balzaks jau lolo jaunu svētlaimes sapni: taupības nolūkā viņi sešus gadus dzīvos Monkontūrā, tomēr ziemas pavadīs Parīzē, lai neierūsētu. Ak, cik saprātīgi nodomi, un cik viņš ir apdomīgs! (482) |
No aprakstītā skaidri izjūtams, ka Balzaks lēmumu pieņemšanā vienmēr rīkojas vienpersoniski. Psihosofiskā 1. Griba. Bet par saprātīgu viņa rīcību nodēvēt nav iespējams. |
| Balzaks saņem iepriecinošu ziņu no dārgās grāfienes, viņa ir grūtniecības stāvoklī. Balzakam būs dēls, viņu sauks Viktors Onorē. Mīlestības bērnus iznes viegli, no tiem mātei neuznāk nelabumi. (A.M. 482.lpp). | Arī šinī gadījumā izlemj vēl nedzimuša bērna vārdu viens pats. |
Priecīgā tēva noskaņojumā Balzaks kaļ jaunus plānus. Parādi? Viņš ar tiem tiks galā. Ir steidzīgi jāatrod 2500 fanku, tiem pietiks ar noveli. Citur jāatrod 7500 franku – uz ātru roku uzrakstīšu romānu presei.
Evelīna mīlēja Onorē, taču baidījās no nākamā vīra neprātībām. Viņā no jauna modās bažas. “Vai es neesmu labs rēķinvedis?” Balzaks mēdza atkārtot. Bet Eva zināja, ka viņš nav labs rēķinvedis. Viņš bieži apgalvoja, ka Vilcenītes dārgums viņam ir svēts, bet tomēr viņš no tā daudz aizņēmās. Balzaks lielījās ar savu apbrīnojamo biržas operāciju pirkšanu, bet šīs akcijas zibenīgi strauji krita. Kādā vēstulē viņš raksta, ka ir nomaksājis visus savus parādus (kaut gan tāds brīdis nebija viņa vēsturē), jau nākamajā vēstulē parādi atkal atdzima iespaidīgā lielumā. (A.M. 484.lpp.).
Lielais izšķērdīgais bērns apgalvo, ka viss tiks nomaksāts ar viņa ienākumiem un Vilcenītes dārgums pieaugs par 50 000 franku gadā, kurus dos peļņa no dzelzceļa akcijām. Un, ja tās joprojām kritīsies, tad Balzaks uzpirks vēl un galu galā vinnēs. Jau ziemā Balzaks būs dzēsis visus savus parādus un viņam pašam būs 20 000 franku. Tātad, pēc šī “ļoti rūpīgā rēķinveža” aprēķiniem, stāvoklis izskatās lielisks. Taču tūlīt pat apskaidrības brīdī viņš piebilst: “Ak, labais Lafontēn! Cik pareiza ir tava fabula “Pereta un piena trauks!” Ļoti jauka, bet ne visai nomierinoša atzīšanās. (A.M.484.lpp.).
Evai viņš dievojas: “Mīļi lūdzu tevi, izmet no sirds un no galvas visas raizes! Nekad es nenoslēgšu nevienu darījumu, par kuru tu nebūsi man pateikusi –“ tas man ir pa prātam”! Tu tik ļoti baidies par manu rīcību. Par nākotni esmu drošs un pasmejos par šādām bažām, bet es ciešu par to, ka Tu veltīgi ciet”.(A.M.484.lpp.).
|
Evelīna cieš, un viņai taisnība, jo pēc tam, kad Balzaks augustā ir ļoti prātīgi sacījis: “Ar nekustāmo īpašumu iegādāšanos vajag nogaidīt!” – viņš septembrī nopērk savrupmāju no kāda Pjēra Peletro Rula kvartālā, Fortine ielā (neapspriedies ar Evu). Balzaku sajūsmina doma par “slepenu mahināciju”.(A.M.485). |
Nepakonsultējies ar Evu, viens izlemj un nopērk māju Fortinē ielā, kuru Eva pilnīgi nokritizē. |
| Ja mēs ar Pjēru Peletro kungu vienosimies par 50 000 franku, tad pirkšanas-pārdošanas līgumā liksim cenu 32 000 un 80 000 franku es viņam nomaksāšu triju mēnešu laikā. Lai nodrošinātu līgumā neiekļautu summu, es viņam došu par garantiju 50 Ziemeļu dzelzceļa akciju. Tas satracināja Evu. (A.M.485.lpp.). | Matemātika Balzakam “klibo” |
| Viņš raksta Evai, lai tikai neuztraucas, jo tas esot pasakains pirkums. Remonts maksās ne vairāk kā 10 000, un tā viņi būs nopirkuši māju par 60 000, bet pēc 4 gadiem mājas vērība būs 150 000 franku. Māja būs iekārtota karaliski….]. Patiesībā šai mājai bija diezgan dīvaina arhitektūra….] Bet Evai viņš aizbildinās, ka ar mājas pirkšanu vēlējies sagādāt tai pārsteigumu. … (486). | Balzaka prognozes par remontu un iekārtošanu trīskāršojās. “Labais grāmatvedis” ar saviem aprēķiniem bija iebridis purvā. |
…] Taču šis pārsteidzīgais mājas pirkums bija reti neizdevīgs…] kas satracināja Evu. Te seko Balzaka fantāzijas apraksti, gan par mājas pārbūvi, remontiem, ekskluzīvi dārgiem priekšmetiem tajā, kas ļoti līdzinās iepriekšējiem mantu un īpašumu aprakstiem. Turklāt viņa ienaidnieki sāk pamanīt, ka Balzaka spēki aptrūkst, un, ka diezin vai viņš vēl kaut ko iespaidīgu radīs. Jauni šedevri Balzakam tikpat kā nerodas. (A.M. 487.lpp.).
Ārpasaule
| Visļaunākajos paguruma brīžos Balzaks patvērās vientulībā. Ap 1846. gada beigām Balzaka atraušanās vientulībā arī vairs maz līdzēja, lai atjaunotu spēkus, kuri bija izsīkuši. Domu brāzmainā straume vairs neplūda, papīra lapas palika neaprakstītas. Viņa dvēseli māca skumjas. (489). | Balzaka iegribas pamazām grauza viņa veselību. |
| Plānotie izdevumi par iegādāto māju pieauguši no 12000 līdz 77 000 franku. Niecīga summa par visjaukāko māju Parīzē, protams, tikai pēc iekšējā iekārtojuma, jo no ārpuses tā paliks līdzīga kazarmai. ….] seko fantāziju apraksti par itin visu, kas jāiegādājas mājas noformēšanai, pat līdz spilvendrānu izšuvumiem Vācijā, ūdens novilkšanas rokturiem atejās no Bohēmijas stikla….].(A.M.490. lpp.). | Viņš pats meklēja postu. Bet Balzakam ne brīdi neienāca prātā doma, ka viņš rīkojas nesaprātīgi, pārsteidzīgi un neapdomīgi. |
| Evas vēstulēs jaušama arvien lielāka neuzticība. Bet Balzaks nesaprot, kāpēc viņa uztraucas. Vai tiešām viņa raizējas par naudas jautājumiem, ar viena mēneša darbu viņš visu nokārtos (A.M.490). Taupība, saprātība, apdomība – šie vārdi Balzakam tagad pastāvīgi ir uz lūpām, un ar tiem viņš attaisno neprātīgus izdevumus Evasprāt. (A.M.490). |
Taupības jēdzienu viņš neizprata. |
| Balzaks nezaudē paļāvību uz nākotni, bet fakti ir stūrgalvīgi un neapstrīdami. Grāmatas nav pabeigtas; izdevēji grib redzēt manuskriptus un tikai tad par tiem maksāt; remontstrādnieki negaida; mātes kundze vaid; kalpone brēc, ka gaida parādu atdošanu, lai varētu atstāt viņa māju. Lai samaksātu par māju, vajadzēja aizskart Evas dārgumu, tagad tanī palikušas tikai Ziemeļu dzelzceļa akcijas. Ja tās celtos, tad tā būtu laime, bet tās joprojām krīt. (491) |
Tādā parādu jūgā radošs cilvēks nespēj strādāt. Ir kārots par daudz, bet Balzaks to nekad nesapratīs. |
Vēl jāpiemaksā par dzelzceļa akcijām 28 000 franku, kurus Balzaks lūdz Evelīna. Ak, vai, Evelīna vairs neuzticas Balzakam. Viņa atbild: “Mīļais Norē, ar naudu, ko tev esmu iedevusi, dari, ko gribi, bet neizputini mani!” Balzaks saka, ka viņš neredz nevienu darījumu, ko vajadzētu nožēlot. Balzaks naudu 28 000 pret dzelzceļa akcijām aizņemas no barona Rotšilda. (A.M.491. lpp.).
Laulības Evu tagad jau baida, viņa vēlas tās atliek uz gadu. Viktoru Onorē viņa dzemdēs slepenībā, vajadzības gadījumā vecāki bērnu varēs atzīt, slēdzot laulības līgumu. Balzaks sašutis: “Kāds trieciens! Tavs lēmums savādi pārveido manus nodomus. Es sapņoju par laimi, bet tagad tā attālinās vismaz par gadu….” (A.M.491).
Evai bail savienot savu likteni ar cilvēku, kurs sevi uzskata par “veselā saprāta iemiesojumu”, bet ļoti bieži rīkojas pilnīgi neprātīgi. Vai Balzaks, atrazdamies ļoti smagā finansiālā stāvoklī, nupat nepaziņoja Evai, ka grib nopirkt par 24 000 franku lielisku grāmatu kolekciju par teātri? Tā esot pasakaini izdevīga summa – tīrais sīkums, bet viņam nav arī šī sīkuma. (A.M.492. lpp.).
V.L.M. Atsevišķus komentārus turpmāk neveikšu, jo visi scenāriju ir pilnīgas kopijas iepriekšējiem.
Balzaks atkal raksta Evai: “….] atkārtoju Tev, ka es ar savu darbu tikšu pie turības, ar kuru pietiks mums abiem. Es 1847. gadā nopelnīšu 100 000 franku, uzrakstīdams Voltrēna nobeigumu un …] Sešos darba gados es izdarīšu tikpat daudz, cik izdarīju, dzīvodams Pasī. Tas dos 500 000 franku…. (A.M.493.lpp.).
Evas māsa Alīnai Moņuško mēģina izdibināt, vai tiešām Eva precēsies otrreiz. Balzaks piesardzīgi atbild, ka viņš to vēlētos… ja tas notiktu, tad viņš ienestu laulībā 300 000 franku, brīvus no parādiem, plus 100 000 franku viņš nopelnot gadā ar spalvu. Šis “bagātais līgavainis” nezina ar ko samaksāt par māju, par remontu, mēbelēm, paneļu restaurāciju, un kā atdot parādus. Un Dzelzceļa akcijas krīt arvien vairāk. (A.M.493.lpp.).
Rotšilds aizdod 18 000 franku nomaksai par savrupmāju.(494). Bet Evelīna saslimusi un zaudē Viktoru Onorē, bet izrādās nelaikā piedzimusī ir bijusi meitiņa. Balzaks raud. Jau 13 gadus Balzaks gaida. Bēdas viņu sagrauz, viņš solās sev padarīt galu, īpaši tas varētu notikt, ja Hanskas kundze viņu pilnīgi atraidītu. Viņš ir bīstami novājējis. (A.M.494.lpp.).
Eva raksta: “Es mīlu nelabojamu izšķērdētāju!”(A.M.499.) Piepeši Hanskas kundzes nodomos rodas spējš pagrieziens: viņa apsola pavadīt divus mēnešus Parīzē. Balzakam visas kaites kā ar roku atņemas. (A.M.500.lpp.).
Gulbja dziesma
Šis lielais rakstnieks, kuru tirdīja gan smeldzīgās mīlas prieku alkas, gan neatlaidīgā doma par laulībām, gan gluži bērnišķīga retumu kolekcionēšanas tieksme, un kuru visas šīs kaislības traucēja darbā, patiešām, pats bija līdzīgs savu grāmatu varoņiem. Taču viņa daiļrades varenība palika neskarta, un prāts gaišs. (A.M.501.lpp.).
Vairākkārt mēģinādams pabeigt jau 1834, gadā aizsākto romānu “Zemnieks”, arī šobrīd Balzaks to nespēja pabeigt, kaut jau bija saņēmis 9 000 franku par apsolīto nobeigumu. To daļēji pabeigtu pēc Balzaka nāves 1854. gadā izdos viņa sieva Evelīna Hanska (Balzaka).
Beidzot Eva 1847. gadā paziņo, ka drīz ieradīsies Parīzē. Ne vienmēr Eva bija maiga, viņa lauza Balzaka sirdi, kad ieraudzīja Fortinē māju. (A.M.508).Uzturoties Parīzē, Eva bija sarīkojusi smagas scēnas, kuras viņš atcerēsies līdz nāvei. Sajūsmas vietā Balzaks no Evas sagaidīja scēnas, viņa kritizēja itin visu. “Kāpēc vajadzēja izšķiest veselu bagātību, lai izdekorētu “šādu drūmu un jocīgu māju?” (A.M.509.lpp).
Divus mēnešus, kamēr Hanskas kundze uzturējās Parīzē, Balzaks gandrīz pilnīgi pameta darbu un izdabāja Evai. Pēc mīļotās aizbraukšanas viņš jutās kā “miesa bez dvēseles”. Bez Evas viņš vispār negribēja dzīvot. (A.M.509. lpp.).
Miesa bez dvēseles
Satraucošās jutekliskās atmiņas pēc šķiršanās no Evas traucē rakstniekam strādāt. Balzaks vairs nevar iztikt bez viņas. Kaut arī, uzturoties Parīzē, Eva bija sarīkojusi smagas scēnas, kuras viņš atcerēsies līdz nāvei: “Mīļā, labā, Vilcenīt, ja es Tevi nemīlētu līdz dievināšanai, tad manis jau sen vairs nebūtu… Viss, ko es daru, ir tikai Tevis dēļ un pateicoties tev! Man vairs nav paša dzīves…” (A.M.510.lpp.).
Balzaka dvēsele bija pārjūtīga, viņš pārdzīvojuma brīžos varēja raudāt pat divas stundas. Nu atkal jauni kreņķi, kalpone Pūce pirms aiziešanas no Basa ielas, nozagusi Evelīnas rakstītās vēstules, par kuru atgriešanu pieprasa izpirkuma naudu. Pretēji viņa draud aizrakstīt Hanskas meitai un znotam, un nosūtīt vēstuļu kopijas. Hanska kundzei tas būtu briesmīgs pazemojums. Vēstulēs atklātos Evelīnas un Onorē nedzimusī meitenīte. Balzaks samaksā Pūcei 5000 franku, lai atbrīvotos no viņas. Pēc tam visas vēstules sadedzina.
Pārcēlies dzīvot uz Fortinē ielu, Balzaks priecājas par klusumu, kāds tur valda. Viņš ir apsolījis Evai, ka nekā vairs nepirks bez viņas ziņas. Par to viņš sevī nodomā, bet kas vajadzīgs, tas vajadzīgs. Un atkal iekrīt pirkumos, kas līdzinās jau agrākiem aprakstiem. Tam seko bargs sprediķis no Verhovņas. (A.M.512. lpp.).
Par Balzaku Vjruā raksta, ka viņš pērk aiz pirkšanas kaislības, kas ir sava veida netikums bet ne saprātīga tālredzība. (A.M.512).
Ar finansēm iet ļoti slikti. Dzelzceļa akcijas krīt. Eva izdevusi 60 000 franku, bet ar to tas nebeidzas, jo jāpiepērk vēl 275 akcijas. Arī par māju parāds gandrīz nemazinās: “Es nožēloju, ka esmu saistījies ar to nelaimīgo māju, par kuru vēl aizvien jāmaksā”. (A.M.513.lpp.).
Neskatoties uz visu, Balzaks sapņo par diviem jaukiem sermuliņa paklājiem pie gultas. Lai to visu nopirktu, Balzakam būtu jāuzraksta desmit “Liliju ielejas”. Balzaks cer tās uzrakstīt nākamajā ziemā, Verhovņā. Jo šobrīd un šajā mājā viņš vairs ne pie kā nespēj pieķerties. (A.M.513.lpp.).
Vienīgais darbs, ko viņš vēl veic ar prieku, ir garu jo garu vēstuļu sacerēšana savai tālajai princesei. Balzaka smadzenes ir nogurušas, bezspēks ieildzis. Arī Fortinē mājas pārvaldīšana un tās izmaksas apgrūtina rakstnieka dzīvi. Balzaks jūtas slims un arī ir slims. (A.M.515.lpp).
| Balzaks kļūst kā bērns, kas alkst piekļaut galvu pie mīļotās krūts. Taču Eva izturas kā bargs tiesnesis. Izskatās, ka viņa jūtas aizvainota sarūgtināta, gandrīz naidīga. | Visticamāk, Eva nemīlēja Balzaku. Kādā noskatītā filmā par Balzaku tas tā arī tiek pateikts. |
Izmisumā Balzaks griežas pie Evas meitas, laipnās Annas un sūdzas, ka māmiņa viņam maz raksta, liedz braukt uz Ukrainu. Šī pazemība atkausē Evas sirdi, un viņa saka meitai: “Lai viņš brauc!” 1847. gada septembrī Balzaks ierodas Verhovņā. (A.M.517. lpp.).
Pie marķīzes Karabasas
Jau 30 gadus Balzaks bija ilgojies pēc laimes kļūt par marķīzu Karabasu, tagad izrādījās, ka viņš ir marķīzes nākamais vīrs. (A.M.519. lpp.).
Balzaks Ukrainā tiek negaidīti laipni uzņemts un tur vada burvīgas dienas. Lai Evelīna drīkstētu otrreiz precēties, viņai jāatdod muiža meitai. Vēl bija jādabū cara atļauja, jāuzveic Hansku ģimenes locekļu pretošanās.
“Tikai atbraucis šeit, es aptvēru, cik daudzas un dažādas grūtības stāv ceļā manu vēlējumu piepildīšanai” (A.M.521.). Balzaks te mierīgā garā turpina rakstīšanu, un Eva mudināja to darīt. (A.M.522). Verhovņas saimniece aizveda Balzaku uz Kijevu, par ko viņš māsai Lorai raksta: Tagad es redzēju Ziemeļu Romu, tatāru pilsētu. (A.M.524.lpp.).
Balzaks labprāt turpinātu mierpilno dzīvi, bez rūpestiem un kreņķiem Verhovņā, taču vajadzēja atgriezties Parīzē, lai izdarītu kārtējo iemaksu par Ziemeļu dzelzceļa akcijām. Janvārī, 1848. gadā, pašā ziemas bargumā viņš dodas uz Parīzi, ietērps Evas dotajā lapsādas kažokā. (A.M.525.).
Balzaks veda līdz no Svešzemnieces saņemtos 90 000 franku iemaksai par akcijām un, pašreizējajām vajadzībām. Jādomā, ka, uzturēdamies Ukrainā, Balzaks jutās laimīgs. Pirmo reizi mūžā viņš dzīvoja pilī ar neskaitāmiem godbijīgiem kalpotājiem, par kādu viņš bija sapņojis jau kopš bērnu dienām. (A.M.525.lpp.) (Aristokrātu kvadras iezīme).
Revolūcija, satricinājumi, tautas pārstāvība
| 1848. gadā, atgriezies Francijā, Balzaks to atrod kaislībās verdošu, jo februārī bija sācies Reformas piekritēju kampaņas laiks. Balzaks nebija Jūlija monarhijas piekritējs, viņš gribēja spēcīgāku varu. (A.M.526.lpp.). | Otrās kvadras pazīme. |
| Arī Viktors Igo nebija Jūlija monarhijas piekritējs. Francijā dzima republika. Sāksies anarhija, Balzaks domāja, posts un laupīšanas. Nauda izsīka, Ziemeļu dzelzceļa akcijas nokrita pavisam zemu. Panikas dēļ, nebija iespējams iespiest nevienu rakstu. (A.M.527.lpp). | Viktors Igo ir gandrīz vienādās domās arī par valsts varu, kas liecina par piederību 2. kvadrai. |
Aprīlī bija paredzamas vēlēšanas, Balzaks paziņoja, ka viņš uz tām kandidēs. Bet, ja netiks ievēlēts, viņš brauks prom no Francijas. Balzaks atkal domāja par atgriešanos Verhovņā, jo viņa iztikas avoti bija izsīkuši, turklāt viņš nevēlējās būt Republikas pilsonis. Bet pirms aizbraukšanas, jādzēš parādi. Kur dabūt naudu? (A.M.528.lpp.).
Balzaks atkal raksta žēlabu pilnu vēstuli Hanskai…] …]Viņš loti “cer” kļūt bagāts, ja kāds viņam uzticētu 100 000 franku! Ko tikai tad viņš neiegādātos! Balzaka dakteris Nakārs baidījās, ka tikai viņam nesākas acs nerva paralīze, jo viņš visu redzēja dubultā. Rakstot “Pamāti”, darbs tomēr virzījās uz priekšu. “…] Ja veiksies, tad es būšu glābts, jo pelnīšu 100 000 franku gadā… Teātrī viņš pelnīšot ap 600 000 franku. …] (A.M.530.lpp.).
Balzaks 1848. gada 23. aprīļa balsošanā zaudēja, jo ieguva tikai pāris desmit balsu. Tagad viņš, vairāk nekā jebkad vēlējās aizbraukt no Francijas. Romāns “Pamāte”, kaut arī ieguva skatītāju atsaucību, bet Parīzes dumpju drudža dēļ neienesa ne 500 franku. (A.M. 531.lpp.).
Balzaka raudulīgais tonis bija atvēsinājis Evu. Viņa šķita atsalusi, gandrīz skarba. Balzaks Evelīnai rakstīja veselu sējumu biezas vēstules, bet atbildē saņēma īsas zīmītes. Viņa ieteica Balzakam apprecēties ar jaunu sievieti. Bet beidzot pienāk vēstule no Evas.
Balzakam ienāk nelielas naudas summiņas par gaidāmajām lugām. Evelīna atsūta 10 000 franku, un vēstulē ievieto sārtu ziedu, kuras iespaidā Balzaks atkal jūtas jauns. (A.M. 536.lpp).
Bija nomiris akadēmiķis Šatobriāns (1848. gada jūlijā), Balzaks ar Viktora Igo atbalstu, izvirzīja savu kandidatūru viņa vietā. Viktors Igo jūsmoja par Balzaku. (A.M.536.lpp).
Balzaka prātus nepamet doma par Verhovņu un mīļoto Evu. Jā, tā ir īsta mīlestība, viņš secina. Tālajai grāfienei vairs nepiederēja milzīgā bagātība. Viņai bija 48 gadi. Balzaks gatavojas aizceļošanai un laulībām.
Draugs Igo cenšas atrunāt Balzaku doties uz Ukrainu, teikdams, ka arī šeit viņam pietiekošā daudzumā ir pielūdzēju.
 Bet Balzaks izplūst tik milzīgās emocijās, gan paceļot balsi, gan to apliecinot, ar spēcīgiem roku mājieniem, un kliedz: Es braukšu! Es braukšu! Neviens mani nevarēs atrunāt no šī liktenīgā brauciena!” (No filmas par Balzaku). |
Izplūšana emocijās liecina par ētiku. |
Laulības Polijas diacēzē
Savas draudzes Rulas Senfilips iedod viņam atļauju svētīt laulību kādā Polijas diocezē, Krievijas sūtniecība izsniedz vīzu. Nolēmis pamest visu un pat pieņemt Krievijas pavalstniecību, ja cars to prasīs, Balzaks 1848. gada 19. septembrī dodas ceļā pie savas “polārās zvaigznes”. Mātes kundze pārņem Fortinē savrupmājas vadību. Balzaks Ukrainā cerēja atgūt mieru un veselību. (A.M.538. lpp.).
Laiva miglā
“Es esmu opozīcijā, kura saucas par dzīvību!” Onorē de Balzaks
| Balzaks pavadīja 1848. gada beigas un visu 1849. gadu Verhovņā. Pēc Parīzes kņadas un šausmām, tur viņš bija atradis miera ostu. Viņam ierādīja skaistu apartamentu, kur viņš mierīgi varēja strādāt, tas vairs nebija katordznieka darbs, kad neatliekams maksājums viņu piespieda uzrakstīt noveli vienā naktī. No rītiem jau kurējās kamīns un viņam nebija neparko jāuztraucas. Ja Parīzē radās ass naudas trūkums, viņš griezās pie Hanskas, kas ar kāda krievu baņķiera starpniecību lika vajadzīgo summu pārskaitīt Rotšildam. (A.M.539.) | Loģiskā tipa cilvēks nespētu tik bezrūpīgi eksistēt uz sievietes rēķina, vienalga, cik turīga arī viņa būtu. |
Verhovņas muiža
Nevarētu teikt, ka kundze lūgumus pēc naudas vienmēr uzņēma vēlīgi. Zemes īpašumus Evelīna bija atdevusi meitai, tādēļ viņas līdzekļi bija ierobežoti. (A.M.539.lpp).
Fortinē ielas skaistā savrupmāja Francijā, nebija vēl izmaksāta. Lielas summas Balzaks bija palicis parādā par iekārtām. Vai tikai nākamajai Balzaka kundzei nebūs jāuzņem rūpes par visa laulātā drauga ģimeni? Gandrīz visi Balzaka ģimenes locekļi bija naudas grūtībās. Evelīna vilcinājās nostiprināt laulības saites, viņa vēlējās, lai mīļotais nomaksā savus parādus. Kā lai uzticos cilvēkam, kas nekad nav pratis atšķirt viltojumu no īstās vērtības. (A.M.539.lpp.).
 Pa to laiku Fortinē ielā Mātes kundze izrīkoja un regulēja visu darāmo, atsita notāra, nodokļu piedzinēja uzbrukumus. Dēls uzkrāva viņai simtiem darbu, bet 72 gadīgā sieviete ar visu tika galā. Viņa bija labi paēdusi, dzīvoja siltumā, ar lielu tīksmi izbaudīja burvīgās mājas komfortu, kurš faktiski viss bija uz parāda. (541.) |
Māte ļoti atbildīgi kalpoja dēlam, kurš neprata to novērtēt. |
| Lai izdarītu kārtējo iemaksu par Ziemeļu dzelzceļa akcijām un dzēstu neatliekamus parādus, Eva, pēc Balzaka lūguma aizsūtīja mātei 31 000 franku. Vēstulē Balzakam māte pastāsta par visām nebūšanām, kas notiek ar viņas nelaimīgo ģimeni. Balzaks savai 72 gadus vecajai mātei asi atbild, ka viņai būtu vajadzējis saprast, ka tādas lietas jāslēpj, jo vēstule Verhovņā tiekot lasīta publiski. (A.M.541.lpp.). | Vēstulē māte patiesi bija aprakstījusi situāciju Parīzē, neko neizpušķojot. Bet Balzaks NEKAD neprata iecietīgi izturēties pret māti. |
| Arī savai māsai Lorai Balzaks uzrakstīja pamācoša, līdzīga satura svētuli. Viņš baidījās, lai Hanska nepamestu Balzaku ar visu viņa augstdzimušo ģimeni. (A.M.543.lpp.). | Balzaks baidījās atklāt patiesību, lai neizjuktu ieplānotā laulība. |
| Balzaka laiva vēl ir miglā. (546). Bet cerību piepildīšanās netuvojas. Imperatora atļauja nokārtot muižas nodošanu un atļauja laulībām, vēl joprojām nebija dabūta. Balzaks 1849. gada janvārī raksta svētuli viņa Ekselencei grāfam Uvarovam, Tautas izglītības ministram Sanktpēterburgā. (A.M.547). |
|
Imperators UvarovsBalzaks 1849. gadā smagi saslima. Vai viņš nodzīvos līdz laulību dienai? Viņa sirds jau sen radīja uztraukumu par veselību. Viņš vairs nevarēja staigāt, ne pacelt rokas, lai sasukātu matus, uzreiz uznāca elpas trūkums. Bija vairākas lēkmes, kad draudēja nāve. Viņam piesaistīja divus ārstus, kuru diagnoze bija – sirds hipertonija. Šādā stāvoklī atgriezties Francijā Balzaks nespēja. Viņu ārstēja astoņus mēnešus. (A.M.548. lpp.).
Vai būtu saprātīgi, ja Evelīna atstās muižu Ukrainā, kur viņa ir valdniece, un doties uz svešu zemi, precēties ar tik slimu cilvēku, sprieda Eva. (A.M.549).
1849.–1850. gada ziema bija ļoti barga. Trīs nedēļas Balzaks nevarēja iziet no guļamistabas, kur viņa uzticīgā žēlsirdīgā māsa bija Hanska kundze. Beidzot 1850. gada martā imperatora atļauja bija saņemta. Berdičevā 14. martā notika laulības Svētās Barbaras baznīcā. (A.M.549.lpp).
|
Verhovņā jaunlaulātie atgriezās pārguruši, Balzakam trūka elpas. Piecdesmit gadīgo jaunlaulāto Evelīnu arī mocīja podagras lēkme, rokas un kājas piepampa, ka pirkstus nevarēja pakustināt, viņa sirga ar artrītu. Jaunlaulātie nebija spējīgi šādā stāvokli atgriezties Parīzē. Tas tika atliks uz aprīli. (A.M.550) |
|
Kaut arī Balzaks pēc kāzām uzraksta četras triumfējošas vēstules, bet pats arī apzinājās savu nožēlojamo veselības stāvokli. Viņš saprata, ka ilgotā kāzu gulta viņam būs nāves gulta. Vai var nodzīvot līdz sirmam vecumam cilvēks, kurš katru nakti ir dedzinājis savu dzīvi? Saprazdams savu veselības stāvokli, Balzaks vēlējās nomirt savā pajumtē. (A.M.551.lpp).Vēl jābrauc uz Kijevu, lai liktu ierakstīt Balzaka kundzi vīra pasē un saņemtu vīzu izceļošanai no Krievijas impērijas. No brauciena Balzaks atgriežas ar acu iekaisumu. Viņš vairs nevar ne lasīt, ne rakstīt. Melns plankums, šķiet, aizsedzam lapu. (A.M. 551).
 |
Ceļš uz Parīzi sākās 25. aprīlī un bija ļoti smags. Eva meitai Annai raksta, ka Balzaka veselības stāvoklis ir tik smags, ka viņš ir izmainījies pat skatā. Bet viņa nevēlas zaudēt Balzaku, viņš esot labs. Eva cer, ka savā zemē viņš atlabs. (A.M.551lpp.). |
Pretī nāvei
Kad māja ir uzbūvēta, tanī ieiet nāve. Turku paruna
|
|
1850. gada maijā Balzaks ieradās savā Parīzē daudz briesmīgākā stāvoklī, nekā viņš jebkad redzēts: viņš bija gandrīz akls, nevarēja paiet, bieži zaudēja samaņu. Viņš nespēja piecelties, un Evelīna pastāvīgi uzturējās pie viņa, viņa bija uzticīga slimnieka kopēja. Ārstu un draugu Nakāru Balzaka izskats pārbiedēja, viņš sasauca konsīliju. Taču ārsts, kurš Balzaku bija ārstējis, vērojis, un mīlējis kopš bērnības, saprata, ka izdzīvošanas cerību šobrīd nav nekādu. (A.M.553.lpp.). |
Balzaks uz miršanas gultasBalzaka kundze neparasti vienaldzīgi sūdzas savai meitai, ka nevar izbeigt pagaidu stāvokli, kas tik apnicīgi nolaupa visu viņas laiku. (A.M. 553).
 |
Draugi un paziņas apciemoja Balzaku: Pols Meriss, Ogists Vakerī, arī Viktors Igo Balzaks teica: “Tērzējiet ar manu sievu, bet es klausīšos, jo man ir aizliegts runāt”. Pat republikas prezidents (princis Luijs Napoleons) licis apvaicāties par Balzaka veselību. (A.M.555.). Ar Viktoru Igo Balzakam bija īpašas attiecības. Kaut arī viņi runājot, izsacījās paskarbi, taču sidrs dziļumos viens otru mīlēja, cienīja un abi bija sava laika lieliskākie cilvēki. (A.M.556.lpp.). |
Jūlijā Balzaka stāvoklis pasliktinājās. Bet viņš par spīti bija jautrs ar saviem kalambūriem, kaut arī nāve degungalā. Viņš atlabšanas brīžos stāstīja savus nākotnes plānus, jaunās ieceres, bet kurus viņa spalva pirmo reizi mūžā neiemūžināja. Viņš apjauta, kā izslīd no rokām beidzot iekarotā ģimenes dzīves laime… Balzaks vēlējās aprunāties ar cienījamu dieva kalpu. Viņš savos darbos bieži bija aprakstījis nāves (Gorio tēva, Morsofa) (A.M.557.lpp.).
Pēc ārstu konsīlija atzinumiem, Balzakam tika diagnozcētas visdažādākās kaites, beidzot ķermeni, pārņēma tūska, kura veidojās šķidrā aplikuma formā. Pēc tam sākās arterīta izraisītā gangrēna, pūstošo audu smaka kļuva šausmīga. (558).
Balzaks nomira naktī 1850. gada 18. augustā. Atvadīties atkal bija ieradies Viktors Igo, lai pēdējo reizi redzētos ar vienīgo, sev līdzvērtīgo rakstnieku. Igo saviem viesiem pateica: “Kungi! Eiropa šinī brīdi zaudē izcilu dižgaru”. (A.M.559.lpp.).
Balzaka dzīve beidzās kā “Cilvēciskās komēdijas” romāns. Viņš mira, sadedzis savās vēlmēs, izšķiedis spēkus iztēles radīto varoņu iedomātajās darbībās, mira kā savas daiļrades upuris. Viņš bija gribējis visu: mīlestību, bagātību, ģenialitāti un slavu. Par spīti šķietami nepārvaramajam attālumam starp izejas punktu un mērķi, viņš bija sasniedzis visu. Tas viņam maksāja dzīvību. Nāve, kas jau gadiem bija viņam sekojusi pa pēdām, sasniedza reizē ar viņa gala punktu. (A.M.560. lpp.).
Epilogs
Balzaka bēres nebija greznas, kā varbūt viņš būtu vēlējies. Arī sēru dievkalpojumu noturēja bez sevišķas greznības; vislielākajam sava gadsimta romānistam nebija nekādu tiesību uz oficiālām bēru svinībām. Jo viņa valstība nebija no šīs pasaules. Taču pavadītāju pūlis bija milzīgs. (A.M.560.lpp.)
|
|
|
Viktors Igo
Aleksandrs Dimā
| No kapelas līdz baznīcai aiz katafalka gāja ministrs Viktors Igo, kurš arī teica iespaidīgu un emocionālu runu: “Viņš bija ievērojams cilvēks! Viņš bija ģēnijs! Viņš bija viens no pirmajiem diženāko vidū, viens no visaugstākajiem visizcilāko vidū… Viņa grāmatas veido vienotu brīnišķīgu grāmatu, ko autors nosaucis par “Cilvēcisko komēdiju”, bet būtu varējis nosaukt par “Vēsturi”. Turpmāk viņš staros pāri visiem padebešiem, kas plešas virs mūsu galvām, viņš staros mūsu dzimtenes zvaigžņu vidū.… ”(A.M. 561 -562.lpp). |
Balzaks testamentā bija iecēlis sievu par vienīgo mantinieci un atzinis, ka ir viņai parādā 130 000 franku. Patiesībā Eva bija viņam aizdevusi divas reizes vairāk. Tie nepalika Balzaka vienīgie neatdotie parādi. Atraitne būtu varējusi atteikties no mantojuma ar tik lielu deficītu, bet viņa uzskatīja par savu pienākumu samaksāt visus Balzaka parādus. Viņa Balzaka mātei pateica…: “Jūs labi ziniet, ka viss mans bijušais īpašums aizgāja jūsu dēla kreditoriem… ”Arī Balzaka māte ar Evas palīdzību trūkumu necieta un nodzīvoja līdz 1854. gadam. “ (A.M.565. lpp).
| Evelīna cieta patiesi asi, bet ne ilgi (A.M.565). 50 gadu vecumā Balzaka kundze bija arvien vēl iekārojama un dedzīga. Viņai piemita majestātisks, cildens skaistums. Kaut gan jau bija kļuvusi patukla, mazliet smagnēja, ar visu savu kuplumu viņa prata saglabāt lielu valdzinājumu. (A.M.566.). Ar Šarla Rabū palīdzību Eva centās pabeigt Balzaka iesāktos darbus, cik bija viņas spēkos. (567). Parīzes dzīve Evai ļoti iepatikās, un viņa nekad neatgriezās Dzimtenē. |
Vai tā bija patiesa mīlestība, vai bēgšana no kaislē radītās intriģējošās situācijas savā dzimtenē, pat to dažādi autori izsakās atšķirīgi. |
|
|
|
Evelīna Balzaka
Gleznotājs Žans ŽigūKad mirušie apbedīti, pienākas pievērstiem dzīvajiem. Lielie cilvēki Balzaku atzina pirmie. Pēc tam viņu atzina visa pasaule. Balzaks domātājs bija līdzvērtīgs vērotājam un to vadīja. “Cilvēciskā komēdija” tika radīta vienā īsā, smagi un bieži vien viduvējā dzīvē, atzinis rakstnieks Prusts. (A.M.572.lpp).
Noslēgumā
Darba autores – Veltas Līvijas Miķelsones pārdomas.
Andrē Moruā grāmatā par Balzaku ļoti bieži izpaužas apliecinājums, ka viņš gandrīz katrā vēstulē Evelīnai par kaut ko sūdzas un žēlojas. Tas, protams, pasvītro viņa piederību sievišķam tipam. Lasot šo grāmatu, rodas noguruma sajūta no raudulīgās žēlošanās par it visu: savu veselību; viņa zvērīgo darbu; nebeidzamiem naudas trūkumiem; par kreditoru uzbrukumiem un slēpšanās vietas meklēšanu; par smagām attiecībām ar māti, par neveiksmēm biznesa jomā, par nepiepildītiem sapņiem, un par mīlestības likstām.
Izriet jautājums: kāpēc Balzakam nekad neienāca prātā kaut kur vainot arī sevi? Bet žēloties raksturīga tikai ētiskajiem tipiem, kas pilnīgi automātiski ļauj viņu pieskaitīt pie ētiskā tipa.
V.L.M. Viņš dega kā milzīgs ugunskurs, neviens nespēja apslāpēt viņa kāri pēc bagātības, slavas un izskaistinātas dzīves, kaut arī paša vizuālais izskats viņam bija vienaldzīgs.
Viņš mainīja mājas, katru pārspīlēti, bagātīgi uz citu rēķina iekārtoja. Viņš nespēja ietilpt tanī materiālās bāzes rāmī, kāds viņam piemācās pēc nopelnītā, desmit reizes pārsniedza savas materiālo iespēju robežas. Taču ar talantu romānu rakstīšanā viņš tik par daudz pārspēja citus tā laika rakstniekus.
- Raksturā tik naivs, kā bērns, miesās kupls, bet garā tik stiprs – kāds rets apvienojums!
- Kas notika šī ģēnija smadzenēs? Kāpēc viņš nespēja rast balansu?
- Kā tik maiga rakstura cilvēks varēja dzīvot trīskāršu dzīvi (ar sievietēm) un tik nelietīgi melot saviem tuvajiem?
- Kāpēc viņam nesāpēja sirds, ka viņš savu izšķērdību un karalisko dzīvi veidoja uz citu, tuvu cilvēku un turīgu sieviešu rēķina, izputinot savu ģimeni?
- Kāpēc viņš necentās būt klāt, kad viņam ļoti tuvi cilvēki aizgāja no dzīves?
- Kāpēc viņš necentās painteresēties, kāds liktenis piemeklēja bērnus, kurus sievietes ieņēma karstas kaisles laikā ar viņu?
- Kā var vienlaikus aprakstīt mīļumu un kaisli, tanī pašā laikā nenesot atbildību par sievietēm.
- Lasot Andre Morua biogrāfisko aprakstu par Balzaku man nekļuva skaidrs, kāpēc: Balzakam piemita cēlsirdība literārajā jomā, bet pietrūka cēlsirdības un atbildības cilvēcisko attiecību jomā.
Balzaka sociotipu ļoti spilgti atsedz Andrē Moruā.