Ar socioniku uz skolu!23.11.2010

Rediģēts 30.11.2025.g.

Māmiņ! Kad es iešu uz skolu? Vai tas būs drīz? – vaicā piecgadīgs zēns. Viņam skola šķiet kā gaiša, pasakās un filmās redzēta un izsapņota pils, kurā viņš noteikti ieraudzīs kaut ko ļoti, ļoti interesantu.

Pacieties, dēliņ! Vēl tikai divi gadiņi un tu sāksi skolas gaitas!

Tobrīd viņam vēl nav sapratnes, ko nozīmē divi gadiņi, tāpēc viņš pārjautā – Bet cik drīz tas būs?  Māte skaidro: paies viena ziema, tad vēl viena, un tad paies vasara, rudenī, kad sāks dzeltēt lapas, Tu dosies uz skolu. 

Ja padomājam, ko pieaudzis cilvēks atceras no bērnības, no skolas gadiem? Cik spilgtas ir atmiņas par pirmo skolas dienu? Varbūt ir pēdējais skolas gads, un, līdzīgi kā  atstātās pēdas mīksti uzsnigušā sniegā, tā arī izkūst atmiņas par skolas gaitām? 
Vai skolas laikā jaunietim saglabājas sapnis par zinību pili? Varbūt to kāds jau ir pacenties sagraut? Varbūt skolā piedzīvotais ir licis atšķirt labo no sliktā. 

Dažiem pirmie skolas gadi paliek daudz spilgtākā atmiņā kā pēdējie. Citiem tas ir otrādi. Taču viens nudien ir skaidrs – vidusskolu beidzis jaunietis, kaut arī guvis krietnu zināšanu kaudzi, reizēm līdzinās vieglprātīgam bērnam. 

Periods no septiņpadsmit līdz deviņpadsmit gadiem ir katra jaunieša sevis meklēšanas laiks, ko socionikā dēvē par intuitīvo jeb konceptuālās domāšanas periodu.  Tas saistās ar dzīves vērtību salīdzināšanu un izvērtēšanu, centieniem domāt un rīkoties patstāvīgi, radoši, individuāli, atmetot standartus, bieži atraujoties no realitātes. Tas ir pats sarežģītākais personības attīstības periods.

Bija normāls piecpadsmitgadnieks, un nu kļuva nesaprotams vējagrābslis septiņpadsmitgadnieks! Kas ir noticis ar manu bērnu?

Tieši šajā pusaugu vecumā jaunietī pēkšņi pazūd nopietnība un sākas haoss uzvedībā, nenopietna mācību apgūšana, vieglprātīga uztvere par visu apkārt notiekošo. Tas ir laiks, kad katram jaunietim dabīgi jāatdalās no radītāju ģimenes, taču veidot savējo viņš nav vēl nobriedis. Tas ir laiks, kad katrs jaunietis sev vaicā:

• Kas es esmu?
• Par ko es vēlos kļūt? Par ko es varētu kļūt?
• Kāds ceļš man ejams, lai es būtu veiksmīgs, vienreizīgs?
• Kāds draugs man būtu vissaderīgākais, ar kuru nebūtu jāšķiras?

Parasti jaunietis savā maksimālismā domā, ka, nezinu, kā tie citi, bet ES būšu laimīgs. Un tā tam vajadzētu būt! Ja vien viņš pats pie tā laicīgi piedomā. Bet, kur nu šajā vecumā aizdomāties par tik nopietnām lietām! Tāpēc jaunietim jāpalīdz!

Mēs varam padarīt šo periodu jaunietim vieglāku, vienreizīgāku, saprotamāku, mēs varam palīdzēt viņam rast atbildes uz daudziem jautājumiem.  Kopš 1968. gada beigām jau ir radīta sistēma, kas palīdz ikvienam izprast sevi, pašam apgūstot zinātni – socioniku un psihosofiju, kuras ļauj izprast savas personības būtību. Skolotāji un vecāki ir tie, kas palīdz jaunietim izprast sevi, risināt ikdienas problēmas, un virzīt viņu turpmākajā dzīvē.

Socionikas apgūšan, ir nepieciešama savas personības veidošanai. Jaunietis tiecas sagrābt visu pa ceļam iespējamo, neprotot atsijāt nevajadzīgo. Ņemot talkā socioniku, arī skolotāji spēs katru jaunieti virzīt viņa raksturam atbilstošās sliedēs.