Es audzinu adoptētu bērnu21.07.2010
Rediģēts 19. 12. 24.g.
Mazs bērniņš, cik gan jauks viņš izskatās! Tā vien gribas ņurcīt, apmīļot, piespiest sev klāt! Un no viņa mutītes sajust svaiga piena smaržu. Gluži tāpat kā ar mazu kaķēnu, kad viņš ir vēl maziņš un pūkains.
Taču iet laiks, bērniņš aug…, un, lai viņu nenāktos izmest ārā, kā daudzi cilvēki to izdara ar kaķēnu, kad tas pieaugas un kļūst neciešams, būtu nepieciešams saprast, kāds būs viņa raksturs un kā viņš iekļausies ģimenē, kura viņu audzinās.
Nav taču lieku reizi jāatgādina, ka visdažādākie sarežģījumi notiek arī bioloģisko vecāku ģimenēs, un, ka arī tajās notiek neaprakstāmas cietsirdības. Kur nu vēl audžu vecāku ģimenēs! Arī par to dzirdēti neskaitāmi gadījumi, ka bērnu nākas atdot atpakaļ, kā neaudzināmu, nesavaldāmu. Atdot atpakaļ ir labākais, nekā audzināt bez mīlestības un ar cietsirdīgām metodēm.
Viss, iespējams, ka kādam bērnam jau gēnos ieprogrammēts noziedzīgums, nosliece uz alkoholismu, zagšanu utt., taču man gribētos teikt, ka visbiežāk šīs īpašības kultivējas kā protests pret audžu vecākiem (tiem, kuri viņu audzina). Esmu tā sieviete, kura netic, ka piedzimst slikti cilvēki, bet par tādiem viņi kļūst. Ja arī atrodas apgalvotāji pirmajai versijai, tad tādu, manuprāt, ir samērā mazs procents no kopējā skaita.
Ir izstrādāta metode, kura palīdz ikvienam izprast otru cilvēku, kā arī prognozēt savstarpējās attiecības ģimenē. Tā spēj dot atbildes, kādas attiecības veidosies ar bērniem, pat gadījumos, kad tā audzināšana notiks gandrīz kā pēc Makarenko grāmatas. Šī metode ir socionika. Šo vārdu “Socionika”, man nākas atkārtot gandrīz vai katrā rakstā, jo šī mājaslapa vai avīze patiesi ir domāta, lai mācītos un izprastu socioniku.
Ļoti bieži bērni arī bioloģisko vecāku ģimenē piedzimst nesaderīgi (pēc socionikas starptipu attiecību prognozēm), ar saviem radītājiem. Tas ļoti apgrūtina audzināšanu un saskarsmi ar bērnu. Katrs būs dzirdējis stāstus par tēmu: Nezinām, no kurienes mūsu ģimenē radies tik atšķirīgs bērns?”
Dzemdētājai nav iespējams izvēlēties nedz dzimumu, nedz socionisko tipu! Bet gadījumos, kad bērns tiek adoptēts, jau ir radusies iespēja noteikt viņa saderību ar vecākiem, kuri viņu adoptēs. Neņemos apgalvot, ka tipu iespējams noteikt zīdainim, bet to varētu sākt noteikt jau no 3 gadu vecuma. Katrā ziņā tas jāveic kvalificētam socionikas ekspertam. Visbiežāk milzu problēmas rada nevis ļaunie gēni, kā pieņemts izteikties, bet gan audžu vecāku un bērna nesaderīgie sociotipi. Iespējams, ka arī atrastos gadījumi, kad bērns, jau nonācis ģimenē, bet nesaderīgu attiecību dēļ, jāatgriež atpakaļ. Tas var notikt gadījumos, kad audžu vecāki griežas pēc palīdzības, jo nespēj normāli kontaktēties ar bērnu.
Mums vaicā: Vai, noskaidrojot bērna socionisko tipu un savstarpējo attiecību veidu ar audžu vecākiem, iespējams turpināt sadzīvot ar jebkuru tipu? 
Atbilde: īpaši nesaderīgās attiecībās drīzāk iesakām bērnu atgriezt atpakaļ, nevis mocīt. Šis bērns citā ģimenē, kurā vecākiem būs cits socioloģiskais tips, var pat būt ieteicams.
Jo nedzimst slikti bērni! Un nav arī sliktu cilvēku! Ir tikai nesavienojamas, diskomfortablas attiecības starp viņiem.
Pirmās iemaņas par socioniku gūsi, iegādājoties V.L. Miķelsones izdoto e-grāmatu: “Atrodi sevi!”, Daudzi lasītāji ar šīs grāmatas palīdzību spējuši neklātienē apgūt socioniku. Pamēģini arī TU!
Grāmata nopērkama J. Rozes e/grāmatu bāzē! Cena 15 Eiro.