Viņu sauca Sergejs Jeseņins (1. daļa)01.02.2020

Ar šo izpētes darbu esmu pierādījusi, ka Sergeja Jeseņina socioniskais tips ir sensori ētiskais ekstraverts, vai Napoleons – ESFP.

Sergejs Jeseņins 20 gados

Sergejam 20 gadi (1915. gads)

Jeseņina dzīve bija ļoti īsa. Viņa dzīvību 1925. gadā Ļeņingradā ļaunprātīgi atņēma bijušie draugi, vispirms piekaujot un tad pakarot viesnīcā “Angleter” Tuvākie cilvēki un patiesie draugi zināja, ka pats Sergejs nekādā gadījumā nebūtu savu dzīvi beidzis pašnāvībā. Visi, kas mēģināja to pierādīt, pazuda, vai tika atklāti nošauti. Arī krievu rakstnieka N. Astafjeva tēvu nošāva šī iemesla dēļ. Nikolajs tikai pēc teju 40 gadiem uzdrošinājās turpināt tēva iesākto izpēti. Pateicoties viņam, Jeseņina nogalināšana tika pierādīta tikai 1985. gadā.

V.L. Miķelsone: piebilde: Apraksts par krievu dzejnieku Sergeju Jeseņinu tika veikts, pētnieciskos nolūkos, ar mērķi, izprast un noteikt viņa socionisko tipu. Lasot Jeseņina laikabiedru atmiņas, biogrāfiskos datus, skatoties filmas par viņa dzīvi, radusies pārliecība, ka Jeseņins nav pieskaitāms pie intravertā intuitīvā tipa (kā bija noteikts iepriekš), bet gan pie ekstravertā sensori ētiskā ESFP vai Napoleona tipa. Socionikas vēstures griezumā ir svarīgi, lai prototips atbilstu socioniskajam tipam, kā bija paredzējusi Aušra Augustinavičūte. Lai lasītājs orientētos Jeseņina īsajā dzīves posmā, apraksts hronoloģiski tiek sniegts lasot grāmatu “Jeseņina dzīve” krievu izdevumā. Šajā iztirzājumā netiks analizēti Jeseņina literārie darbi. Pieskaršanās tiem būs tikai gadījumos, kas cieši saistīsies ar kādu viņa, kā tipāža raksturojumu.

Jeseņinam bija ļoti daudz draugu un arī pietiekams skaits ienaidnieku, taču pēc viņa nāves arī ienaidnieki neizsacījās par viņu noniecinoši. Viņu mīlēja visi, domstarpības ar dzejniekiem radās atšķirīgās politiskās pārliecības un viņa pārāk atklātā, arī skandalozā rakstura dēļ. Jeseņinu tik īsā dzīves posmā īpaši iemīlēja vienkāršā tauta.

“Es piedzimu ar dziesmām zāļu segā. Pavasara rītausma mani varavīksnē ieauda.” Tā par sevi rakstīja dzejnieks. Faktiski dziesma dzejnieka dzīvē bija neaizstājama ceļa biedre. Tā jau no agras bērnības ietekmēja mazā, maigā, dzīvespriecīgā Sergeja dvēseli. Tieši krievu nacionālās dziesmas zēnam atvēra apkārtējās pasaules skaistumu, modināja mīlestību uz cilvēkiem, dzimtas mājām, mīļoto ciematu. (10.lp). Spilgti parādās Sergeja ētiskā R un sensorā F iezīmes.
Kad Sergejs Bloka dzīvoklī gatavojās lasīt dzeju, viņš stāvēja uz divdurvju sliekšņa. Uzmetis acis uz pievērtām durvīm, un sapratis, ka tās var atvērt (ko arī izdarīja), viņš plati izpleta abas rokas uz sāniem plecu augstumā un sāka emocionāli, skaļi ar izteiksmi lasīt. Bija redzams, kā tas izraisīja Blokam pārsteigumu. (No kinofilmas “Jeseņins”.) Redzētais skaidri apliecināja piederību ekstraversijai. Pirmo reizi ienācis Bloka dzīvoklī, viņš neapmulsa, gāja droši un pārliecinoši.

Par Jeseņina dzīvi stāsta viņa laikabiedri, no cikla: “Literārās atmiņas”

Grāmatā hronoloģiskā secībā ievietoti Sergeja Jeseņina tuvinieku, radu, draugu, paziņu atmiņu stāsti (apkopoti ap 70 cilvēku stāstījumi). Tajos atspoguļojas dzejnieka dzīve, viņa patriotiskās lirikas vēsture, mākslinieka kontakti ar tolaik redzamiem rakstniekiem – laikabiedriem. To starpā Jeseņina māsas, rakstnieks Maksims Gorkijs, N. Tihonovs, S. Gorodeckis, V. Roždžestvenskis, P. Čagins, V. Kačalovs, A. Miklaševska un daudzi citi.

Katra dzejas rindiņa bija piepildīta ar prieku, skumjām, tās atklāja patiesu krievu dzejnieku, kas ir kā savas tautas miesa, kurš pašaizliedzīgi iemīlējās savā tēvzemē un viņas dabā. Dzejā atklājās savdabīgā personība, viņa raksturs, pārdzīvojumi dramatisms, viņa nemākslotās vēlmes, dvēseles tīrība, kas kļuva tuvi un saprotami daudziem laikabiedriem. Lasītāji iemīlēja šo tēlu, sāka sekot viņa liktenim (6. lp.). Mīlestība pret zemi, dabu, kurā nav liekas fantāzijas, bet tiek minēti taustāmi, noteikti, konkrēti objekti, liecina par sensoro F un ētisko R funkciju.

 

A. Voronskis: “… visa viņa dzeja pauda dziļu un maigu lirismu, garīgumu, vienkāršību. Viņa tēliem piemita cēlsirdība, jūtīgums uz apkārtni, tāpat kā tas piemita pašam Sergejam”. Ētiskā R un sensorā F funkcijas.
M. Gorkija vērojumi: “… īsta māksla rodas tur, kur starp lasītāju un autoru veidojas sirsnīga uzticība vienam pret otru.” (6. lp.). Ētiskā iezīme R

Sergejs par sevi: «Man liekas, ka es rakstu dzeju saviem vistuvākajiem draugiem”. Un tā bija patiesība. Jo, lūk, tikai vistuvākajiem var izstāstīt par savām dvēseles sāpēm, ciešanām, par sirds dziļumos paslēptām domām. Tikai draugiem var uzticēt savus sapņus, cerības. Viņš neko neslēpa, ne labu, ne sliktu, visu sirdi izlika kā labajam garam. (6.lp).

Stāstīdams par sevi, viņš stāstīja par to pasauli, kurā dzīvoja, ko par viņu domāja. Ja jau stāstīja par sevi, tad arī par citiem sev apkārt, par žēlsirdību pret vājajiem, nabagajiem, pazemotajiem un Jeninam bija ko teikt. Galvenais, viņš prata to pateikt dzejas valodā.

Ētiskā iezīme R

Un atkal esmu siltu skumju pārņemts
No auzu lauka vēsmas atpūsts.
Un uz zvanu tornīša
Neviļus krustojas rokas.

“Smalka, klusa melodija kā zemūdens straume tevi sagrābj, un tu jau jūti, cik pievilcīga kā burvestību ir šī mūzika, cik pievilcīgai dvēsele tai dzimusi. Tā mīlestība ir tik maiga, bez lieka aizkustinājuma un nevajadzīga pārsteiguma. Skumjas ir bez asarām un tā saucamām žēlabām par pasauli. Jeseņins prot iekarot gan ar valdonīgu, gan stingru un dzīvespriecīgu balsi” – šādas rindas lasāmas vienā no Muzeja apmeklētāju grāmatām Konstantīnā. (7. lp).

Ētiskā R un melnā sensorā F iezīmes.

 

No Jeseņina dzejoļiem lasītājs uzzina ne tikai par viņa dvēseles dialektiku, bet arī kā dažādos gados viņš izskatījās, kā ģērbās (dzeltenmatains, ar zilām acīm pakalsns, maza augum), kā ģērbās (kaķa ādas cepure uz pieres, cilindrā un lakotajos zābakos), kā staigāja (viegla gaita, ejot galvu šūpo uz abiem sāniem), kur bijis (pašreiz esmu Baku, vai stāvu es Tveras bulvārī”), ar ko draudzējas (Gruzijas Dzejnieki! Es jūs vienmēr atceros!), vai (savus nodomus veltu Pēterim Čaginam); vai uzzinām, kā sauca viņa drauga suni (Dod, Džim ķepu uz laimi man!).

Detaļa aiz detaļas, rindkopa aiz rindkopas un izgaismojas dzejnieka tēls visās dzīves realitātēs. (7.lp).

Spilgti izteikta sensorā – funkcija – reālists, neapraksta fantāzijās, bet realitāti.
Savas atmiņas par Sergeju viņa laikabiedri sāka rakstīt tūlīt pēc viņa nāves. Taču savu dzīvi aprakstīt Sergejs sāka jau kopš bērnības. Tajās atspoguļotas visas sensorās sajūtas. Spēcīga sensorā iezīme F.

 

Kal, kalēj dzelzi, kal
Kamēr sviedi seju, klāj.
Iededz ļaužu sirdīs liesmas,
Aizdzen bēdas, neveiksmes!…
(13. lp.).
Visa viņa dzeja ir patiesa, tajās atspoguļojas objektīvā pasaule, lietas, cilvēki tajā. Tajās nav nekādu noslēpumainu, minamu ainu. Tas liecina par spēcīgu melno sensoro F iezīmi, izslēdzot intuīciju.

Universitātes biedru atmiņas ļauj ielūkoties Jeseņina studiju gados. Viņš bija jautrs, sabiedrisks, neieslēdzās auditorijas sienās, bet vienmēr atrada kādu aktivitāti, līdzi paraujot citus. Uzstājās droši, pārliecinoši. (13. lp.).

Ой, мне дома не сидится,
Размахнуться б на войне.
Полечу я быстрой птицей
На саврасом скакуне.

Nav atdzejojuma! (14. lp.).

Biedru atmiņu stāsts liecina, ka Sergejs bijis bezgala dzīvīgs un kustīgs, kas atbilst ekstraversijai – E. Spējīgs aizraut un iesaistīt arī citus, liecina par ētiku R un sensoro F funkcijām.

 

V. ČerņavskisV. Čerņavskis: “Sergejs, kaut arī bija ieradies no laukiem, ātri pārvērtās, viņš kļuva vīrišķīgāks, nopietnāks, nelokamāks, kā sākumā šķita. Bet vienmēr saviļņoti jautrs un kopts”. Un biedrisks, draudzīgs, izpalīdzīgs. Apraksti liecina gan par ekstraverto E, gan sensoro F iezīmēm.
P. OrešinsP. Orešins, kura atmiņā iespiedušies brīži, kad Jeseņins lasījis dzeju saviem biedriem: “Viņa balss spalgi skanēja pa visu telpu, dzeltenām matu sprogām krītot pāri sejai. Viņš lasīja ar milzīgu degsmi, un izteiksmīgu kaisli, it kā tikko kā būtu sacerējis šīs rindas, un, vēl nepaspējis no tām, atdzist. (14. lp.). Liecina par ekstraversiju E un ētiku R.
Tie literāti, kuri tikās ar Jeseņinu tajās vētrainajās dienās, apraksta viņa milzīgo iekšējo enerģiju, viņa neapturamo tieksmi būt kopā ar tautu, piesūcināt sevi ar visu to, kas uztrauca cilvēkus, atverot sirdi revolūcijas vējiem. Viņš mēdz teikt: “Rakstīt vajag pēc iespējas vienkāršāk, lai tauta saprot, tas, protams, ir grūtāk.” (16. lp.). Ekstraversija, ētika

 

Aisedora Dunkana

Aisedora Dunkana (Napoleones tips)

Aisedora Dunkana un Sergejs JeseņinsĀrzemēs Jeseņins kā Aisedoras Dunkanas vīrs, nodzīvoja neilgi, apmēram divus ar pusi gadus.

… Jeseņins atgriezās Maskavā 1921. gada jūnijā, bet tā paša gada rudenī iepazinās ar slavenu Amerikas dejotāju, pēc izcelsmes īrieti, Aisedoru Dunkanu. Viņai tobrīd bija 44, bet Sergejam 26 gadi. Drīz viņi oficiāli reģistrēja laulību. “Mūsu starpā valdīja tikai neprātīga kaisle, acumirklīgs aklums, un nekas vairāk,” pēc atgriešanās atzina Jeseņins.

No Jeseņina vēstulēm, kā arī no draugu atmiņām bija iespējams izdarīt secinājumu, ka laikā, kamēr abi ceļoja, viņš atradās milzīgā dvēseliskā nospiestībā.

Liecina par nesaderību attiecībās.
Maksims GorkijsM. Gorkijs – Džeks: “Sergeju Jeseņinu var uzskatīt ne tik daudz par cilvēku, bet par orgānu, kuru daba radījusi vienīgi un tikai poēzijai, kurš spēj savā dzejā izteikt neizsmeļamu mīlestību par visu pasauli, par visu dzīvo, par žēlsirdību, par skumjām, kas ienāk laukos, par visu to, ko vairāk par visu citu ir Nopelnījis cilvēks”. (18.lp.). Spilgta ētiskā R iezīme un sensorā F iezīmes.
Par Jeseņinu raksta Vsevolods Roždžestvenskis, Pēteris Čagins, Dmitrijs Furmanovs, gruzīns – Ticians Tabidze, Juris Lobedzinskis, Ivans Jevdokimovs. Mēs tajos ieklausījāmies ar sāpēm un prieku. (18.lp.). Kopā par Jeseņinu tika savākti vairāk par 80 laikabiedru atmiņu stāsti

Kā glābšanās ostu Jeseņins saskatīja pilsētā, kurā sākās viņa slava – pilsētā pie Ņevas. Viņš nolēma pārcelties uz Ļeņingradu. 1925. gads (19. lp.). 24. decembra rītā Jeseņins atbrauca uz Ļeņingradu un apmetās viesnīcā “Angleter”. (kā būs teikts vēlāk, kad tiks izpētīti apstākļi, Jeseņinu bandīti sagaidīja jau lidostā un aizveda uz kādu dzīvokli, kur viņu spīdzināja. Tur arī viņu nogalināja. Mirušu atveda uz viesnīcu). Spriežot pēc dzejnieka draugu liecības, kuri viņu sastapa tajās dienās, nekas neliecināja, ka notiks traģēdija. Taču tā notika naktī no 27. un 28. decembri 1925. gadā. Melnais cilvēks atnāca pie dzejnieka jaunajā dzīvesvietā.

Turpinājumā…

Nākamajās daļās publicēsim konkrētākas liecības par Sergeja Jeseņina atsevišķiem dzīves posmiem.


Izpētes materiālam izmantotie avoti