Viņu sauca Sergejs Jeseņins (2. daļa)15.02.2020

Jeseņina dzīve

Turpinām publicēt izpētes darbu, kas pierāda, ka Sergeja Jeseņina socioniskais tips ir sensori ētiskais ekstraverts, vai Napoleons – ESFP. Pirmo daļu lasiet šeit – Viņu sauca Sergejs Jeseņins (1. daļa).

 

 

Konstantinova. СПАС-КЛЕПИКИ 1895.- 1912.

 

“… gar stāvo, pauguraino Okas krastmalu, plašās, taisnās ielas garumā aizvijās mūsu klusais, tīrais, zaļumos iegrimušais ciems, kurā bija izmetinājušās apmēram sešsimt mājas.”

“Baltais taisnstūrveidīgais zvanu tornis, kas beidzas ar pieciem krustiem — četri pa stūriem un piektais, augstākais, vidū kupols, izkrāsots ar zaļu krāsu, piešķīra viņai kaut kādu apbrīnojamu vieglumu un svinīgumu.” (23.lp.).

 

 

Tik konkrētu vietas aprakstu, gan krāsu, gan formu raksturojumu spēj atcerēties un aprakstīt cilvēks, kam spēcīga sensorā F iezīme.

Jeseņinam ir bezgala daudz dzejoļu par savas dzimtās puses dabu.
Atbraucām!
Mūs sveicina pus stāvā celtā māja
Ar nedaudz iegrimušu fasādi,
It kā nogurusi, būtu.
To ietērpj pītais žogs
Un reibinoša jasmīnu smarža. (27.lp.).

Kaut arī dzejolis ir sliktā atdzejojumā, bet tā saturs norāda konkrētas detaļas, sensoro F iezīmi.

  J. Kopitins – Džeks: “Mazais Serjoža dzeju sāka rakstīt jau no 7 gadu vecuma. Viņš bija jautrs, pārgalvīgs, un viņam bija daudz draugu. Mēs abi ķērām vēžus Okā, tas bija viņam neaizvietojams atpūtas veids”.

A. Voroncovs: “Viņš no pārējiem skolēniem atšķīrās ar īpašām dotībām un vienmēr bija starp labākajiem. Arī ārpus skolas viņš vienmēr bija vadonis. Nevarēja notikt neviens kautiņš, kurā dalību neņemtu viņš, kaut arī bieži palika cietējos. Taču neviens cits tā neaizrāvās ar grāmatām, kā Sergejs. (32.lp.).

Liecina par ekstraversiju E, ētiku R un melno sensoro F funkciju.

P. Hobočevs: “Viennozīmīgi varu apliecināt, ka Jeseņinam piesaistījās daudzi: viņš bija akurāts, kopts un bezgala jautrs, dzīvespriecīgs puisis. Viņam piemita magnētisks talants piesaistīt sev cilvēkus, pat skolotāju Hitrovu. Ja notika kāds pasākums, tā iniciators un organizators bija Serjoža.
…kopmītnēs bieži bija dzirdama viņā skaļā un jautrā balss. Ar pacilātu un skaļu balsi labā garastāvoklī viņš lasīja savus dzejoļus, plaši izplešot rokas. … no viņa nāca milzīga enerģija. (37.lp.).

Liecina par sensoro F  un ētisko R iezīmēm, kā arī par ekstraversiju – E.

A. Voroncovs: “Jau skolas laikā Sergejs sāka rakstīt dzejoļus, bet nepublicēja tos. Man ļoti patika tāds …
“Mīļais draugs, neraudi,
Neatļauj asarām izlūst no acīm!
Un neatļauj dvēsele ciest:
Jūti, laime jau tuvumā mīt!”

N. Sardanovskis: “… atceros vienmēr kopto, tīrīgo, akurāto 11 gadīgo zēnu Sergeju, kurš man parādīja savus dzejoļus. Visos dzejoļos tika atspoguļota lauku dzīve, tās daba visos krāšņumos. Man šķita, ka lauku zēns tādas dabas parādības neievēro, taču pārsteidzoša bija viņa prasme, kā albumā atvērt visu dzīves skaistumu, bez jebkādiem izdomājumiem un samākslotības.
Jaunības gados Sergejs pārsteidza ar neparastu atmiņu, atceroties dzejoļus no galvas. Viņš bez skatīšanās grāmatā varēja norunāt Jevgēniju Oņeginu, kā arī savu iemīļoto dzejnieku M. Ļermontovu”. (40.lp.).

 

 

Spilgti izteikta sensorā F funkcija.

K. Voroncovs: “Pabeidzis S-Kļepikovas skolotāju semināru 1912. gadā, viņš uz dzīvi sāka raudzīties ar citām acīm. Kļuva nopietns. Taču, strādāt par skolotāju viņš nevēlējās. Pēc neilga laika viņš devās uz Maskavu. 

 

P. Gņilosilova: “…atceros Sergeju pelēkā, koptā uzvalkā, puszābaciņos, baltā kreklā un ar kaklasaiti. Uz manu lūgumu nolasīt dzeju viņš neiebilda:
Nolīgst zīdaina zaļā zāle,
Apkārt svaigi smaržo sveķi.
Ai, jūs, dzimtās pļavas un birzis,
Mani ir apdullinājis pavasaris…!” (45.lp.)

Sensorā funkcija F

Pirmā ierašanās Maskavā (1912.–1915. gads)

Septiņpadsmitgadīgais Jeseņins bez graša kabatā Maskavā ieradās 1912. gada pavasarī. Kādu laiku viņš dzīvoja pie Koškarova, apmeklēja dzejnieku pulciņa sanāksmes. Tā toreiz skaitījās visspēcīgākā proletāriešu un zemnieku rakstnieku organizācija. Tieši tajās jaunais dzejnieks pirmo reizi uzsāka publisku uzstāšanos. Viņa talants tūlīt tika pamanīts. …pulciņa biedri palīdzēja Jeseņinam iekārtoties darbā tipogrāfijā. (47.lp)

G. Dejevs-Homjakovskis: …“Sergejs turpināja rakstīt dzeju, to galvenais motīvs joprojām bija lauki un daba. Viņš apbrīnojami spēja uztvert dabas radītās gleznas un attēloja tos spilgtos tēlos. Mums šķita, ka Jeseņins kļūs ne tikai par talantīgu dzejnieku, bet arī labs sabiedriskais darbonis. Viņš apbrīnojami viegli un drosmīgi ienāca kolektīvā. Vienmēr kopots un rūpīgi apģērbts, viņš ar savu jautro dabu piesaistīja cilvēkus. Jau 1913. — 1914. gadā viņš bija spējīgs uzņemties pulciņa sabiedrisko darbu, ieņemot sekretāra amatu. (49.lp.). Ekstraversija un melnā sensorā iezīme.

J. Šarovs: … “kaut arī ieradies no Rjazaņas guberņas laukiem, viņš bija ģērbies jau krietni lietotā apģērbā, vilnas zeķēs, bet viss bija akurāts un tīrs, viņš izskatījās rūpīgi sakopies. Kājās bija glīti ādas zābaki, cirtaini, dzelteni viļņoti mati un izteikti zilas acis. Viņš smaržoja pēc svaiguma. Balss bija ļoti patīkama, dziedoša, bet gandrīz bērnišķīga. Dzeju viņš lasīja pavisam citādā veidā, emocionāli un skaļi, stiepdams vārdus un plaši vicinādams, rokas.
Ai, Dzimtene! Manas laimīgās
Un nelaimīgās stundas…
Nav labākas, nav skaistākas…
Man šķita, ka Jeseņins ir ieradies pie mums tieši tādēļ, lai pārsteigtu, radītu izbrīnu, bet ne tāpēc, lai uzklausītu mūsu domas par savu daiļradi un lūgtu kādu palīdzību dzejoļu publicēšanā. Viņš gribēja būt pamanāms. (51. lp.).

Izteikta ekstraversija E un melnā F sensorā funkcija.
N. Sardanovskis: … 1913. gadā Sergejs 18 gadu vecumā mācījās Šaņjavska universitātē. Viņš man stāstīja, ka universitātē apmeklējis tikai literatūras lekcijas. (53.lp).  
Anna Izrjadnova:
“Ar Sergeju es iepazinos 1913. gadā, kad viņš uzsāka darbu tipogrāfijā. Viņš tikko kā bija ieradies no laukiem, taču viņa apģērbs nelīdzinājās lauku zēnam. Mugurā viņam bija akurāti uzturēts brūns uzvalks, krekls ar augstu iestērķelētu krāsu un zaļa kaklasaite. Mati zeltaini sprogoti, viņš izskatījās tik skaists kā lelle.
Viņš bija ļoti gudrs, pašapzinīgs un arī patmīlīgs, par ko daži viņu nemīlēja. Man viņš ļoti pieķēries, lasījis dzejoļus. Viņš bija ļoti prasīgs, neieteica pat sarunāties ar sievietēm — teikdams, ka viņas ir sliktas.
1914. gada decembra beigās man piedzima dēls. Viņam uzradās papildus rūpes par mani un bērnu. Kad es pēc dzemdībām atgriezos mājās, tur valdīja pedantiska kārtība: visur viss tīrs un izmazgāts, krāsnis izkurinātas, pat pusdienas bija gatavas un nopirktas kūkas. Bija jūtams, ka viņš mūs gaidījis. Uz dēlu viņš skatījās ar ziņkāri un teica: “Lūk, nu es esmu tēvs!” (54. lp.). 
Pirmā sieviete, pirmais dēls!
Viss Annas stāstītais par Sergeju liecina par viņa pedantiskumu, vai sensoro F funkciju.
D. Semjonovskis:
“Nogranda pērkons, debesu kauss sašķēlās…” Jeseņins rakstīja par siena pļauju laukos, par krāšņām pastaigām, par harmonikas skaņām.
“Esmu tagad galīgi izlēmis, ka rakstīšu tikai par Krievijas laukiem!” teica Sergejs.
Mūs vienoja mīlestība uz tautas daiļradi, uz dabu, savdabīgā laucinieciskā valoda.
Reiz Jeseņins man saka: “Pavasarī braukšu uz Pēterburgu. Tas ir nolemts!”
Viņam šķita, ka tur, literārās dzīves centrā, starp dažādām literārām plūsmām jaunajam rakstniekam būs vieglāk izvirzīties. Viņš vēlējās izvirzīties. (58. lp.)
Tas valdzinājums, kas nāca no Jeseņina, piesaistīja viņam visdažādākos cilvēkus. Lai kur neparādītos šis skaistais, apdāvinātais jauneklis, visur viņš pievērsa apkārtējo uzmanību un interesi par sevi. Aiz viņa pusaudža ārienes bija jūtams spēcīgas gribas cilvēks, kuram piemita garīgā bagātība. (59. lp.).
“Выткался на озере алый свет зари.
На бору со звонами плачут глухари.
Плачет где-то иволга, с хоронясь в дупло.
Только мне не плачется — на душе светло”. Nav atdzejojuma.
Gaiša bija dzejnieka dvēsele. Es ticēju, ka neviens mākonis viņu neaptumšos. (63. lp.).
 
N. Ļivkins:
“Šeit Maskavā es neko nepanākšu. Braukšu uz Pēterburgu, došos pie Bloka, viņš mani sapratīs”, tā viņš man teica.
Mēs izšķīrāmies. Nākošā dienā viņš aizbrauca. Maskavā viņš ātri iemantoja popularitāti. Aleksandrs Bloks un arī Sergejs Gorodeckis novērtēja viņa dzeju jau pirmajā tikšanās reizē. Palīdzēja tikt “uz kājām”. Jau 1915. gada aprīlī Jeseņina dzejoļi parādījās galvaspilsētas žurnālos. (71. lp.).
 

Autores piebilde: Turpmāk pie katra domubiedra citāta neturpināšu veikt piebildes. Jo visur atkārtojas līdzīgi izteikumi par spēcīgi izteikto dzejnieka ekstraversiju, ētiku un sensoro iezīmēm, ko arī es vēlos pierādīt.

Aleksandrs Bloks – Hamlets

S. Gorodeckis: “Lūk, ko man rakstīja A Bloks: «Nosūtu pie jums talantīgu lauku tīrradni – dzejnieku. Jums, kā zemnieka rakstniekam, viņš būs tuvāks, un jūs labāk nekā jebkurš cits viņu sapratīsiet.
Jūsu Bloks. (84. lp.).

Pēterburga (1915. – 1918. gads)

 

 

 

 

 

S. Gorodeckis – Hamlets

Sergejs Gorodeckis: “Pēterburgā Jeseņins ieradās 1915. gada pavasarī. Pie manis viņš ieradās ar Bloka ieteikumu (vēstuli). Lasot Jeseņina dzejoļus, jau ar pirmajām rindām man kļuva skaidrs, kāda iepriecinoša vēsts ienāca krievu poēzijā. Sākās tādi kā dziesmu svētki.

… viņš šķita apburošs zilacains ar savu skaļo, dzidro balsi, ar sprogainiem linu krāsas matiem, kurus vēlāk pieglaudīs zem cilindra. Jeseņins apmetās pie manis un kādu laiku nodzīvoja, tad iepazinās ar Nikolaju Kļujevu. Mūsu draudzība bija īsa, jo Kļujevs viņu ietekmēja attālināties no manis”. (83. lp.).

Sergejam Jeseņinam (Napoleona tips) ar S. Gorodecki (Hamleta tips) bija vienas no smagākām starptipu attiecībām – sociālais pasūtījums.

Nikolajs Kļujevs – Dostojevskis


Stāsta S. Gorodeckis: “Turpmāk viņa tuvākais draugs, patstāvīgais pavadonis un skolotājs bija Kļujevs. Tā aizsākās viņu kopējā darbošanās, par ko vēlāk rakstīs Sergejs. Šīs divas spilgtu personību sarežģītās savstarpējās attiecības, par kurām īsos vārdos pat ir bīstami runāt, visticamāk, kļūs kā milzīga un neizprotama tēma tiem cilvēkiem, kuri priekšdienās centīsies pētīt viņu likteni. Tā prasīs smalku un saudzīgu analīzes pieeju abiem. Tobrīd tam nebija piemērots laiks. Taču katrā ziņā Kļujeva ietekmi uz Jeseņinu no 1915 līdz 1916. gadam bija milzīga. Kļujevs rakstīja, maldoties mistikā. Kad lasīja Kļujeva it kā talantīgās, bet smagās, daudznozīmīgās dzejoļu vārsmas, viņa izsmalcinātos-mistiskos dzejoļus, jeb vedās sarunas par viņa dzeju, Jeseņins viņas pilnīgi nesaprata. Viņu dzeja radīja sašķelšanos, jo tajās atspoguļojās pilnīgi pretēji un neskaidri virzieni”.

 
Ar socionikas metodi Kļujeva un Jeseņina attiecību sarežģījumus iespējams atklāt pavisam viegli. Ķlujeva socioniskais tips Dostojevskis (IV kvadra) un Jeseņina – Napoleons (III kvadra). Starptipu attiecību tabulā redzams, ka tās ir revīzijas attiecības, kā arī abiem nesakrīt kvadru vērtības. Kļujevs, kā intuitīvais tips, dzejā izsakās nekonkrēti, mistiski, bet Jeseņins kā sensorais – tieši un atklāti.
Faktiski katrs talantīgais dzejnieks rakstīja savam tipam atbilstoši. Taču draudzība starp revizoriem nevarēja turpināties ilgstoši. Tas arī ir izskaidrojums šīm attiecībām.
V. Kalašņikova: Pirmo reizi Jeseņinu es ieraudzīju pie skolotāja Ivana Matvejeva. Viņš bija atnācis kārtīgi, pat rūpīgi ģērbies, sniegbaltā kreklā. Toreiz bija saulaina diena un viļņainie gaišie mati izskatījās kā zelta pielieti. (84. lp.).  

Parasti Jeseņina atmiņā bija viss dzejolis, viņš nepierakstīja un arī nelasīja no piezīmēm. Bet, kad viņš sacerēja dzejoli, tad pierakstīja rindiņu, nosvītro, atkal pierakstīja, un atkal svītroja. Tad uzrakstīja pavisam citu rindiņu.

R. Ivņevs: “Jeseņins ļoti mīlēja jokot un smīdināt, pats smējās līdz. Viņš spēja visnopietnāko sarunu pārvērst jokos, un otrādi. Saruna par jokiem nemanāmi varēja pārtapt nopietnā.
Dažreiz, it kā, iztaustīdams sarunas tēmu, viņš, viltīgi smaidīdams, taustīja sarunu biedra viedokli, uzdodams negaidītus jautājumus, turklāt uzreiz nevarēja saprast, vai viņš runā nopietni vai joko. Kaut kad sarunādamies ar viņu, es teicu, ka viņam ir viltīgas acis. (95.lp.).
 

V. Roždžestvenskis: “Viņa pašapziņa nebūt nešķita uzmācīga, bet tas, ka viņš pats sevi slavēja, bija tik dabiski, ka neviens nevarēja aizdomāties par autora pārmērīgo pašpārliecību. Tai nebija nekāda sakara ar viņa pārāko vienkāršību. Es uz Jeseņina atklātību atbildēju ar atklātību. Jau pēc dažām minūtēm mēs sarunājāmies draudzīgi.

Reiz viņš man teica: “Es panākšu to, ko vēlos! Mana dzeja ir novērtēta un atzīta par labu. Iespiedīs Jeseņina dzeju! Varu dot savu vārdu!”
…“es mīlu plašumu! – nopūtās Sergejs. Maskavā ir pārāk šauri un skumji. Bet šeit – lūk kā!”- viņš ar roku norādīja uz horizontu.
Если крикнет рать святая:
«Кинь ты Русь, живи в раю!»
Я скажу: «Не надо рая,
Дайте родину мою!». Nav atdzejojuma!
Jā, patiesi, Jeseņins bija savas Krievijas, savas zemes elks. (100. lp.)

Ātri spēja iepazīties, liecina par ekstraversiju. Pašpārliecinātība – liecina par sensoro funkciju.

Volodja Čerņavskis: “Pirmais iespaids mūs pārsteidza, aizkustinošs jauneklis kuram piemīt īstas poētiskas jūtas. Dzeju viņš lasīja skaļāk, nekā sarunājās. Bija jūtams, ka viss nāca no sirds, vēlāk lasīšana uzlabojās. Nemainīga palika viņa zēniskās dzelteno matu galvas šūpošana, reizēm šķita, ka viņš mazliet dziedāja. Ritms šķita stūrgalvīgs un stingrs, bez jebkādas izlikšanās. Cilvēki viņam neļāva atpūsties, prasīja atkārtot, skūpstīja viņu, daži pat slaucīja asaras.
Katrs zālē sēdošais mazāk un vairāk sajuta viņa emocionālo siltumu, prieku, sajūtu, ka klausās īstu tautas dzejnieku.
Pēterburgā Jeseņinu sāka aicināt arī bagātie buržuju saloni, to meitas un dēli vēlējās viņu iepazīstināt ar saviem vecākiem, draugiem. Viņam nācās vērot daudz ko anekdotei līdzīgu šajās bagātnieku ģimenēs. Jeseņinu neinteresēja bagātība, tā tikai bija kārtējā izdevība, lauzt sev ceļu, iepazīstināt ar sevi. (108. lp.).
Pat bagātie pamanīja, ka Sergejs, neskatoties uz savu zemnieka izcelsmi, ir, akurāti apģērbies, kaut arī mugurā katūna krekls, bet tas ir tīrs, izgludināts, no viņa smaržo svaigums. (108. lp).
Dzīvodams gadu Pēterburgā, Jeseņins ļoti maz mainījās savā ārējā izskatā, kā vienmēr, bija kopts un pievilcīgs. Arī piekāpīgāks nekļuva, uz ironiskām frāzēm reaģēja ar humoru, necieta arī klajas uzslavas.
Viņš savu vērtību apzinājās jau no pirmās dienas, bet noklusēja, uz piezīmēm reaģēja ar bērnišķīgu prieku, pārspīlējot to patiesumu. Viņa smaids mums lika justies jaunākiem. Ar straujiem izklupieniem vēl tolaik nebija cīnījies. Viņam piemita liela interese par apkārtējiem”. (118. lp.).

Tas liecina, ka viņš nepieder aristokrātu, bet gan pieder 3. demokrātu kvadrai.

V. Majakovskis (Žukovs) atklāti neieredzēja Jeseņinu. Tas viņam šķita kā butaforisks operdziedātājs. Cilvēks, kurš par daudz plātās. (118. lp.).

Kaut arī attiecības saucās radniecīgās, bet siltuma un draudzības tajās nav.
 

Volodja Čerņavskis: …ievēroju, ka, Jeseņinā mājoja veselīgs Rjažaņas zemnieka dēls, arī muskuļi viņam bija spēcīgi. Sergejs nereti piecēlās vēlu, ilgi mazgājās un berzējās ar dvieli savā mazajā guļamistabā. Viņš vienmēr smaržoja pēc svaiguma. Bet no dzeršanas viņš bija pavisam tālu, dzēra tikai kāda gadījuma dēļ”. (128. lp.).
“Viņš vēlējās, lai citi novērtē viņa dzeju. Bet ja kāds izteica piezīmi, apvainojās”. (129. lp.).

Ētiskais tips vienmēr gaida vārdisku novērtējumu.
M. Babenčikovs: “Jeseņins man priecīgā un jautrā garastāvoklī pastāstīja par sevi. Vārdi, ko viņš izteica, bija kaut kas īpašs, saulains, starojošs, tie nelīdzinājās parastajiem ikdienišķajiem vārdiem. Balss bija tīra un skanoša. Es viņu nosaucu par Jautro Jeseninu. Viņam tas patika! (135. lp.).
Kad viņš runāja dzeju atklādams viltīgi skrejošās acis, katrs izteiktaids vārds trīcēja kā nostiepta stīga.
Atmodini mani agri rīt,
Ak, mana pacietīgā māt!
Pa ceļa kurgāna es došos!
Dārgāko viesi sagaidīt. (140. lp.).
 

1917. gadā sākās karš, Sergeju iesauca armijā. Tur viņš braukāja ar sanitāro vilcienu, viņa pienākumos ietilpa pierakstīt datus par ievainotiem. Viņam vajadzēja piepalīdzēt arī operāciju gadījumos. Pēc tam viņš darbojās “Carskoje selo” lazaretē. (141.lpp).

J. Kļujeva: “Sergejs bija ļoti savākts: visas viņa kustības bija graciozas, precīzas, gaita viegla. Viņš ģērbās kā eiropieši, zem krekla nebija manāma krieviskā apakšveļa. Izskatījās, ka uzvalki tika pirkti gatavo apģērbu nodaļā, vienmēr labi piegūla augumam. Kreklus viņš mainīja bieži, tie bija ar atliektām krādziņām, tīri, izgludināti. Biežāk nēsāja melnu, uz auguma pašūdinātu mēteli un aitādas cepuri. Pēterburgā tā ģērbās jaunieši, kuri labi nopelnīja. Viņš izskatījās kā īsts pilsētnieks, kurš nemaz neatgādināja provinciāli, kas aizmaldās lielā pilsētā.
Viņš jutās patstāvīgs, spēja kontrolēt situācijas pat attiecībās ar Nikolaju Kļujevu, kurš bieži izteica neapmierinātību. Bija novērots, ka ar Kļujevu sākotnēji viņi bija draugi, bet tad Sergejs atsala no viņa. (147. lp).
 

K. Slučevskis – Dostojevskis: Man atmiņā ir fakts, ka 1916. gadā Jeseņins bija iesaukts armijā un norīkots vienā no cara hospitāļiem par sanitāru, ārpus hospitāļa, viņš staigāja privātajās, ne tā kā citi, armijas drēbēs. Kaut arī periods bija grūts, bet viņš tik un tā bija apģērbies nevainojami pedantiski.

Viņš tolaik bija pilnīgi pārliecināts par sevi. Kad viņš agrāk lasīja dzejoļus, tad uz kritiku ieklausījās, vai vismaz tēloja, ka klausās. Bet tagad apvainojās, kad viņam ieteica pārveidot kādu rindiņu dzejolī un viņš citreiz asi iebilda. Kādreiz viņš man teica: “Ja man aizrāda divatā – aci pret aci, es neapvainošos, bet, ja aizrāda publiski, tad uzskatu, ka tā ir uzbraukšana. (152.lp).

Sensorie tipi nespēj vienaldzīgi uztvert publiskus aizrādījumus, pamācības, tas viņos izraisa dusmas.
Z. Jasinska: 1916. gadā pēc tēva rekomendācijas Jeseņins tika uzņemts K. Slučevska nosauktajā dzejnieku biedrībā. (152.lp).  

Pēteris Orešins – Džeks: Tas bija Pēterburgā, 1917. gada rudenī, kad gaisā jau oda pēc oktobra. Sergejam toreiz bija 22 gadi. Viņa slaidā figūra vēstīja par pašpārliecinātu jaunieti, kuram neiztrūka arī fiziskā spēka. Viņa skats vēstīja par mērķtiecību. Kad Sergejs atnāca pie manis, labi atceros viņa eleganto izskatu – mugurā bija pelēka, rūpīgi kopta uzvalka žakete, pedantiski izgludinātas bikses, balts krekls ar augstu apkaklīti un zila kaklasaite. (160. lp.).
…iebāzis rokas kabatās, viņš pastaigājās pa paklāju lielajā istabā, un tad es pirmo reizi pamanīju viņa vieglu gaitu.
Neviens tik viegli neprata staigāt kā Jeseņins. Man šķita, ka viņam ir garākas kājas, nekā vajadzētu. Jeseņins vairāk atgādināja elegantu džentlmeni nekā no lauku zemniecības nākušo dzejnieku.
Kad viņš sāka lasīt dzejoļus, vicinādams rokas un paceldamies uz pirkstgaliem, viņa balss skanēja pa visu dzīvokli. Tikai dzeltenās matu cirtas notrausās pār viņa seju. Viņš prata izlocīt katru vārdu, novērtēt katru tēlu un pievērst sev nedalītu klausītāju uzmanību. (161. lp.).

1917. gada beigās, kad dzejnieki un rakstnieki sadalījās grupās un gāja vieni pa kreisi, citi pa labi, Jeseņins strauji pagriezās pa kreisi un pilnīgi pārtrauca visus radošus sakarus gan ar Kļujevu, gan ar Bloku, gan ar Kličkovu, un vēl daudziem tā laika dzejniekiem. Patiesībā viņa uzskati nekad nesakrita ar Kļujevu, par ko viņš raksta:
Tev nav lemts par sauli dziedāt,
Pa logu nepamanīt paradīzi,
Kur skatam dzirnavu spārni vējo,
Taču no zemes tie aizlidot nespēj! (163. lp.).

Džeka attiecības ar Napoleonu ir vienas no saderīgākām – aktivācijas attiecības, tādēļ arī Orešina vārdi par Jeseņinu liecina viņa pozitīvo attieksmi.

Zinaīda Raiha – Sergeja sieva

Atceras Tamāra Jeseņina (Sergeja meita): “Ar Zinaīdu Raihu Sergejs iepazinās 1917. gadā laikraksta «Дело народа» redakcijā. Tur Zinaīda strādāja par sekretāri – mašīnrakstītāju.
Divdesmit divgadīgā Zinaīda bija dzīvespriecīga. Kopš iepazīšanās dienas bija pagājuši aptuveni trīs mēneši, viņi bija sākuši dzīvot kopā, bet visu šo laiku attiecības bija atturīgas. Topošie laulātie uzrunāja viens otru uz “jūs”. Nejaušas epizodes, atcerējās māte, ka, nekas neliecināja par viņu tuvošanos. (167. lp.).
Pirmie strīdi bija par dzeju. Zinaīda ātri uzliesmoja, bija pārāk tieša un skarba. Viņa aizgāja no redakcijas. Viņa vēlējās ģimeni, vīru, bērnus, bija saimnieciska un enerģiska, bet biežie strīdi viņus izšķīra. Taču Zinaīda gaidīja bērnu, viņa aizbrauca pie saviem vecākiem uz Orlu. Pēc gada laulība bija pilnīgi izjukusi”. (168. lp.).

Apraksts liecina, ka Zinaīda arī bija ātri uzliesmojoša, tātad ētiskais tips. Arī saimnieciska enerģiska, visticamāk sensorā. Tas liek domāt, ka abi bija vai nu vienādie, vai spoguļa attiecībās, kas ģimenes dzīvei nav perspektīvas

Turpinājumā…

Došanās uz Turkmēniju un atgriešanās Maskavā.


Izpētes materiālam izmantotie avoti