Psihosofiskā Loģika L četros kanālos08.04.2019

Loģika (L) informatīvās pasaules uztvere: Man ir dots prāts!

Tās iespaidā es sakārtoju savas domas, risinu jautājumus par izdzīvošanu – telpu, vietu, pārtikas sagādāšanu, uzraugu savu veselību. Veidoju slēdzienus, turpinu sevi izglītot, lai izprastu apkārtējās pasaules uzbūvi un notikumu skaidrojumu. Loģika man dota, lai risinātu cilvēka saprāta darbību. Es domāju bez pārtraukuma, tas ir mans dzīves stils, kurš ielikts šūpulī. Domās es dažkārt pārveidoju visu pasauli, un domās to esmu “apskrējis” vairākas reizes.

Loģika ir cilvēka saprātīgas rīcības virzītāja, viņa prāta spējas, zināšanas, vēlme tās papildināt, spēja operēt ar abstraktām zināšanām. Tā meklē pamatojumu ikvienai rīcībai. Tā sevī aptver:

• veidu, kā cilvēks gūst informāciju;
• nepieciešamību mainīties ar informāciju;
• veidot dialogu ar pārējiem;
• sakārtot informāciju, atmest lieko;
• apveltīta ar analītisko domāšanu;
• nodrošina un rūpējas par drošību.

Katra kanāla Loģiku raksturo galvas daivas lielums (spēcīgāk attīstīts).
Pieres daiva (plata piere) liecina par dominējošu 1. L Loģiku.
Turklāt uz pieres virs acīm pamanāmi tādi kā radziņi. 
Paura daiva liecina par labāk attīstītu 2. L Loģiku.
Pakauša daiva liecina par dominējošu 3. L Loģiku.
Deniņu daiva liecina par 4. L Loģiku. 

Loģiku L 1. kanālā Afanasjevs nodēvējis par “Dogmatiķi ” – Догматик

Tie ir Pārraugi, kuri notur idejas vērtību, lai tā nezaudētu jēgu. Bieži viņu izskatā vērojama plata pieres daļa, virs acīm nelieli ragveidīgi veidojumi. Tās zinātnes, kuras stāsta par cilvēka ārējiem dotumiem un to īpatnībām, loģiskie tipi uztver ar neuzticību. Taču tie ir cilvēki ar pazeminātu emocionalitāti, ko viņiem liedz spēcīgā sapratīgā domāšana. Pirmās Loģikas cilvēki meklē pamatojumu visam, ko ierauga, izlasa, dzird un vienlaicīgi to analizē. Iegūto informāciju virknē lielās ķēdēs, ar gadiem kļūst dzīva staigājoša enciklopēdija.

“Dogmatiķis” ir filosofs, domātājs, monologs (ļoti gari pauž savu viedokli). Sarunas ar 1. Loģiku ir samērā apgrūtinoša, pat despotiska, jo tā drīz vien noved pie monologa. Sarunāties traucē arī viņa uzsvērtā un neapstrīdamā taisnības izjūta. Saskarsmē pielieto apgalvojuma formu. Pat ja viņa jautā, tas nenozīmē, ka viņš gaida atbildi. Arī jautājums tiek izteikts apšaubāmā formā, it kā tikai vēršot uzmanību uz kaut ko. Piemēram, vai dzirdējāt, ko teica tas stulbiķis? Piemērā neizskan uzaicinājums apmainīties domām. Raksturojums par 1L:

• pārraugs, kurš notur idejas vērtību, lai tā nezaudētu jēgu;
• cilvēks ar pazeminātu emocionalitāti;
• meklē pamatojumu visam, ko ierauga, izlasa, dzird un vienlaicīgi to analizē;
• informāciju virknē lielās ķēdēs, enciklopēdija;
• neielaižas strīdos, bezjēdzīgās sarunās;
• domas, sakāmo sniedz īsi, kodolīgi, sausi;
• nemīl atkārtot reiz izteikto domu;
• nepieņem spontānus lēmumus.

Viņam par visu ir savs viedoklis, no kura grūti atkāpjas. Bieži viņi ir ļoti labi sistēmu analītiķi. Viņu pētījumos maz faktu, bet vairāk teorētisko materiālu. Neielaižas strīdos, var pārtraukt, norādot par bezjēdzību. Nemīl bezjēdzīgas sarunas. Pārliecināt 1. Loģikas cilvēkus, ir ļoti grūti. Parasti savas domas un sakāmo sniedz īsi un kodolīgi, samērā sausi. Bieži vien izsaka savus secinājumus, kuriem nesniedz pierādījumus un pamatojumus. Pirmā Loģika nemīl skaidrot, kādēļ, piemēram, nemīl, vai pārstājis mīlēt. Parasti neatkārto reiz izteikto domu, uzskata, ka jāklausās uzmanīgi. Ar ignorētājiem izvairās rast kopēju valodu. Nav tieksme pieņemt spontānus lēmumus. Jebkurai informācijai meklē sakarību, ja pretrunām nav atradis cēloni, darbu turpināt nespēj. Laba atmiņa, reiz apgūto atceras ilgi.

Rezumē par 1. Loģiku:

• ātri pamana acīmredzamas patiesības;
• tic saviem secinājumiem;
• kategorisks spriedumos;
• augsta domu precizitāte un lakonisms;
• lieto sarežģītu terminoloģiju;
• neizskaidro savu viedokli;
• valodā daudz šablonu, tieksme atkārtot savus uzskatus;
• visu (Emociju, Gribu, Fiziku) skaidro ar Loģiku;
• strīdos patiesība nedzimst;
• saasināti reaģē uz neloģiskumu, bezjēdzību, muļķībām;
• dzimis filosofs.

Loģiku L 2.kanālā Afanasjevs nodēvējis par “Retoriķi” – Ритор, cilvēks, kuram piemīt oratora talants

Retoriķim saskarsme nepieciešama kā gaiss vai maize. Ar sev interesējošo tēmu viņš spēj aizrauties un runāt daudzas stundas pēc kārtas (F.Kastro esot runājis 17 stundas no vietas). Runas plūdi viņam nāk kā no pārpilnības raga, dabīgi, nepiespiesti. Viņa runas vērstas sabiedrībai.

2. Loģika ir:

• plaša, bagātīga, darbīga, lokana;
• tai nepieciešams partneris vai auditorija;
• tā ir devīga, arī bezbailīga;
• tā ir labākā daļa cilvēkā.

Cilvēkiem, kuriem Loģika atrodas 2. kanālā domāšana ir daudzslāņaina, viņi spējīgi vienlaikus rakstīt, klausīties, domāt un sarunāties. No pirmās Loģikas atšķirība ir tā, ka 2. Loģika runu uzsāk ar jautājumu, bet ne ar apgalvojumu. Ir labs pasniedzējs, talantīgs diskusiju vadītājs, kurš, it kā spēlējoties, saindē cilvēkus. Tādēļ viņam labi padodas vadīt šovus, treniņus, lekcijas, masu pasākumus, dzīt jokus Prot ieinteresēt, saintriģēt, aizraut sarunu biedrus. Ja vajag, var ticami melot, pamatot un pierādīt, ka balts ir melns.

Viņu netracina, ja sakāmais jāatkārto, to darot, katrreiz pielieto citu metodi. Bieži veido ar cilvēkiem patīkamu gaisotni, viņu labprāt klausās. Viņam parasti nav plašs interešu loks, ko izvēlējies, apgūst pamatīgi. Laba atmiņa un spēja īsā laika posmā sniegt kodolīgu informāciju. Tas šo cilvēku padara unikālu.

Atjautīgs, iemanās savu informāciju „izmest” tur, kur notiek masu pasākumi. Retoriķi, atšķirībā no 1. Loģikas, īpaši neuztrauc, ja kāds nepiekrīt viņa apgalvojumiem, kas arī no viņa puses netiek izteikti kategoriski. Tās ir viņa hipotēzes, kuras ir izdevīgas kādā dotajā momentā. Pateicoties šim talantam, “Retoriķi” uzskata par teicamu polemistu. Ļoti plašs interešu loks.

Rezumē par 2.loģiku:

• piemīt talants sistematizēt, tas ir process, kas rada patiku;
• sabiedrībā uzstājas, kad ir, pārliecināts par savām zināšanām;
• jomā, ar kuru ir aizrāvies, spējīgs pārliecināt citus;
• aktivizē domāšanu jautājuma saņemšanas brīdi, tūlīt atbild;
• spējīgs piedalīties diskusijā vairākas stundas no vietas;
• tieksme grāmatās izdarīt piezīmes;
• labprāt komentē un apspriež citu idejas;
• viņam nepieciešami domubiedri;
• nav skaudīga;
• veselīgs cinisms – tic tikai tam, kas ir pierādīts.

Loģiku L 3.kanālā Afanasjevs nodēvējis par “Skeptiķi” – Скептик

Skepticisms nav filosofija, bet psiholoģija. Visas trīs Loģikas pēc savas uzvedības tiek dēvētas par “Skeptiķiem”. Tas nav atkarīgs nedz no izglītības līmeņa, nedz no filosofiskā sagatavotības līmeņa. 3. Loģikai skeptiska apkārtējās pasaules uztvere ir iedzimta.

Kā visām trešā kanāla funkcijām, arī 3. Loģikai piemīt dubultošanās iezīme. Viņa apzinās sava loģiskā prāta nepietiekamību, bet cenšas to noliegt. Viņas apziņā vienlīdz pastāv gan mīlestība, gan naids. Oriģināls ir tas, ka tā vērsta uz cilvēka saprātīgu darbību.

• tā ir cilvēka čūla, viņa kompleksi;
• tieksme būt divkosīgam;
• neadekvāts bailīgums;
• nepieciešamība pēc darba novērtējuma.

Cilvēkiem, kuriem Loģika atrodas 3. kanālā, piemīt nepieciešamība kontaktēties ar citiem, lai apmainītos domām un gūtu apstiprinājumu. Taču, ja savā apkārtnē tādu nav atradis, tad labāk noslēdzas vienatnē. Ārēji pamanāmas viņa izbrīnītās acis. Trešā Loģika mīl ar ausīm. Grūtības domu apkopošanā, to savienošanā, nespēj savirknēt vārdus, atrast pareizos, taustās pēc tiem. Atbrīvojas tikai labi pazīstamā sabiedrībā. Bieži sarunas laikā lēkā no vienas tēmas uz otru, nespējot domu pateikt īsi un kodolīgi. No viņa gandrīz neiespējami sagaidīt konkrētu atbildi. Bieži pārprot otra sacīto, neizprot zemtekstus. Nespējot atrast pamatojumu savam viedoklim, steidz atsaukties neparastām idejām, neizpratis līdz galam to jēgu. Citiem spējīga aizrādīt pat par niecīgām izteiksmes kļūdām.

Viņa ir zinātkāra, cenšas izzināt dažādus pasaules noslēpumus. 3. Loģikas cilvēki dzīves laikā spējīgi mainīt vairākas reizes profesiju, dažkārt katru nākošo apgūstot atšķirīgā jomā. Piemīt nestandarta vēlme iepazīt pasauli, kādēļ viņi bieži nonāk pretrunā ar eksistējošo zināšanu un apmācību sistēmu. Trešā Loģika parasti uzkrāj praktiskās iemaņas, nodrošinās ar atšķirīgām zināšanām un izprot, kā veicināt uzņēmuma izaugsmei, kā risināt radušās nestandarta problēmas.

 Rezumē par 3.Loģiku:

• grūtības apkopot domas, runāt publikas priekšā;
• nespēja izteikties īsi un konkrēti;
• no diviem risinājumiem visbiežāk izvēlas sarežģītāko;
• teorijas, kurās pamana pretrunas, noraida;
• prāta spēļu patērētāji;

Loģiku L 4. kanālā Afanasjevs nodēvējis par Школяр, Miķelsones labojums – “Vienaldzīgais”

Tipiska 4. Loģikas iezīme – kvalitatīva darba savienojums ar pilnīgu bezprātu, tie ir divi pretstati, no kuriem viņš nespēj atbrīvoties.

Ar grūtībām spēj savienot saistību starp norises faktiem, notikumiem, parādībām. No dzirdētā vai lasītā grūti atlasa vajadzīgo, jo nespēj koncentrēt savu prātu, un tas viņu uztrauc. Veikt patstāvīgi darbu, kurā jākoncentrējas un jāsasprindzina domāšana, viņai prasa lielu piepūli. Lai arī cik tas ir nepieciešams, sevi piespiest spēj tikai īsu brīdi, pēc tam Loģika atslēdzas.

• viņai piemīt nepietiekams pašvērtējums;
• nav mērķis, bet eksistences līdzeklis augstāk stāvošo funkciju apmierināšanai;
• izslēdzas krīzes situācijās;
• pieņem cita viedokli bez ierunām;
• vērtība tiek apjausta tikai tad, ja ir gūts pozitīvs rezultāts.

Ceturto Loģiku bieži dēvē par sieviešu loģiku. Šis cilvēks ilgstoši un netraumēti spēj atrasties tikai saderīga partnera klātbūtnē.  Viņai ir apjomīga un laba atmiņa, apveltīta ar spējām sistematizēt un sašķirot informāciju, paturot noderīgo. Taču mazsvarīgas, parastas ikdienišķas sarunas galvā ilgi netur, var pat neatcerēties, ko teicis dienu iepriekš. Bez grūtībām prot atrast vajadzīgos informācijas avotus. Vidē, kurā darbojas, veiksmīgi pārņem citu idejas, domāšanas šablonus un veiksmīgi tos pielieto. Ceturtās Loģikas cilvēks ir citu cilvēku zināšanu patērētājs, bet ne jaunas zinātnes radītājs. Dziļos analītiskos darbos iesaistās nelabprāt, jo grūti izprot to jēgu.

Glabā dokumentus un informāciju, kura kalpo kā līdzeklis peļņas gūšanai. Plašs kontaktu loks, spēj būt labs sarunu biedrs. Parasti daudz lasa un ir zinošs dažādos jautājumos. Ceturtās Loģikas cilvēka runa aptver plašu informācijas apjomu. Tās ir zināšanas, kas ļauj viņam veiksmīgi darboties ar klientiem, būt labam vadītājam, strādāt šovbiznesā. Stresa situācijās apmulst (jo 4.funkcija stresā atslēdzas) un nespēj neko jēdzīgu paskaidrot. Ar grūtībām pieņem lēmumus, rīkojas mirkļa iespaidā. Veiksmīgi risina tekošos – taktiskos uzdevumus. Viņi ir labi direktori to administratori, kuri, spēj nodrošināt kompāniju ar nepieciešamo informāciju, uzturot tajā kārtību.

Rezumē par 4. Loģiku:

• zināšanu patērētājs un atreferētājs;
• apjomīga un laba atmiņa, vāja īslaicīgā atmiņa;
• kompetence daudzos jautājumos;
• veiksmīgs taktiķis;
• nepadodas analizēšana un intelektuāls darbs;
• no pārsteidzības izglābj loģika.

No pieredzes: Dažkārt ir grūti atpazīt socionisko ētisko tipu, kuram loģika pēc psihosofijas ir 1. vai 2. kanālā. Tādam prāts strādā vairāk nekā sirds, un viņš dažkārt noraida savu piederību socioniskajam ētiskam tipam. Uzskata, ka loģiskā domāšana viņam ir spēcīgāka nekā līdzjūtība (empātiska).

Viņa domāšana ir analītiska, sakarīga un pat loģiski pamatota. Taču praktiskajā rīcībā ētiskajam sociotipam loģika neapstiprinās. Tāpat reizēm ir grūti atpazīt socionisko loģisko tipu, kuram pēc psihosofijas loģika ir 3. vai 4. kanālā. Tā kā emocijas ar prātu viņam grūti kontrolēt, varētu šķist, ka viņam ētiskā funkcija pēc socionikas ir spēcīgāka. Taču viņa rīcībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem, socioniskā ētika neatklājas, jeb ir vāja.

Vairāk par psihosofiju lasiet V. L. Miķelsones grāmatā: Atrodi sevi! un  Izdzīvot mūžu saskanīgi! – tajā ir arī aprakstītas attiecības starp tipiem.