Kā es maldījos partneres meklējumos16.12.2012

Jau pirms kāda laika es tev solīju rakstu… Tagad pacentīšos kaut ko uzrakstīt…

Savu līdzšinējo dzīvi nenožēloju, bet šķiet, ka daudz kas būtu savādāk, ja es būtu zinājis par tādas socionikas eksistenci…

Man ir bijušas divas laulības un ir četras meitas. Es kā Dostojevska tipa vīrietis, vienmēr gaidu, lai mani sieviete uzrunā, jo pašam pietrūkst drosmes. Pirmā sieva (Balzaka) mani uzrunāja vienā iepazīšanās portālā. Starp mums izveidojās romantiskas attiecības, daudz jauki brīži, ieskaitot kopīgās meitas piedzimšanu… Bet pēc dažu gadu kopdzīves viss skaistums pazuda un attiecības kusa neglābjami kā ledus pavasara saulē. Aptrūkās kopējās sarunas. Dīvainākais izrādījās tas, ka mūsu sarunu tēmas tik krasi atšķīrās, tāpēc uzkrājās nesaskaņas. Pavaicāju sev, kāpēc tā? Bet atbildi nesaņēmu. Izrunāties ar viņu nebija iespējams, viņa tikai klusēja. Un sākotnējā pieķeršanās pazuda kā rudens vējā. Iespējams, ka attiecības sāka brukt līdz ar brīdi, kad, apdziestot sākotnējai jūsmai, pazuda sekss. Kaut arī es ļoti vēlējos, lai mūsu mīlestību papildinātu sekss, viņai tas nebija vajadzīgs un šķita, ka ir apgrūtinošs. Ja sieviete neizrāda interesi par to, arī es atsalu, kaut iekšēji vēlējos seksuālas attiecības.

Izlēmu, ka tā dzīvot vairs nevaru un izšķīros.

Tagad esmu izanalizējis, ka pēc socionikas saderību tabulas tās ir P pārraidītāja – smagas attiecības.

Otro sievu (Haksliju) uzrunāju vienā lielā sociālā portālā… Sarunāju randiņu, kuram sekoja nākamie, līdz beidzās ar kopdzīvi. Viņai jau bija divi bērni. Sākumā viņa likās ļoti aizraujoša sarunu biedre, sakrita intereses, gaumes. Arī seksā viņa bija atšķirīgāka no pirmās sievas, sākumā tas šķita pat aizraujošs. Šajās attiecībās manas seksuālās vajadzības uz kādu laiku tika apmierinātas, kas tolaik lika mānīgi domāt, ka esam iemīlējušies. Tomēr ļoti drīz sapratu, ka arī otrā sieva seksā bija pasīva un pilnīgi bez izdomas. Ik dienu viņa mani komandēja un pat nekautrējās pazemot vecāku klātbūtnē. Uz to viņai bija īpašs talants, ko nevarēju teikt par Balzaku. Kopdzīvē ar Haksliju sapratu, ka viņai ļoti lielu lomu spēlēja materiālais statuss – nauda. Situācijās, kad tās pietrūka, viņa lika rīkoties pret manu sirdsapziņu un līst kredītos. Tā pamazām savu dzīvi biju pakļāvis nemitīgam stresam.

Hakslijai bija svarīgi, lai viņas mājās būtu kāds darba rūķis, jo saimnieciskos darbus viņa veica ar sakostiem zobiem un tie viņai nepaveicās. Tagad zinu, ka tos viņa pat neprata. Mūsu dzīvoklis pamazām pārvērtās mēslu bedrē. Man ne vienmēr bija vēlēšanās kopt dārzu, ko viņa man lika, jo pati strādāt negāja. Faktiski es sapratu, ka arī to viņa neprot. Kad naudas lietās sākās lielākas problēmas, viņa vienkārši mani izdzina no savas mājas un izšķīrās.

 Kaut arī abi ar Haksliju bijām no vienas – ceturtās kvadras, bet saderības kopdzīvei nebija. Starp mums nebija papildinājuma, kuru katram no mums sniegtu Gabēns vai Štirlics. Spoguļa attiecībās, kas pastāv starp Haksliju un Dostojevski, abiem partneriem ir līdzīgi trūkumi. Mēs kā divas vardes kūlāmies garā sviesta cibā un ārā no tās izkļūt nespējām. Lai abi nenoslāptu, mums bija jāizšķiras.

Man sākās jauna dzīve, kad daudz laika pavadīju iepazīšanās portālos, sarunās pa telefonu… Izveidojās arī gadījuma seksuālas attiecības ar dažādām sievietēm.

Tad pienāca viens jauks brīdis, kad satiku nākamo partneri Dostojevsku. Randiņi bija vienkārši superīgi, jo kopā bija tik interesanti. Bija pagājis mēnesis, bet tolaik nesapratu, kāpēc es viņai biju apnicis… Tas mani iedzina strupceļā, un es sāku domāt, ka varbūt problēma ir manī.

Sarunā ar paziņu Balzaku nejauši uzzināju, ka viņu meiteņu klubiņā bijusi lektore, kura stāstījusi par kaut kādu socioniku. Tas mani reāli aizrāva, jo tur tika runāts par cilvēku savstarpējo saderību.

Šobrīd esmu sastapies ar SOCIONIKU. Tā man it kā noņēma miglu no acīm. To apguvis, esmu sapratis visu šo attiecību jēgu. Vienādie viens otram apnīk vēl ātrāk, kās notika ar manu paziņu Dostojevska sievieti.

Es sāku analizēt sevi un visas bijušās sievietes un neveiksmīgās draudzības. Vienā tiešsaistes testā sevi kļūdaini notipoju par Donkihotu… Pēc tam arī meitenēm lūdzu, lai pilda to tiešsaistes testu…

Testu pildīšana tiešsaistē izrādījās neprecīza un kļūdaina. Vislielāko ticamību man radīja intervija biedrībā Socionika. No tā brīžu sāku pastiprināti iedziļināties socionikā un atklāt savu attiecību neveiksmes. Man par pārsteigumu, ka gan es, gan viņas esam normāli cilvēki, kas maldījās otro pusīšu meklējumos. Tāpēc arī tapa šī vēstule.

Mana dzīve ir aizritējusi gandrīz kā viena vienīga vilšanās, kas pildīta ar neveiksmīgiem laulību mēģinājumiem. Man jau ir 39!

Taču šobrīd jāsaka liels paldies socionikai, jo tā man ir spējusi izskaidrot visas šīs problēmas un iemācīja atrast man saderīga sociotipa sievieti. Man ir cēlusies pašapziņa, jo līdz tam biju domājis, ka esmu piedzimis kā absolūts neveiksminieks.

Pirms apmēram četriem mēnešiem es iepazinos ar saderīgo Gabēna tipa sievieti. Mūsu savstarpējā komunikācija ir interesanta, mierīga un ir reāla sajūta, ka tā nekad nebeigsies, jo mūsu iedegtā dzirkstelīte nepārstāj kvēlot. Varbūt četri mēneši nav tik ilgs laiks, lai kaut ko secinātu, tomēr cerība ir, jo nekas neliecina, ka tās varētu beigties…

Novēlu noticēt socionikai arī tev, ja tu joprojām maldies attiecību meklējumos, kā tas bija ar mani.

Dostojevskis