Hipotēze: bērna tipa veidošanās mātes organismā21.07.2010

Sociotipa ģenēze (rašanās)

J.Udalovas lietišķās socionikas skolā tika veikts apjomīgs praktisks darbs, lai izpētītu – kā formējas bērna sociotips mātes organismā, kad un kā veidojas bērna tipa pamati.

Noliedzot ģenētisko pieeju šim faktam, autore īpašu uzmanību pievērsa sievietes informācijas laukam šajā periodā. Sieviete 9 mēnešus, esot ļoti ciešā kopībā ar bērnu, veido ar viņu vienu organismu. Tādēļ ir ļoti svarīgi, kādas domas pārņem un iespaido grūtnieci un kādas problēmas viņai rodas šajā svarīgajā un atbildīgajā periodā. Nav skaidri definēts, tieši kurā grūtniecības stadijā (mēnesī) mātes informācijas lauks visvairāk ietekmē bērna tipa attīstību. Visticamāk, tas ir jau brīdi pirms ieņemšanas un visu grūtniecības laiku.

Brāļi dvīņi apprec māsas dvīnes

Līdz šim visiem pierasts izteikties – tā ir ģenētika. Taču ticamus pierādījumus tam neviens nav sniedzis. Arī G.Mendeļa atklājumiem nav pierādījumu. Toties ir vesela virkne pierādījumu, ka tipa veidošanās nebūt nenotiek ģenētiski, visticamāk šī hipotēze sagrauj ģenētisko hipotēzi. Iespaidīgākais piemērs ir, pētot dvīņu bērnu ģenētiku. Institūta pētījumi pierāda, ka dvīņi ir atšķirīgi, kaut arī māte domā, ka dvīņi ir identiski. Taču tieši no mātēm gūtā informācija institūta darbiniekiem kalpoja kā kritērijs citas hipotēzes pieņemšanai.

Institūta darbinieki uzskata, ka bērna tips ir kā informatīvais, bet ne biofiziskais fenomens, kurš rodas tā dzimšanas brīdī. Apmēram tāpat, kā jau gatavā datora kastei tiek ielādēta noteikta sistēma.
Protams, kaut kāds ģenētiskais faktors šajā momentā ir svarīgs, jo ne katrā kastē var kaut ko ielādēt. Teiksim, mikroviļņu krāsni nevarēs izmantot, lai tajā ielādētu datora programmas.
Institūta pētījumi pierādījuši, ka cilvēka informācijas ielādēto saturu nosaka tā brīža informācijas uzņemšanas apstākļi, kādos tajā momentā atrodas grūtniece, bet tie nav ģenētiski.

Šo hipotēzi ir atbalstījis arī A. Bukalovs, (Kijevas starptautiskā socionikas institūta direktors),  pieminot kvadras garu.  Savukārt V. Jermaks (Kijeva), uzskata, ka nav iespējams mantot psihes tipu no iepriekšējām paaudzēm.

Izrietošā hipotēze

No kopējiem apsvērumiem iespējams pamatoti secināt, ka topošā bērna psihes tipam būtu jāatbilst kaut kādām šodienas, pat rītdienas dzīves modelim (prasībām). Nebūtu jēgas kopēt vecmāmiņu, vecvecmāmiņu tipu, kuru veidojusi pavisam cita sociālā vide un kultūra, pavisam citas tā laika problēmas. Elastīgs darbs ar informāciju apmaiņu bijusi evolūcijas priekšrocība cilvēka sugas izdzīvošanai. Ir pamats domāt, ka no veiksmīgi izdzīvot spējīgiem subjektiem tips formējas atlases ceļā, kurš ir spējīgs reaģēt uz tā brīža informācijas plūsmu, dzīves prasībām.

Konsultējot lielu skaitu ģimeņu, bieži bijis jānoklausās dažādi stāsti, par to, kāda gaisotne valdījusi tobrīd ģimenē, gaidot bērnu. Pakāpeniski viss dzirdētais veidojis  kopskatu filmu, kura spējīga atspoguļot un radīt skaidrību, kādā veidā formējas bērna tips mātes ķermenī.

Tiek izvirzīta hipotēze, ka tā brīža informācija, kuru māte grūtniecības laikā uztvērusi visaktīvāk, kļūst par bērna vājajām funkcijām. Šis apgalvojums prasīja rūpīgu pārbaudi. Tika mobilizētas visas zināmās sievietes, kuru bērnu tipus bija iespējams noteikt. Simtiem mātes, nenojaušot, ka viņas tiek izvaicātas hipotēzes nolūkos, labprāt kavējās atmiņās par grūtniecības periodu. Dažreiz šie stāsti bija svaigi, bet dažreiz pirms 20, pat 30 gadiem notikuši gadījumi.

Ir arī izvirzīta hipotēze par to, ka māte grūtniecības laikā pārmērīgi uztraucas pat savu skaistumu, pēta sevi spogulī, pārdzīvo, ka seja šobrīd nav tik daiļa un tamlīdzīgi. Tādas bērns piedzimst ar vāju sensoro iezīmi.

Pētniekus patiešām izbrīnīja fakts, ka tas, kas dominējis mātei grūtniecības laikā, kļuvis par bērna vājo funkciju.  Un ne katrreiz tā bijusi mātei kā negatīvā pārslodze. Dažkārt topošā māte bija pārņemta ar pozitīviem aspektiem, izslēdzot visu pārējo. Arī šādos gadījumā tas novedis pie tā, ka mātes pārspīlētā jūsmošana izveidojās kā bērna vājā funkcija. Acīmredzot bērns izlēma”, ka mātes pārspīlējums neinteresē viņu, vai pat traucē, un viņš nolēma nodarbināt savus prātus ar kaut ko pretēju. Tas izskaidrojams pavisam vienkārši – bērns kaut kādā veidā nodrošina tā brīža uzņemto informāciju, daudzpusīgāk to apstrādājot un papildinot.

Izrādās, ka bērns mātes miesās uztver un bloķē viņas dominējošo informācijas plūsmu. Tā ir tā informācija, vai asākā problēma, kura nospiež mātes sirdi. Citos gadījumos tā ir pārspīlēta jūsmošana. Tieši šis aspekts, viņam piedzimstot, kļūst par bērna vājo, vai mazākās pretošanās funkciju. Standarta izdzīvošanas programmu bērns saņem no mātes vēl pirms piedzimšanas.

Piemērs: kāda sieviete, (armijas cilvēka draudzene), gaidot brīdi, kad mīļotais viņu bildinās, saprata, ka ir mātes cerībās. Viņas prātus visu laiku nodarbināja doma – apprecēs jeb nē (nodarbināta intuitīvā funkcija). Beidzot laulība tika reģistrēta un pāris pārcēlās uz dzīvi gandrīz valsts otrā malā. Šinī periodā jauno sievieti nodarbināja doma, vai viņa dabūs darbu. Vīra alga nebija pietiekoši liela, lai izdzīvotu.  Sievieti nodarbināja izdzīvošanas, materiālais statuss, dominēja loģiskā funkcija. Tātad bērna vājās, mazākās pretošanās funkcijas būs intuīcijai un loģikai. Jeseņina tipa sievietei piedzima Igo tipa dēls (vāja intuīcija un loģika).

Piebilde: cerēsim, ka zinātnes attīstības gaitā pienāks brīdis, kad vecāki varēs ieprogrammēt piedzemdēt tādu bērnu, kurš viņiem būs saderīgs un ģimenē neradīsies attiecību problēmas!

(No grāmatas: «От теории к практике»,  выпуск № 1, Москва) Autore Jeļena Udalova