Kurā pusē nostāšos?25.12.2011
Cilvēks jūtas laimīgs mīlot. Divu cilvēku mīlestības vainagojums ir bērni, bez kuriem pilnvērtīga dzīve ir neiedomājama. Lielākajā daļā ģimeņu bērns tiek lolots un gaidīts kā brīnums, kurš papildina un piepilda laulāto dzīvi, tādējādi kļūstot viņu dzīves ideju pārmantotājs un turpinātājs.
Lai arī cik daudz bērnu piedzimst vienā ģimenē, vecāki viņus audzina sava sociotipa ietekmē. Katrs domā, ka tā ir vispareizākā metode un audzināšana notiek gandrīz vai automātiski. Reti kurš ir aizdomājies, ka var audzināt arī savādāk.
Atgādināšu, ka socionikā 16 tipus iedala četrās grupas – kvadrās, un katrai no viņām piemīt atšķirīgas vērtības. Katras kvadras sociotipi ar atšķirīgām metodēm arī audzina bērnus. Bet šīs metodes ir atšķirīgas.
Kas notiek, ja bērna sociotips ir atšķirīgs no vecākiem un viņš ir no citas kvadras?
Vecāki uzspiež viņam savu viedokli, kas nesaskan ar bērna viedokli. Bērns pretojas vecākiem, nespēj pieņemt viņu pamācības, iebildumus, aizliegumus. Īpaši tas izjūtams, kad bērns sasniedzis 12 – 14 gadu vecumu, kad atvase sāk patstāvīgi domāt, salīdzināt, vērtēt, pastāvēt par savu taisnību, pat diktējot savus noteikumus.
Kāpēc bērnā rodas atšķirīgs skatījums un vērtējums?
Atbilde: Tas iedzimst līdz ar sociotipu.
Situācijās, kad bērns uzvedās ne tā, kā uzskata vecāki, kļūdās un paklūp, izdara palaidnības, vecākiem rodas vēlme viņu norāt un pāraudzināt. Taču ikvienā gadījumā vajadzētu sev uzdot jautājumu: Kurā pusē es esmu? Kurā pusē es nostāšos – bērna vai “savas”patiesības pusē?
Ja mēs patiešām esam bērna pusē, tad taču neatgādināsim viņam: Jā, bet es taču tevi jau brīdināju! Ci reizes es tev to jau esmu teikusi? Nedari tā vairāk nekad!
Šāds pārmetums būs bērnam divtik sāpīgs, jo neveiksmi viņš jau tāpat pārdzīvo. Saņemtais sitiens viņu vēl vairāk satrauks, pazemos, liks justies bezpalīdzīgam un vientuļam. Tādā audzināšanas režīmā bērns kļūst cietsirdīgs. Gadiem ejot, tas izpaužas rupjā attieksmē pret visiem apkārtējiem, arī vecākiem. Atcerēsimies, ka katram kādreiz gadījies paklupt, arī pieaugušajam.
Nostājoties bērna pusē, mēs noteikti jutīsim viņam līdz un teiksim: Ai, mīļais, tev taču sāp tava neveiksme! Bet es vēlos un varu tev palīdzēt! Neuztraucies, esmu tev blakus!
Bērnam jāattīstās un jāsteidz dzīvot, tāpēc neiztikt arī bez klupieniem. Mēs nedrīkstam aizmirst un noliegt savas bērnības kļūdas un neveiksmes, kad paši dzirdējām šo nežēlīgi skanošo teicienu: Es taču tevi brīdināju tā nedarīt! Neatļausimies sāpināt bērna dvēseli, lai viņš nejustos divtik aizvainots! Tādos gadījumos mēs būsim nostājušies viņa pusē.
Mēģiniet iedomāties tā mirkļa izjūtas, kad jums, jau pieaugušam, gadījies paklupt publiskā vietā! Jūs paceļat galvu, skatāties, vai kāds to ir pamanījis, un nodomājat: Sāp, bet vispirms manī rodas kauna sajūta par savu vārgumu un klupienu. Taču bērns pēc psiholoģiskā klupiena jūtās divtik sliktāk nekā pieaugušais. 
Daudzi kultūrā iesakņojušies paradumi un audzināšanas metodes ir novecojušas. Mums nav ko kautrēties, ja savu bērnu audzināsim citādāk, kā paredz jaunās metodes. Ne visai sen aprakstītā iezīme – sievišķīgais un vīrišķīgais sociotipos, stāsta par iedzimtām izpausmēm, kuras neviens pāraudzināt nespēs. Un to vecākiem der zināt. Socionikas zināšanas ļauj mainīt attieksmi, ņemot vērā katru atšķirīgo sociotipu. Tas, protams, nav viegli! Viegli ir mācīt, tam autore piekrīt. Taču, ja mēs patiesi mīlam savu bērnu un cenšamies pasargāt no dvēseliskām traumām, tad ir iespējams kaut ko mainīt, kaut vai mīkstinot prasības pret viņu. Jāatceras, ka bērnam visdārgākie cilvēki pasaulē ir viņa vecāki, kaut arī dažkārt tie ir noziedznieki vai sabiedrības padibenes.
Nostāsimies sava bērna pusē!