Viņi veldzējās mīlestībā31.10.2012

Tik reti sabiedrībā iespējams dzirdēt vai izlasīt kaut ko sirdij tīkamu un pozitīvu, jo pārpārēm visapkārt dzirdamas tikai negācijas. Tāpēc garajos vakaros atritinu kādreiz izlasīto Mudītes Šneideres grāmatu Dzīves sadedzinātie. Pieķeru, ka ik pa laikam pārlasu atzīmētos, pozitīvos un spilgtos mīlestību apliecinošos citātus no šīs grāmatas. Cik patiesi un izteiksmīgi Mudīte apraksta savu dzīvi ar nelaiķa vīru Hariju Liepiņu!

Vēlējos padalīties arī ar tevi, lasītāj, lai ienestu rudenīgajā dzestrumā kaut ko gaišu. Patīksminies arī tu, cik pozitīvi aprakstījusi Mudīte duālās attiecības ar Hari! Varbūt arī tev pielips kaut kas no šī pozitīvisma.

Atliek paskaidrot tiem, kas nezina socioniku. Duālais attiecību partneris ir katram vissaderīgākais. Neguvušam pieredzi saderīgu attiecību kopdzīvē, cilvēkam būs grūti noticēt, vai patiešām Mudīte raksta patiesību. Atradīsies tādi, kas apšaubīs viņas rakstīto, citi centīsies iebilst, ka tā tikai mēdz būt pasakās, bet ne reālajā dzīvē.

Ļoti raksturīga un zīmīga pazīme, ka saderīgās attiecībās netiek uzsvērts savs Es. Izvaicājot atsevišķi duālo partneri, viņš nespēj sevi norobežot no otra, tāpēc stāstījumā par savu dzīvi pat neapzināti lieto vietniekvārdu Mēs. Tādā tandēmā dzīvojošie laulātie nav spējīgi atdalīt savu dzīvi, savus ieradumus, tikumus no partnera. Viņi abi ir VIENS nedalāms vesels.

Mudīte, pēc socionikas Robespjēre, ir stingras apziņas cilvēks, kurš neprot koķetēt un stingri respektē sabiedrības normas. Vispār, loģiskā tipa cilvēkiem nav saprotams, kad un kur sākas mīlestība, un kāpēc partneris izvēlējies tieši mani. Izdzirdot komplimentus, loģiskie visbiežāk sakautrējas, apmulst un nezina, kā tādās situācijas rīkoties. Dažam jūtu izrādīšana var šķist kā vājuma pazīme.

Lūk, ko par savu iepazīšanās sākumu stāsta Mudīte:

Es tā arī nesapratu, kāpēc viņš, Haris, izvēlējās mani.
Es biju ciemos pie tevis. Bet tur bija arī citi ciemiņi. Viņi klusi un vasarīgi slīdēja gar vizuļojošo ziedu klājienu, virs kura lidinājās balti tauriņi. Palaikam kāds noliecās ar savu puķīti, un celiņš starp tevi un Raiņa pieminekli kļuva par vienu ziediņu šaurāks. Es nogāju malā. Vai es paspēju kaut ko pateikt par mīlestību? Man bail, ka šo vārdu vajadzēs lietot biežāk, kā labā gaume un smalkjūtība to pieļauj. Bet es saskaitīšu un atņemšu, un izrakstīšu rēķinu. Varbūt saņemšu rēķinu? Un kārtīgi maksāšu, vai arī man maksās.

Cits citāts

Jau septiņas dienas neesmu tevi satikusi… tev bija atlikušas tikai sešas stundas līdz mūžībai. Man tevis pietrūks. Man pat tās trīs stundas, kad tu biji teātrī, bija par garu”.

Pirms šī raksta publicēšanas piezvanīju cienījamai Mudītei Šneideres kundzei, palūgdama atļauju satikties. Kaut jau arī pavēls un padrūms rudens, Mudīte bija pavasarīgi priecīga. Viņa man paspēja pavēstīt: Es, kā katru rītu pieceļos un priecājos. Rau, cik šodien laba diena? Vai tiešām tā bija arī vakar?

Šī priecāšanās un jūsmošana ir tipiska pirmās – bērnu kvadras iezīme, kurai piederīga Mudīte. Tad viņa man pavaicāja: Bet varbūt tieši es esmu Igo, bet ne Haris? Es atbildēja: Mīļā, Mudītes kundze! Šīs dzīvesdrauga Hara – Igo īpašības, ir tik stipri iesēdušās jūsos, ka vēl šobrīd jūs ar viņām dzīvojat.

Lasītāj, lai gūtu pārliecību, ka Mudīte patiešām ir Robespjēre, pārlasi viņas sacīto pāris rindkopas iepriekš, kur viņa min par saskaitīšanu un atņemšanu. Tik saudzīgi, bailīgi un matemātiski par savām jūtām izsakās tikai loģiskie tipi.

Grāmatā Mudīte citē Franci Kafku. Nevienam nav tiesības savas bēdas un izmisumu, bezcerību, vilšanos uzkraut citam. Mudītei šie vārdi izsaka viņas robespjērisko būtību, jo viņa Kafkas rakstos sajutusi savu duālu Igo.

Mudītes citāti:

Mūsu mājās nebija alkatības, mēs necienījām titulus un ordeņus. Haris nekad nav jautājis, kāpēc citiem ir, bet viņam nav. Haris nekad neuztraucās par niekiem, stāvēja pāri sarūgtinājumiem, nepatikšanām un ķildām.

Mēs abi spējām priecāties par kolēģu labu darbu. Pat, ja kolēģis nebija no tiem mīļotajiem.

Lasītāj! Šīs rindkopas satur pirmās – demokrātiskās kvadras vērtības, tā nešķiro cilvēkus. Pārliecinies par tām grāmatā: Nepārveido sevi, tikai uzzini, kas esi. Šī grāmata ir izpirkta, tagad lasi: Atrodi sevi!

Haris ņēma pie sirds jebkuru pusveiksmīgu izrādi, gan to, kurā spēlēja pats, gan kaimiņos redzamo. Es centos noskatīties visu pirmā un redzēto mājās atstāstīju (atrādīju). Ja man likās, ka Haris neuzsprāgs, uzstāju, ka viņam jāiet noskatīties. Tā nu iznāca, ka es viņam uzdāvināju, piemēram divas Šapiro izrādes.

Šajā rindkopā Harijs atklājas kā ekstravertais ētiskais tips ar holēriķa dabu. Mudīte turpina savas kvadras vērtību apceri.

Haris Brandu veiksmīgi nospēlēja Maskavā, fenomenāls notikums. Taču mūsu mājā nebija pieņemts plaši izvērsties par saviem triumfiem.
Visos četrdesmit divus ar pusi gados, kopš mēs ar Hari esam kopā, viņš nekad nav bijis žultains, naidīgs, nenovīdīgs.
Haris šai dzīvē nekad nav grūstījis citus, prasījis sev vai iepleties iekarotajā teritorijā. Nekad nav lielījies ar panākumiem, stāstījis par savām uzvarām, krājis atsauksmes un fotogrāfijas, kārojis pēc ordeņiem vai lepojies ar tiem. Mēs bijām paraduši nicināt padomju apbalvojumus, un slavas kāre mūsu mājās nebija ienākusi.
Arī pēc piešķirtā, Trīs zvaigžņu ordeņa apbalvojuma Haris negribēja iet.
Haris par mani priecājās vairāk, nekā par sevi, kaut gan viņam bija dots vairāk, nekā man.”

Mīlestības stiprumu apliecina visas turpmākās rindkopas, atklājot, ka duāli ir ļoti ciešām saitēm saistīti uz mūžu. Neskatoties uz to, kādās likstās iekuļas partneris, viņa otrā puse vienmēr tur acis vaļā un glābj viņu.

Viņš kā pantera metīsies virsū katram, kurš sadomās viņa ģimenei kaut ko nodarīt, bet ar viņu viss ir trausli un plīstoši, viņš drīz vien var sadalīties sastāvdaļās.
Tā mēs visu mūžu viens bez otra nespējām dzīvot, pat viens vakars bez sava otra cilvēka bija par garu. Man katru reizi žēl bija aizbraukt, kaut gan zināju, ka parīt Haris mani gaidīs savā laivā. Un Harim bija žēl mani projām vest.
Haris visu darīja labāk par mani. Viņš spēja salasīt pļavā vīgriezes, margrietiņas un salikt vāzēs, mani gaidot. Istabas izmazgātas. Tieku sagaidīta ar izceptām zivīm. Saka, „Labi, ka tu esi mājās, Es tevi tā gaidīju!
Mūsu laiks starp Hara grūtajām dienām bija vienkārši laimīgs un spožs. Cik daudz mūsu ierakumos bija smieklu! Viena laimīga dzīve! Mēs izsmējām visus smieklus! Par kukainīti, kas plivinās rīta saules starā. Par krupīti zem pakša, kas vienreiz ieveļoties mūsu priekšnamā, apgāzās ar savu kraupaino vēderiņu uz augšu un ķepurojās, maziņš un riebīgi skaists. Par sikspārņiem, kuri krēslā izvēlās ārā no viņiem speciāli atstāta cauruma mājas gala sienā.

Lūk, pēdējā rindkopa liecina par duālo attiecību pilnīgu saplūšanu vienam otrā.

Vēlāk man darīja prieku, ka tu sarunā, vai pavisam svarīgos dzīves brīžos iesaistīji manas domas kā savējās. Es! Ak! Es atsaucos pat uz tava dēla domām, kur nu vēl tavējām. Ar tām es dzīvoju! Drīzāk ir tā – es jau sen neatšķiru, kuras domas Tavas un kuras manējās.

Lasītāj! Ja tu esi izvēles priekšā, pārliecinies, vai iecerētais partneris ir no tavas kvadras, lai tev nav jāpārdzīvo šķiršanās sāpes. Tad jūsu dzīve līdzināsies aprakstītai.