Socionika- pretendētāja uz zinātnisko statusu12.07.2013

Rediģēts 20/01/2024. g.

Vispirms parunāsim par socioniku kā zinātni.

Uz zinātnes statusu pretendē jebkura zinātniska teorija, kurai ir noteikts pētījumu lauks un ir noteiktas pētījumu metodes, kas nav pretrunā ar citām radniecīgi atzītām zinātnēm. Socionika nav radusies no zila gaisa, bet radusies uz vairāku virzienu zinātņu bāzes: 
a) analītiskā psiholoģija,
b) sociālā psiholoģija,
c) socioloģija,
d) informātika,
e) komunikāciju zinātne.

Socionika izmanto šādas atzītas pētījumu metodes:
a) kvantitatīvo statistiku,
b) kvalitatīv0 kontentanalīzi (satura analīzi),
respondentu aptaujas,
vizuālo diagnostiku (pēdējo izmanto arī medicīniskajā antropoloģijā, juridiskajā psiholoģijā, psihiatrijā).

Socionika ir sistēmiski un strukturāli sakārtota, ko šobrīd nevar teikt par nevienu psiholoģijas nozari! Proti, socionika skata pasauli pēc:
a) telpas,
b) laika,
c) enerģijas,
d) matērijas,
e) informācijas uztveres,
f) informācijas pārraides parametriem.

Tā arī ir atbilde, kāpēc socioniskie tipu raksturojumi ir precīzāki nekā izteiktu pseidozinātņu raksturojumi. Socionika atspoguļo attiecības starp nosauktajiem parametriem – kas vienā virzienā ir vājš, otrā virzienā ir spēcīgs, un otrādi. Socionika neierāmē cilvēku, bet parāda konkrētas problēmu zonas, tas nozīmē virs sabiedrības normām.

Cilvēks dažkārt nevar saprast, kāpēc visās dzīves jomās viņš nespēj būt veiksminieks. Socionika skaidro, ka nevienam par to nav jājūtas vainīgam. Katrs cilvēks veiksmi gūs tikai spēcīgāk attīstītajā smadzeņu puslodes daļā.

Socionikas teorija ir apstiprinājusi, ka katram cilvēkam 50% ir spēcīgas rakstura iezīmes (kas izriet no spēcīgo psihes funkciju darbības) un tikpat daudz vājās rakstura iezīmes, kuras rada viņa sociotipam neatbilstošas grūti risināmas problēmas.

Tev, lasītāj, varbūt būs interesanti uzzināt, ka katra cilvēka vājie 50% atrodas iestrēgušā stāvoklī, vēlme kaut ko mainīt un attīstīt, neattaisnojas. Piemēram, tipam ar dominējošo (ētiko E R ) funkciju nevajag rauties apgūt izteikti eksaktas profesijas, ar to (loģiskā P  L ) funkcija netiks atmodināta! Nav izslēdzama iespēja, ka kāds ētiskais sociotips (piemēram, Jeseņins, Dostojevskis vai Hakslijs) var gūt viduvējus panākumus grāmatvedībā un jurisprudencē, taču tiem ir epizodisks raksturs. Savukārt (loģiskiem L P ) sociotipiem nevajag rauties apgūt humanitārās (ētiskās R E ) profesijas, jo  zemā empātijas līmeņa dēļ viņi vāji izprot cilvēkus un bieži saskarsme viņiem ir apgrūtinoša. 

Lietderīgi būtu zināt arī to, ka cilvēka psihe nogurst, ja vājā funkcija, darbojoties sociotipam neatbilstošā profesijā tiek pārslogota! Tas nozīmē, ka ar gadiem tāda cilvēka profesionalitāte nepilnveidojas, bet faktiski stāv uz vietas, kas dara viņu konkurētnespējīgu un nelaimīgu. Varbūt tava profesijas izvēle ir cēlonis daudzām neatrisinātām problēmām dzīvē, kuras tu no citiem slēp vai negribi atzīt pat sev?

Sociotips – informācijas ieguves un pārstrādes veids, kurš dzīves laikā nemainās!

Taču izšķir vēl personības tipu, kas katram var būt atšķirīgs. Personības tips nav saistīts ar sociotipu, un dzīves garumā veidojas sociālās vides ietekmē, visas dzīves garumā (kad psihe pildās ar apkārtējās vides informāciju). Ja mēs runājam par viena sociotipa pārstāvjiem, pieņemsim Džekiem, kuri aug dažādās ģimenēs, tad jāsaprot, ka viņus audzina ļoti dažāda sociotipa vecāki, viņi apmeklē dažāda profila skolas, viņiem rodas atšķirīgi draugi, un tas viss atstāj iespaidu uz personības tipu. Ja cilvēka dzīvē ir komfortablas attiecības un vide, tad viņš veidojas harmonisks un atbilstošs savam sociotipam. Taču mēdz būt pretēji, kad sociotips var tikt traumēts, nesaderīgu attiecību un nepareizas profesijas izvēles rezultātā, kas rada maldīgu priekšstatu par neatbilstību sociotipam. Tāda arī ir personības tipa nozīme un būtība, taču sociotips tādēļ nemainās.

Turpinājumā nedaudz par Kijevas Starptautisko Socionikas Institūtu.

 Visiem Kijevas starptautiskā institūta dibinātājiem un darbiniekiem ir zinātniskie grādi, kas iegūti atzītās zinātņu nozarēs – filozofijā, socioloģijā, psiholoģijā, fizikā, informātikā, filoloģijā u.c. Vairākumam no viņiem ir pat 3 un vairāki zinātniskie grādi dažādās nozarēs. Socionikas pamatlicēja Aušra Augustinavičūte ieguva P. Kapicas medaļu par sasniegumiem zinātnē.

Kijevas Starptautiskais Socionikas Institūts ir akadēmiķu radīta institūcija, kurš daļēji pilda uzraudzības funkciju, lai neaizlaistu pašplūsmā socionikas pētījumus, kā arī veicinātu socionikas attīstību un virzītu integrēšanu akadēmiskās institūcijās. Parasti zinātniska teorija attīstās 100 gadu laikā, socionika ir pārkāpusi 60 gadu slieksni. Institūta priekšgalā ir pirmās kvadras sociotipi, kuri bez citu kvadru zinātnisko darbu turpinājuma socioniku līdz pilnībai nenovadīs. Kaut ir uzsākta atzītu socionisko pētījumu apzināšana un uzsākts dialogs ar akadēmiskām institūcijām par oficiāla zinātniskā statusa piešķiršanu socionikai.

Ja ieskatāmies socionikas pagātnē, svarīgi saprast, ka padomju gados socionikas legāla izplatīšanās nebija iespējama, lai arī atsevišķus tās pētījumus izmantoja drošības struktūrās un augstajās tehnoloģijās (kosmosā). Socionikas bremzēšana daļēji saistīta ar to, ka Freida un Junga teorijas bija pretrunā ar PSRS ideoloģiju. Ārzemju psihologu darbi bibliotēkās gandrīz nebija pieejami.

Informācija par socioniku tika izplatīta rokrakstos, par kuriem Valsts Drošības Komiteja tolaik varēja arī sodīt. Droši varam teikt, ka socionika nav izdevīga politiskām aprindām un valdībai arī šobrīd, jo faktiski socionika atsedz partijas organizatorisko struktūru un atklāj darbības virzību – vai tā būs perspektīva, vai bezjēdzīga. Zinot partijas līderu sociotipus, iespējams, viegli prognozēt, kāds režīms izveidosies valstī, attiecīgai partijai nākot pie varas. Rodas iespēja noskaidrot, vai tiks sasniegts ekonomiskais uzplaukums jeb politiskai darbībai nebūs virzības.

Lai arī socionikai šobrīd nav oficiāla zinātniska statusa, ir uzkrājušies daudzi pētījumu un pierādījumi par socionikas izmantošanas lietderību un efektivitāti. Tāpēc daudz svarīgāka nozīme ir tam, ko ikviens socionikas speciālists var dot iedzīvotājiem, nepiešķirot svarīgumu viņa profesionālam diplomam vai titulam. Visiem atklājējiem un celmlaužiem nākas uzņemties vislielākos riskus, viņiem jābūt uzņēmīgiem un drosmīgiem, lai sabiedrībā iesētu uzticību un cilvēki pieņemtu socionikas jaunatklājumus. Kopā ar citiem pasaulē zināmiem socioniķiem, mēs soli pa solim virzāmies pretī socionikas stabilizēšanai un zinātniskā statusa piešķiršanai.

Mēs, biedrība ”Socionika”, V.L. Miķelsones vadībā Latvijā nebaidījāmies būt PIRMIE! Mēs to sākām popularizēt jau kopš 1997. gada, laikā, kad daudziem cilvēkiem vārds SOCIONIKA  bija svešvārds.