Viņu sauca Sergejs Jeseņins (3. daļa)07.03.2020

 Nikolajs Poļetajevs – Dostojevskis
…viņš bija ģērbies uzvalkā, kā vienmēr, (krievu valodā saucas с иголочки). Biju pat pārsteigts: zemnieka dēls, tikai 20 gadu un jau bija pazīstams dzejnieks. (193.l p.).

Raksturīgākās viņa tēla detaļas: nav svarīgi, vai Sergejs sarunājās ar sievieti, vai vīrieti, viņa smaids nemainījās. Viņš laipni sarunājās ar visiem. Nemanīja pie viņa nervozitāti, vienmēr pārliecināts, drošs. Galvā cilindrs, kājās lakoti zābaki. Taču bieži iesaistījās skandālos. (195. lp.).
  Parasti viņš lasot dzeju, smaidīja, tad skatos, pēkšņi viņš negaidīti nobālēja, kaut kā sāniski atvirzās pret estrādi un teica:
“Vai jūs domājat, ka es izgāju uz skatuves jums lasīt dzejoļus? Nē, es izgāju, lai pasūtītu jūs… Spekulanti un šarlatāni!” Skandālus uzrīkot viņš spēja pat nedzēris, tāds bija viņa raksturs.
Es ar izbrīnu skatījos uz šo eleganti ģērbušos cilvēku, kurš izsalkušajā Maskavā spēlēja savdabīgu “zelta jaunatnes” vadoņa tēlu. Un tomēr, spējīgu rakstīt tik spožu, dziļu dzeju.  Viņu ietekmēt nebija iespējams. Reiz viņš jautāja: “Vai tu zini, kā Šekspīrs jaunībā rīkoja skandālus?” (196. lp.).

Nikolajs raksturo Jeseņina  spilgti izteikto sensoro F kā arī ētisko R iezīmes. Skandalozais raksturs vairāk liecina par dominējošo E emociju pēc psihosofijas. 

   R. Ivņevs:
… “1919. gada janvārī Jeseņinam ienāca prātā doma izveidot “rakstnieku komūnu – imažionisti” un izdabūt no Mossoveta orderi uz atsevišķu dzīvokli Kozicka ielā. Bez Jeseņina un manis, komūnā ietilpa arī rakstnieks Gusevs-Orenburgs, žurnālists Boriss

Timofejevs un vēl kāds, tagad vairs neatceros, kurš”. (222).
… “Jeseņina pēc atgriešanās no Amerikas bija vienaldzīgs pret vīnu, viņš vairs nedzēra alkoholu, bet prata priecāties skaidrā prātā”. (233. lp.).
“No mūsu pirmās tikšanās līdz pēdējai dienai, Jeseņina tēls no pagātnes uzpeld kā smaidīgs, jautrs, sirsnīgs, labestīgs, ar ironisku dzirksti acīs; dzīvīgs, bez skumju grumbām, vienkāršs, ļoti atklāts un vienmēr pedantiski sakopts. (224.)
Bet draudzība ar Jeseņinu netraucēja man iziet no imažionistu grupas. To es izdarīju tāpēc, ka es nepiekritu Mariengofa un Šeršeņeviča uzskatiem par Majakovska daiļradi, kuru ļoti novērtēju’. (225. lp).
“Mariengofa izteiksme dzejoļos bija kā “asi ēdieni”, tāda izteiksme mani atturēja un bija neizprotama.. Jeseņinam bija daudz plašāks skatījums uz mākslu, bet turpmāk arī viņš no tās norobežosies”. (226. lp.).

R. Ivņeva raksturojums liecina par Sergeja piederību ekstravertajam tipam

  V. Kirilovs:
…… 1919. gads. Tika izsludināta Jeseņina uzstāšanās, un lūk, viņš atrodas uz estrādes. Gluži tāds pats kā mūsu pirmajā tikšanās reizē: gaiši kuplie mati, bet, labi kopti, izskatījās kā saķemmēts linu cekuls, zilās ar labestības dzirksti acis. Glīti un rūpīgi apģērbies. Lasa kā lietpratējs ar burvestības pieskaņu. Raksturīgi, ka viņš vienmēr pastiepj plati rokas uz priekšu, it kā savienojoties ar klausītājiem. Viņa dzejoļi radīja spēcīgu iespaidu uz auditoriju, kam sekoja vētraini un sirsnīgi aplausi. (232. lp.).

Atkal tiek raksturota Jeseņina sensorā F iezīme

   M. Roizmans:
… Viņš man saka: “Esmu nolēmis dibināt literāro sabiedrību un vēlos tajā iesaistīt arī tevi”. Viņš man iedeva nodrukātus “Brīvprātīgo asociācijas” statūtus. Tajā bija uzskaitīta vesela virkne literātu un žurnālistu un tos bija parakstījis A. Lunačarskis. (234. lp.).
Sergejs bija talantīgs dzejnieks, sabiedrības dvēsele, taču ģimenes dzīvē viņš bija nelaimīgs. Tas jūtami izpaudās viņa dzejā:
Aizmirsts un pamests.
Kopš jaunības gadiem
Es esmu bārenis,
Jo laimes man nava! (235. lp.).

Neviena no Jeseņina sievām diemžēl nebija viņam saderīga.

J. Rozanovs:
…Jāatzīmē, ka Jeseņinam rūpēja arī tas, ko par viņu runā. Viņam bija svarīgi iegūt slavu, šķita, ka tas viņam bija svarīgāks par dzīvību. Par to liecināja viņa izstāšanās Tveras bulvārī par Puškinu, kurā bija uzstādīts slavenā dzejnieka piemineklis:
Es nomirtu tūlīt no laimes,
Ja mani, piemeklētu tāda slava!
Mani pārsteidza tas, ka par sievietēm Jeseņins lielāko tiesu izteicās ne visai pozitīvi. Viņš man reiz teica: “Vai esi pamanījis, ka manā dzejā gandrīz nav nekādu mīlas motīvu. Manai lirikai piemīt milzīga mīlestība – mīlestība pret dzimteni”. (265. lp.).
Jeseņins: “Man jautā, kāpēc es savā dzejā dažreiz lietoju sabiedrībā nepieņemamus vārdus. Bet brīžiem šķiet, tik garlaicīgi, ka pēkšņi gribas kaut ko tādu izmest. Starp citi, bet kas ir “nepieklājīgi vārdi”? Tos lieto visa Krievija, tad kāpēc nedot viņiem pilsonību literatūrā”. (268.lp.).
Nesen dzejnieku Savienībā bija pārvēlēšanas, es atrunājos ar to, ka man nav brīva laika. Laiks noteikti atrastos. Patiesībā es atteicos tāpēc, ka biju pilnīgi svešs šai savienībai. Jo vairāk es dzīvoju, jo vairāk pārliecinājos, ka mūsu brālība, dzejnieki, ir pretīga tauta. (269. lp.).

Tas liecina par ētiku, jo visiem ētiskajiem tipiem ir svarīgi, ko par viņu runā, domā citi. Alkas pēc slavas liecina par melno sensoro F funkciju.

Trešās kvadras vērtība, neierobežot izteiksmes veidu un sociotipi mīl izteikties “sulīgi”.

Izpētes rezultātā konstatēju, ka lielākā daļa Jeseņina laikabiedri piederēja II un IV kvadrām, tāpēc neveidojās draudzīgas attiecības. 

Ivans Gruzinovs:
Vienreiz man Jeseņins atzinās: “Esmu iepazinis arī īstu mīlestību. Tā bija pavisam vienkārša sieviete. Manā sādžā. Par to neviens nezināja. Es braucu pie viņas paslepus. Mēs varējām runāt par visu, es viņai uzticēju savus noslēpumus. Man ir skumji. Un žēl gan viņas, gan sevis. Bet viņa nomira. Es turpmāk nevienu tā īsti un no sirds neesmu mīlējis. Un arī nemīlu un nemīlēšu”.
Jeseņins savā dzejā nekad nemeloja. Prata stāstīt par mirušu kanārijputniņu, par papagaiļi, par kumeliņu, kurš apdzina vilcienu. Viss no dabas un par dabu. Tāds viņš bija. Dzejnieks vairākkārt norādīja, ka viņa dzejoļiem piemīt autobiogrāfisks raksturs. (269. lp.)

Tā mēdz būt, ka cilvēks īsti un spēcīgi mīl tikai vienu reizi mūžā. 
Tas, ka Sergejs savā dzejā atspoguļoja savu dzīvi un konkrētas lietas, parādības, bez fantāzijas, liecina par sensoro F funkciju. 

Strgejs Koņenkovs: Tajā bada 1921. gadā Maskavā ieradās slavena Amerikāņu dejotāja Aisedora Dunkana. Mākslinieka Jakulova ballītē Dunkana pamanīja Jeseņinu. Arī Jeseņins “saindējās” ar viņu. Notika kaislīgas tikšanās, un drīzā laikā viņi apprecējās.

1922. gada maijā Dunkana ar Jeseņinu uzsāka ceļojumu pa Eiropu, pēc tam pa Ameriku. Taču, vīlies sievā un savās jūtās, viņš 1923. gadā atgriezās Dzimtenē.
Šī pusotra gada laikā Jeseņins bija mainījies imidžā, piesavinājis buržuāzisku izskatu. Bet atgriežoties, šis buržuja spožums nokrita un, viņš palika iepriekšējais. (286. lp.).

Arī Dunkanas socioniskais tips arī  ir Napoleone – tātad vienādo attiecības. Kaisle, kura valdīja šādā tandēmā attiecību sākuma posmā, bija maldīga. Kad kaisle pierima, atvērās acis. Un pāris izšķīrās. Citu šķiršanās iemeslu tur nebija. Turklāt es sliecos domāt, ka Dunkanas psihosofiskais tips vija Puškina. 

M. Babeņņikovs:
“Es toreiz dzīvoju netālu no Valsts izdevniecības. Reiz Jeseņins, dodamies uz darbu, iegriezās pie manis. Zvērādas kažoks nebija aizpogāts, atklādams kubiešu uzvalku kafijas krāsās un spilgtu zīda kreklu. Jau literārā vidē pazīstamā dzejnieka salā sasarkusī seja jautri smaidīja zem bebru ādas cepures”. (289. lp.).
“Viņa attiecības ar Dunkanu, kā man bija izdevies ne reizi vien pārliecināties, bija skarbas. Viņš par viņu runāja aizkaitinošā tonī, ļauni izmetot pa frāzei: “Pielipa man, kā sīrups!” Tad pēkšņi negaidīti piemetināja: “Tu zini, vispār viņa bija labestīga sieviete! Kaut arī dīvaina. Es viņu nesapratu”. (293. lp.).

Liecina par sensoro  F funkciju.

Liecina par to, ka attiecības ar Dunkanu nebija saderīgas.

  S. Gorodeckis – Hamlets:
…”man šķita, ka Jeseņins bija iemīlējies ne tik daudz Dunkanā kā sievietē, bet gan viņas  slavā. Šai mīlestībai piemita kaut kas biedējošs, kā apmātība. Pēc novērojumiem, sievietes viņa dzīvē neieņēma vadošo lomu”. (295.lp.).
… Rotājis galvu ar cilindru, ar viņam piemītošo draiskulību, Jeseņins izcēlās sava lauku kluba dzejnieku vidū, tanī skaitā arī no Kļujeva. Kad reiz es, nesaprazdams viņa draudzību ar Marengofu, viņam pajautāju, kāds iemesls viņus saista, viņš atbildēja: “Kā tu nesaproti, ka man vajadzīga ēna?”(297. lp).
Daudzas reizes esmu dzirdējis kā viņš, daiļskanīgi deklamēja citātus no drāmas. Ar platiem žestiem, čukstot izteica: “Tu esi traks, tu esi traks…” Viņam īpaši patika lasīt nobeigumus. Jeseņina prasības bija neapstrīdamas un valdonīgas”.(298. lp.).
…. daži domāja maldīgi par Jeseņinu. Zinu, ka nevienu dzejoli Jeseņins neuzrakstīja, kad bija alkohola reibumā. Viņš rakstīja tikai tad, kad bija skaidrā prātā. (300. lp.).

Gorodecka raksturojums par Jeseņinu pasvītro melno sensoro F (valdonīgums) funkciju.

  Maksims Gorkijs – Džeks – 58 gadu vecumā.
… Mēs nolēmām satikties Lunaparkā. Es vēroju jauno dzejnieku. Lai gan Lunaparks atdzīvināja Jeseņinu, bet es jutu, ka šāda izklaide nav domāta viņam. Viņš neradīja iespaidu kā par izlutinātu cilvēku, kurš mīl zīmēties. Likās, ka viņš ir nokļuvis šajā apšaubāmajā vietā pienākuma vai pieklājības pēc, tāpat kā neticīgie apmeklē baznīcu. Atnāca un nepacietīgi gaidīja, vai drīz beigsies dievkalpojums, kas nepaspēs kaitēt viņa dvēselei. (311.lp.).

Gorkijs kā Džeka tips – (aktivators) saskatīja Jeseņinā būtisko.

   N. Krandijevska – Tolstoja:
“Dunkanai toreiz bija 45 gadi, viņa izskatījās pietiekoši pievilcīga. Bet viņas attiecībās pret Jeseņinu jau bija jūtams traģisks jaunības noriets un alkas vēl gūt mīlestību. Skandāli notika ļoti bieži. Reiz viesnīcā “Adlena” sākās īpaši trokšņains skandāls. Aisedora skraidīja pa istabu sarkanajā apmetnī kā dēmons, kurš visu grib iznīcināt. Atvērusi skapīti, viņa izlidināja uz grīdas visu, kas tajā bija. No viņas vēzienveidīgiem triecieniem lidoja vāzes no kronšteiniem, nobruka plaukti ar servīzēm. No sienām tika norautas gleznas, nošķindēja lustras. Aisedora plosījās līdz brīdim, kad vairs nebija ko sasist”. (312. lp.).

   Aisedora Dunkana
… “Aisedora aizveda Jeseņinu ceļojumā pa Eiropu, tādi ļaujot viņam pamest Krieviju. Viņa ierosināja apprecēties. Tā bija pašaizliedzīga rīcība, jo viņš bija kļuvis par upuri un izcieta sāpes. Aisedorai nebija nekādu ilūziju par attiecību noturību, viņa apzinājās, ka trauksmainai laimei nebūs lemts ilgs mūžs. Mazais mežonēns, kuru viņa vēlējās audzināt pēc sava prāta, bija pārāk neatkarīgs un nepakļāvās. Aisedora kaislīgi bija iemīlējusi dzejnieku, un saprata, ka šī mīlestība jau no paša sākuma bija viņas ilgu izmisums” (313.).

Apraksts skaidri un nepārprotami liecina, ka abiem piemita plosoša daba. Saskanīgai kopdzīvei nepieciešams pretējs – mierīgas dabas partneris.

 Dunkana vēlējās Jeseņinu sev pakļaut, audzināt pēc sava prāta. Tas skaidri liecina, ka arī viņa bija valdonīga sieviete – F sensorā funkcija.

  Gaļina Beņislavska:
… “Sergejs man daudz stāstīja par savu pagātni, par attiecībām ar Dunkanu. Tā bijusi gan kaisle, gan savdabīga iemīlēšanās. Kaisle turpinājusies apmēram gadu, bet pēc tam viss pārgājis un nekas no tās nepalicis pāri”. (335. lp.).
“Kad biju kaisles pārņemts, neko nemanīju, nevienu neklausīju. … bet tagad. Ak. dievs, cik akls es toreiz biju! Kas bija noticis ar manām acī? Bet laikam jau vienmēr tā notiek kaisles iespaidā.” 
«Bet no otras puses, cik maiga viņa bija ar mani! Kā māte rūpējās. Viņa teica, ka es ļoti līdzinos viņas mirušajam dēlam. (Dunkanas divi dēli aizgāja bojā katastrofā) Jā, kaisle bija milzīga, bet tagad viss pārgājis. Tukšums man tagad dvēselē, pilnīgs tukšums” – tā Jeseņins. (336. lp.).

Gaļina kādu īsu brīdi dzīvoja kopā ar Jeseņinu.

I Gruznovs:
“Jeseņinam bija milzīgi laba atmiņa, viņš jau reizi redzētu seju atcerējās. Turklāt viņš atcerējās un iegaumējis katru vārdu, ko bija dzirdējis, kustību. Draudzīgā kompānijā, ja tajā bija maz pazīstamu cilvēku, viņš aizdomīgi vēroja, kā pret viņu izturas citi.
Izpētījis cilvēku, atcerēdamies visu, ko bija darījis un ko sacījis, viņš varēja strauji mainīt attieksmi. Dažkārt uz visiem laikiem.(340.lp.).
Jeseņins bija spējīgs piedot visus aizvainojumus, materiālos zaudējumus, apvainojumus, sliktu rīcību, jebko, ja vien zināja, ka šis cilvēks dvēseles dziļumos pret viņu labi attiecas. 

  Baltā jeb attiecību ētikai piemīt īpatnība izvērtēt “kā citi izturas pret mani” R   un Jeseņins vēroja, kā pret viņu izturas citi.  

K. Ļevins:
…”Ģērbies eiropeiski, viņš izskatījās elegants, stalts un pārsteidzoši skaists, vijošie zeltainie mati, zilās mirdzošās labestību vēstījošās acis, maiga it kā, čerkstoša balss.
Pavisam dīvainas bija viņa attiecības ar Majakovski, kurš nepalaida garām izdevību aizskārt Jeseņinu. Jeseņins ne labprāt ielaidās ar Majakovski sarunās. Savukārt Majakovskis rakstīja, ka Jeseņins izturējies ne tikai nevērīgi pret viņu, bet arī neslēpa, ka tas viņam nepatīk. Par dažiem dzejoļiem Jeseņins aizrādīja Majakovskim. Jeseņins teica, ka Majakovska dzejā smird tirdzniecība, nevis dzeja. Abi bieži kopā uzstājās, bet pat lasīšanas maniere parādīja, cik dažādi viņi ir cilvēki.
Majakovskis lasīja skopu, atkailinātu it kā, no liela augstuma atrazdamies dzeju, skopi žestikulējot, it kā paskaidrodams klausītājiem katru vārdu. Jeseņins lasīja kaislīgi un pašapzinīgi, iejūtoties dzejā, kā, atrazdamies viļņos, žestikulējot ar rokām, pieķeroties matiem, izliekdamies, izjusti un degoši, it kā izšķīzdams dzejā.
Mīļais, mīļais, smieklīgais, muļķītis,
Uz kurieni, nu uz kurieni viņš dodas?
Vai tiešām viņš nezina, ka dzīvos zirgus
Uzvarēja tērauda jātnieki. (342. lp.).

Majakovskis – Žukova tips no II kvadras, kuram piemīt citas vērtības kā Sergejam no III kvadras.  

  R. Ivņevs
Kā radās, plaisa starp Jeseņinu un Marengofu man tika slēpts. Varbūt Jeseņins negribēja mani iepīt savos strīdos, vai nevēlējās mani ietekmēt, lai es viņam nesekotu un neatrautos no Marengofa. Jeseņins nekad nebija sīkumains ne arī atriebīgs. Viņa cēlsirdīgā dvēsele neļāva viņam meklēt sabiedrotos, lai cīnītos pret bijušajiem draugiem. (348. lp.).

Baltā ētika R . “Nebija atriebīgs”- liecina par Reiņina izdalīto pazīmi – pozitīvisms un emotīvisms. 

  S. Jeseņins, L. Povickis, Maringofs.
L. Povickis:
Jeseņins man atzinās: “Jā Amerikā es skandalēju, bet tur tas bija nepieciešams! Man vajadzēja panākt, lai mani iegaumē un atpazīst. Vai tu domā, ka es viņiem dzeju lasīšu? Amerikāņiem dzeju? Es kļūtu par apsmieklu viņu acīs. Bet lūk, ar galdautu noraut visu, kas atradās uz galda, uzsvilpt teātrī, pārkāpt ielu satiksmes noteikumus – tas viņu izpratnē vieš skaidrību. Ja es to varu izdarīt, tātad esmu miljonārs, tātad es to drīkstu! Lūk, arī cieņa radās, tai klāt slava un gods! Tā viņi mani labāk atcerēsies, nekā Dunkanu”.
Spīdošā Amerikas kapitālistiskā āriene nespēja ievilināt tajā Jeseņinu. ( 350. lp.).

Jeseņina vēlme panākt, lai viņu iegaumē, liecina par dominējošo melno sensoro F funkciju.

Krievijas dēls no laukiem izturējās pret Ļeņinu tieši tā, kā varēja izturēties dižās revolūcijas krievu zemnieks: Ļeņins izglāba krievu zemniecību no muižkungu un cara jūga. Jeseņina temats par Ļeņinu bija daudz dziļāks: Ļeņins izglāba krievu tautu no kapitālisma un ārvalstu imperiālistiskās pavēlniecības jūga. (343. lp.).

Par cik Jeseņina tips ir Napoleons, kurš pieder III demokrātu kvadrai, viņam tolaik nebija pieņemama aristokrātiskā uzkundzēšanās. Tādēļ viņš palika uzticīgs demokrātijai un Ļeņinam.

   Aleksandra, Jeseņina māsa:
“Sergeja sievai Gaļinai ļoti patika ģimenes dzīve. Tikai tagad viņa saprata, kas ir ģimene, un saprata Sergeju, kuram bija ļoti spēcīga asinsradniecības sajūta. Viņš mīlēja mūs ar māsu, mīlēja savus bērnus, vienmēr nēsāja līdzi viņu fotogrāfijas. Viņu vienmēr vilka pie savas ģimenes, pie mājas pavarda, pie dzimtās mājas siltuma. (485. lp.).
Raksturs Serjožam bija samērā nelīdzsvarots, uzliesmojošs. Bet, tiklīdz iedegās, ātri atdzisa, lūdza piedošanu. Ilgi naidu nespēja panest.
Sergejs bija ļoti akurāts cilvēks, rītos vienmēr noskalojās vannā, ļoti bieži mazgāja galvu. Viņam patika labi ģērbties, un viņu nevarēja pamanīt nevīžīgi saģērbušos jebkurā dienas laikā. To pašu iezīmi viņš vēlējās pamanīt arī apkārtējos.
Viņa jaunības draudzene bija Katja. Viņam patika skatīties uz Katju, tāpēc, ka viņa prata labi ģērbties. Un viņas patika Katja. 
Mēs nemīlējām ārišķīgas uzslavas, tādu vārdu kā “mīļumiņ”, “dvēselīt”, “balodīt” biežāk tika izteikti aizkaitinājuma brīžos. Bet, kad Sergejs garāmejot, klusēdams uzliks savu roku uz kakla vai uz pleca, šis pieskāriena radīja siltumu daudz vairāk nekā mīļvārdi.
Viņš bija ļoti sabiedrisks cilvēks, mīlēja cilvēkus, un Sergejam apkārt to vienmēr bija daudz. Patika dalīties ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, izteikt savas domas, pastāstīt par savām jaunajām dzejām.
Es ļoti labi atceros to gadījumu, kad Sergejs atgriezās no Kaukāza 1925. gada februāra beigās. Ar viņa ierašanos no mūsu klusās dzīves nebija ne miņas. Reti kura diena pagāja bez cilvēkiem. Sergejs bija nodzīvojis Maskavā tikai vienu mēnesi, bet šajā mēnesī pie mums bija viesojušies tik daudz cilvēku, cik pie citiem neatnāk gada laikā.
Ap Sergeju vienmēr valdīja rosība. Lielākoties tie bija dzejnieki un rakstnieki, ar kuriem Sergejs draudzējās pēdējos gados: Pēteris Orešins, Vsevolods Ivanovs, B.Piļņaks, V.Nasedkins, Ivans Kasatkins, Vladimirs Kirilovs un daudzi rakstnieki, izdevēji, mākslinieki, aktieri.
Īpaši vakaros pie mums bija skaļi un jautri. Tika lasīta dzeja, apspriesta literatūra, dziedātas biežāk krievu tautas dziesmas, kuras Sergejs ļoti mīlēja. (487. lp).
Reiz, Sergejs skatoties uz mani, pēkšņi iesmējās: “Tev taču ir dažādas ausis!” Sergeja saucienu bija sadzirdējuši, jo visi smējās, bet es biju nedaudz apjukusi.
Pēc brokastīm, paskatījusies spogulī, es pārliecinājos, ka Sergejam taisnība, ausis man patiešām ir dažādas formas, bet tādu atšķirību varēja pamanīt tikai Sergejs. (489. lp).
Sergejs necieta, ja uz galda bija nekārtība, lieki priekšmeti. Ja tas bija pusdienu galds, tad uz tīra galdauta bija tikai papīrs, zīmulis, tintes trauks un viņa manuskripts. To ģimenē visi zināja. (493. lp.).

Loti labi Jeseņinu kā Napoleona tipu raksturo viņa māsa Aleksandra. Vesela buķete ar Napoleonam piemītošām iezīmēm.

Te izpaužas virkne Reiņina pazīmes: pozitīvisms, ematīvisms – nav ļaunatminīgs;
stūrgalvība;
baltā ētika R;
F melnā sensorā;
E ekstraversija;
III kvadras iezīmes.

J. Šarovs: Reiz Jeseņins ciemojās pie mums un, skatoties uz mūsu divgadīgo bērniņu, ierunājās: “Bet es savus bērnus pa pasauli izmētāju!” Bija jūtams, ka viņš ļoti mīl bērnus, taču viņa sarežģītais dzīves liktenis liedz viņam baudīt īstu ģimenes laimi. Nedaudz vēlāk, šīs skumjais savas dzīves motīvs izskanēja viņa dzejā: «Vēstule no mātes»:
“Tu savus bērnus
Pasaulē izmētāji,
Savu sievu
Viegli atdevi citam,
Tagad bez ģimenes, bez draudzības
Bez savas miera ostas,
Tu ar vieglu prātu
Ieslīgi krogu atvarā.”
Jeseņins savas domas ļoti bieži izteica dzejā. Tiklīdz kaut ko bija uzsācis izteikt, turpinājums sekoja dzejā. No kurienes viņam uzreiz radās tādi vārdi?”(504. lp.).

Skaudra Sergeja dzīves patiesība dzejā, Jeseņins spēja būt kritisks arī pret sevi. 

Gaļina Beņislavska:
Bieži par dzejniekiem saka: “viņš nav no šīs pasaules”, un tūlīt tiek zīmēts salkans iespējamā dzejnieka tēls – gari mati, acis, kas vērstas debesīs, sapņotājs, kurš tāls no realitātes, dzīvo antisanitāros apstākļos. Es nezinu, kā pienākas dzīvot dzejniekiem, bet zinu vienu – Sergejs pilnīgi nelīdzinājās šim tēlam. Taču neņemos pateikt, cik mokoši viņam bija nopelnīt naudu. Viņa lepnai dabai nepiemita samierināšanās ar neveiksmēm, ar atteikumu. Ikreiz, dodoties uz redakciju, viņš sasprindzināja nervus, lai nebūtu jāpiedzīvo atteikums. Lai tas notiktu, savu psihi vajadzēja pārslēgt citā reģistrā.
Par Jeseņinu tagad runā, raksta, atceras – kāds viņš bija viltīgs, izveicīgs, gudrs, kā prata iekļūt varenā redaktora, dvēselē u.c. Taču aizmirsa gadījumus, kad Sergejs padevās, neveiksmīgi pameta savas intereses, kā, piemēram, pārdodot Valsts izdevniecībai savus darbus, viņš, neskatoties, bija ar mieru parakstīt neizdevīgu līgumu. Tikai pateicoties māsai Jekaterinai un dzejniekam Nasedkinam (šajā jomā ļoti praktisks un zinošs), saņēma no Valsts izdevniecības 10 000 rubļus 6 tūkstošu vietā, uz kuriem viņš jau gandrīz bija piekritis. (522. lp.).
Vienu lietu viņš zināja, un saprata: ka par dzejoļu sacerēšanu viņam jāsaņem nauda. Nodarboties ar grāmatvedības studēšanu un redaktoru izpēti — ar kuru un kā runāt, lai nevazātu aiz deguna, to viņš neprata un pat nevēlējās. To visu izrēķināt viņam bija ļoti grūti, tas atņēma spēku.
Pats viņš teica: “Man ir ļoti grūti ubagot un lūgt naudu. Es apjūku, pat nespēju par to domāt. Tāpēc es visu uzticu jums. Tagad, kad Katja ir pieaugusi, lai viņa to dara. Es rakstīšu, bet jūs ar Katju runājat ar redakcijām, ar izdevējiem par samaksu! ” (523. lp.).

 Tas liecina par spēcīgu sensoro funkciju.

Liecina par vāju L loģiku.