Dostojevskis – INFJ ētiski intuitīvais introverts17.07.2010
Rediģēts 19. aprīlī 2024. g. Ievietots atjaunināts Dostojevska raksturojums no e – grāmatas: “Atrodi sevi!”
Sociālais pseidonīms: Attīstītājs
INFJ Fjodors Dostojevskis Alfreds Nobels
Autores komentārs:
Esmu veikusi pētniecisko darbu par Aklfredu Nobeli – 2013. gadā un noteikusi viņa socinisko tipu.
Alfrēds Nobels ir zviedru ķīmiķis, kurš izgudroja dinamītu. Viņš vēlējās, lai dinamītu izmantotu kā līdzekli cilvēces progresam un attīstībai.
Alfrēds bija pieticīgs cilvēks. Viņš nebija precējies un viņam nebija bērnu. Izgudrojums viņa kasē ienesa milzīgus līdzekļus, tādēļ Nobelis domāja, kam tos novēlēt.
Sapratis, ka dinamītu izmanto arī merkantilos un kara nolūkos, viņš nevēlējās palikt kā ļaunuma ieviesējs pasaulē. Alfrēds nolēma, ka to ir nepieciešams atstāt aiz citu, cilvēcei vērtīgāku un nozīmīgāku izgudrojumu. Līdz ar to Alfrēds 1895. gadā iedibināja Nobela prēmijas fondu, uzrakstot testamentu ar novēlējumu nākotnei. Alfrēda Nobela prēmijas fonds darbojas līdz šim brīdim. Par Alfredu Nobeli lasi sadaļā: “Iepazīsim ģēnijus”!
Pirmais kanāls ir visspēcīgākais – programmas, pamatvērtību, mērķu kanāls. Dostojevskim tajā atrodas attieksmes ētika R – personīgo īpašību izvērtēšanas funkcija, nepatika pret ļauno, kolektīva attieksmes mainīšana, gaisotnes sajušana, morālā tīrība.
Psihes pirmais kanāls nosaka dzīves programmu, mērķus, iedzimtos talantus.
Dostojevska kā Ideālista pēc arhetipa dzīves jēga un vadmotīvs ir kļūt noderīgam sabiedrībā, lēmumus pieņem paklausot sirdsbalsij, netiekties pēc materiāliem labumiem un gūt romantisku noskaņojumu.
Viņš ir labs cilvēku pazinējs, smalki izjūt cilvēka garastāvokli, savstarpējo attiecību atmosfēru. Nepazīstamā sabiedrībā vispirms vēro cilvēku uzvedību. Lielākoties viņš nav iniciators kontaktu uzsākšanā, taču situācijās, kurās skaidri apzinās saskarsmes nepieciešamību, sarunas uzsāk viegli.
Bieži iemanto cilvēku uzticību, daudziem kļūt kā uzticības persona, nepazaudējot savu „Es”. Kā pozitīvists, saskarsmē ar visiem uztur vienlīdz draudzīgas attiecības, ja arī kāds cilvēks viņam nešķiet simpātisks, neizrāda savu personīgo attieksmi. Pēc dabas ir savaldīgs, uzmanīgs, mierīgs, neuzbāzīgs. Spēj saglabāt līdzsvaru saskarsmē pat ar nesaticīgiem cilvēkiem, taču īpaši sarežģītās situācijās var uzliesmot.
Dostojevskis vēlas ieraudzīt humānu sabiedrību, kurā nav likumpārkāpēju, sabiedrības morāles grāvēju, tāpēc ar savu personīgo izturēšanos ir paraugs citiem. Savā vidē rūpējas par morāles un tikumisko normu ievērošanu, garīguma attīstīšanu, apzinot katra cilvēku patiesās vērtības. Viņa ideālajā iedomu pasaulē nav noziedzības, naida un ļaunuma, tajā valda harmonija.
Viņš ir pārliecināts, ka katrs cilvēks var mainīties. Ieraugot cilvēka rupju un nepiedienīgu uzvedību, mierīgā gaisotnē cenšas dot piedienīgas uzvedības ieteikumus. Bieži uzņemas attiecību izlīdzinātāja lomu. Rūpējas, lai sabiedrībā attīstītos garīgums, savstarpējā izpratne, iejūtīgums, kas atbilst viņa sociālajai lomai sabiedrībā – Attīstītājs.
Viņam piemīt augsts empātijas līmenis, spēj iejusties otra cilvēka problēmās un pārdzīvojumos, gluži kā savējās. Cilvēki labprāt ar viņu kontaktējas un lūdz padomus attiecību jomā. Dostojevskis spēj tiem noņemt psiholoģisko spriedzi.
Attīstītājam ir daudz paziņu, taču īstu draugu maz. Ik pa laikam atrodas cilvēki, kuri iemanās izmantot viņa nesavtīgo (altruistisko) upurēšanos citu labā. No savu paziņu loka neizslēdz arī tos, kuri viņu nodevuši, taču piešķir viņam citu attiecību statusu.
Dostojevska piekāpība nav mūžīga, tai arī ir savas saprāta robežas. Ja kāds pārkāpj pieļaujamās ētiskās normas, tam seko Dostojevska emocionālā pretestība, novelkot psiholoģisko nepieejamības barjeru, jo viņš ir stresa nenoturīgs. Viņam svarīgi pārliecināties, ka cilvēks spēj atzīst savu vainu.
Ģimene un tuvie cilvēki Dostojevska vērtību skalā ir ļoti augstā vietā. Saviem tuviniekiem, neatkarīgi no attiecību komforta, viņš dāvā patiesu sirds siltumu un mīlestību, viņu labā spējīgs uzupurēties.
Dostojevskim dzīvē vissvarīgāk ir atrast saderīgu partneri, taču bieži viņš šādos meklējumos pavada lielāko mūža daļu.
Otrais kanāls arī ir spēcīgs – radošais, instruments mērķu sasniegšanai. Dostojevskim tajā atrodas iespēju intuīcija I izdevības apjaušanas funkcija, kopainas saskatīšana, izdevības ķeršana.
Psihes otrais kanāls nosaka veidu, kā cilvēks nodrošina sava mērķa īstenošanu.
Dostojevski aizrauj cilvēku attiecību noslēpumi, viņš daudz laika veltī zināšanu papildināšanai. Viņam piemīt daudzpusīgas intereses, atvērtība jaunumiem. Labprāt iedziļinās populārzinātniskajā literatūrā.
Attīstītājam piemīt netradicionāla domāšana, viņš bieži atrodas fantāziju gūstā. Ģenerē neparastas idejas, spēj apjaust vairākas un izvēlēties labāko. Sarežģītās situācijās atrod netradicionālu risinājumu, ko ne vienmēr spēj izskaidrot vārdos. Dostojevskis ir punktuāls, izjūt laika ritumu, respektē savu un citu cilvēku laiku. Raksturīgi, ka bieži viņš spēj būt īstajā brīdī un īstajā vietā.
Viegli pielāgojas partnera domu gaitai, ja tas nav pretrunā ar viņa pasaules uzskatiem un pārliecību. Pretējā gadījumā veikli un taktiski izvairās no kontakta.
Mīl aizrauties ar fotomākslu, sasniedzot augstu profesionālu līmeni. Viņam izdodas ķert interesantus un aizraujošos, pat neparastus mirkļus, kuri citu acīm aizslīd nepamanīti. Viņš intuitīvi pamana un notver sejas izteiksmi tādā brīdī, kura spilgti raksturo personību.
Attīstītājs uzskata, ka garīgums, izpratne par disciplīnu un kārtību, savlaicīgi attīstot radošos talantus, mācot izpratni par kultūru un mākslu, tā jāattīsta jau no bērnības. Tikai tāds bērns pieaudzis kļūs par pilnvērtīgu cilvēku, spēs izprast cilvēces kopīgās vērtības un ievēros morāli.
Dostojevskis ir stratēģis, savu darbību plāno ilgam laika periodam. Bieži pats meklē riskantas situācijas. Adrenalīnu rod izvēloties bīstamus ceļojumus, kāpšanu kalnos, dzīvošanu primitīvos apstākļos, došanos džungļos, garos pārgājienos.
Bieži izjūt nepieciešamību pēc vientulības, ir viens no retajiem, kuram nošķirtības nav par daudz. Tie ir brīži, kad viņš dzīvo savā fantāziju pasaulē, kad pie viņa atnāk jaunas idejas. Tādējādi viņš atjauno savu enerģiju. Jo vairāk darbs viņu iztukšojis, jo vairāk laika nepieciešams pavadīt vienatnē. Sasniedzis kaut ko ievērības cienīgu, spēj priecāties kā bērns.
Trešais kanāls vājš – problēmu un šaubu izraisošais kanāls. Dostojevskim tajā atrodas struktūru loģika 0 – sistēmas funkcija, vāja stingras procedūras un universālo likumu ievērošanas funkcija.
Trešais kanāls atspoguļo grūtības, kuras cilvēks saviem spēkiem pārvarēt nespēj.
Dostojevskim ir svarīga savu personīgo interešu apmierināšana. Kad viņa plāni un ideāli sagrūst, var kļūt neciešams demagogs un īgņa, kurš noslēdzas vientulībā, nedomā par savu ārējo izskatu un apkārtni.
Dostojevska personīgais viedoklis ir nenoturīgs un svārstīgs, bieži vien nepamatojas objektīvās praktiskās zināšanās. Kaut arī koncentrējas maksimālai savu vajadzību apmierināšanai, dažkārt pats nonāk pretrunās, kad vārdos sludina vienas vērtības, taču rīkojas pilnīgi citu principu vadīts. Krīzes un bezcerīgu situāciju satricinājuma gadījumos reaģē ar novēlošanos.
Dostojevskis vienmēr ir kādas ideoloģijas piekritējs, reizēm ar to slimīgi saaugot. Bieži vien atbalsta radikālas kustības, neiedziļinoties, kādu praktisku labumu tās dos viņam vai sabiedrībai. Viņš ir sistēmas un birokrātijas pretinieks, uzskata, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savu viedokli, ka stabilitāte valstī nav nodrošināma ar diktatūras metodēm.
Savas loģikas vājumu Dostojevskis apjauš, kad jāveic sarežģītas informācijas analīze. Loģiska satura informāciju klasificē ar grūtībām, bet ne vienmēr nonāk līdz sakarīgai sapratnei.
Dostojevskis materiālā ziņā ir pieticīgs, bieži necīnās par savām materiālajām tiesībām, var iecirtīgi atteikties no tā, kas pienākas. Tiesvedības procesos labprātāk neielaižas, jo viņam nepatīkamus pārdzīvojumus sagādā piespiedu kārtā aizstāvēt savas materiālās tiesības. Ja mantiskos strīdus nespēj nokārtot sarunu ceļā, bieži atsakās vest tiesvedību.
Ceturtais kanāls visvājākais – mobilizējošais, kompleksu, neveiksmju kanāls. Dostojevskim tajā atrodas izdzīvošanas sensorā + – organizatorisko spēju, procesu pabeigšanas funkcija.
Psihes ceturtais kanāls pastāvīgi meklē aizstāvību.
Dostojevskis necenšas būt pirmā plāna līderis, Viņš saprot, ka vadītājam nepieciešams izteikties asi un kategoriski, dot pretsparu, cīnīties, pamatot savu rīcību, kas nav viņa dabā. Viņš nav varaskārs, necīnās ar stiprākajiem. Svārstīgs lēmumu pieņemšanā un īstenošanā, neuzstāj savu viedokli, neprot to arī aizstāvēt, kā arī neielaižas strīdos par to, par ko nav pārliecināts. Savu ideju īstenošanai viņam nepieciešams rast apstiprinājumu, tad spējīgs mērķtiecīgi, pat līdz ietiepīgumam novest darbu līdz galam. Jūtas pazemots, kad tiek apspriesta viņa rīcība. Milzīgās pienākuma apziņas ietekmē bieži uzņemas pārāk lielu darba slodzi un bieži pārpūlas.
Parasti sev uzstāda augstas prasības, taču citu rīcību uztver pacietīgi, pieļaujot mīkstinošus apstākļus, dodot vērtīgus padomus. Ir viens no klusākiem, pacietīgākiem un pretimnākošiem sociotipiem.
Dostojevskis apjauš savu praktisko un fizisko spēju nepietiekamību, bet nevēlas to atzīt. Viņam grūtības sagādā pieņemt lēmumu, kas darāms primāri, kam jāseko pēc tam. Tie ir brīži, kad jāpieņem konkrēts lēmums, tāpēc viņu baida sekas, kādus sarežģījumus radīs nepareizi pieņemts lēmums. Mēdz pārvērtēt savas spējas, neapzinoties, ka, pieļautās kļūdas vēlāk nāksies pārstrādāt.
Ir bezbailīgs situācijās, kuras var uzskatīt par bīstamām. Dostojevskim baiļu sindroms parādās ar nokavēšanos, bailes viņš apzinās vēlāk, kad bīstamā situācija jau pārvarēta. Viņa bezbailīgums daudziem liekas pārgalvīgs, reizēm pat šoku izraisošs.
Regulāra saimniecisko darbu veikšana Dostojevskim sagādā grūtības, bieži vien sadzīviskie sīkumi viņa acīm paliek nepamanāmi. Sadzīvē nav prasīgs, spējīgs iztikt bez komforta. Viņu tracina, ja darbs ir jāpārstrādā.
Dostojevska darbības periodi mainās no īpaši saspringta līdz atslābinātam. Ja sācis darboties, tad darba temps ir auglīgs, necieš tādus, kuri darba laikā slinko. Ir precīzs, nekavē, dusmojas, ja citi tādi nav. Apņēmīgi pilda solījumus, to pašu gaida no partnera.
Dostojevskim blakus nepieciešamas stipras gribas, mērķtiecīgs cilvēks, kas konkrēti norāda darāmo, iesaka, ko no viņa neskaitāmām idejām izvēlēties kā primāro, ko atmest. Tad viņš kļūt piezemēts un justas droši. Tādi ceturtajā kvadrā ir viņa duālais – Štirlics un aktivators – Gabēns.
Dostojevska ārējās pazīmes
Dostojevska seja ir garena, trapeca uz augšu, bez ievirzījumiem uz āru, plata piere, mazkustīgi sejas muskuļi, deguns no ļoti smalka līdz masīvam, bet pie pamatnes tas visbiežāk ir taisns. Daļai novērotas sulīgas lūpas.
Dostojevskis ir izteikti sievišķīgais tips, kura sejā bieži manāms smaids, dažreiz tajā novēro tādu kā mēmu pārmetumu visam grēcīgajam.
Dostojevskis runā raitā pieklusinātā balsī, uzmet partnerim paviršu, mīlīgu skatu, bieži pasmaidot. Balss tembrs smalks, runā neizpaužas vētrainas emocijas, runājot, maz žestikulē.
Stobra kauli un pirksti īpaši gari, plauksta šaura. Sveicienam padod padevīgu, pat mīkstu roku, dažreiz tikai dažus pirkstus, kurus ieliek partnera plaukstā.
Stāja nav stalta, drīzāk uz priekšu sakumpusi, daļai ar uz āru izvērstu dibenu. Izskatās, ka viņu slikti pievelk zemes pievilkšanās spēks.
Dostojevskim klibo regulāras higiēnas ievērošana, nekopti un laikā nenogriezti mati, arī apģērbā nejūt svaigumu, bieži tas izskatās sagumzīts.
Vārgākā vieta, nesavlaicīgi ārstēti zobi, un mutē tukšas zobu vietas. Retumis novēroti, centieni tos ilgā laika periodā ielikt, līdz ar to runājot šļupst.
Novēroti samērā kalsnas, bet tikpat daudz arī pilnīgas miesas būves Dostojevski, kura ķermeņa svars var pārsniegt pat 30 kg virs normas. Līdz ar to gaita atkarīga no ķermeņa apjoma, kura ir no viegli plūstošas līdz pat stampājošai. Miesa nav blīva. Bet ķermeņa apmēru dažādību ietekmē psihosofiskais tips.
Dostojevska apģērbā vērojamas visdažādākās galējības. Bieži apģērbs sastāv no vairākiem komponentiem, kuri parasti nav savstarpēji saskaņoti. Savu garderobi iekārto piesardzīgi, nepērkot neko lieku. Ģērbšanās stils neuzkrītošs, izvēlas pelēkus, bāli zilus, oranžus arī zaļus troņus. Šī tipa pārstāvji iecienījuši biezas faktūras jakas arī virsjakas ar kapucēm, kuru piedurknes iestiepjas plaukstā.
Necieš oficiālo ģērbšanās stilu, izvēlas brīvo ceļotāja stilu. Visbiežāk nēsā caurumotās džinsas, pie kurām neatņemama sastāvdaļa botas ar sevišķi biezu zoli, bieži tās ir spilgtā krāsā.
Dostojevska izskatās nedaudz bikla, naiva bet pretimnākoša. Viņās tēls pilnīgi atbilst princeses būtībai, jeb Aristokrātu kvadras pārstāvei. Parasti viņa izskatās jaunāka par saviem gadiem. Viņai piemīt laba kustību koordinācija, tādēļ gaita izskatās viegli slīdoša. Dostojevska sieviete ir ļoti sievišķīga, taču viņa maz pievērš uzmanības savam vizuālam tēlam.
Taču viņas apģērbā nav saskatāma ekstravagance, tas bieži ir samērā pieticīgs. Izvēlas pelēcīgi neizteiksmīgos toņus. Novērojams arī neveikls krāsu savienojums tērpos, bieži tērps sastāv no vairākiem, savstarpēji nesaskaņotiem komponentiem. Iecienījusi džinsa bikses un jakas ar piedurknēm, kuras pārsniedz rokas garumu, to tur saujā. Bieži tā ir izstaipīta un nesvaiga.
Dostojevska sievietes frizūru var raksturot, kā nevērīgu dabiska brīvā stila frizūru, jeb pompozāk, tā rada – “es nupat pamodusies!” efektu. Matiem maz pievērš uzmanību, pamanāms, ka tie nav pirmā svaiguma, nesavlaicīgi apgriezti, nesavlaicīgi atjaunota krāsa, kad matos saskatāmi vairāki toņi. Maz pievērš uzmanību tērpa detaļu kombinācijai un to saskaņošanai, arī aksesuāriem. Viņa nav iecienījusi lietot kosmētiku.
Tiklīdz Dostojevska dzīvi saista ar saderīgu sensoro tipu, viss viņas vizuālais izskats mainās un viņa kļūst eleganta.
Dostojevska vīrietis pieder pie sievišķā tipa. Viņam piemīt savs individuālais stils – atlaist garus matus, kuri brīvi plandās pāri plecam, dažkārt apsieti ar lentīti, gumiju, vai matos iepīti dredi, kas liecina par sievišķību. Vīrieši šajā kultūras periodā ataudzē garu bārdu, kas liecina piederību 4. Senatnes kvadrai (vecticībnieku bārda).
Neatņemama imidža sastāvdaļas ir mugursoma, caurumotas džinsas, kuras nepieguļ augumam, botas ar biezām zolēm, galvā naģene, ap kaklu saritināta šalle. Biežāk nekā cita tipa pārstāvji pārvietojas ar velosipēdu.
Novērots, ka vīrietis nepievērš uzmanību savam kopskatam, arī no matiem nav jūtams svaigums. Tieši šis tips ieviesis paradumu matos iepīt dredus, kurus nēsā ilgstoši, kad netiek mazgāta galva, ko neviens sensorais tips nespētu izturēt.
Šobrīd modē ienākuši krokši, kurus visbiežāk ikdienā nēsā Dostojevska vīrietis. Pat vēlā rudenī vai agrā pavasarī un bez zeķēm tos mana viņam kājās. Bieži apģērbam ir paviršs, nesvaigs un nekopts kopskats. Var pamanīt caurumus zeķes, vai tās savilktas dažādās krāsās.
Autores piebilde:
Katra socioniskā tipa apraksts nav jāuztver kā dogma. Kaut arī sociotips dzīves laikā nemanās, taču apskatīt tikai klaju sociotipa aprakstu, nesasaistot ar psihosofiskā tipa aprakstu, būtu neobjektīvi. Katram socioniskajam tipam ir 24 psihosofiskie apakštipi. Tā ietekmē krasi var mainīties sociotipa ķermeņa apjoms, ģērbšanās tendences, ēšanas ieradumi, vēlme pēc mantiskuma, tikumi, drosme uzstāties sabiedrībā.
Psihosofiskais tips norāda uz cilvēka enerģijas krājumiem, enerģijas atgūšanas veidu, viņa garīgumu, emocionālo noturību, fizisko spēku, un spēju veikt loģiskos pamatojums. Atšķirīgākais ir tas, ka ikviens sociotips var būt dominējošs, ja viņam ir spēcīgi attīstīta psihosofiskā griba “W”, ja tā atrodas 1. kanālā.
Dostojevska raksturojums ievietots no V.L. Miķelsones 2023. gada izdotās elektroniskās grāmatas: “Atrodi sevi!” To vari iegādāties J.Rozes e-grāmatas, cena 15 Eiro. https://www.janisroze.lv/lv/jra-e-gramatas/citas-e-gramatas/atrodi-sevi-e-gramata.html
